LATVIJAS KARA MUZEJA GADAGRĀMATA XVI

Size: px
Start display at page:

Download "LATVIJAS KARA MUZEJA GADAGRĀMATA XVI"

Transcription

1 LATVIJAS KARA MUZEJA GADAGRĀMATA XVI

2

3 LATVIJAS KARA MUZEJS LATVIAN WAR MUSEUM LATVIJAS KARA MUZEJA GADAGRĀMATA YEARBOOK LATVIAN WAR MUSEUM XVI Rīga 2015

4 UDK 069:355(474.3)(058) La 805 Latvijas Kara muzeja Gadagrāmata XVI Redakcijas komisija: Dr. hist. Ēriks Jēkabsons Dr. hist. Valters Ščerbinskis Dr. hist. Ilgvars Butulis Mag. hist. Aija Fleija Sastādītājs Dr. hist. Juris Ciganovs Kopsavilkumus tulkoja Klāvs Zariņš un Dainis Poziņš Datorsalikums Vanda Voiciša Literārā redaktore Elita Priedīte Iespiests SIA Talsu Tipogrāfija ISBN Latvijas Kara muzejs, 2015

5 Pulvertornis 17. gs.

6 Saturs Pētījumi Aija Fleija 10 Pirmā pasaules kara invalīdi Latvijā ( ) Klāvs Zariņš 24 Karavīru vēstules ar lūgumu par pārcelšanu uz latviešu strēlnieku bataljoniem: motivējošie faktori Jānis Hartmanis 34 Latviešu strēlnieku bataljonu pirmie brīvprātīgie Janušs Veselovskis 46 Poļu militārie formējumi no līdz gadam Andrijs Rukass, Ruslana Marceņuka 56 Ukraiņu Sečas strēlnieku leģions ( ) Tenu Tannbergs 72 Igauņu nacionālās vienības krievu armijā gadā Ēriks Jēkabsons 80 Krievijas Ziemeļrietumu (Nikolaja Judeņiča) armijas pārstāvniecība Rīgā gada augustā decembrī: Bermonta akcijas konteksts Juris Ciganovs 109 Latvijas armijas intendantūras dienesti pēc Neatkarības kara beigām, dienestu attīstība un reorganizācija ( ) Magnuss Ilmjervs 126 Igaunijas neveiksmīgais zemūdeņu darījums. 30. gadu beigas Enns Sarvs 139 Par Igaunijas pretošanās kustības sakariem ar Latviju un Lietuvu vācu okupācijas laikā

7 No muzeja krājuma Ainis Lociks 152 E. Granta apkopotie Emīlijas Lazdiņas atmiņu fragmenti par notikumiem un gadā Dainis Poziņš gada revolūcijas laikā izdotās Latviešu sociāldemokrātiskās strādnieku partijas ilustrētās skrejlapas Latvijas Kara muzeja dokumentu kolekcijā Ilze Krīgere 169 Suvenīri no frontes: latviešu strēlnieku ierakumu mākslas paraugi Latvijas Kara muzeja kolekcijā Ilze Krīgere 184 Divas vēstules, divi karavīru likteņi Ieroču vēsture Egīls Gelderiņš 191 Dažas piezīmes par apbruņojumu mežabrāļu fotogrāfijās Jānis Neimanis 210 Vācu Pirmā pasaules kara pretkājnieku mīna SCHRAPNELLMINE A Vēsturiskā publicistika Stepans Stepanjancs 216 Armēņu tautas latviešu varonis

8 Contents Pētījumi Aija Fleija 10 War Invalids During World War I in Latvia ( ) Klāvs Zariņš 24 Soldiers Letters with a request for the Transfer to the Latvian Riflemen Battalions: Motivating Factors Jānis Hartmanis 34 First Volunteers of the Latvian Riflemen Battalions Janusz Weselowski 46 Polish armed formations between 1914 and 1918 Andrii Rukkas, Ruslana Martseniuk 56 Legion of Ukrainian Sich Riflemen ( ) Tõnu Tannberg 72 Polish Armed Formations Between 1914 and 1918 Ēriks Jēkabsons 80 Mission of Russian Northwestern Army (N. Yudenich s) in Riga during August December of 1919: Context of Bermondt s Action Juris Ciganovs 109 Latvian Army s Quartermaster Services after Independence War: Development and Reorganization ( ) Magnus Ilmjärv 126 Estonia s Failed Deal of Submarines in Late 1930s Enn Sarv 139 About Communication of Estonian Resistance Movement with Latvia and Lithuania during German Occupation

9 No muzeja krājuma Ainis Lociks 152 Excerpts from the Memoirs of Emīlija Lagzdiņa about the Events of 1899 and 1901 (compiled by E. Grants) Dainis Poziņš 161 Illustrated Leaflets Issued by Latvian Social Democratic Workers Party during Revolution of 1905 in Latvian War Museum s Collection of Documents Ilze Krīgere 169 Frontline Souvenirs: Pieces of Trench Art from Collection of the Latvian War Museum Ilze Krīgere 184 Two Letters: Fates of Two Soldiers Ieroču vēsture Egīls Gelderiņš 191 Some Remarks about Weapons Visible on Photographs of Forest Brothers from 1944 till 1953 Jānis Neimanis 210 German World war I Shrapnel Mine Schrapnellmine A Vēsturiskā publicistika Stepans Stepanjancs 216 Latvian Hero of Armenian Nation

10 Pētījumi Aija Fleija, Latvijas Kara muzeja direktore Pirmā pasaules kara invalīdi Latvijā ( ) Publikācijās par Pirmo pasaules karu vienmēr tiek akcentēti Krievijas armijas lielie zaudējumi kritušie, ievainotie, bez vēsts pazudušie. Ja minēto kategoriju zaudējumus ilustrē ar skaitļiem tūkstošos, miljonos, tad karā cietušo grupa sakropļotie vai invalīdi tiek nosaukta, bet tās skaitliskais kopums reti, kad tiek minēts. Iemesli tam ir vairāki. Kara gados informācija par Krievijas armijas zaudējumiem ievainotajiem, kritušajiem, bezvēsts pazudušajiem un gūstā kritušajiem, tika operatīvi apkopta un, minot pakāpi, uzvārdu un iesaukšanas vietu guberņu un apriņķi, saraksta veidā publiskota. Ar to nodarbojās pie Krievijas armijas Galvenā štāba izveidots birojs, kuru vadīja ģenerālmajors Kalugins. 1 Tālāk šo informāciju izmantoja laikraksti un žurnāli. Piemēram, Jelgavas laikrakstā Sadzīve gada 11. oktobra numurā publicēja ievainoto latviešu karavīru uzvārdus un vārdus, kā arī lazaretes un hospitāļus Krievijā, kuros šie cilvēki ārstējas gada 12. augustā sāka iznākt karam veltīts ilustrēts žurnāls latviešu valodā Varavīksne, kas līdzās vispārējiem kara notikumiem, rakstīja arī par latviešu karavīru gaitām. Varavīksnes uzdevums, tāpat kā citiem Krievijas izdevumiem, bija uzturēt patriotisku jūsmu par karu. Krist kara laukā vai tikt ievainotam un atgriezties frontē bija slavējami, bet ievainotie, kuri kļuva par invalīdiem un ar savu kroplumu liecināja par kara šausmām, neiederējās kara propagandas gaisotnē un netika pieminēti. Informācijas apkopošana par kara invalīdu skaitu armijas cilvēkresursu kontekstā nebija svarīga. Kara invalīdu reģistri bija lokāli, tos uzturēja tie kara apgabalu apriņķi, kuros invalīdi dzīvoja gadā, sākoties vācu uzbrukumam un politiskām pārmaiņām Krievijā, no Rīgas un Vidzemes invalīdi pārcēlās uz dzīvi citur. Pēc Krievijas impērijas iziršanas un jaunu valstu izveidošanās atkal notika kara invalīdu migrācija, gan atgriežoties neatkarību ieguvušajā dzimtenē, gan pametot to, kā to darīja daudzi krievu virsnieki. Katrā valstī kara invalīdu uzskaite tika sākta no jauna. Bet kopš kara sākuma bija pagājuši vairāki gadi, un daudzi Pirmā pasaules kara invalīdi jau bija miruši, invalīdu rindas bija papildinājušās ar Neatkarības karā un Krievijas pilsoņu karā cietušajiem. Līdz ar to Pirmā pasaules kara Krievijas armijas kara invalīdu kopuma apzināšana nebija prioritāra un netika veikta. Pievērsties kara invalīdu tēmas izpētei rosināja Pirmā pasaules kara simtgade. Šajā rakstā, izmantojot Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts Vēstures arhīvā esošajos Latviešu veco strēlnieku biedrības ( ), Latvijas Republikas Tautas labklājības ministrijas Sociālās apgādības (aizgādības) departamenta ( ), Latvijas Sarkanā krusta ( ) fondos 1 Kara upuri. Sadzīve, Nr. 112, lpp. 10

11 Aija Fleija. Pirmā pasaules kara invalīdi Latvijā ( ) atrodamos dokumentus par Pirmā pasaules kara periodu un publikācijas starpkaru posma Latvijas presē, ir sniegts vispārējs pārskats par kara invalīdu juridisko statusu, apgādību, kā arī latviešu kara invalīdu situāciju Pirmā pasaules kara gados. Kara darbība Austrumu frontē ilga 40 mēnešus no gada augusta līdz gada februārim. Kara laikā armijas vienībām bija jāsniedz pārskati par to personālsastāvu. 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka pārskatā par gadā lazaretē ārstētiem virsniekiem un zemākās pakāpes karavīriem (1. tabula) sniegtas ziņas arī par pieciem no pulka sastāva izslēgtiem, turpmākajam dienestam nederīgiem karavīriem. 2 Iemesls Ārstējās Uzņemti Virsnieki Izveseļojušies Miruši Turpina ārstēties Ārstējās Zemākās pakāpes karavīri Izslēgtie Uzņemti Izveseļojušies II kat. III kat. Atgriezušies pulkā Miruši Turpina ārstēties Ievainojumi šaujamo ieroču auksto ieroču Kontūzijas un citi mehāniski bojājumi Kopā tabula. Pēc Maskavas Centrālās evakuācijas komisijas ziņām (2. tabula) laikā no līdz gadam no frontes uz ārstniecības iestādēm tika evakuēti ievainotie, saslimušie, ar gāzi saindētie, kontuzētie. 3 Tās ir grupas, no kuru vidus smagāk cietušie veidoja sociālo kategoriju kara invalīdi. Gads Ievainotie Saslimušie Saindēti ar gāzēm Kontuzētie gads gads gads gads Kopā tabula. 2 Latvijas Nacionālais arhīvs, Latvijas Valsts Vēstures arhīvs (turpmāk LNA LVVA), f.,1. apr., 661. l.,80. lp. 3 Россия в мировой войне Москва, ст. 25., ст

12 Pētījumi Pirmajā pasaules karā ievainoto skaits sasniedza līdz tam karos nepieredzētu skaitu. Tā cēlonis bija kauju intensitāte un ilgums, modernu šaujamieroču ar lielu uguns spēku lietošana. Īpaši lielus dzīvā spēka zaudējumus radīja šrapneļu munīcija. Pēc precīzas šrapneļa zalves no 250 karavīriem tikai septiņi varēja negūt ievainojumus. 4 Lielākā daļa kareivju guva vairākus ievainojumus vienlaikus Ufas kājnieku pulka kareivim, vidzemniekam Kārlim Bukumam gada 7. februārī Polijā pie Zambrovas (dienvidos no Lomžas) šrapnelis norāva kreisās kājas pēdu un sakropļoja labo kāju. 5 Viņš kļuva par II kategorijas invalīdu. Kontūziju radīja smagās artilērijas šāviņu radītās straujās atmosfēras spiediena svārstības, šoks un sprādziena gāzes gada pirmajā pusē vācieši Austrumu fronti vēl papildināja ar smago artilēriju. Piemēram, visus kara gadus tika izmantotas Austroungārijā ražotās haubices Škoda 305 mm Mőser Model 11. Šo ieroču 384 kg smagais šāviņš lidoja 11,9 km tālu, ar ātrumu 340m/s, šaušanas intensitāte bija 10 šāviņi stundā. Invaliditāte pēc kontūzijas varēja iestāties arī vēlāk. Daugavpilietis Pāvels Bogoļubovs, kurš gada sākumā piedalījās kaujās pie Ravkas un Bzūras upēm Austrumprūsijā, invaliditātes pakāpes pārskatīšanas pieprasījumā raksta, ka piedzīvojis tādu viesuļuguni, ka pēc smagiem lielgabalu dārdiem zaudējis dzirdi. Ar triecienvilni pacelts un ar tādu spēku mests pret zemi, ka zaudējis samaņu un uz visu mūžu kļuvis slims pastāvīga neiroze abās kājās un labajā rokā gadā viņam noteica darba spēju zudumu par 35% un V kategorijas invaliditāti. 7 Vidzemnieks Alfrēds Nuke pēc galvas kontūzijas kļuva neredzīgs 8 un dzīvi vadīja, kā II kategorijas invalīds. 9 Ievainojumi un kontūzijas kopā radīja smagas sekas. Krievu daļā karojošais virsnieks Eižens Mindenbergs bija guvis trīs ievainojumus krūtīs, lauztu labo roku un labo kāju. Pēc divām kontūzijām kreisā ķermeņa puse viņam bija kļuvusi bezspēcīga, kā arī sākusies epilepsija. 10 Saslimušo lielais skaits skaidrojams ar pozīciju karu. Kareivji ilgu laiku pavadīja aukstos un slapjos ierakumos, antisanitāros apstākļos. Tas izraisīja kaulu un locītavu, kā arī plaušu slimības, izplatījās vēdera infekcijas gadā strauji palielinājās ar cingu un gripu saslimušo skaits. Laikā no gada 1. janvāra līdz 31. decembrim no 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulka lazaretē bija ārstējušies 1698 terapeitiskie slimnieki ar 18 slimību simptomiem un no pulka sastāva izslēgti 120 karavīri (3. tabula) Зальцман, Т. Раненые Первой мировой: как рождалась государственная система помощи инвалидам. 1. lp. www. miloserdie. ru/articles/ranenye pervoj mirovoj kak roazdalas gosuderstvennaja sistema pomoschi invalidam 5 K. Bukuma autobiogrāfiskās atmiņas. LNB (A 146) 63. lp. www. historia. lv/saites/default//files/media/biblioteka/ Avoti/memuāri_dienasgrāmata/2014/septembris/2014/k. bukuma_autobiogrāfikās_atmiņas_lnb_rgh. pdf 6 LNA LVVA, f., 10. apr., 21. l., 353. lp. 7 Turpat, 346. lpp 8 Turpat, f., 1. apr.,2. sēj.,824. l., 147. lp. 9 Turpat, f.,4. apr.,1226. l.,10. kaste 10 Turpat, f.,1. apr., 824. l., 148. lp. 11 Turpat, f.,1. apr., 661. l.,82. lp. 12

13 Aija Fleija. Pirmā pasaules kara invalīdi Latvijā ( ) Iemesls Ārstējās Nosūtīti ārstēties Virsnieki Izveseļojušies Miruši Kopā Zemākās pakāpes karavīri Izslēgtie Ārstējās Nosūtīti ārstēties Izveseļojušies II kat. III kat. Miruši Atgriezušies pulkā Turpina ārstēties Savainojumi Apsaldējumi Izsituma tīfs 1 1 Gripa un tās komplikācijas Akūts locītavu reimatisms Sifiliss Veneriskas 1 1 saslimšanas Cinga Citas elpceļu slimības Akūtas kuņģa zarnu infekcijas Plaušu tuberkuloze, pleirīts Sirds un asinsvadu slimības Citas elpošanas ceļu saslimšanas Nieru slimības Nervu slimības Psihiskas saslimšanas Redzes slimības Dzirdes slimības Ārējās slimības Citas saslimšanas Kopā tabula. 13

14 Pētījumi Dažkārt invaliditāte iestājās pēc vairākām pārciestām slimībām. Donats Šeptuns, 68. kājnieku divīzijas 1. slimnīcas feldšeris, gadā saslima ar tuberkulozi, izārstējās un atgriezās dienestā gada pavasarī viņš inficējās ar vēdera tīfu, saasinājās arī plaušu kaite. Pēc ārstēšanās viņu atzina par dienestam nederīgu un atvaļināja gadā kā invaliditātes cēlonis minēts zarnu katars un plaušu slimība. 12 Ķīmisko ieroču izraisītās sekas uz izdzīvojošiem cilvēkiem vēl nebija pilnībā izzinātas. Indīgās gāzes atstāja iespaidu uz asinsrites sistēmu, plaušām, sirdi, elpceļiem. Gāzes uzbrukumā izdzīvojošie ieguva smagas invaliditātes, piemēram, latviešu strēlnieks Artūrs Baumanis kļuva par II kategorijas invalīdu. 13 Pārskatā par 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulku minēts, ka uz lazareti nosūtīti 39 ar gāzi saindēti zemākās pakāpes karavīri, bet tikai 7 no tiem izveseļojušies un atgriezušies pulkā. 14 Pirmajā pasaules karā sanitārās aprūpes princips bija totālā evakuācija, tas ir, nogādāt visus ievainotos un saslimušos uz aizmuguri. Tas bija nepieciešams, pirmkārt, lai pēc iespējas ātrāk frontes lazaretēs atbrīvotu gultas vietas jauniem ievainotajiem, otrkārt, cietušie, kuriem bija amputēti locekļi, smagi iekšējie ievainojumi un nervu traucējumi, atstāja negatīvu iespaidu uz karavīriem. Pēc operatīvām ķirurģiskām un ārstnieciskām manipulācijām ievainotajiem un saslimušajiem bija nepieciešama ilgstoša ārstēšanās. Lai viņus aprūpētu, nepietika ar pastāvošajām kara resora un Sarkanā Krusta ārstniecības iestādēm. Sākās plaša sabiedrības pašorganizēšanās palīdzības sniegšanai cietušajiem gada 11. augustā Krievijā, lai palīdzības sniegšanai apvienotu valsts, sabiedrisko organizāciju un privātpersonu darbību, tika nodibināta Augstākā padome, kuru vadīja Krievijas imperatore Aleksandra Fjodorovna. Padomes aizgādībā darbojās filantropiskās komitejas Lielkņazes Jeļizavetas Fjodorovnas komiteja un Lielkņazes Olgas Nikolajevnas komiteja, Lielkņazes Tatjanas Nikolajevnas komiteja, Aleksandra komiteja, Romanovu komiteja. 15 Padome vadīja arī invalīdu aprūpes organizēšanu. Komitejām bija nodaļas guberņās. Padome izdeva žurnālu Ziņotājs, kas apkopoja informāciju par palīdzības darbiem guberņās gada pirmajā numurā žurnāls informē, ka Kurzemes guberņas Liepājas biržas biedrība asignējusi 10 tūkst. rbļ. kara vajadzībām. 16 Palīdzības virzieni bija: 1) palīdzība karā iesaukto kareivju un kritušo ģimenēm, 2) palīdzība ievainoto aprūpē, 3) palīdzība kara invalīdiem. Arī Rīgā, Vidzemē un Kurzemē sabiedrība bija aktīva gada 28. jūlijā Rīgā notika latviešu biedrību un kredītiestāžu pārstāvju sapulce, kurā tika lemts par Latviešu komitejas palīdzības sniegšanai gada karā iesauktiem un viņu ģimenēm dibināšanu. 17 Organizēšanās palīdzības sniegšanai notika jau pastāvošo, pēc nacionālā principa veidoto biedrību ietvaros. Notika plašas ziedojumu vākšanas kampaņas gada maijā Lielkņazes Tatjanas Nikolajevnas komiteja aicināja Rīgas pašvaldību sarīkot ziedojumu vākšanu Rīgas pilsētā. Pilsēta aicināja 13 biedrības piedalīties ziedojumu vākšanā, tai skaitā Slāvu komiteju, Krievu labdarības biedrību, Igauņu 12 LNA LVVA, f.,10. apr., 21 l., 287. lp. 13 Turpat, f., 1. apr., 824. l., 149. lp. 14 Turpat, f.,1. apr., 661. l.,82. lp. 15 Известия Верховного совета пo презению семей ранeнных и павших воинов. Петроград, 1914, ст Turpat, ст Turpat, ст

15 Aija Fleija. Pirmā pasaules kara invalīdi Latvijā ( ) Izglītības un palīdzības biedrību, Žīdu labdarības biedrību, Latviešu labdarības biedrību. 18 Par savāktajiem ziedojumiem tika atbalstītas iesaukto un kritušo kareivju ģimenes un iekārtotas lazaretes. Lazaretes ierīkoja un uzturēja biedrības, organizācijas un privātpersonas. Rīgas Pareizticīgo sieviešu klosteris uzturēja lazareti Krievu pilsoņu Rīgas pilsētas lazarete, 19 vācu sabiedrība atbalstīja Evanģēlisko lauku lazareti Viļņā, 20 barons Firkss ierīkoja lazareti Jūrmalā, Majoros. 21 Rīgā atsevišķas lazaretes uzturēja Latviešu ārstu biedrība 22 un Krievu ārstu biedrība. 23 Žurnāls Varavīksne ziņoja par latviešu biedrību organizētajām lazaretēm Rīgā, Alojā, Jaungulbenē, Jelgavā, Stukmaņos, Aucē, Talsos un citviet. Petrogradas latviešu biedrības, apvienojot spēkus, gada 8. septembrī Petrogradā, Vasīlija salā atklāja lazareti ar 30 gultām. 24 Arī Latviešu strēlnieku pulku Apvienotā lazarete, lai gan piederēja kara resoram, formāli bija privāta lazarete, jo tās dibinātāja un uzturētāja bija sabiedriska organizācija, Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja. 25 Kara laikā no Vidzemes un Kurzemes guberņām un Latgales apriņķiem iesauktie nonāca dažādās karaspēka vienībās. Jau gadā par invalīdiem kļuva 97. Vidzemes (Ļifļandskij) kājnieku pulka kareivji, kurzemnieki Ansis Gulbis, Fricis Līganiņš, Fricis Zekunde, Fricis Manfelds 26, latgalieši 93. Irkutskas kājnieku pulka kareivis Jānis Parfenovičs, 2. Strēlnieku pulka kareivis Staņislavs Baranovskis. 27 Ievainoti tie tika nosūtīti uz hospitāļiem un lazaretēm dažādās Krievijas vietās. Jānis Gailis tika mobilizēts 446. Cninskas kājnieku pulkā, tad pārcelts uz 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulku, gada 18. janvārī pie Ložmetējkalna ievainots ar granātas šķembām labajā plecā, sānos, labās kājas celī. Sākotnēji viņš nonāca Latviešu strēlnieku lazaretē Rīgā, kur viņam amputēja labo kāju un labās rokas divu pirkstu falangas. No strēlnieku lazaretes viņu pārsūtīja uz Petrogradu, kur viņš ārstējās Japāņu hospitālī, tad pārvests uz Maskavas kara hospitāli, vēlāk gulējis Maskavas tirgotāju kluba slimnīcā, tad ārstējies Ukrainā Melitopolē, vēlāk Simferopolē Daugavgrīvas latviešu strēlnieka bataljona kareivis Jānis Auzenbahs ar ievainojumiem abās rokās no Rīgas tika nosūtīts uz Vesenbergu (Rakvere) Igaunijā, kur ārstējies piecus mēnešus, tad ar sanitāro vilcienu caur Petrogradu, Vjatku un Permu nosūtīts uz Alapajevsku Urālos. 29 Šie divi piemēri ilustrē sarežģīto ievainoto evakuācijas sistēmu un invalīdu uzskaites problēmu cēloni. Kara invalīdu skaits Krievijā auga un kļuva par sociālu problēmu. Precīzu datu par invalīdu skaitu, viņu atrašanās vietām un materiālo situāciju nebija. Padomju Krievijas Statistikas pārvalde, 18 Rīgas Ziņas. Uzsaukums. Līdums, Nr. 139, lpp. 19 Rīgas sieviešu klosteris kara dienās. Varavīksne, Nr. 13, ,13. lpp. 20 Lokales. Rigasche Zeitung, Nr. 139, lpp. 21 Ievainotie Rīgas Jūrmalā. Rīgas Ziņas, Nr. 118, lpp. 22 Latviešu Ārstu biedrība un Latviešu Palīdzības komiteja kara dienās. Varavīksne, Nr. 14, lpp. 23 Māksla. Dzimtenes Vēstnesis, Nr. 246, lpp. 24 Petrogradas latviešu dzīve. Ņevas Viļņi, Nr. 5, lpp. 25 LNA LVVA, f.,1. apr., 675. l., 7. 8.lp. 26 Turpat, f.,1. apr., 4. l., lp. 27 Turpat, f.,3. apr., 11. l., 4. lp., 27. lp. 28 Turpat, f, 1. apr., 571. l., 27., lp. 29 LKM DK/p, 9. lpp. 15

16 Pētījumi apkopojot pieejamo dokumentāciju, secina, ka laika posmā no līdz gadam sakropļoto vien bija Tas sastāda 7,8% no kopējiem zaudējumiem, jeb 2,2% no mobilizēto skaita. 30 Invaliditāti kareivjiem piešķīra, pamatojoties uz gada 27. jūlija likumu Par zemāko militāro pakāpju (t. i., kareivju un apakšvirsnieku aut. piez.) un viņu ģimeņu apgādību. Atšķirībā no agrākā likuma, tiesības uz pensiju invalīdiem bija neatkarīgi no materiālā stāvokļa. Pensiju apjoms bija atkarīgs no darba spēju zuduma pakāpes. Pastāvēja piecas invalīdu kategorijas: I kategorija pilnīgs (100%) darba spēju zudums un nepieciešama pastāvīga kopšana; II kategorija 100% darba spēju zudums, bet nav nepieciešama pastāvīga apkopšana; III kategorija darba spēju zudums par %; IV kategorija vidējs darba spēju zudums, 40 70%; V kategorija mazs darba spēju zudums, 10 40%; Pensijas apjomu bija šāds: I kategorijai 216 rbļ.; II kategorijai 168 rbļ.; III kategorijai 108 rbļ.; IV kategorijai 66 rbļ.; V kategorijai 30 rbļ. gadā. Apakšvirsniekiem pensijas bija par 10% lielākas. Starp ievainotajiem liels skaits bija ar ekstremitāšu bojājumiem, gada septembrī amputanti vien bija 25 tūkstoši. 31 Lai atvieglotu invaliditātes pakāpes noteikšanu, gada novembrī tika ieviesta bojājumu klasifikācija. Vienas kājas pilnīgs sakropļojums vai amputācija, ceļa locītavas sakropļojums vai visas kājas funkciju zaudējums citu cēloņu dēļ (aneirisms, ziloņkāja utt.) atbilda II kategorijai. Kājas liela amputācija vai ievērojami traucēta kājas kustība neārstējamu organisku iemeslu dēļ III kategorijai. Ierobežota pēdas kustība, potītes locītavas vai pēdas kaulu bojājumu vai hronisku kaišu dēļ IV kategorijai. Labās rokas (kreiļiem kreisās) rādītājpirksta vai divu citu pirkstu zaudējums, pirksta pilnīgs nekustīgums vai saliekts pirksts V kategorijai. Par zaudējumu rādītājpirkstam tika uzskatīts naga falangas zaudējums, citiem pirkstiem divu falangu zaudējums. 32 Katram ievainotajam jau pirmajā lazaretē vajadzēja saņemt standartizētas formas ievainojuma biļeti, kurā nākošajām ārstniecības iestādēm bija jāieraksta visas veiktās manipulācijas. Tomēr ne vienmēr tas tika izdarīts, īpaši, ja pirmā vieta, kur ievainotais vai slimais nonāca, bija sabiedriskā lazarete. Dokumentu trūkums vēlāk paildzināja invaliditātes piešķiršanas procesu. Invaliditātes vai darba spēju zuduma pakāpi varēja noteikt frontes aizmugures un iekšējo rajonu evakuācijas punktu ārstu komisijas. Turklāt frontes aizmugures komisijas invaliditāti varēja apliecināt tikai tad, ja tā bija acīmredzama rokas vai kājas zaudējums, aklums un tamlīdzīgi. Ja kareivji nebija izmeklēti šajās komisijās, tad invaliditāti varēja apliecināt tuvākās kara ārstniecības iestādes komisija. 33 Lēmumu par invalīda vai smagi slimā atvaļināšanu pieņēma pēdējā evakuācijas komisija. Iesniegumu par pensijas piešķiršanu kopā ar izsniegtajiem dokumentiem karavīram bija jāiesniedz dzīves vietas kara apgabala apriņķa vai pilsētas kara priekšniekam vai iesaukšanas komisijai. Laika posmā līdz pensijas noformēšanai un izmaksas uzsākšanai zemākām pakāpēm vienu mēnesi izmaksāja dienas naudu 25 kap. diennaktī gada jūlijā tika pieņemts 30 Россия в мировой войне Москва, ст Очерк деятельности Всероссйскгого Союза гордов 1914, 1915 г. Москва, ст Авербах, О. И. Законодательные акты вызванные войною г. т. III, Петроград, ст Полное собрание законов Ρоссйской империи. Собрание третие, том XXXII, Петроград, ст Aвербах, О. И, Законодательные акты вызванные войною г. т. II, Петроград, ст

17 Aija Fleija. Pirmā pasaules kara invalīdi Latvijā ( ) lēmums, ka šīs naudas izmaksas jāveic apriņķu aizbildnības iestādēm, pilsētu valdēm, 35 līdz ar to veidojās situācija, ka invalīdi ilgāku laiku palika bez iztikas līdzekļiem. Ne visi invalīdi kara apstākļos varēja atgriezties savās dzīves vietās vai pievienoties ģimenei. Bieži arī ģimenes materiālie apstākļi nebija tādi, lai tās spētu uzturēt invalīdu. Pensiju lielums bija nepietiekams patstāvīgai dzīvei, un invalīdiem nācās mitināties nabagu patversmēs. Bija nepieciešamas speciālas patversmes invalīdiem un sociālā palīdzība. Viskrievijas mērogā invalīdu jautājumu risināšanā liela nozīme bija divām organizācijām Viskrievijas pilsētu savienībai un Viskrievijas zemstu savienībai. Pilsētu savienības III kongress gada septembrī pieņēma plašu darbības programmu: ārstnieciskā palīdzība, invalīdu nodrošināšana ar protēzēm, protēžu izgatavošanas darbnīcu izveidošana, pagaidu patversmes tiem, kuriem izgatavo protēzes, amatu apmācība invalīdiem, darba birža invalīdiem. 36 Abu savienību kopējā kongresā gada martā tās vienojās arī par kopējiem kara invalīdu reģistrācijas principiem. 37 Lai arī neviena no Kurzemes vai Vidzemes guberņas pilsētām nebija Viskrievijas pilsētu savienības biedres, bet zemstes Vidzemes un Kurzemes guberņās nepastāvēja, vietējo pārvaldes iestāžu darbības virzieni invalīdu aprūpē bija līdzīgi, jo to noteica objektīvas invalīdu vajadzības gada maijā Vidzemes gubernatora sieva V. Keļepovska Rīgā nodibināja Vidzemes sakropļoto kareivju apgādāšanas biedrību. Biedrības mērķis bija ierīkot patversmes kara invalīdiem, apmaksāt kara invalīdu amatu apmācību un apgādāt ar mākslīgiem locekļiem gada 21. jūnijā īrētā savrupmājā Pēterburgas šosejā (tagad Brīvības gatve) 74 tika atklāta patversme ar 15 gultām. Pirmie tās iemītnieki bija: jūrkalnietis Krišs Smiltnieks (1915. gada janvārī Austrumprūsijā sašauta kreisā kāja); grobiņietis Pēteris Zemītis (nosaldētas kāju pēdas); nīcenieks Miķelis Šķila (smagi saslimis Galicijas frontē); skrundenieks Jānis Zegners (cauršautas krūtis); Ivans Pavlovskis no Telšu apriņķa (sadragāta labā roka) un viņa novadnieks Pēteris Godeiķis (trīs vietās sašauta roka). Pirms nonākšanas patversmē viņi bija ārstējušies Varšavā, Rīgā, Pēterpilī, Kostromā. 39 Patversmju ierīkošanu kara invalīdiem aizkavēja Kurzemes ieņemšana un nepieciešamība rūpēties par daudzajiem bēgļiem, tai skaitā iekārtojot tiem patversmes gada pavasarī kara invalīdu patversmju jautājumam pievērsās Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja (LSBOK). Pie komitejas tika izveidots Palīdzības fonds Latviešu strēlniekiem, saukts arī par Invalīdu fondu. Tā mērķi bija uzturēt dziedināšanas iestādes un patversmes, sniegt ambulatoru ārsta palīdzību un apgādāt mākslīgos locekļus. 40 Invalīdu fonda pamatkapitāls bija 3000 rbļ. Pirmo patversmi invalīdiem fonds ierīkoja Rīgā 2. Riteņbraukšanas biedrības ēkā Nikolaja ielā 67. (Krišjāņa Valdemāra un Sporta ielas stūrī). Patversmē, saskaņā ar Kārtības rulli, uzņēma, pirmā kārtā latviešu strēlniekus invalīdus, bez tautību atšķirības, strēlniekus, kuri pavisam vai uz laiku atvaļināti, ja tiem nav piederīgo, līdzekļu vai darba trūkuma dēļ nevar sagādāt sev uzturu; otrā kārtā, tādus pašus kareivjus latviešus no citām vienībām; trešā kārtā, tādus pašus kareivjus nelatviešus no citām vienībām. Invalīdi patversmē saņēma uzturu, 35 Turpat, lpp. 36 Очерк деятельности Всросийкого Союза горoдов Москва, ст Viskrievijas zemstu un pilsētu kongress. Līdums, Nr. 60, lpp. 38 Vietējās ziņas. Dzimtenes Vēstnesis, Nr. 136, lpp. 39 Sakropļoto kareivju patversmes iesvētīšana. Dzimtenes Vēstnesis, Nr. 168, lpp. 40 LNA LVVA, f., 1. apr., 609. l., 174. lp. 17

18 Pētījumi drēbes, apavus, medicīnisko un juridisko palīdzību. Viņi arī no sava vidus izvēlēja patversmes vecāko. Fonda darbnīcās, atbilstoši spējām, bija jāstrādā visiem. Ieņēmumus no darbnīcas bija paredzēts dalīt trīs daļās 1/3 darītājam, 1/3 patversmei, 1/3 ārkārtējam pabalstam tiem, kas atstāj patversmi. 41 Patversmē vietu bija maz, un pat strēlniekiem, kara invalīdiem nācās atteikt. Tas izraisīja neapmierinātību, tādēļ patversmi vēlāk pārcēla uz plašākām telpām Rīgā, Mūkusalas ielā 9/11, kur varēja uzņemt 40 invalīdus. 42 Patversmes divstāvu ēkā bija vairākas dzīvojamās istabas invalīdiem, lielākajās no tām mitinājās ne vairāk kā 6 invalīdi, kopēja ēdamistaba un virtuve, atsevišķā ēkā atradās divas darbnīcas. Patversmei bija pārzinis un divi algoti kalpotāji gadā invalīdi izveidoja produktu iepirkšanas un izlietošanas komisiju, kuru vadīja J. Auzenbahs. 44 Laikā no gada jūnija līdz gada aprīlim patversmē mitinājās 68 invalīdi. Fonds pabalstīja arī patstāvīgi dzīvojošos invalīdus, minētajā laika posmā 5 virsniekus un 251 strēlnieku gada nogalē, lai izveidotu patversmi un sanatoriju, Invalīdu fonds nopirka Villa Baltica pansiju Cēsīs (vēlāk šajā ēku kompleksā atradās Sarkanā krusta sanatorija un tuberkulozes sanatorija). 46 Naudas un mantu ziedojumi cietušo strēlnieku atbalstam bija tik lieli, ka Invalīdu fonds sāka organizēt patversmju latviešu kareivjiem ierīkošanu arī Petrogradā un Maskavā. Patversme bija ikdienas dzīves risinājums tikai pilnīgi darba nespējīgiem, kopjamiem invalīdiem. Kā rakstīja laikraksts Līdums : Visai latviešu sabiedrībai jau laikus ir jāsāk domāt par to, kā atdot sabiedrībai atpakaļ kā derīgus locekļus visus tos, kas no kara nāks mājā sakropļoti. 47 Kā vienu no nodarbinātības virzieniem invalīdiem zemniekiem, žurnāls Zemkopis jau gadā ierosināja pūrvietu lielu valsts zemju iznomāšanu invalīdu ģimenēm. Tomēr, kā ātrāku risinājumu invalīdu dzīves uzlabošanai, uzskatīja amatu apguvi gadā LSBOK aicināja pieteikties amata meistarus, kuri bez maksas varētu Vidzemē dzīvojošos latviešu invalīdus apmācīt par grozu pinējiem, birstniekiem, drēbniekiem, cepurniekiem, grāmatvežiem, rotas lietu darinātājiem. 48 Amatu apguve bija uz nākotni vērsta, jo kara apstākļos jau esošiem amatniekiem, īpaši bēgļiem, neklājās viegli. Piemēram, Mūkusalas patversmē bija galdnieku darbnīca, bet tika izgatavotas tikai divas gultas, tās pašas patversmes vajadzībām. 49 Bija arī valdības norādījumi, ka valsts iestādēm vajadzētu invalīdus pieņemt darbā par kurjeriem, rakstvežiem, grāmatvežiem utt. Visu laiku galvenā invalīdu prasība bija prasība pēc darba, ne tikai materiālā stāvokļa uzlabošanai, bet arī sociālā statusa un pašapziņas atjaunošanai. Svarīgs faktors darba iegūšanai un dzīves kvalitātes paaugstināšanai bija trūkstošo locekļu aizstāšana ar mākslīgiem locekļiem vai palīgierīču izmantošana gada maijā tika noteikti trīs protēžu izgatavošanas centri Petrogradā, Maskavā un Kijevā. Petrogradas patversmes uzņēma invalīdus, kuri dzīvoja Petrogradas, Dvinskas, Minskas, Irkutskas, Omskas un Pieamūras kara apgabalā. Maskavas patversmes no Maskavas, Kazaņas, Turkmenistānas kara apgabaliem. 41 LNA LVVA, f., 1. apr., 609. l., lp. 42 Žagars, R. Latvju kara invalīdu organizācija. Lāčplēsis, Nr. 1, lpp. 43 Revīzijas protokols. Brīvais Strēlnieks, Nr. 80, lpp. 44 LKM DK/p, 10. lpp. 45 Strēlnieku dzīve. Brīvais Strēlnieks, Nr. 40, lpp. 46 Rīga. Invalīdu patversmes un sanatorijas ierīkošana. Rīgas Ziņas, Nr. 335, lpp. 47 Invalīdu apgādāšana. Līdums, Nr. 143, lpp. 48 Rīga. Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja. Līdums, Nr. 158, lpp. 49 Revīzijas protokols. Brīvais Strēlnieks, Nr. 80, lpp. 18

19 Aija Fleija. Pirmā pasaules kara invalīdi Latvijā ( ) Kijevas patversmes no Kijevas, Odesas, Kaukāza kara apgabaliem un Donas karaspēka. 50 Vidzeme ietilpa Dvinskas kara apgabalā. Invalīdam bija jānosūta lūgums uz dzīves vietai noteikto centru, norādot kāds mākslīgais loceklis nepieciešams kāja, roka, acs, žoklis utt., tad jāgaida uzaicinājums. 51 Marijas patversme Petrogradā bija viena no lielākajām patversmēm, tajā bija 400 gultas, un tās protēžu darbnīcās gadā varēja izgatavot protēzes cilvēkiem. 52 Protēzes bija dažādas, piemēram, kājas protēze bija gan koka stutkāja, gan sarežģītas konstrukcijas aparāts. Protēzes izgatavošanai bija nepieciešams ilgāks laiks, jo bija jāveic mērīšana, izgatavošana, pielāgošana, tādēļ ne visi, kuri to vēlējās, saņēma protēzes. 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieka bataljona kareivis Augusts Gailītis, kuram bija amputēta kreisā kāja, lūdza LSBOK vadītājam J. Goldmanim palīdzēt viņam kruķu vietā dabūt kājas protēzi, jo viņš gribot mācīties tehniku. 53 Jauns posms sākās gadā pēc Februāra revolūcijas un Pagaidu valdības nodibināšanās. To raksturo invalīdu pašorganizēšanās un līdzdalība politiskajos procesos gada pavasarī, kad frontes kareivji un viņu tuvinieki prasīja miera noslēgšanu, invalīdi Pēterburgā sarīkoja protesta mītiņu pret Ļeņinu un viņa politiku. Gājienā no Kazaņas katedrāles un mītiņā pie Taurijas pils piedalījās ap 10 tūkstošiem invalīdu ar lozungiem Nost ar Vilhelma piekritējiem, Mūsu ciešanas prasa uzvaru gada vasarā no Petrogradas Rīgā ieradās divi invalīdu pārstāvji, latvietis un krievs, kas aicināja apvienoties Vidzemē dzīvojošos invalīdus un sūtīt trīs delegātus uz Viskrievijas kara invalīdu 1. kongresu gada 3. jūnijā Rīgā tika sasaukta kara invalīdu sapulce, kura nodibināja Vidzemes apriņķa kara invalīdu savienību. Tā uz kongresu, kas notika gada jūnijā Petrogradā, nosūtīja kara invalīdus bijušo latviešu strēlnieku J. Kleinbergu, 13. Sibīrijas strēlnieku pulka karavīru Fr. Grīnvaldu un kādu Haitu. Kongress pieņēma astoņas rezolūcijas. Piecas rezolūcijas bija par visiem invalīdiem ļoti aktuālo darba jautājumu priekšrocība tikt pieņemtiem vakantajās vietās valsts un sabiedriskās iestādēs, palīdzība vispārējā darba organizēšanā, darba vadītāju sagatavošana, darba biroju izveide, valsts kredītus invalīdu kooperatīviem un arteļiem. Tika pieņemta arī rezolūcija par invalīdu un viņu ģimeņu dzīvības apdrošināšanu un pašpalīdzības kases veidošanu. 56 Šos darbības mērķus akceptēja arī latviešu kara invalīdi. Vidzemes apriņķa kara invalīdu savienība apvienojās ar kareivju ģimeņu organizāciju un izveidoja kopēju savienību. Apvienošanos invalīdi vēlāk atzina par neveiksmīgu. Telpas savienības birojam Rīgā, Aleksandra bulvārī 2/4 (Brīvības iela) atvēlēja Latviešu strēlnieku pulku apvienotā padome Iskolastrels. Jūlijā Invalīdu un kareivju ģimeņu savienība griezās pie Rīgas domes ar vairākām prasībām. Notika kopēja sapulce, bet, kā uzskatīja invalīdi, lielākā ieguvēja bijusi kareivju ģimeņu organizācija. Tas arī saprotams, jo vēstulē pilsētai tika uzsvērts, ka savienībā ir ap biedru, aiz kuriem stāvot aktīvās armijas vairāk vai mazāk 50 Авербах, О. И, Законодательные акты вызванные войною г. т. II, Петроград, ст Marijas patversme sakropļotiem. Rīgas Ziņas. Nr. 209, lpp. 52 Очерк деятельности Всероссйского Союза гордов , Москва, ст LNA LVVA, f., 1. apr., 3. l., 15. lp. 54 Invalīdi pret Ļeņinu. Līdums, Nr. 89, lpp. 55 Žagars, R. Latvju kara invalīdu savienība. Lāčplēsis, Nr. 1, lpp. 56 Turpat, Nr. 2., lpp. 19

20 Pētījumi Nams Rīgā Mūkusalas ielā, kurā atradās latviešu strēlnieku kara invalīdu patversme gads. revolucionāras karavīru organizācijas, 57 bet kara invalīdu savienībā bija tikai 500 biedru. 58 Savienībai bija nodaļas Cēsīs, Slokā, Valmierā, Valkā. Situācija Rīgā un Vidzemē kļuva arvien smagāka. Darba nebija, ziedojumu skaits samazinājās gada jūnijā Rīgas 10 patversmē dzīvojošie invalīdi vērsās pie Latviešu strēlnieku pulku apvienotās padomes Izpildu komitejas ar lūgumu sagādāt darbu, četri no tiem bija beiguši grāmatvežu kursus. Lai gan Latviešu strēlnieku bataljona organizācijas komitejas darbība tika atzīta par pareizu, gada beigās Iskolastrels komiteju un Kara invalīdu palīdzības fondu likvidēja un pārņēma to līdzekļus. 60 Augustā, sākoties vācu uzbrukumam, invalīdu patversme evakuējās uz Tērbatu. Tika aizvesta arī Invalīdu savienības dokumentācija, kura vēlāk Krievijā gāja zudumā. Daļa invalīdu evakuējās kopā ar patversmi, daļa palika Rīgā. Neieņemtajā Vidzemes daļā invalīdi aktīvi turpināja darboties Cēsīs, vācot ziedojumus, rīkojot apmācības. 61 Uz Krieviju evakuējušies latviešu kara invalīdi koncentrējās Petrogradā un Maskavā. Petrogradā nodibinājās Latvijas kara invalīdu savienība. Latviešu invalīdi kopā pulcējās arī citās Padomju Krievijas pilsētās. Latvijas kara invalīdu savienība Ņižņijnovgorodā noorganizēja latviešu kara invalīdu patversmi un darbnīcas. 62 Latviešu invalīdi piedalījās arī 2. Viskrievijas invalīdu kongresā, kas notika gada maijā Ņižņijnovgorodā. 57 Turpat, lpp. 58 Vidzemes invalīdu un kareivju savienības Deputātu padomes sēde. Baltijas Vēstnesis, Nr. 97, lpp. 59 LNA LVVA, 4254 f., 1. apr., 588. l., 222. lp 60 Valka. Invalīdu fonds. Līdums, Nr. 101, lpp. 61 Galenieks, Fr. No kara slimnīcas līdz revolūcijai un pašnoteikšanai. Lāčplēsis, Nr. 8, lpp. 62 Auzenbahs, J. Invalīdu savienības vienpadsmit gadi. Lāčplēsis, Nr. 10, lpp. 20

21 Aija Fleija. Pirmā pasaules kara invalīdi Latvijā ( ) Krievu pilsoņu lazarete Rīgas pareizticīgo sieviešu klosterī gads gadā invalīdi vācu ieņemtajā Vidzemē nonāca bezizejas situācijā. Pensiju izmaksas no Krievijas bija pārtrauktas. Invalīdu pārstāvji centās šo jautājumu kārtot, vēršoties pie Krievijai draudzīgo valstu konsulātiem Rīgā, bet nesekmīgi /1918. gada ziemā, kad situācija bija viskritiskākā, invalīdi mēģināja pat pāriet fronti, lai nonāktu Krievijā, bet daudzi tika nošauti. 63 Kara invalīdi Rīgā centās atjaunot savienības darbību, vairākkārt iesniedzot vācu pārvaldei apstiprināšanai savienības statūtus, bet tie netika pieņemti. Līdz ar to ne pulcēšanās, nedz līdzekļu vākšana nebija iespējama. Situācija uzlabojās gada vasarā, kad invalīdus nolīga lauku darbiem gada 2. pusē sākās pakāpeniska invalīdu atgriešanās Latvijā, jo Pilsoņu kara plosītajā Krievijā kara invalīdu aprūpe pasliktinājās gada septembrī tika reģistrēti Rīgas kara invalīdu savienības statūti, šajā laikā savienībā bija ap 70 biedru. Par galveno darbības mērķi kara invalīdi uzskatīja pensiju izmaksu atjaunošanu un neizmaksāto pensiju atgūšanu. 64 Savienības reģistrēšana ļāva veikt ziedojumu vākšanu un tādējādi kaut nedaudz materiāli palīdzēt invalīdiem gada novembrī beidzās Pirmais pasaules karš, tika proklamēta Latvijas valsts un sākās Neatkarības cīņas. Krievijas sociālā likumdošana Latvijā vairs nedarbojās. Kara invalīdu uzskaite sākās gada otrajā pusē, pieteicās 2172 kara invalīdi: Rīgā 374, Kurzemē 479, Vidzemē 843, Zemgalē 434, Latgalē Bet tie visi nebija Pirmā pasaules kara invalīdi, to vidū bija arī krievu turku un krievu japāņu kara invalīdi. Līdz gadam, kad Latvija sāka ieviest kara invalīdu valsts aprūpes sistēmu, viņi joprojām atradās grūtā stāvoklī. 63 Žagars, R. Atskats uz Latvijas Kara invalīdu savienības darbību. Lāčplēsis, Nr. 5, lpp. 64 Rīgas Invalīdu savienības statūti. Baltijas Ziņas, Nr. 156, lpp. 65 Invalīdu reģistrācija. Lāčplēsis, Nr. 1, lpp. 21

22 Pētījumi Smagi ievainotie karavīri Jelgavas Latviešu labdarības biedrības lazaretē gads. Smagi ievainotie latviešu strēlnieki Petrogradas Latviešu labdarības biedrības lazaretē gads. Invalīds Puriņš. Secinot var teikt, ka Krievijas impērijas kara invalīdu valsts sociālās apgādības un aprūpes sistēma Pirmā pasaules kara laikā bija birokrātiska un nepietiekama. Sarežģīts un ilgs bija kara invalīda statusa piešķiršanas process, pensiju lielums pat nedrošināja minimālākās invalīda vajadzības. Pozitīvi vērtējama civiliedzīvotāju iesaiste kara invalīdu aprūpē, īpaši laikā, kad tie kā ievainotie atradās lazaretēs, un latviešu sabiedrības centieni, organizējot lazaretes un patversmes Krievijas teritorijā, vienkopus pulcējot latviešu kara invalīdus. 22

23 Aija Fleija. Pirmā pasaules kara invalīdi Latvijā ( ) Aija Fleija, Latvian War Museum Director War Invalids During World War I in Latvia ( ) The World War I centenary has incited the research of war invalids. This article, based on the documents of the Latvian Veteran Riflemen s Society ( ), the Social care department of the Ministry of Welfare of Latvia ( ), the Latvian Red Cross ( ) and publications in the Latvian press, gives an overview of the legal status of war invalids, social care and the situation of Latvian war invalids during World War I. During the war, information about the casualties of the Russian army (wounded, killed, missing in action, captive) was summarized and published. According to the Moscow Central Commission for Evacuation, wounded, disease affected, 38,599 gas poisoned and 126,765 shell shocked soldiers were evacuated to medical institution from the front in the years Accurate data about the conscripts (their numbers, locations and material situation) from the provinces of Kurzeme, Vidzeme and the districts of Latgale was not available. During the war, an important role in assisting war invalids was played by various civic organizations. A war invalid assistance relief fund for Latvian riflemen was founded by the Latvian Riflemen battalion Organization Committee. The self organization of war invalids began in 1917, by establishing war invalid unions. World War I ended in November 1918 and the Republic of Latvia was proclaimed. The social legislation of Russia was no longer in force. The registration of war invalids resumed in the second half of The creation of a state welfare system for war invalids began in

24 Pētījumi Klāvs Zariņš, Latvijas Kara muzeja Pirmā pasaules kara Vēstures nodaļas vēsturnieks Karavīru vēstules ar lūgumu par pārcelšanu uz latviešu strēlnieku bataljoniem: motivējošie faktori Pirmā pasaules kara gados vairāki tūkstoši Baltijas guberņās mobilizēto latviešu karavīru dienēja dažādās Krievijas impērijas karaspēka daļās, iesaistoties gan tiešā karadarbībā, gan veicot dažāda rakstura pienākumus frontes aizmugurē. 1 Pēc Latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanas gada vasarā, ievērojama daļa latviešu karavīru pauda vēlmi dienēt latviešu strēlnieku vienībās. Rakstot vēstules Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejai un tās priekšsēdētājam Jānim Goldmanim, karavīri lūdza palīdzību viņu pārcelšanai uz latviešu strēlnieku bataljoniem, kas dažādu iemeslu dēļ ne vienmēr bija iespējams. Raksta mērķis ir izanalizēt un atspoguļot karavīru vēstules Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejai ar lūgumu par pārcelšanu uz latviešu strēlnieku bataljoniem, atklājot visbiežāk minētos faktorus, kas motivēja karavīrus turpināt dienestu tieši latviešu strēlnieku vienībās, kā arī raksturot vēstuļu kā vēstures avota īpatnības. Publikācijas avotu bāzi veido 130 latviešu karavīru vēstules 2, kuras rakstītas laikā no latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanas gada augustā līdz Februāra revolūcijai Krievijā gada februārī (martā). Karavīru kara laika vēstules ir atšķirīgas gan pēc satura, gan pēc ārējā izskata rakstītas gan uz pastkartēm un Krievijas impērijas armijas vēstuļu veidlapām, gan arī uz parasta vēstuļu papīra, atkarībā no karavīra dislokācijas vietas un rakstāmpiederumu pieejamības. Latviešu karavīru vēstules ar lūgumu par pārcelšanu uz latviešu strēlnieku bataljoniem var iedalīt divās grupās individuālās vēstules un kolektīvās vēstules, kuras adresētas Jānim Goldmanim un Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejai kopumā. Kolektīvās vēstules pildīja iesnieguma 1 Historiogrāfijā pastāv viedoklis, ka Pirmā pasaules kara gados septiņu mobilizāciju rezultātā no Latvijas teritorijas Krievijas impērijas armijā mobilizēti kopumā tūkstoši vīriešu. Tikai neliela daļa no šiem karavīriem dienēja latviešu strēlnieku bataljonos (vēlāk pulkos). Sk. Bērziņš, V. Latvija Pirmā pasaules kara laikā. Rīga: Zinātne, lpp. 2 Latvijas Nacionālais arhīvs Latvijas Valsts Vēstures arhīvs (turpmāk LNA LVVA), P fonds (Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja), 1. apr., 1. l., 1. 9., 11., , 24., , , , , 58., 63., 69., , 78., 92., , 104., 106., , 112., 116., , , , , , , , , , 201., 203., 211., 218.; 2. l., lp.; 6. l., 1. 2., 5. 6., 8. 9., , , , , , 52., , , , 71., , 82., , 89., 92., , , , , , 141., 143., 153., , 164., 167., , , 191., 198., , 208., , , , , , 258., , 267., , 281., , , , lp. 24

25 Klāvs Zariņš. Karavīru vēstules ar lūgumu par pārcelšanu uz latviešu strēlnieku bataljoniem: motivējošie faktori funkciju un bija veids, kā pievērst Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas un tās vadības uzmanību dažāda rakstura problēmām, ar kurām ikdienā saskārās latviešu karavīri, veicot dienestu Krievijas impērijas armijā. Vairumā gadījumu kolektīvajām vēstulēm uz papildus lapām pievienoti vēstules parakstītāju latviešu karavīru saraksti, kuros minēta konkrēta karaspēka daļa un vienība (pulks, bataljons, rota), kā arī tās dislokācijas vieta. Atsevišķos gadījumos pievienotie karavīru saraksti ir apjomīgi. Kā uzskatāms piemērs jāmin 177. Rezerves kājnieku bataljona karavīri, kuri gada oktobrī ar kolektīvu vēstuli vērsās pie Jāņa Goldmaņa, lūdzot viņus pārcelt uz latviešu strēlnieku bataljoniem. Vēstuli parakstīja 342 latviešu karavīri. 3 Vēstules ne tikai ilustrē Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas apjomīgo darbu, sūtot pieprasījumus uz karaspēka daļām (bieži saņemot noraidošas atbildes 4 ), bet arī fenomena masveidīgo raksturu tūkstošiem karavīru meklēja iespēju pārcelties uz latviešu strēlnieku bataljoniem gada janvārī no citām vienībām uz latviešu strēlnieku bataljoniem pārnāca gandrīz 950 latviešu karavīru. 5 Kopumā līdz gada janvārim ar Latviešu strēlnieku organizācijas komitejas atbalstu uz bataljoniem pārcelti vairāki tūkstoši karavīru no gandrīz 200 dažādiem Krievijas impērijas karaspēka pulkiem un bataljoniem. 6 Tieši no citām karaspēka daļām pārceltie karavīri veidoja lielāko daļu no latviešu strēlnieku bataljonu personālsastāva 57,6%; ievērojami mazāk bija brīvprātīgo (22,1%) un mobilizēto (20,3%). 7 Nozīmīgākais aspekts, kuru atklāj vēstules, ir karavīru motivācija iemesls, kāpēc viņi vēlas pamest savu pašreizējo dienesta vietu un pārcelties uz latviešu strēlnieku bataljoniem. Analizējot vēstules, kopumā izkristalizējas vairāki faktori. Visbiežāk minētais vēlme karot kopā ar latviešiem dzimtenē un aizstāvēt zemi pret iebrūkošo vācu armiju. Konkrēto iemeslu karavīri kā savu galveno motivējošo faktoru minējuši 49 vēstulēs. Vēstuļu grupu spilgti ilustrē 15. Rezerves kājnieku pulka karavīra Ilmaņa vēstule Jānim Goldmanim gada 10. augustā 8 : Augstie cienījamie deputāti! Vācu iebrukšana Kurzemē nevar neatstāt iespaidu uz īstu latvieti, tik ļoti mīlojošu savu tēvu tēvu nometni un it īpaši stiprs šis iespaids ir uz tiem, kas paši uz saviem pleciem sajūt vācu varmācības. Viens no tūkstošiem to esmu arī es. Manas iemīļotās tēva mājas, Tukuma apriņķī 3. jūlijā tika izpostītas no ienaidnieka rokas. Vecāki, kuriem jau abiem pāri par 65 gadiem, bija piespiesti paniskās bailēs bēgt atstādami visu, kas viņiem mīļš un dārgs meklēt sev pajumti pie līdzcietīgiem ļaudīm varbūt jāiet lūgties dāvanas..! Asaras spiežas acīs visu to iedomājoties! Bet tagad nav laiks mums panīkt žēlabās un gaudās. Visa mūsu tēvija ir savienojusies pret ienīsto ienaidnieku, mums ir jāstrādā tēvijas labad, jāatdod šim darbam visa sava spēja un laiks. Un tā ir tagad vienīgā mana vēlēšanās. Tamdēļ izdzirdējis jūsu spēcīgo saucienu savienoties pie šī darba, nevaram neatsaukties uz viņu. Lūgums man tikai ir pie Jums, latvju priekšstāvi, palīdzēt man iekļūt kādā no jūsu organizētiem bataljoniem, lai varētu cīnīties savu tautas brāļu priekšgalā. Tas man atnestu sevišķu prieku un mīlestību. Domāju, ka mana darbība šajos bataljonos, varētu 3 LNA LVVA, P f., 1. apr., 1. l., lp. 4 Vairāk sk.: Zemītis, K. Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja: izveidošana un darbība, gads. Maģistra darbs. Rīga: LU VFF, lpp. 5 Hartmanis, J. Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja. Grām.: Latvijas Kara muzeja gadagrāmata V. Rīga: Latvijas Kara muzejs, lpp. 6 LNA LVVA, P 1036., 1. apr., 14. l., lp. 7 Bērziņš, V. Latvija Pirmā pasaules kara laikā. Rīga: Zinātne, lpp. 8 Šeit un arī turpmāk visi datumi norādīti pēc Krievijas impērijā spēkā esošā Jūlija kalendāra (vecā stila). 25

26 Pētījumi atnest nedaudz vairāk kārtīgākus augļus nekā darbībā pie kādā nebūt cittautības oficiera, jo daudzi no latviešiem prot diezgan vāji krievu valodu. Pie tam man liekas, kad latviešu zaldāts, kritiskos momentos daudz uzcītīgāki sekos savam tautas brālim, nekā cittautībniekam. Tamdēļ vēlreiz atkārtoju savu lūgumu, cik jums iespējams pabalstīt mani manos nolūkos. Ja cerības ir, tad esiet tik labi un paziņojiet. 9 Šāda veida vēstules vairumā gadījumu ir emocionālas un tām raksturīgi dramatizēti situācijas apraksti, uzsverot vācu armijas nežēlību, tautas ciešanas un dzimtenes mīlestību (atsevišķos gadījumos ar dzimtenes jēdzienu saistot visu Baltiju, kuras turpmāko pastāvēšanu apdraud vācu karaspēks 10 ). Jāatzīmē, ka vēstules atklāj ne tikai karavīru motivāciju dienestam latviešu strēlnieku bataljonos, bet arī atsevišķu Krievijas impērijas armijas vienību komandieru nevēlēšanos pieļaut latviešu karavīru pārcelšanu, kas vienlaikus ir visizplatītākais vēstuļu rakstīšanas iemesls. No analizētajām vēstulēm kopumā 38 gadījumos lūgts, lai Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja palīdz pārcelties uz latviešu strēlnieku bataljoniem, jo, neskatoties uz vairākkārtējiem lūgumiem, tam likti šķēršļi. Baidoties no iespējamiem sodiem, karavīri daļā vēstuļu lūguši komitejas amatpersonas neinformēt bataljona vai pulka komandierus par to, ka viņi ir izteikuši šādu vēlēšanos gada 7. martā vēstulē Jānim Goldmanim 14 latviešu karavīri uzsvēra, ka vairakkārt lūguši priekšniecībai atļauju, bet viņiem norādīts, ka tas nav iespējams un netiks darīts. Tāpat tie lūdza neinformēt viņu priekšniecību, jo par to draudot sods gada janvārī Jānim Goldmanim rakstīja 2. Rezerves gvardes bataljona 3. rotas karavīri Ernests Abučs, Kārlis Neivalds un Jēkabs Kovisārs, kuri uzsvēra, ka vairākkārtēji lūguši atļauju pārcelties uz latviešu strēlnieku bataljoniem. Tas sākotnēji atļauts, piebilstot, ka to varēs noformēt pēc zvēresta nodošanas, taču pēc tam norādīts, ka pārcelšana vairs nav iespējama: [..] tā kā mūsu pēc vairākkārtēja lūguma pie vada komandiera mums tika atbildēts ar izsmieklu, lamu vārdiem un pēc sitieniem, tad griežamies pie Jums, godātais kungs, pēc Jūsu palīdzības un padoma. 12 Negūstot priekšniecības atbalstu un Latviešu strēlnieku organizācijas komitejai nespējot apstrādāt lielo pieprasījumu skaitu, daļa latviešu karavīru izvēlējās dezertēt un pamest savas karaspēka daļas, mēģinot pa dzelzceļu nokļūt Rīgā. Vairāki šādi gadījumi fiksēti gada vasarā un rudenī, kad brīvprātīgo uzņemšana bija beigusies. Vairumā gadījumu šie mēģinājumi beidzās neveiksmīgi, un karavīri arestēti kādā no dzelzceļa stacijām. 13 Jāatzīmē, ka savstarpējā sarakstīšanās starp Latviešu strēlnieku organizācijas komiteju un vienību štābiem ilga līdz pat vairākiem mēnešiem. Atsevišķos gadījumos karavīri bija krituši vai pazuduši bez vēsts kaujā, pirms vispār tika panākta vienošanās par viņu pārcelšanu uz latviešu strēlnieku vienībām. 14 Otrs faktors, kuru kā motivāciju dienestam latviešu strēlnieku bataljonos visbiežāk min karavīri, ir nievājošā attieksme pret viņiem kā latviešiem no krievu kareivju un virsnieku puses. Iemesls minēts kopumā 18 vēstulēs. Saspīlētās nacionālās attiecības, vardarbība un nevienlīdzīgā attieksme minēti kā faktori, kas traucē pilnvērtīgam dienestam gada jūlijā 132. Rezerves 9 LNA LVVA, P f., 1. apr., 2. l., lp. 10 Turpat, 1. l., 11. lp. (F. Braukauska vēstule J. Goldmanim gada 5. augustā) 11 Turpat, P f., 1. apr., 6. l., 254. lp. 12 Turpat, lp. 13 Turpat, lp. (E. Līdeka vēstule J. Goldmanim gada 30. decembrī), sk. arī: Bērziņš, V. Dziedādami karā gājām Latviešu Strēlnieks, Nr. 12, lpp. 14 Hartmanis, J. Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja. Grām.: Baltiņa, S. (sast.) Latvijas Kara muzeja gadagrāmata V. Rīga: Militārās literatūras apgādes fonds, lpp. 26

27 Klāvs Zariņš. Karavīru vēstules ar lūgumu par pārcelšanu uz latviešu strēlnieku bataljoniem: motivējošie faktori kājnieku bataljona 3. rotas karavīrs J. Kundziņš, kurš bija dislocēts Krasnoje Selo pie Petrogradas, norādīja, aprakstot savstarpējās nesaskaņas ar krievu karavīriem, 15 ka starp tiem neizglītotajiem krieviem nav iespējams dzīvot. Tāpat palīdzību pārcelties uz latviešu strēlnieku vienībām lūdz kareivis Aleksandrs Indzers, kurš rakstīja par nevienlīdzīgo attieksmi dienesta vietā: Redzam, ka ar krieviem nav kopēja karošana. Ir apnikusi viņu rupjība, jo visi mūs latviešus tura par necilvēkiem tas ir no aukstāka līdz zemākajam činās un krustus dabūn krievi par zābaku tīrīšanu. Bet mūs tautiešiem netiek par stingru izturēšanos pret ienaidnieka uguni gada 3. oktobrī 177. Rezerves kājnieku bataljona karavīri kolektīvā vēstulē Jānim Goldmanim raksturoja attiecības ar krievu tautības dienesta biedriem: Ainas ar viņiem norisinās ar bēdīgām atsauksmēm. Traģēdijas var katru dienu dabūt redzēt un dzirdēt. Īpaši režisori priekš tam ir 17. vads 8. rota, 177. Rezerves bataljona Pēters Petuhovs un viens Dratčuks. Kad uz slāvisko latvietis neatbild, tad par to viņam liek līst ap nārām, gulties dubļos netīrumos, bet kad neklausa, tad ir viens redzējiens, kad jau krieveļi plītē pa ģīmi latviešus un sauc par vāciešiem. Pie tam vēl saka, ka pavisam nositīšot, jo vāciešus vajagot sist. To visu pieļauj vada komandieris pats. Viņš mīlē savus apmācītājus, jo tie viņam māk jokus pataisīt par latviešiem, kuri krievu valodu pavisam nav dzirdējuši. Nožēlojamā Krievija. 17 Tieši latviešu pielīdzināšana ienaidniekam (vāciešiem) vēstulēs minēta kā viena no izplatītākajām problēmām. Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas un karavīru tuvinieku sarakste izgaismo netipisku gadījumu Dienvidu frontē Petrovskas pilsētas apkārtnē, kur latviešu karavīri ieskaitīti 220. Rezerves kājnieku bataljona soda komandā kopā ar no Iekškrievijas deportētiem vāciešiem gada 5. janvārī par notikušo bataljona apakšvirsnieks Alfrēds Berzinskis vēstulē informēja Jāni Goldmani, lūdzot palīdzību: Cienījamais J. Goldmaņa k-gs! Pazemīgi griežos ar šo vēstuli pie jūsu augstības, 30 latviešu vārdā. Mēs minētie 30 latvieši kā otras šķiras zemessargi, dienam kara dienestā iekš Petrovskas pilsētas. Ka latvieši būdami mēs visi ļoti vēlamies iestāties iekš kāda no latviešu bataljona. Iesniedzām lūgumrakstu lai mūs pārved iekš kāda no latviešu bataljoniem, bataljona komandieris uz mūsu lūgumrakstiem atbildēja, kad mūs no kāda latviešu bataljona pieprasīšot, tad viņš mūs pārvedīšot, ātrāk ne. Bet nekur nezin ka mēs te atrodamies ka latvieši, kas pēc mums varētu prasīt. Mēs pazemīgi griežamies ar lūgumu pie jūsu augstības ar vienkāršu vēstuli, nākt mūsu lūgumam pretī un pieprasīt mūsu bataljona komandieriem lai mūs pārved iekš kāda no latviešu bataljoniem. Jo mūs te tur par vācu kolonistiem, ar kuriem mēs arī kopā dienam, un baudām visu to pašu ko vācu kolonisti. Mūs nekādā ziņā negrib atzīt par latviešiem, prasa pierādīšanu ka mēs esam latvieši. Vēlēdamies braukt uz pozīcijām ar kādu krievu rotu arī netiekam kā vācieši pielaisti. Sirsnīgi lūdzam jūsu augstību kā latviešu bataljonu dibinātāju, nākt mūsu lūgumam pretī. Visu latviešu vārdā, Alfrēds Berzinskis. Petrovska 5/I Pēc vēstules saņemšanas Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja nosūtīja pieprasījumu par latviešu pārcelšanu uz latviešu strēlnieku bataljoniem, pēc kuras saņemšanas latvieši tika iekļauti soda komandā, atbruņoti un nosūtīti uz Karsu (pašlaik Turcijā) veikt dažāda rakstura darbus gan nocietinājumu izbūvi, gan vilcienu sastāvu izkraušanu u. c. Turpmākā 15 Turpat, 3. lp. 16 LNA LVVA, P f., 1. apr., 6. l., 224. lp. 17 Turpat, P f., 1. apr., 1. l., lp. 18 Turpat, 6. l., lp. 27

28 Pētījumi sarakste ar Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteju tika aizliegta, un vēstules pārtvertas. 24. janvārī bataljona karavīrs J. Salmiņš rakstīja ģimenes loceklim Rīgā, lūdzot par radušos situāciju informēt organizācijas komiteju: Sveiks draudziņ! Varu tev paziņot ļoti bēdīgu vēsti, 10. janvārī atnāca no Rīgas prikazs no Daņilova, lai visus latviešus bez kavēšanās sūta uz latviešu bataljoniem, bet ja gadījienā visus nevar sūtīt tad mani visādā ziņā jāsūta, bet ļoti īsi bija mūsu prieki, bataljona komandieris mums uz savu galvu nevarēja sūtīt, viņam bija jādod telegrammu brigādes komandierim, ko lai dara ar latviešiem, jāsūtot visus latviešus uz latviešu bataljoniem esot atnācis prikazs un tā tālāk. 19. janvārī saņēmām telegrammu no mūsu brigādes komandiera, kad visi latvieši jāsūta vācu kolonistiem līdzi uz pilsētu Karsu pie darba, tūlīt mums visiem latviešiem atņēma patronsumkas, šķipeles, ūdens pudeles un izdeva biezus šineļus. Tu tādus šineļus draudziņ nebūsi redzējis. 19. janvārī aizdzina uz vilcienu, kopā ar vācu kolonistiem, ļoti jauki latviešiem noskatīties kad iet uz vilcienu, zaldāti apsargā ar flintēm, mēs bijām kādi 750 cilvēki un mūs apsargātāji vairāk kā 50 zaldāti, brauc līdzi. Es tev draudziņ, esmu rakstījis vairāk vēstules kad neaizies viena aizies otra. Kad tev draudziņ iznāk laika aiznes šito vēstuli uz latviešu bataljonu organizāciju Rīgā, ko viņa teiks par šitādu izmuļķošanu, latvieši Baltijas frontē aizstāv tēvu zemi ar ieročiem, bet mēs latvieši Kaukāzijā aizstāvam tēvu zemi ar šķipeli rokā strādājot, esi draudziņ tik laipns izpildi to ko es no tevis lūdzu 30 latviešu vārdā. Rakstīta vilcienam stāvot. 24/I J. Salmiņ. 19 Jau nākamajā dienā par latviešu smago stāvokli Jāni Goldmani informēja arī Baku latviešu bēgļu apgādāšanas biroja vadītājs J. Kivinēns, pie kura iepriekš bija ieradies 220. Rezerves kājnieku bataljona apakšvirsnieks Aleksandrs Ērglis, kurš lūdza izsniegt rakstisku dokumentu, kas apliecinātu viņa latvietību. Tikšanās laikā Aleksandrs Ērglis norādījis, ka konkrētajā bataljonā ieskaitīti Jekaterinoslavas (pašlaik Dņepropetrovska Ukrainā) un Simferopoles apkārtnē mobilizētie latviešu bēgļi, kurus kopā ar vācu kolonistiem apvienoja atsevišķā vācu kolonistu darba komandā, stingrā apsardzībā iesaistot tranšeju rakšanas un vilcienu sastāvu izkraušanas darbos. 20 Pēc Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas atkārtotas iesaistīšanās latviešu karavīrus izdevās atbrīvot no soda komandas un pārcelt uz 3. Kaukāza inženieru būvnieku družīnu, taču ne uz latviešu strēlnieku bataljoniem. 21 Aleksandrs Ērglis par to pauda neapmierinātību vēstulē Jānim Goldmanim, atzīmējot, ka drīzumā bataljons tikšot sūtīts uz fronti Turcijā un pēc tam nokļūt latviešu strēlnieku bataljonos būs vēl sarežģītāk: Un kad mēs teiksim, ka bijām starp vāciešiem un kaujās mūs nesūtīja, sūtīja mūs bedres un tranšejas rakt. Neticēs to latvju tauta, teiks, ne, jūs bijāt gļēvuļi, negribējāt savu dzimteni sargāt. Viņi teiks, ka likums ir pielaidis, ka latviešus visur sūta uz savu dzimteni, un mēs tad paliksim kaunā. Un to mēs no visas sirds negribam piedzīvot. Mirt priekš savas tēvijas ir mūsu pienākums. 22 Trešais visbiežāk minētais faktors ir neizturamie dienesta apstākļi un krievu valodas nezināšana. Konkrētie iemesli minēti kopumā 20 karavīru vēstulēs. Vēstuļu grupu ilustrē gada 4. oktobrī rakstītā vēstule Jānim Goldmanim, kuru Petrogradas Leibgvardes latviešu karavīru vārdā rakstījis J. Pētersons: 19 Turpat, lp. 20 Turpat, 132. lp. 21 Turpat, 141. lp. 22 Turpat, lp. 28

29 Klāvs Zariņš. Karavīru vēstules ar lūgumu par pārcelšanu uz latviešu strēlnieku bataljoniem: motivējošie faktori Godājamais Goldmaņa k-gs! Mēs, pulciņš otrās šķiras zemessargu, iedalīti Petrogradas Leibgvardijas pulkā, griežamies pie Jums ar sirsnīgu lūgumu. Nerunājot par stingro disciplīnu, mūsu priekšniecība visādi izlieto savu varu, lai varētu tikai mūs sodīt ar tīri necilvēcīgām mocībām. Bez tam daudzi neprot krievu valodas, caur ko viņu grūtais stāvoklis vēl dubultojas. Nespēdami ilgi tādu slogu nest, esam nodomājuši iestāties Latv. Strēlnieku Bataljonos. Un lūk šeit mums ir vajadzīga Jūsu palīdzīgā roka. Mēs zinām, ja paši griezīsimies pie savas priekšniecības ar lūgumu atļaut pāriet uz Latv. Str. Bat., tad mūsu lūgumu ne tik vien kā neievērotu, bet droši vien mūs vēl vairāk nospiestu. Tāpēc nodomājām griezties pie Jums, lai Jūs, ja tas ir iespējams, griestos pie mūsu bataljona komandiera palkavnieka Kulakova ar mūsu lūgumu. Ceram, ka Jūs viņš daudz labprātīgāk paklausīs, bez tam mums nav nekādas izdevības griezties tieši pie viņa. Motivēt lūgumu var ar to, ka vairums lūdzēju neprot krievu valodas un tāpēc grūti izpildīt dienesta prasības, bez tam zināms arī ar tēvijas mīlestību. Goldmaņa kgs, neatraidāt savu palīdzīgo roku no šī mūsu lūguma. Pavadot vienu stundu mūsu kazarmu sienās, Jūs jau tiešām pārliecinātos, ka mūsu liktens ir tiešām līdzcietības cienīgs. Šorīt pa vienam audzēknim bija jāstāv par nieka lietu pustupus, kamēr nespēks to lauza. Šeit pieliekam oficiālu lūgumu Latv. Strēln. Bat. komitejai. Glābjat mūs, Jūs tām tas negurstošais aizstāvi. Mēs kalsim Jums tautas sirdī to staltāko pieminekli. Lūdzēju vārdā, J. Pētersons. Arī Petrogradas apkārtnē dienējošie Cēsu apriņķa I un II šķiras zemessargi vēstulē gada 3. janvārī Jānim Goldmanim pauda neapmierinātību ar neizturamajiem apstākļiem, cerot, ka stāvoklis ir labāks latviešu strēlnieku bataljonu dislokācijas vietās. Vēstules autors ir zemessargs Reinholds Avens, un to parakstījuši 38 karavīri: [..] Vagonos, kuros bijām ievietoti pa 31 cilvēki katrā, mēs bijām daudz štiki, ka še barakās, kuras taisītas priekš 240 cilvēkiem, bet tagad esam tais telpās ievietoti vairāk par šo cilvēku, un tā tad vārda pilnā ziņā, guļot lāvās un uz slapjas zemes, esam saspiesti kā siļķes mucā, ka naktī savai vajadzībai laukā nav iespējams iziet, ka nav pat vietas nospļaut, ka neatliek citas izejas vai spļaut katram virsū [..] Nepietiek ar to slapjumu vien, kas nāk no zemes, bet ūdens pil no griestiem un visi stabi un lāvas ir nopelējušas, un tu tad viegli saprast, kāds tur var būt gaiss ko elpojam. Labāku slimību perēkli nav iespējams iedomāties, kurā mēs še, kas jau pa lielākai daļai slimi ar reimatismu, un dažnedažādām kašķu slimībām, esam ievietoti un ja nu izceļas kāda epidēmija, tad bez izņēmuma mūs visus tepat barakā ieslodzīt un uzbērt tik lielāku zemes čupu. Tāpat vēstules par pārcelšanu uz latviešu strēlnieku bataljoniem organizācijas komitejai rakstīja arī karavīri, kuri bataljonos bija jau dienējuši. Strēlnieki, kuri bija guvuši ievainojumus kaujā un nosūtīti uz kādu no lazaretēm Krievijā, pēc atveseļošanās bieži ieskaitīti citās karaspēka daļās gada 2. februārī Jānim Goldmanim rakstīja 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona strēlnieks Vilis Feldmanis, kurš guvis ievainojumu sadursmē ar ienaidnieku gada 22. oktobrī, nosūtīts uz lazareti Permā un pēc atveseļošanās ieskaitīts 23. Rezerves kājnieku bataljona 7. rotā: [..] Šeit tikai pa krieviski un iet grūti kad valodu nesaprotu. [..] Atprasiet mūs pie saviem tautas brāļiem un runāt savu tautas valodu un jau turp ir cita tīrība nekā starp krieviem; kad jūs redzēsiet cik šeit ir liela netīrība, es tagad jau ir nodzīvojis un cietis 2 nedēļas. 23 Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejai strēlnieki no lazaretēm rakstīja arī kolektīvas vēstules, 24 taču kopumā šādas situācijas bija raksturīgas tikai gada rudenī, pirms darbu sāka Apvienotā latviešu strēlnieku 23 Turpat, lp. 24 Turpat, 1. l., 211. lp. 29

30 Pētījumi bataljonu lazarete. 25 Jāatzīmē, ka gan individuālas, gan kolektīvas vēstules par atgriešanos rakstīja arī karavīri, kuri no latviešu strēlnieku bataljoniem nosūtīti uz praporščiku skolām, taču pēc to absolvēšanas ieskaitīti citās vienībās. 26 Daļa karavīru latviešu strēlnieku bataljonos saskatīja iespēju veidot savu karjeru, uzskatot, ka krievu daļās latviešiem ir daudz sarežģītāk kļūt par virsniekiem. 27 Taču, neskatoties uz vairākkārtējiem lūgumiem, Latviešu strēlnieku organizācijas komiteja ne vienmēr nosūtīja pieprasījumu par attiecīgā karavīra pārcelšanu. Šādas situācijas bija raksturīgas gada pavasarī vasarā pēc bataljonu nokomplektēšanas, uz attiecīgās vēstules veicot rakstisku atzīmi atstāt bez ievērības. 28 Tāpat nebija iespējams pārcelt tehnisko daļu karavīrus, piemēram, artilēristus, jo artilērijas daļas latviešu strēlnieku bataljons nebija paredzētas gada 21. decembrī ar lūgumu pie Jāņa Goldmaņa vērsās piecdesmit 1. Rezerves artilērijas diviziona latviešu karavīri, kuri, neskatoties uz vairākkārtēju atteikumu, bija gatavi kļūt par regulāriem kājniekiem, taču Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja bez pamatojuma nespēja panākt šo karavīru pārcelšanu. 29 Kopumā jāsecina, ka karavīru vēstules ar lūgumu par pārcelšanu uz latviešu strēlnieku bataljoniem ir nozīmīgs vēstures avots, kas Pirmā pasaules kara un latviešu strēlnieku vēstures pētniekiem atklāj vairākus būtiskus aspektu ne tikai karaspēka daļas, no kurām karavīri pārcēlās uz latviešu strēlnieku bataljoniem, un to dislokācijas vietas kara gados, bet arī sociāla rakstura informāciju par sadzīvi un ikdienu Krievijas impērijas armijā, nacionālajām attiecībām, konfliktiem un problēmām, kā arī iemeslus un faktorus, kas motivēja karavīrus turpināt dienestu latviešu strēlnieku vienībās. Šos faktorus noteica vairāku apstākļu kopums gan vēlme karot pret vācu armiju Latvijas teritorijā kopā ar latviešiem nacionāla karaspēka sastāvā, gan smagais dienests, valodas nezināšana, saspīlētās nacionālās attiecības un vēlme nebūt otršķirīgiem karavīriem krievu karaspēka sastāvā. Neskatoties uz vēstuļu kā avota informatīvo bagātību, tās jāvērtē piesardzīgi un kritiski. Vēloties panākt pēc iespējas ātrāku pārcelšanu uz latviešu strēlnieku bataljoniem, karavīri, iespējams, dramatizēja un pārspīlēja savu smago stāvokli. Taču karavīru vēstules ir nozīmīgs vēstures avots, kuru nepieciešams plašāk integrēt pētniecībā un līdz ar to zinātniskajā literatūrā, jo tās atklāj būtiskus, līdz šim dziļāk neanalizētus Pirmā pasaules kara militārās un sociālās vēstures aspektus. 25 Vairāk par Apvienoto latviešu strēlnieku bataljonu lazareti skat.: Krīgere, I. Hipokrāta zvērestam uzticīgi: medicīniskais dienests latviešu strēlnieku bataljonos (pulkos) gadā. Grām.: Ciganovs, J. (sast.) Latvijas Kara muzeja gadagrāmata VI. Rīga: Militārās literatūras apgādes fonds, lpp. 26 LNA LVVA, P f., 1. apr., 2. l., 458., 477., 499., 590., 913. lpp. 27 Turpat, 1. l., 29., 128., 163. lp. 28 Turpat, 6. l., 48. lp. 29 Turpat, 36., 101. lp. 30

31 Klāvs Zariņš. Karavīru vēstules ar lūgumu par pārcelšanu uz latviešu strēlnieku bataljoniem: motivējošie faktori No citām Krievijas impērijas armijas vienībām uz 1.Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonu pārnākušie karavīri gads. Krievijas Valsts Domes deputāts un Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas priekšsēdētājs Jānis Goldmanis. No citām Krievijas impērijas armijas vienībām uz 6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljonu pārnākušie karavīri gads. 31

32 Pētījumi Karavīra vēstule Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas priekšsēdētājam Jānim Goldmanim ar lūgumu palīdzēt viņu pārcelt uz latviešu strēlnieku bataljoniem gada 5. augusts. Latvijas Kara muzeja krājums. 32

33 Klāvs Zariņš. Karavīru vēstules ar lūgumu par pārcelšanu uz latviešu strēlnieku bataljoniem: motivējošie faktori Klāvs Zariņš, Latvian War Museum First World War History Department, Historian Soldiers Letters with a request for the Transfer to the Latvian Riflemen Battalions: Motivating Factors Several thousand Latvian soldiers, mobilized from the Baltic provinces during World War I, served in different parts of the Russian army, engaging in direct hostilities and fulfilling different types of obligations in the rear. After the establishment of the Latvian riflemen battalions in the summer of 1915, a significant number of Latvian soldiers expressed their willingness to serve in the new Latvian riflemen units. These soldiers wrote letters and sought help from the Latvian Riflemen battalion Organizational Committee and its chairman Jānis Goldmanis, because their transfer to the Latvian riflemen battalions was not always possible. The aim of this article is to reflect and analyze the soldiers letters to the Latvian Riflemen battalion Organizational Committee with a request for the transfer to the Latvian riflemen battalions, revealing the most frequently mentioned factors that motivated the soldiers to continue their service in the Latvian riflemen units. The article is based on 130 letters, which were written by Latvian soldiers in a time period from August 1915, when the first Latvian riflemen battalions were founded, until the February Revolution of 1917 in Russia. The letters, written by soldiers in wartime, are different in both their content and appearance. They are written on postcards and Russian Imperial army letter forms, as well as on ordinary letter paper, depending on the soldier s location and writing material availability. Latvian soldiers letters with a request for the transfer to the Latvian riflemen battalions can be divided into two groups individual and collective letters, which were addressed to both J. Goldmanis personally and the Latvian Riflemen battalion Organizational Committee. Collective letters filled the function of an application and were a way to draw the attention of the committee to problems and challenges, which Latvian soldiers faced in the Russian army on a daily basis. Several factors, which motivated the soldiers to apply for a transfer to the Latvian riflemen battalions, can be seen while analyzing the letters. The most commonly cited factor is the desire to fight alongside other Latvians and to defend their homeland against the invading German forces in Latvian territory. An important factor was also the pejorative and unequal treatment of Latvian soldiers in the Russian army, comparing Latvian soldiers to the enemy (Germans), the unbearable living conditions and the lack of knowledge of the Russian language. Overall, the soldiers letters is an important historical source for researches of the Latvian riflemen and World War I, revealing a number of key aspects, which widen our understanding of the Latvian riflemen battalions. They show not only the military units (and their dislocation places during the war) from which the soldiers transferred, but also uncover a number of aspects important for social history everyday life in the Russian army during the war, relations between Russians and minority groups, conflicts and other problems. In spite of the informative richness of the letters, they must be analyzed carefully and critically. Desiring to achieve their transfer the fastest way possible, soldiers dramatized and exaggerated their difficult situation. All in all the letters is an important historical source that needs to be deeper integrated into research and scientific literature. 33

34 Pētījumi Jānis Hartmanis, rezerves pulkvedis Latviešu strēlnieku bataljonu pirmie brīvprātīgie Rīgā, gada 30. un 31. jūlijā pirmie 356 brīvprātīgie tika iedalīti 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonā. Pamatā tie bija patriotiski noskaņoti jaunieši no vācu okupētās Kurzemes guberņas. Palikuši bez tēva mājām un bez darba, viņi visvairāk alka cīnīties pret iebrucējiem. Pretēji dažādu vēlāko izdevumu datiem rīdzinieku īpatsvars vērtējams kā neliels. Ievērojams skaits jaunekļu nāca arī no Vidzemes guberņas pagastiem. Objektivitātes labad jāmin brīvprātīgie pirms brīvprātīgajiem latviešu puiši, kuri iestājās Krievijas armijā Pirmā pasaules kara pašā sākumā. Daļa no viņiem vēlāk pārgāja uz 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonu Kārlis Mierkalns, Roberts Vaiņjānis, Jānis Vilks u. c. Kā pirmo brīvprātīgo 30. jūlijā reģistrēja Rīgas Amatniecības skolas audzēkni Robertu Pogu, 19 gadus vecu jaunekli no Valgundes pagasta. Viņš 20 brīvprātīgo grupā bija brašākais un plecīgākais. Kā otro pieņēma Voldemāru Kiršteinu no Kokmuižas pagasta, kā trešo Bauskas pilsētas sīkpilsoni Teodoru Pavlovu. Pirmajā dienā kā brīvprātīgie tika reģistrēti vairāki brāļi Cāzeri, Dobumi, Garkuļi un Zariņi. Pārskats par pirmo 356 brīvprātīgo tālākajiem likteņiem (ir dati par 265 cilvēkiem): krituši kaujās, pazuduši bez vēsts, miruši no slimībām 79; ievainoti kaujās (daļa vēlāk atgriezās savās vienībās) 113; krituši vācu gūstā 3; dezertējuši 3; izdarījuši pašnāvību 2; dažādu veselības problēmu rezultātā izslēgti no bataljona 21; pārcelti uz citiem Krievijas armijas pulkiem vai komandām 7; nosūtīti uz praporščiku skolām 4; demobilizēti 19. Datumi doti pēc vecā kalendāra. Sarakstā minēts, kurā pilsētā vai pagastā karavīrs gadā bija pierakstīts. Informācijas avoti Krievijas Valsts Kara vēstures arhīvs, fonds 3454, apraksts 1, lieta 48, lpp. 1/541., 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona alfabēta grāmata ; žurnāls Latviešu Strēlnieki, Nr. 6, Rīga, lpp.; laikraksts Rīgas Ziņas, Pirmo brīvprātīgo saraksts 1. ANTKALNIŅŠ Mārtiņš Sepkules pag VII piekomandēts 6. Sibīrijas korpusam 2. ANTMANIS Fridrihs Teodora d. Ventspils ložmetēju komanda 3. AVINGS Rūdolfs Jāņa d. Sātiņu pag II dezertējis 4. APSĀNS Eduards Jāņa d. Sērenes pag X ievainots, izslēgts 5. ANSONS Fridrihs Vilhelma d. Piņķu pag I veselības atvaļinājumā 34

35 Jānis Hartmanis. Latviešu strēlnieku bataljonu pirmie brīvprātīgie 6. ANDERSONS Jānis Jura d. Vircavas pag jefreitors 7. ĀBELE Eduards Kārļa d. Cieceres pag VII ievainots, jefreitors 8. ĀBELE Kārlis Žaņa d. Zvārdes pag III ievainots un miris 9. ĀBOLIŅŠ Kārlis Kārļa d. Dreimaņu pag. 4. rota 10. ĀBELE Augusts Mārtiņa d. Ķekavas pag. 3. rota 11. ĀBOLIŅŠ Jānis Ernesta d. Rankas pag I jefreitors 12. BARONS Miķelis Andreja d. Edvāles pag. 3. rota 13. BĒRZIŅŠ Fridrihs Jura d. Rīga X kritis 14. BĒRZIŅŠ Alfrēds Jāņa d. Rīgas apriņķis 2. rota, jaunākais apakšvirsnieks 15. BĒRZIŅŠ Konstantīns Emmas d. Ropažu pag VII ievainots 16. BALODIS Alberts Indriķa d. Jelgavas apr. bataljona ārrindas komanda 17. BALODIS Ansis Jēkaba d. Bauskas apr jefreitors 18. BANKOVS Jānis Mārtiņa d. Nabas pag jaunākais apakšvirsnieks 19. BĒRZMĀRTIŅŠ Vilis Mārtiņa d. Skaistkalnes pag VIII izslēgts, veselība 20. BALODIS Pēteris Kārļa d. Dzērbenes pag VII ievainots 21. BEBRIS Roberts Jāņa d. Ezeres pag IV demobilizēts 22. BETHERS Nikolajs Jāņa d. Jaunsaules pag dienēja 7. rotā 23. BĒRZIŅŠ Krišjānis Jāņa d. Lubezeres pag dienēja 5. rotā 24. BERGANS Kārlis Jāņa d. Vārmes pag III kritis 25. BERGS Fricis Fridriha d. Popes pag III pazudis bez vēsts 26. BĒRZIŅŠ Alfrēds Jāņa d. Rīga I ievainots, 2. rota, strēlnieks 27. Biķernieks Aleksandrs Marijas d. Kokmuižas pag. kājnieku izlūku komanda 28. Bīriņš Jānis Pētera d. Mežotnes pag. ievainots III, komisionēts 29. Birģelis Kristaps Jāņa d. Jēkabnieku pag. kritis kaujā VII 30. Bitainis Jānis Kārlis Rūdolfa d. Vecauces pag. I. rota, kritis kaujā l III 31. Bizons Johans Dāvida d. Grendzenes pag. ievainots X, izslēgts no bataljona 32. Blanks Krišs Jāņa d. Kuldīgas apr. 3. rota 33. Blaušteins Kārlis Jāņa d. Lubezeres pag. ievainots XI, komisionēts 34. Blumbergs Fricis Jāņa d. Zvardes pag. ievainots X, izslēgts no bataljona 35. Blūms Ansis Augusts Andreja d. Pēternieku pag. miris V no slimības 36. Bojaruns Žanis Mārča d. Šauļu apriņķis kaujā pazudis bez vēsts III 37. Borodovskis Jānis Andreja d. Ungurmuižas pag. 3. rota 38. Brālis Jēkabs Jēkaba d. Ķekavas pag ievainots XII, jaunākais apakšvirsnieks 39. Brandts Augusts Eduarda d. Rīga sīkpilsonis 40. Briedis Miķelis Mārtiņa d. Brocēnu pag. 3. rota 41. Bringins Alfrēds Dāvja d. Dreimaņu pag. pazudis bez vēsts kaujā XII 35

36 Pētījumi 42. Brigmanis Vilis Jāņa d. Vārmes pag. ievainots X, izslēgts no bataljona 43. Brinkmanis Kārlis Dreimaņu pag. kājnieku izlūku komanda Ferdinants Jāņa d. 44. Brūveris Ernests Valgundes pag. 2. rota Teodors Ernesta d. 45. Buģēns Rūdolfs Jāņa d. Lubezeres pag. ievainots X, izslēgts no bataljona 46. Bulders Jānis Jāņa d. Paņevežas apr. kritis X 47. Bulgakovs Pāvels Aleksandra d. Orlas guberņa 3. rotā, sīkpilsonis, ievainots III un 23. XII 48. Būmanis Heinrihs Slampes pag. ievainots XII, komisionēts Arvīds Gustava d. 49. Būmanis Rūdolfs Kriša d. Valmieras apr VII dienēja 4. rotā 50. Bušs Gabriels Mārtiņa d. Brocēnu pag. ievainots XI, komisionēts 51. Bušs Miķelis Jāņa d. Mangaļu pag. pārcelts V uz 176. kājnieku rezerves bataljonu 52. Butevics Jānis Kārļa d. Lielauces pag. 1. rotā, ievainots III, jefreitors VII 53. Caune Vilis Jēkaba d. Tumes pag. pēc ārstēšanās VIII izslēgts 54. Cāzers Fricis Friča d. Ezeres pag. no XI vecākais apakšvirsnieks 55. Cāzers Matīss Friča d. Ezeres pag. ievainots VII 56. Ceijers Jānis Jura d. Rundāles pag IV jefreitors 2. rotā 57. Celmiņš Fricis Ādama d. Kursīšu pag. kontuzēts VII 58. Celms Aleksandrs Mārtiņa d. Dreimaņu pag ir 4. rotā, ar VII sakaru komandā 59. Ciesmanis Žanis Indriķa d. Vārmes pag. ievainots II, uz VII 4. rotā 60. Cildermanis Alberts Indriķa d. Valtaiķu pag VII ir bataljona sastāvā 61. Cimmermanis Artūrs Ernesta d. Kandava 3. rota, ievainots III 62. Cimmermanis Rihards Anša d. Kandava 3. rota, ievainots III, izslēgts 63. Cīrulis Jānis Pētera d. Virbu pag. 3. rota 64. Cukurs Eduards Augusta d. Vecauces pag. ievainots II, izslēgts no bataljona 65. Dambe Žanis Nurmuižas pag. kritis X 66. Dauga Jānis Anša d. Jelgava 2. rota, ievainots III 67. Daukungs Krists Anša d. Skrundas pag V uz bataljona ārrindas komandu 68. Dauškāns Julius Jēkaba d. Smiltenes pag. dezertējis, izslēgts I no bataljona 69. Dīriķis Gotfrīds Zāmueļa d. Zaļenieku pag. podpraporščiks 6. rotā IV 70. Dobums Arvīds Augusta d. Sloka sīkpilsonis, VII bija 1. rotā 36

37 Jānis Hartmanis. Latviešu strēlnieku bataljonu pirmie brīvprātīgie 71. Dobums Voldemārs Augusta d. Sloka l. rota, pazudis bez vēsts III 72. Doršs Pēteris Kārļa d. Mangaļu pag. 2. rota, kritis III 73. Dreimanis Jānis Jāņa d. Kraukļu pag. pēc ārstēšanās VIII izslēgts no bataljona 74. Dušults Augusts Mārča d. Liepas pag. dienests pulka Dzelzs rotā VII X 75. Dušults Pēteris Jēkaba d. Kauguru pag. 3. rota 76. Dzenis Fricis Andreja d. Tāšu Padures pag. 3. rota, ievainots III, izslēgts 77. Dzērve Jēkabs Jānis Hermaņa d. Mežotnes pag. 4. rota 78. Eudro Krišjānis Kristapa d. Kauņas gub. 1. rota, ievainots III. un 7. VII 79. Eigenfelds Dāvids Kristapa d. Zaļenieku pag. 4. rotā, uz praporščiku skolu V 80. Eisters Jānis Mades d. Vecbārtavas pag. ievainots I 81. Eksiņš Ādolfs Gusta d. Nurmuižas pag. 1. rota 82. Elbergs Juris Jāņa d. Snēpeles pag. komandējumā no IV 83. Ellers Augusts Aleksandrs Bramberģes pag. demobilizēts IV Kristapa d. 84. Englands Jānis Pētera d. Pēternieku pag. kritis XII, jefreitors 85. Ēriksons Eduards Ernests Friča d. Ropažu pag. 3. rota, pazudis bez vēsts III 86. Ernsons Krišs Ernesta d. Asītes pag. 2. rota, jefreitors VII 87. Ērvalds Pēteris Roberts Jura d. Siguldas pag. jefreitors VII 88. Feldmanis Aleksandrs Misas pag. pašnāvība II 89. Feldmanis Krists Jura d. Piltenes pag. 1. rota, pazudis bez vēsts III 90. Feldmanis Otto Otto d. Jelgava 5. rota V, jefreitors 91. Feldmanis Jēkabs Olaines pag. ievainots VII Fridrihs Helēnas d. 92. Feteris Miķelis Jāņa d. Kursīšu pag. 3. rota, ievainots III, izslēgts 93. Fiels Anatolijs Fricis Friča d. Tukuma apr. kritis III 94. Fišmeistars Jānis Jāņa d. Raņķu pag. pēc ārstēšanās VIII izslēgts 95. Freibergs Ferdinants Jāņa d. Jelgava pazudis bez vēsts I, jefreitors 96. Freibergs Johans Jāņa d. Rīga sīkpilsonis, ievainots VII 97. Freimanis Jānis Toms Kristapa d. Rīga ievainots III, izslēgts 98. Freimanis Juris Ievas d. Raņķu pag. ievainots III, izslēgts 99. Freimanis Juris Jura d. Zālītes pag. ievainots I, komisionēts VIII 100. Freimanis Mārtiņš Jāņa d. Rīga VII dienēja 4. rotā 101. Gailis Augusts Otto d. Bīriņu pag. ievainots X, izslēgts 102. Gailis Jēkabs Martiņa d. Griķu pag VII dienēja 4. rotā 103. Gailis Kārlis Jāņa Mārtiņa d. Valkas apr. kritis VII, jaunākais apakšvirsnieks 37

38 Pētījumi 104. Garais Julius Jāņa d. Valkas apr. pārcelts XI uz artilēriju 105. Garkājis Jēkabs Ērmaņa d. Rīga kājnieku izlūku komanda 106. Garkuls Kārlis Otto Kārļa d. Reņģes pag Garkuls Otto Augusts Kārļa d. Reņģes pag. 2. rota, smagi ievainots III, miris 108. Garoza Kārlis Mārtiņa d. Doles pag. pazudis bez vēsts XII 109. Gavenas Ivans Ivana d. Zarasu apr. 2. rota, kritis X 110. Gemis Rūdolfs Jāņa d. Jelgava 3. rotas sanitārs III un VII kaujās 111. Gikstoks Alfrēds Fridriha d. Pleskava sīkpilsonis, ievainots III un 3. VII 112. Glave Fricis Adriana d. Rīga sīkpilsonis, 7. rota Glazovskis Fricis Jāņa d. 4. rota, ievainots III un 3. VII 114. Glēzers Miķelis Kristapa d. Tukuma apr. uz 20. Somijas dragūna pulku IV 115. Goldmanis Krišs Anša d. Kuldīgas pag. ievainots, X izslēgts no sarakstiem 116. Gotlībs Jānis Voldemāra d. Plāņu pag. ievainots III, izslēgts 117. Govarts Alberts Vilis Viļa d. Briņķu pag. demobilizēts IV 118. Graikste Alfons Jāņa d. Durbes pag. kritis vācu gūstā Cēsīs II 119. Grave Grāvis Hermanis Kārļa d. Bērzmuižas pag. 3. rota, ievainots III un 8. VII, jefreitors 120. Grendze Kārlis Johans Pētera d. Rīga ievainots I, jefreitors 121. Grīnbergs Andrejs Jēkaba d. Jūrkalnes pag VII miris no slimības 122. Grīnbergs Ēriks Fridriha d. Rīga V slimības atvaļinājumā uz 3 mēnešiem 123. Grīnbergs Kārlis Ernesta d. Grobiņas pag. 3. rota 124. Grīnbergs Matīss Jāņa d. Kursīšu pag. 3. rota, pazudis bez vēsts III 125. Grintāls Ernests Ernesta d. Rīga ievainots XI, atgriezies rotā 126. Grīnvalds Jānis Indriķa d. Kuldīgas pag. pulka Dzelzs rotā VII X 127. Grīnvalds Jānis Jēkaba d. ložmetēju komanda 128. Gudiņš Kārlis Viļņa d. Šauļu apr III, 3. VII, 23. XII, I ievainots 129. Gulbis Reinholds Jāņa d. Limbaži kritis I, Kolta ložmetēju komanda 130. Ģēģeris Ernests Jāņa d. Zemītes pag. ievainots VII 131. Hofmanis Rūdolfs Jāņa d. Ezeres pag. kritis X 132. Holanders Kristaps Kristapa d. Pienavas pag XII jefreitors 2. rotā 133. Innus Fridrihs Alfons Johana d. Bolderājas pag. ievainots III, kontuzēts VIl 134. Jankovskis Gustavs Friča d. Ezeres pag VIII kritis gūstā 135. Jansons Augusts Kristaps Krišjāņa d. Penkules pag. ievainots, izslēgts VIII 38

39 Jānis Hartmanis. Latviešu strēlnieku bataljonu pirmie brīvprātīgie 136. Jansons Eduards Jāņa d. Tukums 3. rota, I miris no ievainojuma 137. Janulis (Jansulis) Krišs Jēkaba d. Paņevežas apr. kontuzēts VII 138. Jaunzems Alfrēds Jāņa d. Vilces pag. 2. rota, kritis III 139. Johansons Kārlis Jēkaba d. Cēsu apr. sakaru komanda 140. Jurgensons Aleksandrs Jāņa d. Vānes pag. 2. rota, pazudis bez vēsts III 141. Kālis Ansis Jura d. Zantes pag. pēc ārstēšanās VIII izslēgts 142. Kalniņš Jānis Kārļa d. Valkas apr. pārcelts uz ārrindu VI 143. Kārkliņs (Krūmiņš) Salas pag. 2. rota Jānis Fridriha d Kārkls Gotlībs Kārļa d. Rīga sīkpilsonis, X uz ārrindu 145. Kaufmanis Jānis Jāņa d. Zaļenieku pag. 4. rota, pazudis bez vēsts II 146. Kauke Dauge Kārlis Jēkaba d. Sloka sīkpilsonis, uz praporščiku skolu XI 147. Kavalieris Andrejs Jāņa d. Kalētu pag. 2. rota, ievainots III un 3. VII 148. Kazaks Kristaps Kristapa d. Jelgavas apr. ievainots II 149. Keikulis Mārtiņš Jāņa d. Olaines pag. pēc ārstēšanās VIII izslēgts 150. Keilaste Indriķis Ādama d. Vārmes pag. 4. rota 151. Kiršteins Ernests Ernesta d. Vecmoku pag. 4. rota, kritis VI 152. Kiršteins Voldemārs Kokmuižas pag VIII pārcelts uz 7. rotu 153. Klāsons Artūrs Jevgēnija d. Rīga sīkpilsonis, X uz ārrindu 154. Klepeckis Mārtiņš Voldemāra d. Biržu apr. 3. rota, ievainots III, izslēgts 155. Klicis Augusts Eduarda d. Ropažu pag. 3. rota, ievainots X 156. Klieģis Ernests Anša d. Kabile demobilizēts III 157. Klimbergs Jēkabs Indriķa d. Tukuma apr III jefreitors 2. rotā 158. Kļaviņš Jānis Friča d. Ezeres pag. kritis XII 159. Kļaviņš Roberts Jēkaba d. Eķengrāves pag. ievainots VII 160. Knesse Fricis Ēvalda d. Embūtes pag. demobilizēts III 161. Knospe Jānis Dāvja d. Svētes pag II slimības atvaļinājumā uz 3 mēnešiem 162. Komanders Rūdolfs Anša d. Jelgavas apr VII jefreitors 4. rotā 163. Korfs Arvīds Jāņa d. Sloka sīkpilsonis, kritis X 164. Korns Krists Ēvalda d. Sarkanmuižas pag. l. rota, kritis III 165. Krastiņš Jānis Miķeļa d. Krimuldas pag. uz ārrindas komandu VI 166. Krastiņš Jēkabs Sigulda kritis VII Aleksandrs Jāņa d Krauklis Pēteris Jāņa d. Drabešu pag. 2. rota, ievainots III 168. Krauze Bernhards Jāņa d. Ikšķiles pag. demobilizēts IV 169. Kravcovs Konstantīns Olaines pag. 1. rota, jefreitors 39

40 Pētījumi 170. Kreišmanis Jānis Adalberta d. Akmoļinskas apgab. 3. rota 171. Krēsliņš Harijs Mārtiņa d. Salacgrīvas pag. ievainots VII 172. Kripēns Voldemārs Mārča d. Olaines pag. izslēgts IV 173. Kristgolds Fricis Friča d. Zantes pag. demobilizēts IV 174. Kronītis Aleksandrs Jelgava ievainots VII Aleksandra d Krūklis Kārlis Kārļa d. Talsu apr. ievainots I 176. Krūmiņš Dāvids Kristapa d. Jēkabnieku pag. demobilizēts IV 177. Krūmiņš Kristaps Annas d. Kroņvircavas pag. kritis X 178. Krūmiņš Mārtiņš Indriķa d. Olaines pag. 2. rota 179. Krūms Ādolfs Friča d. Purmsātu pag. 3. rota, ievainots III 180. Krusbergs Eduards Johana d. Vandzenes pag. 4. rota, kritis II 181. Krūze Alfrēds Friča d. Reņģes pag. 2. rota, kritis III 182. Krūze Fricis Jāņa d. Reņģes pag. kontuzēts VII 183. Kubilds Kārlis Jāņa d. Paņevežas apr. ievainots VI 184. Kudrjačevs Ivans Grigorija d. Petrozavodskas apr. pazudis III 185. Kuks Voldemārs Pētera d. Valkas apr V jefreitors 186. Ķīvītis Kārlis Kristapa d. Stendes pag VII jefreitors 5. rotā 187. Ķuze Kārlis Indriķa d. Blīdenes pag Lācis Andrejs Reiņa d. Olaines pag. ievainots X, izslēgts 189. Lācis Roberts Ottona d. Bikstu pag. pēc ārstēšanās VIII izslēgts 190. Lagzdiņš Fricis Kristapa d. Ārlavas pag. 4. rota 191. Lagzdiņš Fricis Kriša d. Vānes pag. 3. rota, ievainots X 192. Lagzdiņš Nikolajs Frīdriha d. Lilastes pag VII jefreitors 3. rotā 193. Lasmanis Ansis Frīda d. Ārlavas pag. 3. rota, jefreitors 194. Lašenieks Našenieks Sātiņu pag. ievainots, kara invalīds Ernests Lavīzes d Latiševs Ivans Nikolaja d. Voroņežas gub. 3. rota, ievainots III 196. Lazdiņš Teodors Dāvja d. Svētes pag XI demobilizēts 197. Ledainis Fricis Jēkaba d. Jaunpils pag. 1. rota 198. Legzdiņš Pēteris Miķeļa d. Tukuma apr X ievainots, izslēgts 199. Leitendorfs Kārlis Jāņa d. Dreimaņu pag I kritis 200. Leitis Krišjānis Arnolds Jāņa d. Tērvetes pag. 4. rota 201. Lerhs Johans Alfrēds Friča d. Lielauces pag. 4. rota, jefreitors 202. Leskinovičs Roberts Jēkaba d. Šauļu apr I ievainots 203. Letiņš Fridrihs Alberta d. Valkas apr. 4. rota, III ievainots, izslēgts 204. Letiņš Jānis Jāņa d. Cenas pag. 3. rota 205. Līcis Johans Jēkaba d. Rīga X kritis, sīkpilsonis 40

41 Jānis Hartmanis. Latviešu strēlnieku bataljonu pirmie brīvprātīgie 206. Līdums Ādams Kriša d. Ipiķu pag. 1. rota, III ievainots, izslēgts 207. Liepa Kārlis Jāņa d. Cieceres pag. ievainots X, komisionēts 208. Liepiņš Pēteris Andreja d. Alsungas pag. kritis I 209. Liepiņš Vilhelms Pabažu pag. pazudis bez vēsts X Alfrēds Jēkaba d Lijas Augusts Jāņa d. Valmieras apr. kontuzēts I 211. Linītis Augusts Jura d. Aizkraukles pag. 3. rota 212. Linkovics Kārlis Lavīzes d. Ezeres pag. 4. rota 213. Lipsts Kārlis Kārļa d. Mežotnes pag. 4. rota 214. Līvens Augusts Jura d. Valmiera 3. rota, X ievainots 215. Lugge Krišs Miķeļa d. Tukuma apr. uz ārrindas komandu X 216. Lunte Jānis Ernesta d. Brocēnu pag. pazudis bez vēsts XII 217. Marauskis Julius Kārļa d. Lēdurgas pag. dienēja 2. rotā 218. Markovičs Kristaps Andreja d. Ventspils sīkpilsonis 219. Māters Jānis Eduards Jāņa d. Liezeres pag. uz praporščiku skolu XI 220. Meijers Krišjānis Jelgava sīkpilsonis, kritis VII, jefreitors Johans Eduarda d Melle Jānis Jēkaba d. Dreimaņu pag. ievainots I 222. Meļķis Alfrēds Jāņa d. Limbaži sīkpilsonis, ievainots X 223. Miezītis Jānis Kārļa d. Aizkraukles pag. uz ārrindu X 224. Miezītis Pēteris Pētera d. Cēsu apr. 4. rotā 225. Mihailovs Fricis Matveja d. Garozas pag. kritis VII 226. Minke Teodors Ernesta d. Bikstu pag. 2. rotā, VIII uz 7. rotu 227. Neilands Žanis Dāvja d. Jēkabnieku pag. 1. rotā 228. Neimanis Jānis Andreja d. Piltenes pag. ievainots un XI izslēgts 229. Novickis Staņislavs Jura d. Marijampoles apr pārcelts uz 12. armijas motociklistu vienību 230. Oliņš Kārlis Friča d. Brocēnu pag. ievainots III, demobilizēts Oots Eduards Ādolfa d. Sāmsala, Koguvas pag. pašnāvība XI 232. Osis Pēteris Jēkaba d. Kursīšu pag. ievainots III, pazudis I 233. Osītis Kārlis Jura d. Mencendorfa, pazudis bez vēsts VII Bauskas apr Ozolinkevičs Eduards Ernesta d. Dundagas pag. uz Galveno Revolucionāro nodaļu IV 235. Ozoliņš Voldemārs Jēkaba d. Doles pag. 2. rota, kritis III 236. Ozoliņš Jevgeņijs Pētera d. Rīga sīkpilsonis, vācu gūstā XII 237. Ozoliņš Kārlis Jāņa d. Bīriņu pag. ievainots VII 238. Ozols Mārtiņš Anša d. Dobeles apr. ievainots VII 41

42 Pētījumi 239. Paikjulis Ernests Edmunda d. Džūkstes pag. dienēja 2. rotā 240. Paškevičs Ivans Moiseja d Mogiļevas gub. 3. rotā, ievainots, III izslēgts 241. Pavlovs Teodors Bauska sīkpilsonis Johans Dāvida d Pētersons Viktors Rīga sīkpilsonis Herberts Johana d Pilags Jēkabs Jēkaba d. Nabas pag. pēc ārstēšanās izslēgts VIII 244. Pinne Žanis Pāvela d. Vecauces pag. ievainots XII 245. Pipinis Šukis Andrejs Ādama d. Paņevežas apr. 2. rota 246. Pirkstiņš Artūrs Jēkaba d. Vecpiebalgas pag. izslēgts IV 247. Plānais Eduards Jūles d. Tornejas pag VIII dienēja 7. rotā 248. Plānis Kārlis Pētera d. Nurmuižas pag. demobilizēts IV 249. Plogumanis Ernests Ģirta d. Skrundas pag. ievainots XI, izslēgts 250. Poga Roberts Jāņa d. Valgundes pag. kritis XII kauju laikā 251. Polis Kārlis Miķeļa d. Saldus pag. pazudis bez vēsts X 252. Priede Augusts Kārļa d. Sēmes pag. ievainots VII 253. Priede Vilis Miķeļa d. Neretas pag. ievainots XII 254. Priedītis Krišjānis Ozolnieku pag. pēc ārstēšanas izslēgts VIII Eduards Jāņa d. Tukuma apr Priednieks Kristiāns Jāņa d. Kurmāles pag. 2. rota, ievainots III, 7. VII 256. Pūce Vilis Jēkaba d. Vecmoku pag. 1. rota 257. Pudze Roberts Jāņa d. Vilces pag. ievainots III, izslēgts 258. Puknas Jānis Kārļa d. Rundāles pag. izslēgts VIII pēc lazaretes 259. Putniņš Krišs Jāņa d. Lutriņu pag X kritis 260. Rabners Jēkabs Friča d. Vircavas pag. pazudis bez vēsts III 261. Ramanis Ansis Anša d. Popes pag. 1. rota, ievainots III, izslēgts 262. Ravičs Žanis Friča d. Saldus pag II dienēja 5. rotā 263. Redāls Roberts Kristiāna d. Penkules pag. 3. rota, ievainots III 264. Riekstiņš Vilhelms Mārtiņa d. Rīga I uz ārrindas komandu 265. Rīters Jānis Frīdrihs Kārļa d. Ikšķiles pag. ievainots III un I 266. Rīters Mārtiņš Voldemārs Sidgundas pag. demobilizēts IV Mārtiņa d Roze Jānis Kristapa d. Tērvetes pag Roze Mārtiņš Mārtiņa d. Sloka 1. rota, pazudis bez vēsts III 269. Rozēns Johans Pētera d. Valmieras apr. 2. rota, kritis XII 270. Rozentāls Dāvids Jāņa d. Katlakalna pag. ievainots X 271. Rubenis Jānis Teodors Pētera d. Zālītes pag V jefreitors 272. Rukers Jānis Friča d. Īslīces pag. 3. rota 42

43 Jānis Hartmanis. Latviešu strēlnieku bataljonu pirmie brīvprātīgie 273. Rutens Roberts Jāņa d. Bērzmuižas pag. pazudis bez vēsts III 274. Saknītis Aleksandrs Miķeļa d. Salaspils pag. 2. rota, kritis III 275. Saldaus Pēteris Jēkaba d. Kokmuižas pag. ievainots III, izslēgts 276. Salms Saliskas Jānis Andreja d. Piltenes pag. 3. rota, ievainots III, izslēgts 277. Sauce Kārlis Jāņa d. Sīpeles pag. 4. rota 278. Saulītis Jānis Romāna d. Dreimaņu pag. ievainots III, izslēgts X 279. Saulītis Pēteris Romāna d. Dreimaņu pag VII jefreitors sakaru komandā 280. Seskis Mārtiņš Indriķa d. Tāšu Padures pag. 1. rota 281. Šiliņš Fricis Niklāva d. Aizupes pag. Talsu apr. 3. rota 282. Skaris Jēkabs Friča d. Saldus pag. kritis VII 283. Skuja Eduards Viļa d. Mežotnes pag. pulka Dzelzs rotā VII X 284. Skujiņš Fricis Andreja d. Dundagas pag. kritis III 285. Smildziņš Viļums Pētera d. Sinoles pag. kritis X 286. Smilškalns Rūdolfs Jāņa d. Ķēniņu pag. komisionēts VII 287. Smiltnieks Andrejs Jura d. Vircavas pag. 3. rota, X durkļu cīņas varonis 288. Spoķis Kārlis Kriša d. Pēternieku pag. ievainots X, izslēgts 289. Stālbergs Jānis Magnusa d. Turaidas pag. ievainots III, izslēgts 290. Stankevičs Kārlis Kārļa d. Dundagas pag. ievainots III un miris 291. Stankevičs Mihails Mihaila d. Šauļu apr. pazudis bez vēsts III 292. Stirna Roberts Pētera d. Vecgulbenes pag. uz praporščiku skolu XI 293. Straume Andrejs Miķeļa d. Ropažu pag. ievainots XII 294. Strautiņš Fricis Ādama d. Ventspils apr. demobilizēts IV 295. Strazds Žanis Otto d. Blīdenes pag. 2. rota 296. Strēlnieks Jānis Indriķa d. Tāšu Padures pag. ievainots III, izslēgts 297. Strēlnieks Kārlis Kārļa d. Pūres pag. 3. rota 298. Stūre Andrejs Jura d. Valles pag. kritis X 299. Sudars Jānis Jāņa d. Praulienas pag. uz Galveno Revolucionāro nodaļu IV 300. Svirlovskis Jēkabs Jāņa d. Vircavas pag. 2. rota, kritis III, jefreitors 301. Šeplers Jēkabs Pētera d. Gudenieku pag. 2. rota 302. Šķēle Krišs Anša d. Slokas pag XII grieza eju vācu dzeloņdrātīs 303. Šmidts Žanis Kārļa d. Krotes pag. pēc ārstēšanas VIII izslēgts 304. Šmitds Miķelis Toma d. Mangaļu pag. pazudis bez vēsts III 305. Šneiders Jānis Pēteris Miķeļa d. Rīga ievainots III, komisionēts 306. Šņore Pēteris Pētera d. Doles pag. 4. rota, kritis VI 307. Šomas Ādams Teņa d. Salacgrīvas pag. ievainots VII 308. Štālbergs Jānis Magnusa d. ievainots III 43

44 Pētījumi 309. Šteinbergs Roberts Kristiāna d. Rīga sīkpilsonis 310. Štraubergs Pauls Džūkstes pag XII jefreitors 3. rotā Roberts Kaspara d Štraus Vilhelms Mārtiņa d. Skrunda kritis X 312. Štrekers Emīls Aleksandra d. Žitomira III dienēja 2. rotā 313. Štubis Aleksandrs Dāvida d. Saldus ievainots XII 314. Tiesnieks Fricis Anša d. Kalnciema pag. ievainots XII 315. Tilts Žanis Roberta d. Saldus pag. pulka Dzelzs rotā VII X 316. Tolks Pēteris Sīmaņa d. Kalnmuiža, Valkas apr. demobilizēts IV 317. Treilībs Rūdolfs Dītriha d. Ārlavas pag. ievainots X, komisionēts 318. Treirāts Otto Voldemārs Jāņa d. Sāmsala ievainots VII 319. Trencis Jānis Ferdinanta d. Piņķu pag. 3. rota, ievainots III 320. Trumpulis (Ziediņš) Šauļu apr. kritis VII, jefreitors Jānis Mārtiņa d Turbe Jānis Andreja d. Stelpes pag. atvaļināts, izslēgts X 322. Upmanis Ansis Anša d. Lielvārdes pag. uz zirgu dzelzceļa bataljonu XI 323. Vācietis Nikolajs Aleksandra d. Rīga 1. rota, ievainots III, izslēgts 324. Vage Andrejs Annas d. Sarkanmuižas pag. ievainots VII 325. Valdfišs Eduards Jāņa d. Dobeles pag. 1. rota 326. Valdmanis Indriķis Pētera d. Džūkstes pag. ievainots III un miris 327. Valtenbergs Pēteris Jēkaba d. Priekules pag. pazudis bez vēsts XII 328. Vanags Andrejs Kārļa d. Bauskas apr. 1. rota 329. Vanags Eduards Kārļa d. Auces pag X uz ārrindas komandu 330. Vārnas Kārlis Kazimira d. Šauļu apr. 3. rotā 331. Vasiļvolfs Mārtiņš Miķeļa d. Lēdurgas pag. 1. rota, kritis III 332. Važe Fricis Andreja d. Zemītes pag. kritis X 333. Veco Vilis Jēkabnieku pag. 1. rota ar III 334. Veigners Hermanis Jāņa d. Kokmuižas pag. ievainots X, komisionēts 335. Veinbergs Alfrēds Valkas apr. 4. rota Julius Antona d Veinbergs Jānis Jāņa d. Līvbērzes pag. ievainots VII, atgriezies VIII 337. Veldums Jēkabs Jāņa d. Asītes pag. demobilizēts IV 338. Vētra Kārlis Jāņa d. Slampes pag. 4. rota 339. Vīgants Kārlis Kārļa d. Valmieras pag. 2. rota 340. Viks Aleksandrs Reiņa d. Ulbrokas Stopiņu pag. 4. rota, ievainots III 341. Vīksne Arvīds Andreja d. Valkas pag. ievainots XII un 27. XII 342. Vīksne Ernests Miķeļa d. Mangaļu pag. 1. rota 44

45 Jānis Hartmanis. Latviešu strēlnieku bataljonu pirmie brīvprātīgie 343. Vītols Jānis Mārtiņa d. Mālpils 4. rota 344. Vulsts Ādolfs Pētera d. Valgundes pag. pēc ārstēšanās VIII izslēgts 345. Zadraks Krišjānis Jura d. Jelgavas apr. 4. rota, ievainots III, izslēgts 346. Zāģeris Nikolajs Jēkaba d. Līvbērzes pag. ievainots VII 347. Zalfelds Jānis Vijuma d. Sloka sīkpilsonis 348. Zariņš Andrejs Jura d. Salaspils pag. pazudis bez vēsts I 349. Zariņš Mārtiņš Jura d. Salaspils pag. ievainots III un 3. VII 350. Zegners Jānis Jāņa d. Skrunda pēc ārstēšanās VIII izslēgts 351. Zeltiņš Jānis Jāņa d. Paņevežas apr. demobilizēts IV 352. Zirius Juris Jura d. Skrunda uz Tautas kara komisariātu I 353. Znots Indriķis Kārļa d. Pastendes pag. 3. rota, VII dienēja 7. rotā 354. Zukers Artūrs Jēkaba d. Plāņu pag X. kritis 355. Zuks Krišjānis Dāvja d. Svētes pag III kritis 356. Zvirgzds Jānis Indriķa d. Vircavas pag VII un 27. XII ievainots Jānis Hartmanis, Reserve Colonel First Volunteers of the Latvian Riflemen Battalions This publication includes list of first 356 Latvian volunteers that joined to Latvian Riflemen Battalions in Russian Imperial Army in summer of They were allocated to the 1 st Daugavgrīva Riflemen Battalion. Article provides information about further fate of some volunteers. Research work was based on documents obtained from archives in Russian Federation and Latvia Republic as well as Latvian periodicals published during 1 st World War. 45

46 Pētījumi Janusz Weselowski, Dr. hist., Museum of the Polish Army, Warsaw, Poland Polish Armed Formations Between 1914 and 1918 On the eve of the Great War, the Polish nation found itself in a peculiar position. As citizens of three different states, Poles were subject to different military service regulations depending on their country of residence. Of the approximately 260,000 Poles serving in the armies of the partitioning powers before 1914, about 40,000 served in the German army, about 55,000 in the Austrian army and about 165,000 in the Russian army. Those numbers soared after the outbreak of the war and by the end of 1918, the total number of Poles in the ranks of their occupiers reached nearly 2,900,000. Of this number, the German army enlisted about 900,000, the Austrian army about 1,200,000 and about 800,000 served in the Russian army. About 530,000 Polish soldiers serving in foreign uniform were killed or missing about110,000 under German colours, 220,000 under Austro Hungarian colours and 200,000 under Russian command. Apart from those drafted into mandatory service in the partitioning armies, Poles also formed volunteer units which fought alongside the regulars. The first to take this step were members of Polish military organisations operating in the territory of the Austrian partition, where the Rifle Association began preparations to form Polish paramilitary units to fight alongside the Austrian army as early as Simultaneous with the formation of the Strzelec ( Rifleman ) units was the establishment of the Polish Rifle Squads which enlisted young people from the Zarzewie ( Spark ) Youth Association and members of nationalistic independence groups. Members of National Democracy initiated the formation of Sokole ( Falcon ), Bartoszowe ( Bartosz s ) and Podhalańskie ( Highlander ) Squads, 2 which operated under the auspices of the Provisional Commission of Confederated Independence Parties established in Vienna on 10 November Should a war break out, the Commission was to form a National Government. The Commission was recognised by the rifle associations, the Polish Army created by Marian Żegota Januszajtis and MieczysławNorwid Neugebauer, the Rifle Squads and the Polish Military Treasury 3. Eventually, by July 1914, all the organisations merged into one Rifle Association under the command of JózefPiłsudski 4. 1 Jędrzejewicz, W. KronikażyciaJózefaPiłsudskiego London 1977, Vol. 1, pp Milewska, W., Nowak, J. T., Zientara, M. LegionyPolskie Krakow, pp Ibid, p Wrzosek, M. Polskiczynzbrojnypodczaspierwszejwojnyświatowej Warsaw, p. 41 The Polish Military Treasury was set up at the Convention of Independence Organisations which took place on 25 and 26 August 1912 in Zakopane. Its purpose was to collect funds for the future Polish Army. 4 Ibid, p

47 Janusz Weselowski, Dr. hist. Polish Armed Formations Between 1914 and 1918 About 3,000 volunteers responded to the first mobilisation announcement issued on 29 and 30 July The first rifle patrol under WładysławBelina Prażmowskimarched from Krakow on 2 August 1914 and crossed the Russian border on August 3. Some of the volunteers were formed into the 1 st Cadre Company under the command of Tadeusz Kasprzycki, which entered the Kingdom of Poland on 6 August as the first organised Polish unit 5. The remaining riflemen were formed into 5 infantry battalions. They entered Kielce on 12 August 1914 after the first clashes with Russian forces. The Polish people, threatened into passivity by the Russian occupation, did not, as expected, rise up in a national insurrection. The rifle battalions would have been disbanded and integrated into the Austro Hungarian army, had it not been for the Galician deputies associated with the Polish Club at the Vienna parliament and the Diet of Galicia. Polish armed formations were to be represented internationally by the Supreme National Committee which was established on 16 August. In its very first session the Committee established two Legions, the Western Legion with headquarters in Krakow and the Eastern Legion with headquarters in Lvov. The Legions were to consist of two infantry regiments of four battalions (1000 men each). The key role in the formation of Polish units was assigned to the Military Department under Władysław Sikorski. On 22 August, Józef Piłsudski announced his enlistment into the Legions 6. Units stationed in Kielce became the core of the 1 st infantry regiment under the command of JózefPiłsudski; the 2 nd regiment was to be formed in Krakow. As a whole, the Polish Legions were under Austrian command. The Austrian Armeeoberokommando (AOK) officially announced the establishment of the Polish Legions on 27 August The command of the Western Legion was assumed by Gen. Rajmund Baczyński with Włodzimierz Zagórski as Chief of Staff. All Legions units reported to the Legions Command. Approximately 16,000 soldiers were to be drafted. Each Legion was to consist of four infantry battalions of 1000 men and two or three cavalry squadrons (150 men each) 7. Polish was the official language and Polish rifleman uniforms were used. The men were to wear black and yellow arm bands (Piłsudski disobeyed the latter order, excusing his insubordination with alleged concern that the colours of the supporting state might be desecrated 8 ). The Legions did not have the right to carry their own colours or insignia, but the men were granted combatant privileges and received the equipment and armament of regular troops. In early September of 1914, army command decided that the Legions should be regrouped. They were now to comprise three infantry regiments of 4000 men, a cavalry detachment of 500 men and a replacement unit. The Legions were reduced to 14,000 soldiers. Plans for the formation of the Eastern Legion failed 9. A k. k. (Imperial and Royal) Polish Legion was to be formed instead, but on 24 September 1914 the new commandant of the Western Legion, Gen. Karol Trzaska Durski announced the AOK s decision to disband the Eastern Legion and form the 3 rd infantry regiment of the Western Legion 10. Volunteers, who were continually arriving from Krakow, were formed into two infantry regiments which were sent into the Carpathian Mountains as the 2 nd Brigade of the Polish Legions, along with the Legions Command and two cavalry squadrons a total of 8,000 men. In the fierce battles they fought in the Carpathian Mountains, 5 Biographical notes of the cadre company: Majchrowski J. M. Pierwsza Kompania Kadrowa: Portretoddziału, Krakow, Piłsudski, J. Collected works, Vol. IV, pp Konefał, J. Legiony Polskie w Lubelskiem Lublin, p Piłsudski, J. Pisma, Vol. IV, Warsaw, p Milewska, W.; Nowak, J. T.; Zientara, M.; op. cit., p Czerep, S. Brygada Legionów Polskich. Warsaw, p

48 Pētījumi the 2 nd Brigade gained the nickname the Iron Brigade 11. The troops fought on the Galician frontier bordering north eastern Hungary, guarding Hungarian plains from Russian invasion. After the battles of Zielona and Molotkov they set up defence positions on the Pantyr Pass. In mid November 1914 the Brigade was split into two tactical groups, one under the command of Józef Haller, the other under that of Trzaska Durski. Haller s group spent that New Year s Eve on the Pass, defending the passage into Hungary in the battles of Piaseczna, Zielona, Holodishcha, Maximets and Solotvina. 12 Trzaska Durki s unit fought in Hutsulshchyna, in the battles of Javorov, Sokolovka, Kosmach, Zhabie (Verkhovyna), Mount Kliva and Kyrilibaba 13. The 2 nd Brigade passed the spring of 1915 in battles on the border of Bukovina and Bessarabia, eventually leaving the Carpathian region in October 1915 to join the rest of the Polish forces in Volhynia. With the retreat of Gen. Viktor Dankl s Austrian forces from the Lublin region, Piłsudski withdrew his troops from Kielce on 10 September Defending the retreat of the Austrians and in an attempt to take positions between the Dunajec and Nida rivers confluence with the Vistula, the Brigade fought bloody battles at NowyKorczyn, Opatowiec, Grotniki, Winiary and Czarkowa. The 1 st infantry regiment captured Nowy Korczyn in a defensive aggressive action and participated in Operation Warsaw Dęblin at the end of September On 9 October 1914, Józef Piłsudski issued the first promotion orders since the January Uprising of During the unsuccessful Operation Warsaw Dęblin, Polish troops fought at Ruszcza, Koprzywnica, Samborzec and Anielin wherethe 3 rd Battalion displayed outstanding courage and dedication. The Legions suffered severe losses in the battle of Laski between 22 and 26 October It was at that time that Piłsudski made efforts through the Polish National Organisation howeverunsuccessful to break free from Austria 16. During retreat, part of the forces set off towards Krakow while the remaining troops fought a fierce battle at Krzywopłoty (16 19 November 1914) 17. In the Podhale campaign, the 1 st infantry regiment took part in the great battle of Limanowa and later made its way to NowySącz. From there, the Legions were transferred to Łowczówek where they fought their greatest battle thelast battle of the sub Carpathian campaign 18. In early 1915, the Polish Legions numbered over 10,000 volunteers, including over 3,500 men in the 1 st Brigade. A large portion of the 1 st Brigade consisted of young educated men of whom many were artists, writers and poets with strong political views 19. In the spring of 1915, in an effort to win over Polish recruits, Austria announced enlistment to the new 3 rd Brigade of the Polish Legions under Col. WiktorGrzesicki. In March 1915 the 1 st Brigade was deployed to the area on the river Nida. Having broken through the front at Gorlice, the Brigade pursued the enemy, fighting battles in the Pokrzywianka river valley and at Przepiórów and engaging in trench warfare at Konary and Ożarów. In their pursuit, they crossed the Vistula at Annopol, having opened the ford in the battle of Tarłów. On 4 July 11 Wrzosek, M., op. cit., p Milewska, W.; Nowak, J. T.; Zientara, M.; op. cit., pp Ibid, pp Ibid, pp Jędrzejewicz, W. Kronikażycia, p Wrzosek, M., op. cit., pp Klimecki, M.; Filipow, K.; Legiony to Szkice z dziejówlegionówpolskich, Białystok,1998, pp Milewska, W.; Nowak, J. T.; Zientara, M.; op. cit., pp Ibid, pp Wrzosek, M., op. cit., p. 48

49 Janusz Weselowski, Dr. hist. Polish Armed Formations Between 1914 and the Brigade joined the 106 th Infantry Division in battles for the Lublin region towards the town of Lublin. The Poles fought on the river Wyżnianka, at Urzędów, Babie and Jastków 20. After the capture of the Lublin region, the Supreme National Committee and Legions headquarters were transfered to that area. The Military Department was located in Piotrków Trybunalski, where the Headquarters of the Polish Legions Group were also transferred in March Piłsudski made continual efforts to break free from the Military Department, by such means as enlistment of volunteers through the underground Polish Military Organisation (PMO) 21. In autumn 1915, the Legions were deployed to Volhynia to join other Brigades in action. At this time and until the following autumn, the Legions were at their best numbering about 25,000 soldiers in three Brigades, two cavalry regiments, one artillery regiment, all necessary subunits and rear guard. In July 1916 they fought a hard and bloody battle at Kostyukhnivka, vastly outnumbered by the Russian forces of the Brusilov offensive. About 2000 men were killed, wounded or considered missing. After their last battle at Rudka Miryńska in mid August 1916, the Legions were transferred into the territory of the Kingdom of Poland to be regrouped 22. On 14 November 1916, Col. Stanisław Szeptycki took command of the Legions. The change, intended to show appreciation for Polish soldiers and mitigate the political unrest among the men, foreshadowed the future conversion of the Polish Legions into the Polish Auxiliary Corps. The crisis was no doubt caused by uncertainty as to the future fate of the Legions due to the indecision on the part of both Germany and Austria Hungary. The growing chasm in the independence camp as well as the Central Powers clearly negative stance concerning the future of the Polish state had an impact on Piłsudski s and the SNC s decisions 23. Józef Piłsudski and Władysław Sikorski did not share the same vision for Poland s future. In Piłsudski s view, the withdrawal of Russian forces from the Polish territory made further expansion of the Legions unnecessary and possibly lead to failure, thus negating the sacrifice the men had made to date. Meanwhile, Władysław Sikorski believed that Poland s future rested on the building up of a powerful armed force. It was this conflict that lead to the crisis of the Legions and requests for transfer or release from service. Piłsudski himself handed in his resignation on 26 September In autumn of 1916, in an effort to encourage enlistment ofvolunteers, Germany took steps to show that they meant to follow up on their promise. In the so called Act of 5 November the German government declared their intention to create a Polish Army and establish the Provisional Council of the State (PCS) which would be replaced by the future Polish government. A Polish state completely dependent on Germany wasto be created in territories seized from Russia 24. The Legions were transferred to the German army on 12 April 1917 and incorporated into the Polish Armed Force. The appointed commander General Hans von Beseler began building the Polish army by assigning German instructors and organising Polish Armed Force Training Courses. German was the official language and the new uniforms followed the German design. All those 20 The Lublin region was the organisational base of the Legions. See Konefał, J., op. cit., p. 15 and on. 21 For more information on the PMO, see: Stachniewicz J. [ed.]; Lipiński W.; Polska Organizacja Wojskowa. Szkiceiwspomnienia, Warsaw. 1930; Lipiński, W.; Walkazbrojna o niepodległość Polski w latach Warsaw, pp ; Nałęcz, T. PolskaOrganizacjaWojskowa , Wroclaw, Warsaw, Krakow, Gdansk, Lodz, Wrzosek, M., op. cit., p The first idea of building the Polish state with the support of the Central Powers arose in 1916 with the promise of such a state, but with no definition as to its borders or date of creation. 24 For more information see: Holzer, J., Molenda, J. Polska w pierwszejwojnieświatowej. Warsaw, pp

50 Pētījumi procedures, along with rumours that the Legions were to be deployed and a new army was to be established, raised a wave of protests. The last straw was the requirement that the Legions make an oath of loyalty to the German forces and their allies. The words of the oath expressed total commitment to the occupying Central Powers. Only the men of the 2 nd Brigade and the Legions Command decided to take the oath, while the 1 st and 3 rd Brigade (166 officers and about 5,000 soldiers) refused. Those who refused and were native to the territories of the Kingdom of Poland were interned in camps at Beniaminów (officers) and Szczypiorno (warrant officers and soldiers). The last of the Beniaminów camp prisoners was released in November 1918; the last inmate of the Łomża camp (were prisoners from Szczypiorno were moved in December 1917) injuly Men from Galitia who did not take the oath were formed into the Polish Auxiliary Corps and placed under the command of General Zygmunt Zieliński. In October 1917, the Auxiliary Corps was deployed to the vicinity of Rarańcza in Bessarabia. But the news of the treaty of Brest, where Ukraine was given the Chelm region and part of Podlasya, spurred anxiety and rebellion among the men. On the night of 15 February 1918, the 2 nd Brigade crossed the front line. In the Ukraine, they joined the 2 nd Polish Corps. The joined forces were attacked by German troops on 11 May 1918 and fought as long as ammunition lasted, but eventually were forced to lay down arms 25. The Polish Auxiliary Corps was disbanded and those responsible for the rebellion were arrested and brought to trial. But before they could hear their sentence, they were released under amnesty announced in preparation to peace talks. The remaining Polish Armed Forces in the Kingdom did not present a significant military formation. As war lost its appeal and enlistment numbers dropped, Germany was able to keep no more than the spine of its initial military structure. Polish troops were to be used as a symbol to show to the West rather than a real armed force. Legions officers released from internment camps or sent on forced leave who were often banned from uniform, joined the Polish Military Organisation founded by Józef Piłsudski in August The Organisation at first under the command of 2 nd Lieutenant Tadeusz Żuliński considereditself non partisan, but at the same time emphasized its subordination to the Legions command 26. The PMO s popularity spread across the country and soon reached into Russia its first local branches in Kiev and St. Petersburg were set up as early as December In 1915 four precincts of the PMO (Warsaw, Lublin, Radom and Siedlce) operated in the territory of the Kingdom of Poland. At that stage, the main emphasis was placed on the development of the ranks, training of members and collection of funds for future military operations. Reconnaissance and diversion were also part of the Organisation s activity: special units were responsible for damaging bridges, railroad lines and telephone lines. According to records of the Supreme Command, in July 1915 the PMO numbered 5075 members 27. After the announcement of the Act of 5 November, in January 1917 the PMO recognised the authority of the Provisional Council of the State and Józef Piłsudski was accepted as one of the Council members. At that time, at the break of 1916, the Organisation numbered 11,292 members: 36 officers, 46 officer cadets, 440 non commissioned officers and 10,770 soldiers 28. In April 1917 the PMO made a presentation of its strength in field exercises held across the country. 25 For more information see Bergel, R. Dzieje II Korpusu Polskiego. Warsaw, Nałęcz, T., op. cit., pp Ibid, p Ibid, p

51 Janusz Weselowski, Dr. hist. Polish Armed Formations Between 1914 and 1918 After the Oath Crisis when most of its leadership was arrested, the PMO resumed its underground status. Despite reprisals which broke up several precincts and temporarily reduced numbers, military training continued in recruit schools, army schools, three month NCO schools, officer cadet schools and PMO s school for officers in Warsaw. It is estimated that the PMO had a total of 30,000 members throughout the years of its operation. In 1918, this was crucial to the new Polish state, as the PMO s tranees became the core of the Polish Army. Russia did not remain indifferent in the struggle for Polish recruits. Her promises of 14 August 1914, which included unification of Polish territories under the tsar s sceptre, encouraged the formation of Polish volunteer units that fought alongside the Russian army. First to be formed was a detachment of 200 men under Bonawentura Snarski. Deployed as a reconnaissance unit, it suffered heavy losses and was soon disbanded. Similar attempts with like results were made by Waldemar Tyszkiewicz and Capt. K. Łaszcz, followed by deputies to the Duma Wiktor Jaroński, Zygmunt Balicki and Bolesław Matuszewski 29. It was Witold Ostoja Gorczyński who finally succeeded in creating a lasting Polish unit 30. On 31 October 1914, Ostoja Gorczyński received a telegram from the commander of the South Western Front with his approval for the establishment of a Polish unit and on 9 November he received a patent where Chief of Staff Gen. Nikolai Yanushkevich confirmed his right to form Polish detachments. In November, political authority over the unit was assumed by Roman Dmowski s Polish National Committee. Puławy (then Novo Alexandria) was chosen as the unit s place of formation. The beginnings were hard, there was a shortage of everything, the Russians stalled shipments of arms and uniforms and those that were delivered turned out to be incomplete and of poor quality. For instance, cavalry rifles supplied to the Legions were missing bayonet sheaths, forcing the men to carry their bayonets under the belt. Volunteers to cavalry squadrons were to bring their own saddles and bridles. An additional obstacle in training was unfamiliarity with Polish drill on the part of the Russians and disrespect of Russian drill by the Poles. It wasn t until the Organizing Committee of the Polish Legions was established on 13 January 1915 under Gen. Edmund Świdziński that the situation improved. The Committee operated in seven departments: recruitment, finances, press and public information, technology, army, economy and health. On 17 January, Lt. Col. AntoniReutt was appointed commander of the Polish Legion known as the Puławy Legion for its place of formation. At the same time, a decision was made to form a second Legion in Lublin. This was possible through extending recruitment offices into Russia. Attempts were made to reach the Polish expat community in the United States, but those were largely unsuccessful, except for the enlistment of Leon Sułkowski, Adam Trygar, Gabriel Pawłowski and Wawrzyniec Butkowski. Neither were Polish officers in the Russian army willing to transfer into the Legions. The formation of the 1 st Polish Legion (of 17 officers and 909 men) was finalised in late January Their uniforms were so similar to those of their Russian counterparts that the Poles could only be distinguished by their shoulder strap insignia, I LP for I Legion Polski ( 1 st Polish Legion ). In February, the Legion was organised into four rifle companies, a signals subunit and a machine gun company. Training ended in mid March After deployment, the Legion s morale was under the influence of an informal group called Dama Pik the Queen of Spades. Initially merely a social club, the Queen of Spades eventually became a hub of patriotic attitudes among the men. 29 Bagiński, H. WojskoPolskienaWschodzie Warsaw, pp Wrzosek, M., op. cit., p

52 Pētījumi At the end of March hostile action from representatives of Russian authorities forced the Organizing Committee to be dissolved. The Polish Legions were incorporated into the Russian levy en masse as the 739 th Novo Alexandria (Puławy) Squad and 740 th Lublin Squad, while cavalry was renamed the 104 th and 105 th mounted sotnya (company). Faced with these circumstances, the Polish National Committee dissociated from any further efforts towards the formation of Polish units. Organisation responsibilities were assumed by the staff of the 104 th Brigade of Levy en Masse. On 15 March, a battlion size unit of the Legion (about 800 men) was deployed to Fałków near Radom and in May sent to Iłża. On 19 May the Legions, unlike their Russian counterparts, broke German defence line at Pakoslav, losing 42 killed and 71 wounded and missing. The wounded Col. Reut was replaced by Col. Jan Rządkowski. In a bayonet clash on 15 June the Poles pushed German troops back from Michałów; on 17 July they successfuly guarded a Russian retreat from Władysławowo. On 20 July they fought at Kolonia Chechelska and on 20 August at Nurzec Stacja, where they suffered heavy losses. Although after the battle of Czeremcha on 24 August the Legions were down to 150 men, only two weeks later they attacked and destroyed a German bridgehead on the river Marycha. Eight days later they were deployed to the Babruysk fortress for regrouping. But in October 1915 the unit was disbanded and the men were transferred to the Polish Rifle Brigade which was formed by Col. Rządkowski s initiative, consisted of four battalions and numbered 4000 men. In late 1916, the Brigade fought at Baranowicze 31. Further expansion of Polish military formations was permitted by the Tsar s Christmas Army and Navy Order issued in December The expansion of Polish formations found support also in the commander of the South Western Front General Brusilov. 32 It was at his petition that on 24 January 1917, the Brigade was developed into the Polish Rifle Division 33. After a number of defeats on the part of the Russian army, and especially after the failure of the Kerensky offensive, the Division in acknowledgment of the merits of its men wastransformed into the 1 st Polish Corps in the East to be commanded by General Dowbor Muśnicki. The Corps establishment plan was approved on 21 August The Corps was formed by voluntary enlistment of Polish soldiers serving in the Russian Army. It was to remain neutral with regards to Russia s domestic situation and used only against the forces of the Central Powers. The outbreak of the October Revolution, and the Bolsheviks seizing power contributed to further growth of the formation. Soviet authorities having demanded the unacceptable (they wanted the Corps to be disbanded), the Corps command decided to turn to Germany. At the same time, Polish troops clashed with the Red Guard. On 29 January 1918 the Corps captured the Babruysk fortress and on 19 February Minsk Litewski. Although under an agreement with Germany the Corps was obliged to continue fighting against the Bolsheviks, German authorities decided to disband the formation. In May 1918 the troops were disarmed and most of them made their way to Warsaw. On 14 December 1917, Chief of the General Executive of the Polish Armed Forces Gen. Eugeniusz de Hennig Michaelis issued orders for two more corps to be established. The formation of the 2 nd Polish Corps began in Southern Ukraine. It was to enlist Polish soldiers from the Russian army, but in spite of ambitious plans, only two divisions were formed. On 3 March 1918, the former 2 nd Brigade of the Polish Legions broke through the front at Rarańcza and joined the Corps. By 31 Bagiński, H., op. cit., p. 44 and on. 32 Wrzosek, M., op. cit., p Bagiński, H., op. cit., p. 53 and on. 52

53 Janusz Weselowski, Dr. hist. Polish Armed Formations Between 1914 and March 1918 the Corps numbered over 7,000 troops. Beginning in April 1918, all Polish units in the Ukraine reported to the Command of the Polish Army in the Ukraine. At the end of April, German authorities demanded that the Corps be dissolved. In early May, the Polish troops were surrounded by German forces at Kaniów. The Polish commander Col. Józef Haller decided to take them on. After a day long battle the Poles surrendered. Most men were taken captive. The commander managed to reach Moscow, from where he traveled via Murmansk to France. In France he was given command of the Polish Army. Even more challenging were the circumstances under which the 3 rd Polish Corps was formed under the command of Gen. Eugeniusz de Hennnig Michaelis. The 3 rd Corps comprised Polish units in the Ukraine which were to guard Polish land property 34. Faced with the near impossible task, the Corps whose troops were scattered throughout the region foughtoff the local population, gangs and detachments of the Red Army. The 3 rd Corps ceased to exist on the night of 9 June 1918 when Polish troops, surrounded by much stronger Austrian forces, were forced to capitulate. Under the capitulation agreement, the men of the demobilised Corps were transported to Poland. Once the Corps were disbanded, Polish units began forming in other parts of Russia. The organisation of troops in Kuban which lead to the formation to the Polish Rifle Brigade later regrouped and renamed 4 th Polish Rifle Division, was directed by Gen. Lucjan Żelichowski. The troops were transferred to Odessa and officially recognised as part of the Polish Army in France. Units organised by Col. Walerian Czuma in the Volga region and later in Siberia were also incorporated into that Army. At their core was the 5 th Polish Rifle Division, also called the Siberian Division. While guarding the retreat of the Czecho Slovak corps, the Polish troops were crushed in a battle against Bolshevik forces on 10 January 1920 in the vicinity of the Klukviennaya station. In Western Europe, Polish units were created alongside the French Army. First to be formed was the Bayonne Legion, comprising some 100 volunteers incorporated into the Foreign Legion. They unit sustained heavy losses in Champagne and was disbanded upon intervention from Russia 35. It wasn t until Russia s domestic situation drastically changed in 1917 that new units were formed. On 4 June 1917, the President of France established the Polish Army in the West 36. It enlisted members of the Polish diaspora in France and the United States as well as Polish prisoners of war from the armies of the Central Powers. Command was first taken by Gen. L. Archibald, but later transferred to Gen. Haller. In the summer of 1918, Polish troops fought in Champagne. This Army of 68,000 men made its way to Poland in the spring of 1919; there it was named the Blue Army for the colour of its uniform or General Haller s Army, after the name of its commander. The events of the First World War greatly impacted the Polish society, motivating people to act. The existence of Polish armed troops played a vital role in this change of attitude. When the chance arose for Poland to reclaim her independence, she was able and ready to produce an Army prepared to fight for her borders an army with trained and seasoned leadership and highly supported by the nation. 34 Ibid, p. 379 and on 35 Gruszczyński, J. Bajończycy. Polskakompania w Legii Cudzoziemskiej Warsaw, p. 44 and on. 36 Ibid, p

54 Pētījumi Janušs Veselovskis, Dr. hist., Polijas Armijas muzejs, Varšava, Polija Poļu militārie formējumi no līdz gadam Pirmā pasaules kara priekšvakarā poļu nācija bija sadalīta starp Austroungāriju, Vāciju un Krieviju. Pirms kara sākuma gadā to armijās dienēja poļu. No tiem apmēram dienēja Vācijas armijā, Austroungārijas armijā un Krievijas armijā. Kara beigās, gadā, šajās armijās dienēja poļu. Vācijas armija mobilizēja apmēram , Austroungārijas armija un Krievijas armija karavīru. Karojot svešajās armijās, gāja bojā vai pazuda bez vēsts apmēram poļu karavīru. Poļi izveidoja arī brīvprātīgo vienības, kas karoja līdzās svešo armiju obligātajā karaklausībā iesauktajiem poļu karavīriem. Pirmās poļu brīvprātīgās militārās vienības sāka veidoties Austrijas okupētajā Polijas daļā. Pēc gada 29. un 30. jūlijā izsludinātās mobilizācijas pieteicās apmēram 3000 brīvprātīgie gada 16. augustā poļu politiķu Galīcijā izveidotā Augstākā nacionālā komiteja nolēma formēt Austroungārijas armijas sastāvā Rietumu leģionu ar štābu Krakovā un Austrumu leģionu ar štābu Ļvovā. Austrijas armijas pavēlniecības Armeeoberkomando (AOK) 27. augustā oficiāli pasludināja par Poļu leģionu izveidošanu. Tomēr Austrumu leģiona veidošanas plāni galu galā beidzās nesekmīgi. Poļu leģionu vienības aktīvi piedalījās daudzās kaujās Karpatu kalnos, Galīcijā u. c gada rudenī poļu vienības izvietoja Volīnijā gada jūlijā poļu karavīri aizstāvējās pret krievu spēkiem Brusilova uzbrukuma laikā gada 5. novembrī Vācijas valdība paziņoja par nodomu Krievijas impērijai atņemtajās Polijas teritorijās izveidot no Vācijas atkarīgu valsti, Poļu armiju un nodibināt Valsts pagaidu padomi gada 12. aprīlī Poļu leģiona vienības nosūtīja vācu armijas rīcībā. Vairums poļu karavīru atteicās zvērēt uzticību Vācijas ķeizaram. Viņus internēja un ievietoja gūstekņu nometnēs. Austroungārija no Galīcijā palikušajiem karavīriem saformēja Poļu palīgkorpusu. Vācijas kontrolē palika vēl dažas poļu vienības, bet tās drīzāk izmantoja kā demonstratīvu simbolu sabiedrotajiem, nevis reālu militāru spēku. Krievijas impērija bija ieinteresēta izmantot poļu karavīrus. Krievija gada 14. augustā apsolīja apvienot Polijas teritorijas zem cara sceptera, tā veicinot poļu brīvprātīgo vienību veidošanos. Sākumā saformētā 200 poļu karavīru nodaļa pirmajās kaujās cieta lielus zaudējumus, un to drīz izformēja. Krievijas Dienvidrietumu frontes pavēlniecība atļāva formēt poļu vienības. Krievu armija novilcināja formas tērpu un šauteņu piegādes. Poļu leģiona organizācijas komiteja panāca uzlabojumus leģiona formēšanas procesā gada janvāra beigās pabeidza 1. poļu leģiona formēšanu gada marta beigās krievu varasiestādes piespieda Poļu leģiona organizācijas komitejai pārtraukt darbību. Poļu karavīrus iesauca krievu armijā, kā 739. Novoaleksandrijas nodaļu un 740. Ļubļinas nodaļu, bet kavalēristus ieskaitīja 104. un 105. sotņā gada oktobrī poļu vienības pārformēja, izveidojot Poļu strēlnieku brigādi gada 24. janvārī brigādi pārveidoja par Poļu strēlnieku divīziju. Pēc krievu armijas neveiksmēm 54

55 Janusz Weselowski, Dr. hist. Polish Armed Formations Between 1914 and gada lielajās kaujās divīziju pārveidoja par 1. poļu korpusu. Pēc boļševiku organizētā gada Oktobra apvērsuma 1. poļu korpuss cīnījās pret Sarkano gvardi. Korpusa vadība nolēma atbalstīt Vāciju. Lai gan, saskaņā ar vienošanos, korpusam bija jācīnās pret lieliniekiem, vācu varasiestādes gada maijā demobilizēja korpusu gada decembrī izdeva pavēli par vēl divu poļu korpusu formēšanu. 2. poļu korpusu sāka formēt Ukrainas dienvidos. Tika izveidotas tikai divas divīzijas gada 3. martā bijušā Poļu leģiona 2. brigāde Besarābijā izlauzās cauri frontei un pievienojās 2. korpusam gada maijā vācu iestādes pieprasīja demobilizēt korpusu. Kubaņā izveidoja 4. poļu strēlnieku divīziju. Šīs vienības karavīrus pārcēla uz Odesu un oficiāli atzina par Francijā izvietotās Poļu armijas sastāvdaļu. Volgas reģionā un Sibīrijā saformētās daļas arī ieskaitīja tās sastāvā. To kodolu veidoja 5. poļu strēlnieku divīzija. Sedzot Čehoslovāku korpusa atkāpšanos, gada 10. janvārī divīzija cieta sakāvi kaujā pret boļševikiem pie Kļukvennaja stacijas. Pēc dramatiskajām pārmaiņām Krievijā Francijas prezidents gada 4. jūnijā nodibināja Poļu armiju rietumos gada pavasarī karavīri ieradās Polijā. Pirmā pasaules kara notikumi dziļi ietekmēja Polijas sabiedrību. Kad radās izdevība atgūt neatkarību, Polijas iedzīvotāji bija spējīga radīt kaujas spējīgu un labi motivētu armiju, kuru atbalstīja visa nācija, kas ļāva gūt uzvaru. 55

56 Pētījumi Andrijs Rukass, vēstures zinātņu kandidāts, Kijevas T. Ševčenko Nacionālās universitātes docents Kijeva, Ukraina Ruslana Marceņuka, vēstures zinātņu kandidāte, Ukrainas Drošības dienesta Valsts arhīva vecākā zinātniskā līdzstrādniece Kijeva, Ukraina Ukraiņu Sečas strēlnieku leģions ( ) Pirmajā pasaules karā abās frontes pusēs karoja apmēram 4,7 miljoni ukraiņu, no tiem Krievijas pusē apmēram 4 miljoni un vēl Austroungārijas pusē. Tomēr, neraugoties uz šo lielo ukraiņu karavīru skaitu, Pirmajā pasaules karā cīnījās viena ukraiņu nacionālā karaspēka vienība Habsburgu monarhijas Austroungārijas bruņoto spēku sastāvā organizētais Ukraiņu Sečas strēlnieku leģions (USS). Leģiona skaitliskais sastāvs vienlaicīgi nepārsniedza 2,5 tūkstošus cilvēku, bet kopā leģionā no1914. līdz gadam dienēja vairāk nekā desmit tūkstoši karavīru. 1 Leģions pastāvēja visu kara laiku, tas piedalījās gandrīz visās galvenajās kaujās Austrumu frontē un iemantoja pelnītu kaujas slavu. Par USS leģiona sākumu var uzskatīt gadu. Tieši tad radās ideja Galīcijā izveidot ukraiņu jaunatnes militarizētas organizācijas. Šo organizāciju galvenais mērķis bija jaunatnes sagatavošana cīņai par ukraiņu tautas nacionālajām tiesībām. Pirmās organizācijas bija slepenas, tās darbojās ģimnāzijās un universitātēs. Pēc tam, kad pasliktinājās Krievijas un Austroungārijas attiecības, jaunatnes militarizēto organizāciju veidošanu sāka atbalstīt politiskās partijas, kā arī sporta biedrības, tādas kā Sokol, Seča, Plast gada 18. martā Kirils Triļjovskis panāca pirmās strēlnieku savienības Sečas strēlnieki, apstiprināšanu. Tai provincē pievienojās citas organizācijas. Par pirmo savienības Sečas strēlnieki vadītāju kļuva Ļvivas advokāts Vladimirs Staroseļskis, par viņa vietnieku Dmitrijs Katamajs gada 25. janvārī Ļvivā nodibinājās vēl viena biedrība, kuru nosauca Sečas strēlnieki II. Par šīs organizācijas vadītāju kļuva Romāns Daškevičs. Bez šiem diviem strēlnieku kustības centriem gada rudenī izveidojās vēl trešais savienības Sokol strēlnieku bataljons (kureņs). Visas šīs organizācijas nodarbojās ar ukraiņu jaunatnes militāro apmācību. Austriešu varas iestādes visādi 1 Науменко К. Е. Украинские военные формирования Австро Венгерской армии в Первой мировой войне (по документам архивов Украины) // Последняя война Российской империи: Россия, мир накануне, в ходе и после Первой мировой войны по документам российских и зарубежных архивов. М., 2006, c

57 Andrijs Rukass, Ruslana Marceņuka. Ukraiņu Sečas strēlnieku leģions ( ) centās likt šķēršļus to darbībai un, ja nesāktos Pirmais pasaules karš, visdrīzāk šīs organizācijas būtu oficiāli slēgtas gada 28. jūnijā Sarajevā nogalināja erchercogu Franci Ferdinandu un viņa sievu, bet gada 28. jūlijā Austroungārijas valdība pieteica karu Serbijai. Drīz vien visaptverošā karadarbībā iesaistījās gandrīz visas pasaules valstis. Šo notikumu iespaidā gada 2. augustā Galīcijā apvienojās visas ukraiņu partijas, izveidojot Kostas Levicka vadīto Galveno ukraiņu padomi. Nedaudz vēlāk Padome nodibināja Ukraiņu kaujas pārvaldi organizāciju, kurai bija jākļūst par savdabīgu augstāko pavēlniecību ukraiņu nacionālajai brīvprātīgajai karaspēka vienībai Austroungārijas armijā jeb Ukraiņu Sečas strēlnieku leģionam gada 6. augustā Galvenā ukraiņu padome un Ukraiņu kaujas padome publicēja manifestu, kurā izteica ukraiņu tautas gatavību cīnīties austriešu vācu koalīcijas pusē un aicināja ukraiņu jaunatni stāties zem Ukraiņu Sečas strēlnieku dzelteni zilā karoga 2. Pēc manifesta izsludināšanas Galīcijas jaunatne un vecāka gadagājuma cilvēki lielā skaitā sāka pierakstīties Sečas strēlniekos. Sākumā tas notika apriņķa centros, kur darbojās Kaujas padomes apriņķu komitejas. No apriņķa centriem tur pieteikušos cilvēkus pārsūtīja uz lielajām pilsētām: Striju, Ternopoli, Staņislavu, Peremišļu, Drogbiču, bet vēl pēc tam uz Ļvivu, kur arī sākās USS Leģiona veidošana. Leģiona veidošana bija saistīta ar grūtībām: trūka materiālo līdzekļu brīvprātīgo apgādāšanai, nebija instruktoru personālsastāva apmācībai, austriešu varas iestādes nevēlējās, ka izveidojās atsevišķa ukraiņu nacionālā karaspēka vienība. Pirmo problēmu izdevās atrisināt: naudu brīvprātīgo uzturēšanai vāca visā Galīcijā. Otru problēmu izdevās atrisināt tikai daļēji no austriešu armijas vienībām uz leģionu bija pārskaitīti tikai 16 virsnieki, kas kļuva par instruktoriem. 3 Trešo problēmu ilgu laiku neizdevās atrisināt. Austriešu varas iestādes visiem līdzekļiem centās nepieļaut ukraiņu leģiona izveidošanu. No Ļvivas Strijas pilsētā bija ieradušies brīvprātīgo, bet austrieši pieprasīja, lai leģionā paliktu tikai 2000 cilvēku. Sečas strēlniekiem izsniedza novecojušas, vēl gadā no bruņojuma noņemtās Verndla (Werndl) sistēmas šautenes. Leģiona karavīri nebija apgādāti ne ar apģērbu, ne ar ekipējuma priekšmetiem, ne ar apaviem. Austriešu varas iestāžu galvenā prasība bija, lai Leģions nodotu uzticības zvērestu Austroungārijas impērijai. Pēc ilgām sarunām ar austriešu armijas vadību izdevās leģionāru skaitu palielināt līdz 2500 cilvēkiem. Tāpat izdevās dabūt nelielu skaitu modernāku ieroču (Mauzera sistēmas šautenes) un ekipējuma priekšmetu. 4 Tomēr apmaiņā pret to nācās dot uzticības zvērestu austriešu impērijai. Tādējādi USS Leģions nekļuva par atsevišķu nacionālu vienību austriešu armijā gada 3. septembrī USS Leģions nodeva uzticības zvērestu Habsburgu impērijai, bet pēc dažām dienām Ukrainai: Es, Ukraiņu Sečas strēlnieks, zvēru ukraiņu kņaziem, hetmaņiem, Zaporožjes Sečai, senču kapiem un visai Ukrainai, ka uzticīgi kalpošu Dzimtajai zemei, aizstāvēšu to pret ienaidnieku, cīnīšos par ukraiņu ieroču godu līdz pēdējai asins lāsei. Lai man palīdz Dievs Tas Kungs un Erceņģelis Mihails! Āmen. 5 2 Монолатій, І. Формування та бойовий шлях Українських січових стрільців, рр. Київ, c Лазарович, М. Чин Легоіону Українських січових стрільців на Тернопіллі (друга половина 1915 початок 1918 р.). Тернопіль, c Литвин, М., Науменко, К. Історія галицького стрілецтва. Львів, c Citēts pēc: Головацький, І. Дмитро Вітовський організатор Листопадового чину. Львів, c

58 Pētījumi Tā kā Krievijas karaspēks bija pienācis pie Strijas, pēc zvēresta pieņemšanas Leģions izbrauca uz Strabičevas pilsētiņu Aizkarpatos. Šeit to sadalīja trijos bataljonos (kureņos): par 1. bataljona komandieri kļuva Mihailo Vološins, par 2. bataljona komandieri Grigorijs Kossaks, par 3. (nepilna sastāva) bataljona komandieri Stepans Šuhēvičs. Par visa Leģiona komandieri bija nozīmēts Mihailo Galušinskis. 6 USS Leģiona sastāvs Katrā Leģiona bataljonā ietilpa četras sotņas (rotas). Katra sotņa sastāvēja no četriem vadiem (četām), katrs vads no četrām nodaļām (rojiem), kuros bija cilvēki. Kopā sotņā bija cilvēku. Bez tam sotņā bija divi amatnieki (viens kurpnieks un viens drēbnieks), sotņas rakstvedis, viņa palīgs un divi telefonisti. Leģiona sastāvā tāpat ietilpa kavalērijas, ložmetēju un inženieru sotņa. Kavalērijas sotņā bija 120 kareivju un četri virsnieki. Sotņas komandieris bija poručiks Romāns Kamiņskis. Ložmetēju sotņa sastāvēja no sotņas komandiera, četriem ložmetēju apkalpju komandieriem un 32 karavīriem. Bruņojumā atradās četri Švarclozes ( Schwarzlose M.07/12 ) sistēmas ložmetēji. Par sotņas pirmo komandieri kļuva Vasiļs Solovčuks. Inženieru sotņas sastāvs četri vadi, kuros bija dažādi speciālisti. Sotņas komandieris Ivans Silka. Bez tam Leģionā bija rezerves sotņa (komandieris Mihailo Vološins), kā arī sanitārais dienests, saimniecības nodaļa, transporta dienests, aizmugures dienesta un preses dzīvoklis. Sanitārajā dienestā bija divi ārsti un četri sanitāri. Viņu rīcībā bija pārsienamie materiāli, medicīnas instrumenti un divi pajūgi ievainoto transportēšanai. Pirmie ārsti leģionā bija Ivans Rihlo un Augustins Beļajs. Katrā sotņā bija transporta dienests, kas sastāvēja no četriem pajūgiem ar diviem zirgu pāriem un vienas lauka virtuves. Pirmais pajūgs bija domāts sotņas kancelejas pārvietošanai, divi pajūgi pārtikas produktu pārvešanai, bet ar ceturto veda munīciju. Saimniecības nodaļa (intendantūra) sastāvēja no galvenā intendanta, viņa palīga, bataljonu intendantiem un sotņu apgādniekiem. Intendatūras galvenais uzdevums bija Leģiona apgāde ar pārtikas produktiem, ekipējuma priekšmetiem un apaviem. Leģiona transporta dienestā notika marša vienību papildinājuma sagatavošana. Aizmugures dienestā bija vairākas nodaļas: 1) Reģistrācijas kanceleja, 2) Jaunkareivju nodaļa, kas sadalīja papildinājumu Leģiona vienību starpā, 3) Atveseļojušos kareivju nodaļa, kurā uzturējās tie karavīri, kas atgriezās pēc ievainojuma izārstēšanas, 4) Stacijas komanda, kas nodarbojās ar garnizona dienestu, 5) Vervēšanas birojs nodarbojās ar brīvprātīgo vervēšanu. Saimniecības virsnieks skaitījās atsevišķā dienestā. Preses dzīvoklī bija Leģiona literāri mākslinieciskais pulciņš, kā arī sava veida muzejs, kura uzdevums bija Ukrainas Sečas strēlnieku kaujas tradīciju saglabāšana. Jau karadarbības gaitā Leģionā kaujas atbalstam izveidojās speciālas apakšvienības (vadi), bruņotas ar vieglajiem un smagajiem mīnmetējiem, granātmetējiem un ugunsmetējiem. Šo vienību uzdevums bija karaspēka atbalsts uzbrukuma laikā. Vadus komandēja horunžijs Ivans Roguļskis. 6 Литвин, М. Р. Легіон Українських січових стрільців: військове навчання, виховання, бойовий шлях // Велика війна рр. і Україна. Книга 1. Історичні нариси. Київ, c

59 Andrijs Rukass, Ruslana Marceņuka. Ukraiņu Sečas strēlnieku leģions ( ) USS Leģiona kaujas darbība gados gada rudenī Austroungārijas armija zaudēja kauju par Ļvivu un sāka atkāpties uz Rietumiem, Karpatu virzienā. Krievijas armija ielenca Peremišļu un bez kaujām ieņēma Karpatu kalnu pakājes. Frontē izveidojās smaga situācija, un austriešu armijas vadība atcerējās par USS Leģionu. 10. septembrī USS pirmā sotņa Vasiļa Diduška vadībā izbrauca uz Vereckojes ciemu, bet pēc septiņām dienām Osipa Semeņuka vadītā otrā sotņa bija nosūtīta uz Sjankas ciemu. Abām apakšvienībām bija jāpastiprina pulkveža Drekslera kaujas grupa. Izbraukšana bija negaidīta, līdz ar to karavīri nesaņēma normālu apģērbu, kaujas ekipējumu un bruņojumu. Vecās Verndla sistēmas šautenes nomainīja ar jaunām Manlīhera (Mannlicher M1895) tikai frontē. Grūtības Sečas strēlnieku vēlmi cīnīties neietekmēja, un jau 25. septembrī Sjankas ciema tuvumā notika pirmā seciešu kauja. Osipa Semenjuka komandētā sotņa saskrējās ar Kubaņas kazaku patruļu. Kauja beidzās ar USS uzvaru. 27. septembrī izcēlās Vasiļa Diduškas sotņas divi vadi. Šie karavīri kopā ar jātnieku eskadronu un vienu ungāru žandarmu vadu sagrāva krievu artilērijas bateriju un uz vairākām stundām apturēja ienaidnieka uzbrukumu Sjankas ciemam, kuru vēlāk gan Krievijas armija ieņēma. Kaujā par Sjanku Osipa Semenjuka sotņa cieta pirmos zaudējumus: krita pieci karavīri un vairāki nokļuva gūstā. Nākamajā dienā, 28. septembrī, Krievijas armijas vienības pārgāja Galīcijas un Ungārijas administratīvo robežu pie Kļimecas un Verbjakas apdzīvotajām vietām. Pie Vereckojes ciema zem ienaidnieka uguns nokļuva Vasiļa Diduškas sotņa. Šajā kaujā sotņa zaudēja desmit nogalinātos, vienpadsmit ievainotos un astoņus gūstā nokļuvušos. 7 Šajā pašā laikā austriešu armijas vadība pārdislocē uz Karpatiem 2. armiju, kurai bija dots uzdevums uzbrukt Serbijai. Virzienā Vereckoje Lavočne Strija darbojās ģenerāļa Hofmana grupa, pēc tam 25. korpuss. Šīs grupas sastāvā bija arī USS Leģions, kura personālsastāvu, sadalītu nelielās vienībās pa 20 karavīriem, izmantoja izlūkošanai un diversijai ienaidnieka tuvākajā aizmugurē gada 26. septembrī USS Leģiona Semjona Goruka, Dudunska un Budzinovska komandētās trīs sotņas iegāja Volovecas pilsētā. Karavīri bija bruņoti ar Verndla sistēmas šautenēm un bija ģērbti civilajā apģērbā. Volovecā viņus sadalīja desmit patstāvīgās vienībās, kas sastāvēja no komandiera, vietnieka un astoņpadsmit strēlniekiem. Katrai vienībai bija patstāvīgi jāpāriet frontes līnija un jāsāk darboties nozīmētajā kaujas darbības rajonā. Pēc četrām nedēļām partizānu kara vienībām bija jāatgriežas atpakaļ. Vēl pēc divām nedēļām pie partizānu gaitām bija jāķeras divām citām sotņām Erasta Koņika un Ivana Barana vadībā. Tomēr tieši tobrīd Krievijas armija pārrāva fronti Galīcijā. Austriešu armija sāka atkāpties no Beskidas virsotnes Aizkarpatu virzienā. Kad Beskidā parādījās atsevišķas USS Leģiona vienības, austriešu armijas daļu komandieri pēc personiskās iniciatīvas sāka pievienot šos karavīrus savām papluinītajām karaspēka vienībām. Tādējādi daudzas ukraiņu daļas izrādījās iekļautas dažādās austriešu karaspēka daļās, daļa ukraiņu vienību atgriezās Volovecā. Pāri frontes līnijai izdevās pāriet tikai nedaudzām ukraiņu vienībām, kuras, tomēr, dažas dienas paklaiņojušas Volovas ciema apkārtnē, atgriezās atpakaļ. Tikai Grigorija Ivaņenko komandētajai vienībai izdevās 7 Монолатій, І. Формування та бойовий шлях Українських січових стрільців, рр. Київ, c

60 Pētījumi aizkļūt līdz Drogobičai, kur tā izvērsa aktīvu darbību, bet ar leģionu Ivaņenko vīri apvienojās pēc Galīcijas atbrīvošanas (t. i., pēc Krievijas armijas atkāpšanās tulk. piez.). Tā izbeidzās USS Leģiona partizānu darbība, kura nedeva nekādus rezultātus, tieši otrādi šīs partizānu darbības sekas bija lielie cilvēku zaudējumi un leģiona vienību sadalīšana starp dažādām karaspēka vienībām. 8 Nākamā USS Leģiona vēstures lappuse bija pavērta gadā, kad, pēc austriešu armijas sakāves Galīcijā, Krievijas karaspēka vadība pārdislocēja vairākus armijas korpusus uz Varšavas apkārtni. Izmantojot ienaidnieka spēku pavājināšanos, austriešu armija, tostarp, kopā ar Vācijas karaspēka daļām uzsāka aktīvu kaujas darbību. Jau oktobra otrajā pusē bija ieņemta Hirovas Turkas Siņevodskojes līnija. Šajās kaujās piedalījās arī ģenerāļa Hofmana korpusa sastāvā ietilpstošais USS Leģions. Korpusam noteica kaujas uzdevumu uzbrukt Strijas virzienā, pēc tam doties palīgā ģenerāļa Lēmana komandētajai 8. kavalērijas divīzijai ieņemt Drogobiču. Sečas strēlnieki šajās kaujās bija austriešu armijas avangardā, un viņu loma bija ļoti nozīmīga. Hofmana korpuss bija sadalīts trijās grupās: 130. brigādei bija jācīnās Lavočnojes Skoles Siņevodskojes Strijas iecirknī, 129. brigādei bija iedalīts Vereckojes Skoles iecirknis, bet 131. brigādei Volovas Beļehovas Strijas iecirknis. Trīs Leģiona sotņas (komandieris Grigorijs Kossaks) bija piekomandētas 129. brigādei, bet Stepana Šuheviča pusbataljona divas sotņas bija nodotas Turkas apdzīvotās vietas tuvumā dislocētās 8. kavalērijas divīzijas komandiera ģenerāļa Lēmana rīcībā un 130. brigāde kaujas darbību uzsāka ar enerģisku uzbrukumu Tuhoļkas un Lavočnojes virzienā. Krievijas armija spēja apturēt šo uzbrukumu, taču ar divām USS Leģiona sotņām (komandieri Dmitro Vitovskis un Osips Budzinovskis) pastiprinātā austriešu 8. armija sāka apiet viņu labo flangu, un Krievijas armijas vienības bija spiestas atkāpties. Krievi atstāja Striju, un 19. oktobrī tur iegāja 130. brigādes karavīri. Vēlāk 129. brigādi un Ivana Kossaka komandēto vienu Sečas strēlnieku sotņu pārsūtīja palīgā ģenerāļa Lēmana kavalērijai, kura kopā ar vēl divām USS Leģiona sotņām 19. oktobrī bija aplenkusi Borislabu un Nagujevičus. Nākamajā dienā I. Kossaka sotņa iesoļoja ienaidnieka atstātajā Drogobičā. 9 Tajā laikā divas citas USS Leģiona sotņas aizstāvēja Striju, kurai 21. oktobrī sāka uzbrukumu papildinājumus saņēmušās Krievijas armijas vienības. Austriešu karaspēks sāka atkāpties pēc pirmā uzbrukuma, un Sečas strēlniekiem atkal bija dots svarīgs uzdevums tagad viņi kļuva par arjergardu un piesedza austriešu atkāpšanos, šajās cīņās demonstrējot varonību un lielisku kaujas prasmi. Tomēr ienaidnieka uzbrukumu viņiem apturēt neizdevās. Analoģiska situācija bija arī 8. kavalērijas divīzijā, kas sāka uzbrukumu Urožas pilsētai, bet tas izvērtās neveiksmīgs, un divīzija bija spiesta atkāpties. Ukraiņu Sečas strēlnieki atkal darbojās arjergardā un ar savu kaujas darbību sekmīgi piesedza austriešu atkāpšanos. Novembra sākumā gandrīz viss USS Leģiona personālsastāvs bija sakoncentrēts Anabergas pilsētas rajonā. Nostabilizējoties situācijai frontē, austriešu karaspēka vadība nolēma kopīgi ar vācu karspēka vienībām ziemā organizēt uzbrukumu Karpatu kalnos. Šādam mērķim bija izveidota Dienvidu armija, kurā citu vienību starpā ietilpa arī USS Leģions. Uzbrukums sākās gada 21. janvārī. Pēc sīvām kaujām kalnu virsotnēs netālu no Galīcijas un Ungārijas administratīvās robežas 8 Українські січові стрільці, Репринт. відтворення з вид р. Львів, c Українські січові стрільці, Репринт. відтворення з вид р. Львів, c

61 Andrijs Rukass, Ruslana Marceņuka. Ukraiņu Sečas strēlnieku leģions ( ) austriešu un vāciešu karaspēks sakāva ienaidnieku un iegāja Galīcijā. Savu brigāžu avangardos darbojās abi USS Leģiona bataljoni. 1. februārī 1. bataljons ieņēma Staneščes kalna virsotni, bet 2. bataljons nodedzināto Vižloves ciemu. Krievu armija nostiprinājās Lielajā Javornika kalnā un Lavočnojes ciemā gada 1. februāra naktī, trīsdesmit grādu lielā salā Semjona Goruka komandētais 1. bataljons veica apiešanas manevru, kura rezultātā krievu armijas vienības bija spiestas atstāt Lavočnojes ciemu. USS Leģiona zaudējumi bija lieli: 86 cilvēki nokļuva hospitālī ar dažādiem ekstremitāšu apsaldējumiem. Vairums no viņiem vēlāk kļuva par invalīdiem. 10 Pēc šīm kaujām Sečas strēlnieki no sākuma saņēma piecu dienu atvaļinājumu, bet vēlāk bija aizsūtīti rezervē. Saņēmusi papildinājumu, Krievijas armija sāka pretuzbrukumu ar mērķi piespiest austriešu armiju atkāpties aiz Beskidas kalnu grēdas. Operācijas pirmais posms bija Tatrovas un Maguras kalnu ieņemšana, otrais posms Klikvas un Makovkas kalnu ieņemšana (plānojās gada martā aprīlī). Kaujās par šīm virsotnēm piedalījās gandrīz viss USS Leģions to no rezerves steidzīgi izsauca uz fronti. 1. bataljons bija pārdislocēts uz Kičerkas kalna pakāji un līdz 19. martam stāvēja uz frontes līnijas. 2. bataljons bija nosūtīts uz Tatarovkas kalna pakāji, bet vēlāk bija pārvests 130. brigādes rezervē un novietojās starp Klikvas un Makovkas kalniem. Drīz vien uz turieni bija pārvests arī 1. bataljons. Tādējādi abi bataljoni atradās vienas brigādes sastāvā gada martā notika Leģiona reorganizācija. Tagad Leģiona sastāvā bija divi bataljoni ar četrām rotām katrā. Par 1. bataljona komandieri nozīmēja Grigoriju Kossaku, par 2. bataljona komandieri Semjonu Goruku. Organizatoriski administratīvajos jautājumos bataljoni bija pakļauti korpusa vadībai, bet taktiski operatīvajos jautājumos divīzijas vai brigādes komandieriem. 11 Līdz ar to leģiona atkarība no austriešu karaspēka vadības tikai pieauga. Šajā laikā sākās kaujas par Makovkas kalnu. Laikā no gada 23. marta līdz 4. aprīlim Krievijas armijas vienības nemitīgi uzbruka Sečas strēlnieku pozīcijām kalna aizsardzības kreisajā flangā, bet panākumus tā arī neguva. Tad pārgrupējušies krievu karavīri sāka uzbrukumus aizsardzības labajam flangam, kuru aizstāvēja austriešu karaspēka vienības. Krievu karaspēkam šajā frontes iecirknī bija panākumi, taču tie netika izmantoti. Romāna Dudinska un Zenona Noskovska komandēto divu Sečas strēlnieku rotas straujā pretuzbrukumā padzina pretinieku no tikko ieņemtajām pozīcijām. Pēc tam uz kādu laiku frontē iestājās klusums, kura laikā 1. bataljons pārvietojās uz Goloveckojes ciemu, daļa no šī bataljona devās atpūtā uz Leģiona aizmugures vienību, kas dislocējās Mukačevas apkārtnē Aizkarpatos. Aktīva kaujas darbība atjaunojās aprīļa beigās. 28. aprīlī Krievijas armijas daļas sāka Makovkas kalna šturmēšanu. Šo virsotni aizstāvēja Austroungārijas bruņoto spēku 25. kājnieku korpusa vienības, kā arī ungāru un galiciešu zemessargi. Austroungārijas armijas vājā aizsardzība ienaidnieka spēcīgo triecienu neizturēja, un jau pirmās uzbrukuma dienas beigās Krievijas armija ieņēma kalna virsotni. Pēc šāda iznākuma USS Leģionu trauksmes kārtībā gatavoja kaujas darbībai. Pēc ierašanās Makovkas kalna pakājē 1. bataljona trīs rotas un 2. bataljona divas rotas devās pretuzbrukumā, bet pēc stundas kalna virsotne jau bija Sečas strēlnieku rokās. Tomēr krievu 10 Гірняк, Н. Організація і духовний ріст Українських січових стрільців. Філадельфія, c ; Ріпецький, С. Українське Січове Стрілецтво. Визвольна ідея і збройний чин. Нью Йорк, c Українські січові стрільці, Репринт. відтворення з вид р. Львів, c

62 Pētījumi karaspēks nepārtrauca centienus ieņemt Makovku, cenšoties uztaustīt vājās vietas austriešu aizsardzības līnijā. 29. aprīlī Krievijas armija sāka savu otro uzbrukumu. Šis trieciens ilga divas dienas un divas naktis, krievu karavīri rāpās augšā stāvā kalnā, cenšoties izsist Sečas strēlniekus no kalna virsotnes, tomēr katru reizi neveiksmīgi maija rītausmā Krievijas armija pēc kārtējā uzbrukuma tomēr ieņēma kalna virsotni. Kopā ar austriešu karavīriem krievu gūstā nonāca daļa no Sečas strēlniekiem. Atlikušie Sečas strēlnieki kopā ar ungāru zemessargu divām rotām mēģināja atgūt zaudētās pozīcijas un devās pretuzbrukumā uz Makovkas augstienei. Sākās nevienlīdzīga un sīva kauja, Krievijas karaspēks sīvi aizstāvēja tikko kā iekarotās pozīcijas. Ungāri cieta ievērojamus zaudējumus un sāka atkāpties, rezultātā visu kaujas smagumu iznesa Sečas strēlnieki, kuri divas reizes neveiksmīgi centās ieņemt virsotni. Sekmīgs bija tikai trešais uzbrukums, kad Sečas strēlniekus atbalstīja austriešu artilērija strēlnieki ieņēma augstieni un atkal pārņēma Makovku savā kontrolē. Šajās kaujās Leģions cieta ievērojamus zaudējumus: 42 kritušie, 76 ievainotie, vairāki desmiti bija nokļuvuši gūstā. 13 USS Leģiona varonība un vīrišķība bija atzīmēta austriešu 55. divīzijas komandiera ģenerāļa Flaišmana pavēlē, kurā bija rakstīts: Ukraiņi! Jūs varat būt lepni par savu varonību. Ikvienam strēlniekam jābūt lepnam par to, ka viņš pieder pie Leģiona, bet Leģionu mēs patiešām varam saukt par izlases vienību. Esmu pārliecināts, ka varu uz Jums paļauties jebkādos apstākļos. Lai piepildās šīs vēlmes! Trīskārša slava! 14 Tādējādi pēc sekmīgajām kaujām pie Makovkas ukraiņu Leģiona autoritāte bija krietni augusi. Pēc Makovkas USS Leģions piedalījās kaujās pie Boļehovas, Galičas, Zavalopas apkārtnē, pie Stripas upītes un pie Semikovcas. 22. augustā Sečas strēlnieku Leģionu pārveidoja par Ukrainas Sečas strēlnieku 1. pulku. 15 Par komandieri nozīmēja majoru Grigoriju Kossaku. 26. novembrī USS pulku pārdislocēja uz atpūtu Sosnovā, tur tas atradās visu un gada ziemu gada kaujas darbību Sečas strēlnieki sāka jau ar jaunu vadību 16. martā par pulka komandieri kļuva Antons Varivoda, nomainot šajā amatā Grigoriju Kossaku. 13. maijā Semjona Goruka komandētais 2. bataljons ieņēma pozīcijas Stripas upes labajā krastā. Omeljana Lisņjaka komandētais 2. bataljons bija nosūtīts uz brigādes rezervi Sosnovas apkārtnē gadā Vācijas un Austroungārijas kopējais stāvoklis sāka pasliktināties. Austriešu uzbrukums Itālijas frontē novājināja Austrumu fronti. Pie tam Vācijas armija sāka kaujas darbību Rietumu frontē. Lai atvieglotu šo fronšu stāvokli, Antantes valstu armijas aktivizēja kaujas darbību, un Krievijas karaspēkam šajās kaujās bija ievērojama loma gada 4. jūlijā sākās Krievijas karaspēka uzbrukums, ko vadīja ģenerālis A. Brusilovs. Jūlijā viņi vairākos triecienos ieņēma Austroungārijas karaspēka aizstāvēto fronti Volīnijā un dienvidaustrumos, pēc kā Austroungārijas karaspēka daļas bija spiestas atkāpties uz ziemeļiem aiz Stohodas upes, bet dienvidos uz Bukovinas Ungārijas administratīvo robežu. Atkāpties nācās arī austriešu Dienvidu armijai. 11. augustā savas pozīcijas pie Stripas atstāja arī USS pulks, kas tagad novietojās pie Potutoras ciema Berežanu apkārtnē. Pulks saņēma pavēli aizstāvēt Potutoras 12 Монолатій, І. Формування та бойовий шлях Українських січових стрільців, рр. Київ, c Литвин, М. Р. Легіон Українських січових стрільців: військове навчання, виховання, бойовий шлях // Велика війна рр. і Україна. Книга 1. Історичні нариси. Київ, c Citēts pēc: Українські січові стрільці, Репринт. відтворення з вид р. Львів, c Лазарович, М. Чин Легіону Українських січових стрільців на Тернопіллі (друга половина 1915 початок 1918 р.). Тернопіль, c

63 Andrijs Rukass, Ruslana Marceņuka. Ukraiņu Sečas strēlnieku leģions ( ) ciemu un Podgailas Berežanu ceļu. 14. augustā Krievijas karaspēks šajā rajonā sāka uzbrukumu austriešu pozīcijām. Krieviem izdevās sakaut 35. strēlnieku pulku (bijušais teritoriālās aizsardzības 35. pulks) un iziet USS pulka flangā. Sečas strēlnieku divas sotņas bija spiestas atkāpties, kaujas laukā atstājot savus kritušos. Ar lielām pūlēm, iesaistot pēdējās dzīvā spēka rezerves, pretinieka pārrāvumu izdevās lokalizēt un atgriezt zaudētās pozīcijas. Austriešu armijas vadība visu atbildību par šo neveiksmi uzvēla Sečas strēlniekiem, kurus pēc smagām kaujām pārdislocēja uz Posuhovas ciema apkārtni, no kurienes, savukārt, viņus nosūtīja uz pozīcijām pie Lisoņas kalna gada 2. septembra vakarā sākās kārtējais Krievijas karspēka uzbrukums austriešu karaspēka Dienvidu armijas 55. kājnieku divīzijas pozīcijām. Sečas strēlnieki atradās šīs divīzijas sastāvā. 35. pulks atkala izrādījās nonācis smagā situācijā. Pulkam palīgā nosūtīja vienu Sečas strēlnieku Leģiona sotņu, kura panākumus neguva un bija spiesta atkāpties no pozīcijām. Nākamās dienas rītausmā pretuzbrukumu uzsāka trīs pārējās bataljona sotņas, tām uz neilgu laiku izdevās apturēt pretinieku un stabilizēt situāciju. Operatīvā ziņā ļoti svarīgo Lisoņas kalnu šī virsotne kontrolēja ceļu uz Berežaniem, aizstāvēja un arī pozīcijās noturējās paliekas no divām Sečas strēlnieku sotņām un paliekas no 35. un 310. kājnieku pulka. Krievijas karaspēka vienības sāka apiet Lisoņu no labā flanga, ieņemot dažas blakus esošās virsotnes, un sakāva vienu no USS 1. bataljona sotņām. Tad kaujā iesaistījās USS 2. bataljons. Šai vienībai bija dots uzdevums atgūt zaudētās pozīcijas, ko bataljonam, neraugoties uz visām pieliktajām pūlēm, tā arī neizdevās izdarīt. Nākamās dienas rītā, 4. septembrī, Sečas strēlnieki kopā ar pievienotajām vienībām atkal devās pretuzbrukumā, tomēr arī šis bija neveiksmīgs. Tās pašas dienas vakarā kopējā uzbrukumā pārgāja visas vēl veselās 55. divīzijas daļas, un šoreiz uzbrukums vainagojās panākumiem. Kaujās par Lisoņas kalnu Sečas strēlnieki cieta ievērojamus zaudējumus: 81 kritušais, 293 ievainotie, 285 gūstā nonākušie. 17 Pēc kaujām par Lisoņas kalnu Krievijas armijas vadība aktivizēja savu darbību dienvidu virzienā, 55. divīzijas pozīcijas kādu brīdi liekot mierā. USS pulks bija nosūtīts atpūtā uz divīzijas rezervi, tomēr jau pēc pāris dienām to no jauna norīkoja uz frontes priekšējām pozīcijām, kur pulks ieņēma aizsardzības līniju pie Potutoras ciema. 29. septembrī Krievijas karaspēks, cenšoties ieņemt Berežanu pilsētu, sāka savu kārtējo uzbrukumu 55. divīzijas aizsardzības iecirknī. Diennakti ilgušās apšaudes rezultātā 129. brigāde faktiski bija iznīcināta. 30. septembra dienas vidū Krievijas armija sāka šturmēt Lisoņas kalnu. Ienaidnieks pārrāva austriešu pozīcijas un, nesastopot pretestību, iegāja Zolotajaslipas upes ielejā, uzsākot virzību uz Postuhovu. Pēc tam krievu trieciena zonā nonāca Sečas strēlnieku bataljoni. Bataljoni bija aplenkti no trijām pusēm un atgriezti no sava karaspēka. Vairākas stundas Sečas strēlnieki cīnījās nevienlīdzīgā kaujā, tomēr palīdzību viņi tā arī nesagaidīja. Lielākā daļa no Sečas strēlniekiem nokļuva gūstā, un tikai nedaudziem ukraiņiem izdevās izlauzties līdz savējiem Думин, О. Історія Легіону Українських січових стрільців // Дзвін c Крип якевич, І., Гнатевич Б., Стефанів, З. та ін. Історія українського війська (від княжих часів до 20 х років ХХ ст.). 4 е вид., змін. і доп. Львів, c Українські січові стрільці, Репринт. відтворення з вид р. Львів, c

64 Pētījumi Pateicoties šīm dažām Potutoras varonīgās aizstāvēšanas stundām, 55. divīzijas vadībai izdevās uz fronti pārvest rezerves un apturēt Krievijas armijas uzbrukumu. Tomēr atgriezt zaudētās pozīcijas austriešiem neizdevās. Pēc Potutoras kaujas no USS diviem bataljoniem izdzīvoja tikai daži desmiti karavīru, kā arī inženieru rota. 19 Rotu atstāja frontē, bet no kājnieku bataljoniem pāri palikušos karavīrus aizsūtīja uz Sečas strēlnieku aizmugures daļām Razvadu pilsētā, jauna pulka formēšanai. USS dalība gada notikumos gada 17. martā Ukrainas Sečas strēlnieku jaunais pulks sešu sotņu sastāvā izbrauca uz Berežaniem. Pulku komandēja jaunais komandieris, apakšpulkvedis Francs Kikals, pēc tautības čehs. 20 Berežanos 25. korpusa vadība no divām pulka daļām izveidoja vienu un atkal nosauca to par Leģionu jeb pulks atkal kļuva par leģionu. Pēc tam Sečas strēlnieki ieņēma pozīcijas Kuropatniku ciema tuvumā, uz dienvidaustrumiem no Berežaniem, no kurienes strēlniekus 15. maijā pārdislocēja uz dienvidaustrumiem, uz Koņuhas ciemu. Šajā brīdī frontē bija mierīgi, jo Krievijas pusē bija notikušas ievērojamas pārmaiņas gada 27. februārī Krievijā notika demokrātiska revolūcija, kuras rezultātā krita Krievijas imperatora patvaldība. 17. martā Kijevā izveidojās Centrālā Rada, kas sāka veidot autonomu varu Ukrainā. Tomēr karš vēl nebija beidzies gada 29. jūnijā piecos no rīta sākās Krievijas armijas uzbrukums. Krievijas karaspēka vienības deva spēcīgu triecienu labajā flangā izvietotajai čehu divīzijai ziemeļos no Koņuhas, kuru sakaujot krievi nonāca tiešā saskarsmē ar Sečas strēlnieku pozīcijām. Sečas strēlnieki neko nezināja par notikumiem frontē, jo viņi bija saņēmuši pavēli atrasties bunkuros, bet telefona līnijas bija iznīcinājusi artilērijas uguns. Krievijas armija apgāja Koņuhas ciemu, un Leģions, pat neuzsākot pretošanos, nokļuva gūstā. No Leģiona pāri palika deviņi virsnieki un 444 kareivji. 21 Šos cilvēkus aizsūtīja uz Kuropatniku ciemu, kur formēja jaunu USS Leģionu. 19. jūlijā sākās vispārējs Austroungārijas armijas pretuzbrukums. 23. jūlijā USS Leģions izgāja no Kuropatņiku ciema un devās Kozovas virzienā. Pēc divu dienu kaujām Leģions bija nosūtīts uz dienvidiem. 27. jūlijā Leģions piedalījās vēl vairākās nelielās kaujās, bet augusta sākumā kopā ar citām austriešu armijas vienībām izgāja līdz Zbručas upei. Pēc tam Austrumu frontē aktīvā kaujas darbība beidzās gada 7. novembrī Krievijā bruņota apvērsuma rezultātā varu pārņēma lielinieki, kuri paziņoja par karadarbības pārtraukšanu. Frontē pamatā palika Centrālajai Radai uzticīgās ukraiņu daļās. Augusta beigās USS Leģionu pārdislocēja uz Zaļesji un papildināja vēl ar vienu bataljonu. Zaļesjē Sečas strēlnieki, kurus šajā laikā komandēja pulkvedis Mirons Tarnavskis, atradās līdz Ziemassvētkiem. Pēc tam viņi atstāja Zaļesji un pārbrauca uz Skovjatinu un Šiškivciem, no kurienes gada februārī kopā ar austriešu armijas vienībām Sečas strēlnieki veica pārgājienu uz 19 Лазарович, М. Легіон Українських січових стрільців: формування, ідея, боротьба. Тернопіль, c Українські січові стрільці, Репринт. відтворення з вид р. Львів, c Лазарович, М. Легіон Українських січових стрільців: формування, ідея, боротьба. Тернопіль, c

65 Andrijs Rukass, Ruslana Marceņuka. Ukraiņu Sečas strēlnieku leģions ( ) Piedņepras Ukrainu. Tas notika, pildot gada 9. februārī noslēgto Brestas miera līgumu starp Četru valstu savienību (Vācija, Austroungārija, Bulgārija un Turcija) un Ukrainas Tautas Republiku. Šajā līgumā paredzēja Četru valstu savienības militāru palīdzību Ukrainas Centrālajai Radai cīņā pret lieliniekiem. Pildot šo līguma nosacījumu, gada 27. februārī austriešu armija uzsāka virzīties uz Piedņepras Ukrainu, lai sekmētu Labā Krasta Ukrainas atbrīvošanu no lieliniekiem. Šajā karagājienā piedalījās Austroungārijas bruņoto spēku Dienvidu armija trīs (12., 17. un 25.) korpusu sastāv. 25. korpusa sastāvā esošais USS Leģions pārgāja veco Austroungārijas un Krievijas robežu un novietojās Kameņecaspodoļskas pilsētā. Šeit Leģions pievienojās erchercoga Vilhelma Habsburga komandētajai atsevišķajai vienībai. Leģions palika erchercoga vadībā līdz pat Austroungārijas impērijas sabrukumam. Sečas strēlnieku galvenie uzdevumi šajā laika periodā bija propagandas vešana starp iedzīvotājiem par labu Četru valstu savienībai un novietojuma rajonā izvietoto militāro noliktavu apsardzība gada 29. aprīlī Ukrainā notika valsts varas maiņa. Centrālo Radu pie varas nomainīja hetmanis Pāvels Skoropadskis gada jūlijā USS Leģionu nosūtīja uz Hersonas apgabalu zemnieku nemieru apspiešanai. Sečas strēlnieki to izdarīja diplomātiskā ceļā, bez ieroču pielietošanas. Tas, savukārt, nepatika austriešu armijas vadībai, un Leģionu pārdislocēja uz Bukovīnu. Šeit Leģions sabija līdz pat Austroungārijas impērijas sabrukumam. 23 Leģiona pēdējais kaujas uzdevums bija gada 13. novembrī dibinātās Rietumukrainas Tautas Republikas (RUTR) aizsardzība no poļu iebrukuma. USS Leģions kara laikā pret poļiem aizstāvēja Ļvivu, kā arī piedalījās vēl vairākās kaujās gada janvārī RUTR armijas reorganizācijas gaitā USS Leģions bija izformēts, bet Leģiona personālsastāvs pārcelts uz citām vienībām. Tā beidzās pirmās ukraiņu nacionālās karaspēka vienības vēsture. Noslēgumā daži vārdi par ukraiņu sievietēm, kuras ar ieročiem rokās USS Leģiona sastāvā karoja līdztekus vīriem. Tieši viņas austriešu prese nosauca par Eiropas vēturē pirmajām kaujas vienībās karojošajām sievietēm. Kara sākumā simtiem ukraiņu sieviešu un meiteņu, ģimnāziju un augstāko mācību iestāžu studenšu, biedrību Plast un Seča dalībnieču izteica savu vēlmi iestāties USS Leģionā. Tomēr austriešu bruņoto spēku vadība pret šādiem lūgumiem izturējās ar lielu piesardzību un aizdomām, tāpēc piekrita uzņemt dienestā tikai 33 sievietes. Pavisam līdz kara beigām USS Leģionā bija dienējušas apmēram 100 militārpersonas sievietes. Pēc jaunkareivju apmācības kursa pabeigšanas viņas bija nosūtītas uz dažādām leģiona apakšvienībām un kaut kādu vienotu struktūru leģionā neveidoja. Vispazīstamākās sievietes leģionāres bija: Jeļena Stepaņiva, Sofja Gaļečko, Anna Dmiterko, Marija Bačiņska, Olga Bessaraba, Stefānija Novakovska un citas. Īpašu uzmanību pelna Jeļena Stepaņiva un Sofija Gaļečko, pirmās sievietes pasaulē, kuras par kara dienesta nopelniem bija paaugstinātas par virsniekiem. Viņas abas bija mācītāju meitas (tāpat kā vairākums no USS Leģionā dienējušajām sievietēm), studēja Ļvivas un Grācas universitāšu filozofijas fakultātēs. Viņas uzvilka militāro formu un smagos armijas zābakus, nogrieza savus garos matus un tāpat kā vīrieši ņēma rokās ieročus. 22 За волю України. Історичний збірник УСС. Нью Йорк, с Монолатій І. Формування та бойовий шлях Українських січових стрільців, рр. Київ, с

66 Pētījumi Jeļena Stepaņiva gada vasarā piedalījās kaujā pie Makivkas kalna. Pēc šīs kaujas J. Stepaņiva bija apbalvota par Sudraba medaļas Par varonību 2. klasi un paaugstināta pirmajā virsnieka dienesta pakāpē par horunžiju (fenriku), komandēja vadu, un viņas pakļautībā bija 30 militārpersonas. Kopā ar vīriešiem viņa varonīgi pārcieta visas frontes dienesta grūtības, veica daudzu dienu pārgājienus, sēdēja ierakumos, piedalījās kaujās gada maijā kaujā pie Boļehovas ciema J. Stepaņiva nokļuva Krievijas armijas gūstā. Divus gadus viņa pavadīja gūstekņu nometnē Taškentā. Mājās Galīcijā viņa atgriezās tikai gadā pēc Februāra revolūcijas Krievijā. 24 Sofija Gaļečko bija sanitāre, izlūks, strēlnieks apakšvirsnieka pakāpē gada beigās viņu apbalvoja ar Sudraba medaļas Par varonību 2. klasi un paaugstināja horunžija (fenrika) dienesta pakāpē gada pavasarī Sofija Gaļečko piedalījās kaujās par Makivkas kalnu un gadā viņa dienēja rezerves daļā USS Leģiona apgādes vienībā gada 31. augustā S. Gaļečko traģiski gāja bojā, noslīka Bistricas upē. 25 Neapšaubāmi, ka arī citas USS Leģionā dienējušās sievietes pelna atsevišķus aprakstus, neatkarīgi no viņu nopelniem un apbalvojumiem. Viņas visas bija izrādījušas nepieredzētu drosmi un gara stiprumu, piedaloties vienā no pašiem nežēlīgākajiem konfliktiem cilvēces vēsturē Pirmajā pasaules karā. (No krievu valodas tulkojis Juris Ciganovs) Ukraiņu Sečas strēlnieku izlūku patruļa gads. 24 Життя і легенда Олени Степанів // Книш, І. Відгуки часу. Вінніпег, c Дмитерко Ратич, Г. Зі зброєю в руках (Пам яті Софії Галечко) // Наше життя c

67 Andrijs Rukass, Ruslana Marceņuka. Ukraiņu Sečas strēlnieku leģions ( ) Sofija Gaļečko Mirons Tarnavskis Jeļena Stepanova Ukraiņu Sečas strēlnieki ierakumos. Makovkas kalns, gada marts. 67

68 Pētījumi Francs Kikaļs Stepans Šuhevičs Semjons Goruks Ukraiņu Sečas strēlnieku vezumnieki gads. 68

69 Andrijs Rukass, Ruslana Marceņuka. Ukraiņu Sečas strēlnieku leģions ( ) Austroungārijas troņmantnieks Kārlis Habsburgs inspicē Ukraiņu Sečas strēlnieku vienību gada augusts. Ukraiņu Sečas strēlnieku virsnieki pie pusdienu galda gada aprīlis. 69

70 Pētījumi Ukraiņu Sečas strēlnieki ierakumos Tatarovas kalnā gads. Ukraiņu Sečas strēlnieki šaušanas apmācību laikā gads. 70

71 Andrijs Rukass, Ruslana Marceņuka. Ukraiņu Sečas strēlnieku leģions ( ) Andrii Rukkas, Candidate of Historical Sciences, Associate Professor, Taras Shevchenko National University of Kyiv, Kyiv, Ukraine Ruslana Martseniuk, Candidate of Historical Sciences, Senior Research Officer, State Archives of the Security Service of Ukraine Kyiv, Ukraine Legion of Ukrainian Sich Riflemen ( ) Approximately Ukrainians had fought at both sides of frontline during 1 st World War Ukrainians were mobilized by Russia and by Austro Hungary. Regardless of these great numbers of soldiers, Ukrainians had a one national military unit during 1 st World War. The Legion of Ukrainian Sich Riflemen (Українські cічові стрільці, УСС) was created within Austro Hungarian Army. Hapsburg s monarchy allowed creation of a unit with only 2,500 men. From 1914 until 1918 more than ten thousand Ukrainian soldiers served in legion. Unit existed throughout 1 st World War. Legion s soldiers participated in significant battles and actions fought on Eastern Frontline. The legion gained fame on battlefield. Aim of this article is researching of the Legion of Ukrainian Sich Riflemen actions during 1 st World War, including its formation, structure, combat activities and personnel changes. 71

72 Pētījumi Tõnu Tannberg, Dr. hist., Professor of Estonian Contemporary History at the University of Tartu and Research Director at the National Archives of Estonia Tartu, Estonia Estonian National Units in the Russian Army The First World War ( ) that broke out in the summer of 1914 radically altered the balance of power in the world. This war became the Great War a global, total conflict and at the same time a local conflict that lasted over four long years, significantly changing the fate of many peoples. The withdrawal of great empires the Ottoman, Russian and Austro Hungarian from the arena of history gave small peoples the historical opportunity to forge their own independent statehood. Austria, Hungary and Czechoslovakia grew out of the ruins of the Austro Hungarian Empire. The collapse of the Russian empire paved the way for the independence of Poland, Lithuania, Estonia, Latvia and Finland. The Republic of Estonia was declared on 24 February 1918, but national independence was nevertheless ultimately consolidated only due to victory in the Estonian War of Independence ( ). Yet an important component of the process through which Estonia became independent also certainly was the formation of the Estonian national units in the Russian army in 1917, which was a necessary prerequisite for victory in the War of Independence. Since the formation of army units comprised of Estonians was an important event in Estonian history, this topic has been researched in Estonian historical literature in the pre war Republic of Estonia, during the Soviet period and also in Estonia after the restoration of independence. In the pre war Republic of Estonia, the research of those national units in the Russian army was primarily the domain of military men who had themselves served in those same units. First of all, the comprehensive treatise on the 1 st Estonian Regiment by Oskar Kurvits merits attention, 1 along with a few other works providing a survey of the subject matter, 2 and memoirs that were later published in exile. 3 Yet in the s, quite a number of smaller scale studies and fragments of recollections concerning the formation of the Estonian military units were published in periodicals (the journals Sõdur (Soldier), Kaitse Kodu (Defend the Home), and other such publications). Additionally, three issues of the Rahvusväeosade album (Album of Russian Army 1 Kurvits., Oskar. Eesti rahvusväeosade loomine : 1. Eesti polk. I [The Formation of Estonian Units in the Russian Army : the 1st Estonian Regiment. Vol. I]. Tallinn, Meos, Eduard. Eesti tagavarapataljon ja temaga ühenduses olevad sündmused [The Estonian Reserve Battalion and Events Related to it, ]. Tartu, Hinnom, Arnold. Suures heitluses: Mälestusi rahvusväeosade ajast ja Vabadussõjast [In the Great Struggle: Memoirs of the Time of the Estonian Units in the Russian Army and of the War of Independence]. Lund,

73 Tõnu Tannberg, Dr. hist. Estonian National Units in the Russian Army Estonian Units) were published in the years In Soviet era historical literature, the Estonian units in the Russian Army were considered through the prism of class struggle and as an important factor that hindered the revolutionary movement. 5 In Estonian historical literature after the restoration of independence, the topic of the Estonian units in the Russian Army has been productively examined by Ago Pajur, 6 Vitali Lokk 7 and the author of this article, at whose initiative several topically relevant source publications have also been published. 8 According to available information, around men were conscripted into the Russian Army from Estonian territory (the province of Estland and the Estonian part of the province of Livland) during the First World War. However, if we include Estonians from outside Estonian territory (meaning from other provinces of the Russian Empire) who were conscripted during the First World War and Estonians who joined the army prior to 1914, we can say that around Estonians participated in WWI. Those Estonians who had been conscripted into the Russian Army during the war formed the contingent from which it was possible to form Estonian units in The question of forming army units comprised of Estonians nevertheless had risen to the agenda among Estonian military men and public figures already at the beginning of the war, especially in 1915 after the Latvians had succeeded in gaining permission from the central government to form rifle regiments. Public figures in Tartu headed by Jaan Tõnisson found that Estonians should endeavour to form Estonian regiments according to the example set by the Latvians with the aim of deploying them in the defence of Estonian territory. Political circles in Tallinn (Jüri Vilms and others), on the other hand, termed the formation of such army units premature, fearing that the Russian military command would hastily send Estonian units to the front, as had happened with the Latvians units, where many men had meaninglessly perished. Initially, the position favoured by Tallinn s political circles gained the upper hand The better studies and memoirs published in the 1920 s 1930 s have recently been republished as a separate anthology: Pajur, Ago, Tannberg, Tõnu (Eds.). Rahvusväesoad Eestis (Uurimusi ja allikmaterjale Eesti sõjaajaloost VII) [The Russian Army s Estonian Units in Estonia (Studies and Source Materials from Estonian Military History VII)]. Tartu, See for instance: Siilivask, Karl Veebruarist Oktoobrini 1917 [From February to October 1917]. Tallinn, Pajur, Ago. Kui Lembitu polk oli Sakala malev [When the Lembitu Regiment was the Sakala Malev]. Viljandi Muuseumi Aastaraamat Ed. Arvi Haak. Viljandi 2002, pp Pajur, Ago. 3. Eesti polk [The 3rd Estonian Regiment]. Eesti Ajalooarhiivi Toimetised 9 (16). Ed. Martin Jaigma. Tartu, 2002, pp ; Pajur, Ago. Die estnischen Militäreinheiten Forschungen zur baltischen Geschichte. 10. Tartu, 2015, pp Lokk, Vitali. Eesti rahvusväeosad : formeerimine ja struktuur [Estonian Units in the Russian Army : Formation and Structure]. Tallinn, Pajur, Ago; Tannberg, Tõnu (Eds.). Rahvusväeosade loomisest Eestis. Mälestusi ja kirju aastatest (Uurimusi ja allikmaterjale Eesti sõjaajaloost I) [On the Formation of Russian Army Estonian Units in Estonia. Memoirs and Letters from (Studies and Source Materials from Estonian Military History I)]. Tartu 1998; Pajur, A go, Tannberg, Tõnu (Eds.). 1. Eesti polgu komitee protokollid (Uurimusi ja allikmaterjale Eesti sõjaajaloost III) [Minutes of the Committee of the 1st Estonian Regiment (Studies and Source Materials from Estonian Military History III)]. Tartu 2001; Tannberg, Tõnu (Ed.). Ohvitserina Vene armees. Polkovnik Jaak Rosenbaumi kirjad vennale ( , 1906, 1909). (Uurimusi ja allikmaterjale Eesti sõjaajaloost IV) [Being an Officer in the Russian Army. Colonel Jaak Rosenbaum s Letters to his Brother ( , 1906, 1909). (Studies and Source Materials from Estonian Military History IV)]. Tartu, Tannberg, Tõnu (Ed.) Eestlased ilmasõjas. Sõdurite kirju, päevikuid ja mälestusi Esimesest maailmasõjast [Estonians in the World War. Letters, Diaries and Memoirs of Soldiers from the First World War]. Tartu, 2015, pp Jürgenstein, Anton. Minu mälestused I II [My Memoirs I II]. Tallinn, 2011, pp

74 Pētījumi Actual steps in this direction, however, were not taken until after the tsar s power was overthrown in February and March of 1917, when one of the most important pillars of the monarchy the imperial army started gradually falling apart. The revolution unleashed aspirations for self determination among the small peoples of the empire, placing on the agenda altogether more extensively than before the question of sending the soldiers to their homelands and forming ethnically based army units. An important actuator of these processes was also, of course, war weariness and homesickness, for which reason the initiative for gathering soldiers together in their homelands came from the soldiers themselves. At the initiative of the soldiers, many committees with various names were formed in Russia with the task of organising soldiers of Estonian origin and sending them to their Estonian homeland. The more important committees at the end of March, 1917 were the Eesti Sõjaväelaste Büroo (Bureau of Estonian Soldiers) formed in Tallinn and the Eesti Sõjaväelaste Keskkomitee (Central Committee of Estonian Soldiers) established in St. Petersburg. Public figures in Tartu and Tallinn also supported the initiative of the soldiers. 11 Under the conditions of revolutionary freedoms and growing disorder in the army, the Russian Provisional Government agreed to support the formation of units of ethnic composition in order to strengthen discipline. The command of Peter the Great s Naval Fortress headquartered in Tallinn headed by Rear Admiral Pjotr Leskov also found that the Estonianisation of some military units would help to restore order. On 7 April 1917, approval was received from the General Staff to outfit two fortress regiments with Estonians. 12 Estonians serving in different Russian Army units were given the right to go to Estonia. Instead of Estonianising the fortress regiments, however, the foundation was actually laid for the formation of a regiment comprised of Estonians. Colonel Siegfrid Pinding was appointed acting regimental commander and issued his first written order on 12 April The marshalling of nearly 4000 Estonian soldiers in Tallinn in a short period of time was a sore point for the Bolsheviks, who actively engaged in agitation against the Estonian regiment that was under formation. At the end of April, Tallinn s Soviet of Workers and Soldiers Deputies adopted a decision that demanded the disbanding of the Estonian soldiers assembled in Tallinn. This proposal was also sent to the Minister of War. 14 The soldiers were not disbanded but the counteraction of the Bolsheviks did not remain entirely without effect. Alexander Kerensky, the Minister of War at that time, finally issued a permit on 7 May for the formation of the 1 st Estonian Regiment under the condition that this be done outside of Tallinn in Rakvere. That condition was observed. The soldiers assembled in Tallinn were sent to a location in Viru County near Rakvere, where the regiment was conclusively outfitted under more tranquil political conditions at the initiative of a new commander Colonel Aleksander Tõnisson, who was appointed to the post on 11 May. 15 Several obstacles emerged in the process of outfitting the Estonian regiment. Acquiring the necessary equipment for the new regiment under formation was extremely complicated in the general disorder that prevailed at that time in the Russian Army. Approximately 4000 men were 11 Kurvits, O. Eesti rahvusväeosade loomine , pp Russian State Archive of the Navy (RGAVMF). f op. 1. d. 680, l Kurvits, O. Eesti rahvusväeosade loomine , pp. 59, Suur Sotsialistlik Oktoobrirevolutsioon Eestis. Dokumentide ja materjalide kogumik [The Great October Revolution in Estonia. Collection of Documents and Materials]. Tallinn, 1957, p Kurvits, O. Eesti rahvusväeosade loomine , pp. 124,

75 Tõnu Tannberg, Dr. hist. Estonian National Units in the Russian Army registered in the regiment in mid May of 1917 but this number grew to over 9600 men by mid July already. Naturally, the enforcement of order also proved to be a problem. Soldiers no longer wanted to observe military order in the prevailing revolutionary euphoria. Discipline was treated as a factor that restricted freedom. Even so, the leadership managed to enforce passable internal regulations and discipline in the 1 st Estonian Regiment, especially compared to the internal situation in other Russian military units deployed in Estonia at that time. Russian military command carried out two inspections in the summer and autumn of 1917 and came away satisfied in every respect with the outfitting of the regiment. A brigadier from the Russian Army s 118 th Infantry Division, Major General Zakhary Martynov is even reported to have remarked after the inspection carried out at the beginning of September: I see soldiers once again After six months I see soldiers again. 16 The first Congress of Estonian Soldiers was held in Tallinn in mid June of The Congress considered it necessary to continue the formation of Estonian units (the formation of a corps was spoken of) and the marshalling of Estonian soldiers in the Estonian homeland. The Supreme Committee of Estonian Soldiers was established at the Congress as a central political institution for coordinating the formation of Estonian military units. Konstantin Päts became the Committee s chairman. The various Estonian organisations, however, did not act in a coordinated way in their appeals to the military authorities, proposing the formation of a corps, a division and a brigade. 17 The military authorities nevertheless did not initially grant permission for the formation of a larger body of troops, but even so, the assembly of Estonians in the Estonian homeland and the outfitting of new military units continued. In the autumn of 1917, the foundation was laid at the initiative of Colonel Jaak Rosenbaum for the formation of a reserve battalion in Tartu. Around 8000 men were registered in the reserve battalion by the end of September, The formation of the 3 rd Estonian Regiment began in Tallinn under the command of Colonel Ernst Põdder. This regiment was meant to maintain order and security in the city. The German autumn offensive in the Baltic region (Operation Albion) involved the Estonian national units in military action. The 1 st Estonian Regiment was sent to the front in the latter half of September, 1917 and deployed near Wolmar (Valmiera in Latvian) in reserve of the forces defending Riga. At the end of September, however, the 1 st Estonian Regiment was ordered to head for Haapsalu to be placed under the command of the commander of the ground forces of the Russian Baltic Fleet. The regiment s first troop trains arrived in Haapsalu on 2 October From there the regiment s units were sent onward to Rohuküla. There they had to board ships headed for Muhu Island, where they were to take up defensive positions. The Russian forces were nevertheless incapable of impeding the German offensive, and the complete capture of the islands was only a matter of time. Two battalions of the 1 st Estonian Regiment made it to Muhu Island and were taken prisoner without giving battle. The Germans took about 1600 men to Germany as prisoners of war. The regiment s remaining units stayed on the mainland and under the conditions of increasing disorder and panic in the Russian Army, they became an important military force in the defence of the coast in Lääne County and maintaining order after the capture of the islands Pajur, A., Tannberg, T. (Eds.). Rahvusväeosade loomisest Eestis, p See further: Russian State Military History Archive (RGVIA). f op. 2. d l Meos, M. Eesti Tagavarapataljon ja temaga ühenduses olevad sündmused , pp Kurvits, O. Eesti rahvusväeosade loomine , pp

76 Pētījumi By the end of November, 1917, the following Estonian national units actually existed: 1) the 1 st Estonian Infantry Regiment in Haapsalu (under the command of the commander of the 45 th Infantry Division); 2) the 3 rd Estonian Infantry Regiment in Tallinn (under the command of the headquarters of the Naval Fortress); 3) the Reserve Battalion in Tartu (under the command of the commander of the 25 th Reserve Brigade) and the 2 nd Estonian Infantry Regiment in Paide (under the command of the Inspector of the Reserve Forces of the Northern Front). Cooperation between these military units was hindered by their subordination to different military formations. For this reason, action was launched with the aim of uniting all the military units into a single division. 20 Permission was finally obtained from military command in December of 1917 for the formation of the Estonian Division, which was supposed to include four infantry regiments, a cavalry regiment and an artillery brigade. The outfitting of the 2 nd Estonian Regiment continued battalion by battalion in Pärnu, Viljandi and Paide, while Rakvere became for location for the outfitting of the 4 th Regiment. The cavalry regiment was formed in Viljandi and the artillery brigade was formed in Haapsalu. Additionally, the division s sapper company, supply unit, field hospital and dressing station unit were formed. The necessary equipment was obtained from the 118 th and 44 th Infantry Divisions. By the end of January, 1918, the division had acquired a definite structure, consisting of four infantry regiments, an artillery brigade, a reserve battalion, a sapper company and rear area units. The formation of the cavalry regiment, however, failed. The main task of the division s military units turned out to be maintaining order and the defence of the local population against wilful action by other military units of the demoralised Russian Army. 21 The headquarters of the Estonian Division was also formed. Lieutenant Colonel Jaan Soots was appointed the division s interim acting chief of staff. Colonel Johan Laidoner was asked to fill the position of divisional commander and he took up his post on 23 December J. Laidoner became head of the Estonian Division at a rather complicated time. By that time, the domestic political situation had changed radically in Russia the Bolshevik coup had taken place and communist sentiments gained strength in the Estonian national units as well, particularly in Tallinn and Tartu. On 21 November, for instance, the Bolsheviks in Tartu had arrested (admittedly only for a short time) the commander of the 1 st Estonian Regiment A. Tõnisson. After the October coup, however, it was no longer possible to disregard the orders of the Bolsheviks in the Estonian military units. A commissar was appointed in all military units to supervise the actions of the military leadership of each unit and to disseminate political propaganda. Communist sympathies gained strength in the soldiers committees of the military units as well. Shoulder boards and medals were done away with. But Bolshevik influence did not nevertheless ultimately take effect among the soldiers and in the end result, the Estonian national units were an important factor in bringing the idea of independent statehood to fruition. In November of 1917, the committee of the 1 st Estonian Regiment protested against the dissolution of the Estonian Diet and the arrest of the regimental commander, and offered its military support to the Provisional Government in Haapsalu. The question of Estonia s future was also on the agenda at the second Congress of Estonian Soldiers held in Tallinn in January of The Bolsheviks were certain that Estonia must remain an autonomous part of Russia while on the other hand, the members of the Labour Party and the 20 Pajur, A. Die estnischen Militäreinheiten , pp Ibid. 76

77 Tõnu Tannberg, Dr. hist. Estonian National Units in the Russian Army social democrats were in favour of declaring the independent Republic of Estonia, and the social revolutionaries demanded the declaration of the independent Estonian Labour Republic, which was to be led by representatives of the workers. The Congress approved the resolution of the social revolutionaries, which demanded: Estonia in its natural and historical borders between the Baltic Sea, the Gulf of Finland, the Narva River, Lake Peipus and the Latvian language boundary must immediately be declared an independent labour republic. Thereafter, however, the Bolsheviks walked out of the Congress, nullified its decisions and decided to begin the liquidation of the Estonian military units and the formation of the Estonian Red Army. 22 But the Bolsheviks did not succeed in carrying out their plans because the German Army offensive that began on 18 February 1918 put an end to their power and gave those in favour of independence the chance to declare the Republic of Estonia on 24 February before the beginning of the German occupation. Thus the Provisional Government of the Republic of Estonia began to operate. To a great extent, this came to fruition due to the Estonian national units. During the German occupation that followed the declaration of independence, the status of the Estonian national units changed work began on establishing the Estonian Army using the Estonian Division as its foundation. According to an ordinance issued by the German occupying regime on 28 February 1918, the Estonian national units were permitted to continue their activities in Northern Estonia to maintain internal security and order, and to protect the property of the population. 23 Lieutenant Colonel August Larka was appointed Commander of the Army, and Captain Nikolai Reek was named Chief of Staff. By February of 1918, the division numbered 750 officers and soldiers. The personnel of national units was supplemented, discipline was strengthened, drill and military training were carried out and new ranks were bestowed rather generously. The German authorities established by the occupying regime nevertheless did not allow the Estonian Army to exist for long because after the Treaty of Brest was signed, the Estonian national units were disbanded on 20 March The Germans took possession of the army s battle gear and weapons. 24 In summary, the Estonian national units formed within the Russian Army were an important factor in achieving the idea of independent statehood. The formation of these Estonian national units made it possible to concentrate most of the Estonian soldiers and officers who had served in the Russian Army in the Estonian homeland. Without them, the later establishment of the Estonian Defence Forces and their development would have been inconceivable. In the complicated domestic political and military situation of 1917, the Estonian national units were a stabilising force in society, paving the way for independent statehood. When the War of Independence broke out, the officers and soldiers who had served in the Russian Army s Estonian national units formed the nucleus of the new Estonian Army that was being built up, which achieved victory at the front and ultimately assured the survival of independent statehood. 22 Suur Sotsialistlik Oktoobrirevolutsioon Eestis, pp Estonian National Archive (ERA). f n. 1. s. 1, l Pajur, A. 3. Eesti polk, pp

78 Pētījumi Tēnu Tannbergs, Dr. hist., Tartu Universitātes profesors, Igaunijas Nacionālā arhīva direktors pētniecības darbā Igauņu nacionālās vienības krievu armijā gadā Pirmais pasaules karš ( ) radikāli izmainīja spēku līdzsvaru pasaulē. Osmaņu Turcijas, Austroungārijas un Krievijas impērijas aiziešana no vēstures skatuves ļāva mazajām nācijām izveidot savas neatkarīgas valstis. Uz Austroungārijas drupām radās Austrija, Ungārija un Čehoslovākija. Krievijas impērijas sabrukums atvēra ceļu Polijas, Lietuvas, Igaunijas, Latvijas un Somijas neatkarībai. Igaunijas Republiku pasludināja gada 24. februārī, bet jaunajai valstij savu neatkarību nācās izcīnīt Igaunijas Neatkarības karā ( ). Šī vēsturiskā procesa sastāvdaļa bija igauņu nacionālo vienību izveidošana gadā krievu armijā. Saskaņā ar pieejamo informāciju Igaunijas teritorijā (respektīvi, Igaunijas guberņā un Vidzemes guberņas igauņu daļā) krievu armijā dažādās karaspēka daļās tika iesaukti apmēram igauņu. Pieskaitot parējās Krievijas impērijas daļās mobilizētos igauņu karavīrus, Pirmā pasaules kara laikā krievu armijā tika mobilizēti apmēram igauņu karavīru gada vasarā, kad latviešiem izdevās iegūt atļauju veidot savas strēlnieku vienības, Igaunijas sabiedrībā sevišķi aktuāls kļuva jautājums par igauņu nacionālo vienību izveidošanu krievu armijas sastāvā. Tartu sabiedriskie darbinieki Jāna Tenisona vadībā uzskatīja, ka igauņiem jāveido savas vienības, lai aizstāvētu Igaunijas teritoriju līdzīgi latviešiem. Savukārt igauņu politiķu aprindas Tallinā (Juri Vilms u. c.) uzskatīja, ka šāda rīcība bija priekšlaicīga. Viņi baidījās, ka Krievijas militārā vadība nosūtīs igauņu vienības uz fronti un tās cietīs lielus zaudējumus tāpat kā latviešu strēlnieki. Igauņu vienību veidošana sākās tikai pēc cara gāšanas gada februārī. Krievu armija sāka sabrukt. Krievijas Pagaidu valdība bija spiesta atļaut militāro vienību formēšanu atbilstoši etniskajai piederībai. Lielinieki iebilda pret igauņu vienību formēšanu Tallinā, tāpēc Krievijas Pagaidu valdības kara ministrs Aleksandrs Kerenskis deva atļauju 1. igauņu pulku saformēt Rakverē gada maija vidū pulkā pieteicās apmēram 4000 vīru, bet jūlijā reģistrēto skaits pārsniedza 9600 vīru gada rudenī pēc pulkveža Jāka Rozenbauma iniciatīvas Tartu sākās Rezerves bataljona formēšana, kurā līdz septembra beigām reģistrējās apmēram 8000 vīru. 3. igauņu pulka formēšanu veica Tallinā gada rudenī, vācu uzbrukuma laikā, Baltijas reģionā dažas igauņu vienības iesaistīja aizsardzības organizēšanā Latvijas un Igaunijas teritorijā gada decembrī tika iegūta atļauja izveidot Igauņu divīziju, kurā plānoja iekļaut četrus kājnieku pulkus, kavalērijas pulku un artilērijas brigādi, kā arī izveidot divīzijas štābu. Lielinieki mēģināja iegūt ietekmi šajās vienībās. Viņi nespēja gūt panākumus gada 18. februārī sākās jauns vācu karaspēka uzbrukums, kas izjauca lielinieku plānus gada 24. februārī pirms vācu okupācijas sākuma tika proklamēta Igaunijas Republika. Darbu uzsāka Igaunijas Pagaidu valdība. 78

79 Tõnu Tannberg, Dr. hist. Estonian National Units in the Russian Army Vācu okupācijas sākumā igauņu vienību statuss mainījās, jo tika uzsākta Igaunijas armijas veidošana, par tās kodolu izmantojot Igauņu divīzijas vienības. Saskaņā ar līgumu, kas bija noslēgts ar vācu okupācijas varasiestādēm, Igaunijas ziemeļu daļā igauņu vienības turpināja pastāvēt, nodrošinot drošību un kārtību. Tomēr igauņu vienību pastāvēšanas laiks bija īss, jo gada 20. martā tās izformēja. Vācu spēki pievāca ekipējumu un ieročus. Noslēgumā varam secināt, ka krievu armijas sastāvā izveidotajām igauņu militārajām vienībām bija ievērojama loma neatkarīgas Igaunijas valsts idejas attīstībā. Šo vienību formēšana sapulcināja igauņu karavīrus Igaunijas teritorijā, kas vēlāk, par spīti dažādām grūtībām, atviegloja jaunās Igaunijas armijas veidošanu. Igaunija guva uzvaru karā un izcīnīja neatkarību. 79

80 Pētījumi Ēriks Jēkabsons, Dr. hist., Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Krievijas Ziemeļrietumu (Nikolaja Judeņiča) armijas pārstāvniecība Rīgā gada augustā decembrī: Bermonta akcijas konteksts gada rudenī Latvijas teritorijā sākās Pāvela Bermonta komandētās vācu krievu monarhistiskās armijas agresija, kuru likvidēt izdevās tikai ar lielām grūtībām. Zināma nozīme visos šajos notikumos bija arī pretboļševistiskajiem krievu politiskajiem un militārajiem spēkiem Igaunijā un Somijā. Latvijas vēstures literatūrā jautājums tieši par infantērijas ģenerāļa Nikolaja Judeņiča komandētās pretboļševistiskās Krievijas Ziemeļrietumu armijas un Ziemeļrietumu valdības lomu un nozīmi situācijas attīstībā Latvijā aplūkots pagaidām tikai daļēji. 1 Atšķirībā no citiem Krievijas Pilsoņu kara lielākajiem pretboļševistiskajiem militārajiem grupējiem, N. Judeņiča armija bija vairāk atkarīga no Rietumu Sabiedroto, pirmkārt, Lielbritānijas apgādes un politiskajām vēlmēm, tāpēc Krievijas Ziemeļrietumu valdība un tās politiskajā pakļautībā esošā armija bija spiesta formāli atzīt Igaunijas un pēc tam arī Latvijas neatkarību, kaut arī pilnīgi skaidrs, ka augstākā virsniecība un virsniecības lielākā daļa kopumā savos uzskatos ne ar ko īpaši neatšķīrās no Krievijas pretboļševistisko spēku elites, kas vēlējās atjaunot Krieviju bijušās impērijas robežās vai gandrīz tajās gada septembra sākumā pēc Sibīrijā esošā formālā visu krievu pretboļševistisko spēku pavēlnieka Aleksandra Kolčaka pavēles, kā arī cerībā tādā veidā pakļaut savai kontrolei Bermontu, Judeņičs iecēla viņu par visu krievu karaspēka daļu pavēlnieku Kurzemē (domādams ar to Zemgali, kura arī atradās bijušajā Kurzemes guberņas teritorijā) un Lietuvā. Tomēr Bermonts turpināja dažādos veidos aizturēt vācu karaspēka kontrolētajā teritorijā krievu karavīrus, kas no Vācijas devās uz Ziemeļrietumu armiju. Šauļos vai Jelgavā tika aizturēti gandrīz visi dzelzceļa ešeloni, kuri veda uz Narvu vai Jamburgu karavīrus un virsniekus, kas bija savervēti Ziemeļrietumu armijas dienestam no karagūstekņu nometnēm Vācijā un Polijā. Ierindas karavīrus uzreiz automātiski ieskaitīja Bermonta karaspēkā, bet virsniekiem piedāvāja trīs dienu laikā izlemt, ko darīt. Tā kā ešelonu aizturēšana tika motivēta ar tajos esošo karavīru bēdīgo stāvokli (izsalkumu un trūcīgo apģērbu) un, iebraucot Jelgavā, viņi sākotnēji redzēja labi 1 Jēkabsons, Ēriks. Latvija un Krievu Ziemeļu korpuss (Judeņiča Ziemeļrietumu armija) Grām: Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. II. Rīga, lpp.; Jekabsons, Eriks, Fleishman Lazar. Pervyj rossijskij konsul v nezavisimoj Latviji. Grām.: Avoti. Trudy po balto rossijskim otnoshenijam i russkoj literature. V chestj 70 letija Borisa Ravdina. Part I. Stanford Slavic Studies. Vol. 42. Stanford, p

81 Ēriks Jēkabsons. Krievijas Ziemeļrietumu (Nikolaja Judeņiča) armijas pārstāvniecība Rīgā gada augustā decembrī: Bermonta akcijas konteksts apģērbtus virsniekus, tīras kazarmas un kvalitatīvu ēdienu, kā arī saņēma solījumu par regulārām uzturnaudas izmaksām, virsnieki lielākoties izlēma palikt, nedodoties tālāk pie Judeņiča spēkiem, kur, saskaņā ar pamatotiem nostāstiem, valdīja haoss un trūkums. Savukārt daži no tiem krievu virsniekiem, kuri pauda neapmierinātību ar Bermonta spēkos pastāvošo izteikti vācisko orientāciju un daudzajiem vāciešiem to sastāvā, tika vienkārši apcietināti kā boļševiku kūdītāji. 2 Tomēr jāatzīst, ka vēl jūlijā krievu karavīru vienības cauri Latvijai (arī Rīgai) uz Ziemeļrietumu armiju devās samērā bieži. 3 Un pat vēl laikā, kad augustā un septembrī Latvijas valdības un Zemgalē atrodošos vāciešu attiecības bija ļoti saspringtas (laiku pa laikam tas rada izpausmi arī nelielās savstapējās bruņotās sadursmēs), atsevišķi vilcienu ešeloni ar bijušajiem krievu gūstekņiem no Vācijas tomēr devās uz Igauniju cauri Jelgavai. 4 Jau, sākot no vasaras, Krievu pretboļševistiskie centri Parīzē un citur pievērsa uzmanību norisēm Zemgalē. 8. augustā ģenerālmajors Vasilijs Biskupskis, balstoties uz saviem divu nedēļu laikā (uzturoties personiskās lietās ) Jelgavā gūtajiem iespaidiem, sastādīja bijušajam Pagaidu valdības kara ministram Aleksandram Gučkovam plašāku pārskatu par situāciju, raksturojot tur valdošo situāciju (brīvprātīgie, zināms haoss, komandieru pārlieku patstāvība) un iesakot veidu, kā dažu nedēļu laikā pārveidot šīs vienības par kaujasspējīgu karaspēku. Minētais pārskats nonāca arī N. Judeņiča štāba rīcībā. 5 Vienlaikus Ziemeļrietumu armijas štābu sasniedza 30. augustā Narvā rakstītais Ziemeļrietumu armijas Izlūkdienesta priekšnieka pulkveža Aleksandra Kušeļevska ziņojums, kurā viņš raksturoja ģenerālmajora Habarova vadītā, 15. augustā no Varšavas cauri Tilzītei, Jelgavai, Rīgai uz Narvu izbraukušā bijušo krievu karagūstekņu ešelona (190 virsnieki, 811 karavīri) brauciena apstākļus. Uzreiz pēc Vācijas robežas pārbraukšanas aģitatori centušies pārliecināt karavīrus (gan solot dažādas priekšrocības, gan stāstot par grūtībām Ziemeļrietumu armijā) nedoties uz Ziemeļrietumu armiju, bet palikt Šauļos un Jelgavā, kur formējas Virgoļiča un Bermonta korpusi. Rezultātā jau Šauļos palika 40 virsnieki un 150 karavīri. Kad ešelons iebraucis Jelgavā, stacijā to sagaidījis Bermonta štāba virsnieks ar karavīru komandu un paziņojis, ka saskaņā ar korpusa komandiera pavēli visiem jādodas uz kazarmām. Savukārt tur paziņots, ka visam ešelonam jāpaliek Jelgavā un, ja kāds mēģinās aizbraukt uz Ziemeļruietumu armiju, tiks nodots kara lauka tiesai kā dezertieris. Pēc tam tikai 10 virsnieki tomēr iedrošinājušies vērsties Lielbritānijas misijā ar protestu, lūdzot palīdzēt viņiem braukt tālāk. Rezultātā tikai šie 10 virsnieki arī 29. augustā ieradās Narvā. Pēc minētā ziņojuma saņemšanas N. Judeņičs 31. augustā personiski vērsās Lielbritānijas militārajā misijā Helsinkos, lūdzot atbalstu minētā ešelona karavīru nosūtīšanā no Jelgavas un Narvu. Rezultāta gan tam nebija, tāpat kā septembra vidū veiktajam mēģinājumam panākt britu atbalstu krievu karavīru transportam no Vācijas ostām uz Tallinu, apejot Jelgavu gada 3. septembrī ģenerālis Konstantīns Desino vēstulē Bermontam rakstīja, ka N. Judeņičs pavēlējis viņam un Lietuvas teritorijā izvietoto krievu spēku komandierim Jevgēņijam Virgoļičam nekavējoties (ar Lielbritānijas militāro pārstāvju piešķirtajiem līdzekļiem) nosūtīt pa dzelzceļu uz 2 Ciganovs, Juris. Krievu Rietumu Brīvprātīgo armijas veidošanās gada vasara rudens. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis Nr. ½, 16. lpp. 3 Rizskoje slovo jūlijs. 4 Beimanis, A. Atmiņas par Latvijas atbrīvošanās cīņām. Daugavas Vanagu Mēnešraksts Nr. 1, 24. lpp. 5 Hoover Institution Archives (turpmāk: HIA), Nikolai Iudenich Papers, box 3, folder HIA, Nikolai Iudenich Papers, box 6, folder

82 Pētījumi Narvu Jelgavā un Šauļos tikko aizturētos 900 karavīrus (acīmredzot minētais Habarova ešelons). Viņš diezgan kategoriski pieprasīja Bermontam pārtraukt propagandu pret rezervju nesūtīšanu uz Ziemeļrietumarmiju, norādot, ka šāda darbība nes milzīgu ļaunumu cīņas lietai ar boļševikiem. Vienlaicīgi Judeņiča pārstāvis izmisīgi centās noregulēt sliktās Bermonta un Virgoļiča attiecības ar Lietuvas valdību, kas pauda neapmierinātību ar krievu karavīru uzvedību Lietuvā. 8. septembrī Desino no Rīgas (pēc Judeņiča pilnvarojuma) uzdeva Bermontam, sakarā ar sūdzībām par Virgoļiča spēku pārkāpumiem pie Šauļiem, atrisināt šo jautājumu un nodibināt labas attiecības ar Lietuvas valdību (pirmkārt, parādot, ka Lietuvas valstiskums tiek atzīts un cienīts ), kura šaubās, vai izlaist krievu karaspēku cauri savai teritorijai uz pretlieliniecisko fronti. Tajā pašā dienā Desino vērsās arī pie Lietuvas valdības pārstāvja Rīgā. Plašās vēstules sākumā viņš atzīmēja, ka Bermonta stāvoklis, kopš augusta beigās Rīgā notikušās tikšanās, ir mainījies, un tagad viņš iecelts par visu Kurzemē un Lietuvā esošo krievu spēku virspavēlnieku (tādējādi vairs nav persona ar nenoteiktu statusu ). Tālāk Desino apgalvoja, ka Bermonta karaspēka virzīšanās uz Daugavpili ir gan Krievijas Ziemeļrietumu armijas, gan lietuviešu un latviešu interesēs, jo viņa mērķis ir cīņa pret boļševismu. Lietuviešiem tika solīts, ka tiks darīts viss, lai nebūtu nekādu pārpratumu ar iedzīvotājiem, kā arī mēģināts iestāstīt, ka nelielais vāciešu skaits Bermonta karaspēkā ir tikai pagaidu parādība un tam nav nekāda politiska loma. Būtībā Desino lietoja jau labi zināmos argumentus par to, ka vācieši vienmēr bijuši labi algotņi, ka Vācija šobrīd tādā veidā met Krievijai glābšanas riņķi, par ko Krievija vēlāk pati norēķināsies utt. Šajā laikā Judeņičs tiešām lika lielas cerības uz Bermonta spēkiem, ko apliecina arī Desino 10. septembrī pretboļševistiskās Krievijas militārajam atašejam Berlīnē rakstītais lūgums izrādīt pilnu pretimnākšanu Bermontam un viņa pārstāvjiem. Pēc tam Judeņičs centās panākt jau vienkārši krievu karaspēka pārcelšanos uz viņa armiju. Tomēr cerības neattaisnojās, un Bermonts turpināja visādi novilcināt sava karaspēka izbraukšanu pie Judeņiča spēkiem. 20. septembrī N. Judeņičs (Antantes valstu pārstāvju spiediena rezultātā) deva pavēli (telegrammā) krievu karaspēkam no Kurzemes nekavējoties pa jūras ceļu ierasties Narvā, par to iepriekš vienojoties ar Latvijas valdību septembrī Bermonts atbildēja, ka pavēle tiks izpildīta, tiklīdz noskaidrosies Latvijas valdības attieksme. Viņš norādīja, ka latvieši un igauņi (patiesībā igauņu pie Rīgas šajā laikā nebija) koncentrē pret Bermonta spēkiem karaspēku pie Rīgas. Šīm atrunām sekoja skaidrojumi jau tuvāki īstenībai Bermonts norādīja, ka, aizejot no Latvijas, visu vāciešu piešķirto bruņojumu būs jāatstāj un neiedomājami grūti būs pārliecināt karavīrus, ka jāiet nevis uz fronti pie Daugavpils, bet uz Ziemeļrietumu armiju Narvā, par kuras bēdīgo stāvokli informāciju izplata pārbēdzēji no turienes. 8 Savukārt septembra beigās un oktobra sākumā Ziemeļrietumu armijas ģenerālis Dobržanskis sagatavoja pārskatu par situāciju Kurzemē. Tajā viņš bija ļoti kritisks pret Vācijas nodomiem, Bermontu raksturojot kā tās kreatūru. Viņš aprakstīja arī Vācijā esošo krievu karagūstekņu iesaistīšanu Bermonta armijas sastāvā, turklāt uz Jelgavu nosūtītie karavīru ešeloni tiekot dalīti divās kategorijās: pirmā ar tiem, kas izteikuši vēlēšanos iestāties Kurzemes armijā, nodrošināti ar apģērbu un pārtiku, otrā ar karavīriem, kas izsaka vēlmi nokļūt Ziemeļrietumu armijā, slēgtos vagonos, skrandās un ceļā nesaņemot pārtiku. Pārskata autors minēja pat, ka septembra sākumā 7 Andrievs Niedra, toreizējais aktīvākais latviešu kolaborants ar Bermontu, vēlāk savās atmiņās rakstīja: 20. septembrī Anglija galīgi atklāja savas kārtis: tā kā Bermontam neesot iespējams doties uz Daugavpili, tad lai viņš pārceļoties ar savu karaspēku pa jūru uz Narvu. Sk.: Niedra, Andrievs. Tautas nodevēja atmiņas. Rīga:Zinātne, lpp. 8 LNA LVVA, f., 1. apr., 3. l., 65., lpp.; Brīvā Zeme gada 10. septembris. 82

83 Ēriks Jēkabsons. Krievijas Ziemeļrietumu (Nikolaja Judeņiča) armijas pārstāvniecība Rīgā gada augustā decembrī: Bermonta akcijas konteksts Jelgavā no vagona iznesti 17 ceļā miruši karavīri, sakarā ar ko Judeņiča pavēlniecība izteikusi protestu (iesniegts arī Sabiedroto misijām) septembrī Ziemeļrietumu frontes virspavēlnieks un kara ministrs norādīja ārlietu ministram, ka nepieciešams panākt atļauju mobilizēt Krievijas pilsoņus Somijā, Igaunijā, Latvijā, Lietuvā, Polijā, Zviedrijā, Dānijā un Norvēģijā. 10 Turklāt 18. septembrī, atbildot uz 16. septembrī rakstīto Lielbritānijas misijas Liepājā priekšlikumu, N. Judeņičs lūdza izteikt lūgumu attiecīgajai misijai pēc iespējas ātrāk atsūtīt uz Narvu 20 krievu virsniekus un 2000 karavīrus, kuri nav boļševiki no 3000 kopumā Lietuvas armijas gūstā nonākušajiem sarkanarmiešiem. 11 Laiku pa laikam karavīru un pat žēlsirdīgo māsu grupas uz Narvu tika nosūtītas no Ziemeļrietumu armijas Rīgas koncentrācijas punkta (t. s. etapa), bet vēl 3. oktobrī Ziemeļrietumu valdības Kara ministrija informēja, ka virspavēlnieks nolēmis izsludināt mobilizāciju Baltijas valstīs, Somijā un Polijā septembrī N. Judeņičs īpašā vilcienā personiski ieradās Rīgā. Šeit viņu sagaidīja Lielbritānijas militārās misijas vadītājs ģenerālis Alfreds Bērts (Burt), Latvijas armijas virspavēlnieka štāba priekšnieks pulkvedis Eduards Kalniņš, tikko par Judeņiča militāro pārstāvi Latvijā ieceltais ģenerālmajors Pjotrs Šnābels (pēc tam viņš ilgāku laiku slimoja un tikai gada nogalē atsāka pildīt pienākumus), vēl vairāki krievu aristokrāti un virsnieki (interesanti, ka starp sagaidītājiem bija arī dažas dienas vēlāk 6. oktobrī par Bermonta izveidotās Rietumarmijas padomes locekļiem ieceltie bijušais senators Aleksandrs Rimskis-Korsakovs un kņazs Nikolajs Kropotkins). Judeņičam, Bērtam un Kalniņam notika saruna vilciena vagonā, kurā atkal tika spriests par Bermonta karaspēka problēmas risinājumu. Nākošajā dienā 26. septembrī automašīnā no Rīgas uz Jelgavu, nolūkā personiski pārliecināt Bermontu par nepieciešamību izpildīt Judeņiča pavēli, devās Judeņiča štāba pulkvedis Prjušins. Taču tajā pašā dienā viņš bija spiests atgriezties Rīgā bez rezultātiem, Bermontam dodot 10 dienu laika, lai izpildītu pavēli par karaspēka nosūtīšanu uz Narvu. Judeņičs Rīgā dzīvoja Petrogradas vienīcā pretī Rīgas pilij, bet 27. septembra vakarā aizbrauca uz Tallinu oktobrī Bermonta vāciski krieviskais karaspēks devās uzbrukumā Rīgai, ieņemot ievērojamu Latvijas teritorijas un Rīgas pilsētas daļu. Sākās mēnesi ilgas pozicionālas cīņas Rīgā, kā arī karadarbība citās Latvijas vietās. Kaut arī atklāti ignorējis Judeņiča pavēles, Bermonts tomēr uzskatīja par vajadzīgu pirmajā uzbrukuma dienā telegrafēt viņam, ka latviešu un igauņu daļas sākušas pāriet demarkācijas līniju un tādējādi piespiedušas viņu dot pretsparu, savas bāzes nodrošināšanai ieņemot Daugavas līniju, tālāk plānojot doties uz fronti, lai pievienotos Ziemeļrietumu armijai. Judeņičs atbildēja nākošajā dienā, izdodot pavēli, kurā, sakarā ar to, ka Bermonts nav izpildījis laikā nevienu pavēli un sācis kara darbību pret latviešiem, izsludināja viņu par dzimtenes nodevēju, izslēdzot kopā ar karaspēku no Ziemeļrietumu armijas sastāva. Vienlaikus visiem uzticību saglabājušajiem karavīriem tika pavēlēts pakļauties dienesta pakāpē vecākajam no viņiem, kuram ar britu misijas starpniecību bija jādara viss iespējamais, lai pa jūras 9 HIA, Nikolai Iudenich Papers, box 6, folder Turpat, box 7, folder Turpat, box 6, folder Turpat, box 6, folder 26, box 7, folder Segodnja gada 26., 30. septembris. 83

84 Pētījumi ceļu nonāktu Ziemeļrietumu armijā. 14 Savukārt Ziemeļrietumu valdība 13. oktobrī publicēja uzsaukumu Bermonta armijas karavīriem, kurā bija teikts, ka viņu komandieris ne tikai nav izpildījis pavēli, bet arī devies uzbrukumā latviešu karaspēkam ( kas darbojas savienībā ar mums pret lieliniekiem ). Tālāk bija teikts: Jūs zinat, ar ko mūsu frontei draud šī nodevība. Uzvaroši sāktais uzbrukums [Petrogradai Ē. J.] apstāsies, latviešu karaspēks tiks atvilkts no cīņas pret lieliniekiem, Igaunijas karaspēks dosies palīgā Latvijai, mūsu aizmugure tiks vājināta. Bez tam N. Judeņičs kā apliecinājumu saviem vārdiem nosūtīja Latvijas armijai dāvanu četrus lielgabalus. 15 Arī tas gan tika izdarīts pēc spiediena, vienkārši pa jūras ceļu no Lielbritānijas nākošos lielgabalus ar britu kuģi novirzot uz Rīgu. Tieši Lielbritānijas misija arī bija tā, kura informēja Latvijas armijas virspavēlniecību pa šo dāvinājumu. Latvijas armijas virspavēlnieks Dāvis Sīmansons 14. oktobrī nosūtīja N. Judeņičam pateicību savā, armijas un tautas vārdā, kurā atzīmēja, ka dāvinājums nācis pareizā laikā un liecina par Jūsu ekselences labvēlīgām attieksmēm pret mūsu republiku. 16 Jāpiezīmē, ka Judeņiča spēku šajā pašā laikā sāktais uzbrukums Petrogradai, kā to pamatoti atzina toreizējais Latvijas armijas virspavēlnieka štāba priekšnieks, pulkvedis Pēteris Radziņš, zināmā mērā atviegloja latviešu karaspēka stāvokli cīņā pret Bermontu, jo Sarkanās armijas vadība bija spiesta visas savas rezerves no Latgales frontes pārvietot uz Petrogradas rajonu. 17 Saprotamu iemeslu dēļ Judeņiča pavēlei un Bermonta pasludināšanai par nodevēju bija vairāk politiska nozīme. Tādēļ Bermonts centās dažādi mazināt tās politisko iespaidu. Pirmkārt, viņš 11. oktobrī paziņoja Judeņičam, ka sācis uzbrukumu latviešiem un igauņiem nolūkā panākt stāvokli pretēju tam, kādā pats Judeņičs nostādījis savu armiju, nenodrošinot tās aizmuguri. Bermonts uzsvēra: Jūsu izvirzīto briesmīgo apvainojumu pamatotībai es nevaru ticēt, jo laikā, kad Jūsu armija atrodas krievu lepnumam neizturami smagā stāvoklī, mana armija ieņem Kurzemē pienācīgu vietu un agrākajā varenībā tur paceltu krievu karogu (jāpiezīmē, ka vēl 9. oktobrī Jelgavā no Judeņiča spēkiem iebraukušajam lidotājam štābkapteinim Tarakusam Tarančo tika uzdots ziņojumā rakstiski dokumentēt Ziemeļrietumu armijas bēdīgo stāvokli, ko viņš arī darīja). Vienlaicīgi Bermonts izplatīja paziņojumu, kurā daļēji atklāja patiesos un galvenos nepakļaušanās iemeslus Judeņiča pavēlēm: Judeņičs, nerēķinoties ar vienotās Krievijas nākotni, pakļāvies Antantes valstu prasībai atzinis Latvijas un citu sīko republiku neatkarību. Ja Bermonts būtu pakļāvies pavēlei un atstājis Latviju, tā tiktu izņemta no krievu kontroles un šeit būtu radīta augsne lieliniecisma attīstībai. Krievijas intereses nepieļauj pieejas zaudēšanu Baltijas jūrai. Vienlaikus Bermonts apelēja pie Dienvidkrievijas Brīvprātīgo armijas pavēlniecības Antona Deņikina, apgalvojot, ka viņa izvedotā Krievijas Rietumu fronte Baltijā ir posms, kurš var vienot šo armiju un Ziemeļrietumu armiju cīņā pret lieliniecismu. Vēl 20. oktobrī, kad arvien noteiktāk kļuva redzams, ka Bermonta spēki nespēs realizēt savus plānus, viens no tuvākajiem Bermonta līdzgaitniekiem viņa izveidotās apgabala padomes priekšsēdētājs grāfs Konstantīns Pālens korespondencē skaidroja, ka tuvredzīgā Antante ņēmusi savā aizsardzībā sīkās bufervalstis (Latviju un Igauniju), Latvijas valdība nav vēlējusies laist Bermonta karaspēku uz Daugavpils fronti, 14 LNA LVVA, f., 2. apr., 2. l., 27. lp.; f., 1. apr., 3. l., 57., 95. lp. Pavēli parakstīja Judeņičs, viņa štāba priekšnieks ģenerālmajors Vandams un valdības kara ministra palīgs, ģenerālleitnants Kondirevs. 15 Мусаев В. И. Drang nach Osten и русская реакция: история «Западной русской армии» (1919 г.) //Новый часовой c Bērziņš, Valdis (sast.). Dokumenti stāsta. Latvijas buržuāzijas nākšana pie varas. Rīga: Zinātne, lpp. 17 Radziņš, Pēteris. Latvijas atbrīvošanas karš. Rīga:Avots, lpp. 84

85 Ēriks Jēkabsons. Krievijas Ziemeļrietumu (Nikolaja Judeņiča) armijas pārstāvniecība Rīgā gada augustā decembrī: Bermonta akcijas konteksts jo tas draudējis ar vienotas Krievijas atjaunošanu (savukārt tas izvirzītu dienas kārtībā bufervalstu pastāvēšanas jautājumu kā tādu). Pēc Latvijas valdības lūguma Antante pavēlējusi Judeņičam izsaukt pie sevis Bermontu, tādējādi dodot iespēju Krievijai naidīgajām pundurvalstiņām slēgt mieru ar lieliniekiem. Tam Bermonts nav varējis pakļauties. 18 Skaidrs, ka Judeņiča galvenais motīvs attieksmē pret Bermontu bija tīri praktiskas dabas. Bermonta 8. oktobrī sāktais uzbrukums Baltijā ievērojami traucēja paša Judeņiča militāros plānus. Jau 28. septembrī viņa armija uzsāka jaunu operāciju Petrogradas virzienā, bet 10. oktobrī devās tiešā uzbrukumā Petrogradai, taču arī tas bija neveiksmīgs un beidzās faktiski ar armijas sabrukumu jau oktobra beigās novembrī. Taču pirms uzbrukuma sākuma Judeņičs pamatoti bija rēķinājies ar to, ka Latvijas un Igaunijas karaspēks piesaistīs zināmu daudzumu Padomju Krievijas bruņoto spēku, bet, sākoties Bermonta akcijai, kara darbība latviešu un igauņu frontē pret lieliniekiem ievērojami samazinājās, kas deva iespēju Sarkanās armijas pavēlniecībai pārsviest rezerves uz Judeņiča fronti. Ziņa par Bermonta akciju Latvijā, kas sasniedza Ziemeļrietumu armiju tieši pirms galvenā uzbrukuma sākuma, atstāja nospiedošu iespaidu uz karavīro morālo stāju kopumā. Protams, ka Judeņičs bija rēķinājies arī ar Bermonta karaspēkā esošajām krievu vienībām, jo viņa komandētajā Ziemeļrietumu armijā kaujas ierindā bija tikai karavīru (salīdzinājumam: Bermonta spēku kaujas ierindā bija vismaz karavīru 19 ). Tieši sakarā ar N. Judeņiča pret Bermontu vērsto rīcību un jau pieminētajiem Latvijas armijai uzdāvinātajiem lielgabaliem Latvijas armijas virspavēlnieks pulkvedis Jānis Balodis 16. oktobrī izdeva pavēli, kurā informēja karaspēku, ka Rīgā atrodas Ziemeļrietumarmijas etapa pārvalde ar ģenerālmajoru Nikolaju Faļejevu priekšgalā (viņa vietnieks bija kapteinis Ņikiforovs 20 ), un šī armija sniegusi Latvijas armijai būtisku palīdzību nodevīgo uzbrucēju apspiešanai, kā arī labvēlīgi izturas pret Latvijas brīvības cīnītājiem. Tādēļ J. Balodis uzdeva karaspēka daļām uzskatīt tās pārstāvjus par Latvijas labvēļiem. 21 Vienlaikus gada septembrī Rīgā darbību bija uzsācis kņaza Līvena divīzijas sakaru virsnieks podporučiks Nikolajs Baklanovs (jau oktobra sākumā viņa amats bija pārdēvēts par Ziemeļrietumu armijas sakaru virsnieku ). 22 Sākot no gada oktobra vismaz līdz decembrim, podporučiks Baklanovs no Ziemeļrietumu frontes virspavēlniecības saņēma 5000 cara rubļus mēnesī. 23 Turklāt viņš neatrada kopīgu valodu ar ģenerālmajoru N. Faļejevu. 3. oktobrī N. Faļejevs vērsās štābā ar sūdzību par N. Baklanovu, kurš uzskatot sevi par Kņaza Līvena divīzijas sakaru virsnieku Rīgā. Atzīmējot viņa jaunību un pieredzes trūkumu, ģenerālis apvainoja podporučiku lielībā, takta trūkumā, uzbāzībā, kas it kā mazina vietējo varasiestāžu uzticību un slikti atsaucas uz krievu organizāciju 18 LNA LVVA, f., 1. apr., 3. l., 5., , 96. lp. 19 Bermonta karaspēka skaitliskais sastāvs vēl jāprecizē: Vēsturnieks Juris Ciganovs pamatoti secina, ka vēsturiskajā literatūrā minētie ir pārspīlēts skaits, taču pats savos aprēķinos (saskaņā ar tiem armijā bija kājnieku, jātnieku, lielgabali un ložmetēji) ņem vērā tikai Rietumu brīvprātīgo armijas oficiālo kaujas ierindas sarakstu, kurā, piemēram, parādās bruņojumā esošie lielgabali un bruņotie vilcieni, taču nav minēts artilēristu skaits, atsevišķās vienībās vispār nav minēts ierindā esošo skaits, kā arī vispār nav uzskaitītas aizmugures vienības. Sk.: Ciganovs, Juris. Krievu Rietumu brīvprātīgo armijas veidošanās gada vasara-rudens. Latvijas Zinātņu akadēmijas vēstis. 54. sējums gads, Nr. 1./2., lpp 20 LNA LVVA, f., 1. apr., 268. l., 62. lp. 21 Turpat, 4. l., 102. lp. 22 HIA, Nikolai Iudenich Papers, box 7, folder 21 (N. Baklanova raksts K. Krūzenšternam, g. 7. nov.). 23 Turpat, box 6, folder 2 (Ziemeļkrievijas kara ministra palīga ārējās attiecībās raksts virspavēlniekam, g. 19. nov.). 85

86 Pētījumi darbību Rīgā. Faļejevs apvainoja Baklanovu arī pilnīgā bezdarbībā un nespējā realizēt dzīvē gan sakarus ar armiju, gan informācijas un pretizlūkošanas lietu, izšķērdībā, izveidojot kanceleju piecu cilvēku sastāvā un vēl algojot kornetu Ālersu un kara ierēdni Bīrihu (kancelejas uzturēšana vien prasa 400 rubļus mēnesī). Baklanovs nav arī uzklausījis Faļejeva priekšlikumu neīrēt atsevišķas telpas kancelejai, bet ieņemt vienu vai divas istabas etapa plašajās valstij piederošajās semināra telpās. Turklāt pats Baklanovs apmeties tirgotāja Guseva dzīvoklī, bet pēdējais kā gadā izveidotās Garnizona Brāļu kapu ierīkošanas komitejas Rīgā kasieris iesaistīts saziedoto līdzekļu izzagšanā. Tāpēc viņš prasīja nodot Baklanova funkcijas etapa jeb savā pārziņā. 24 Vienlaikus 6. oktobrī tapa armijas štāba vecākā kontroliera, revizora kolēģijas asesora Paņina ziņojums par stāvokli pašā etapā, kas atklāja nozīmīgas nekārtības: pārtikas devu saņemšana no Lielbritānijas misijas vairāk kā divas reizes lielākā skaitā, nekā etapā uz uztura esošie, virsniekiem un brīvprātīgajiem paredzētā konjaka un papirosu izlaupīšana, apzinātas kļūdas brīvprātīgo reģistrācijā, valsts naudas iztērēšana. Tāpēc Paņins prasīja atsūtīt uz Rīgu īpašu revīzijas komisiju etapa darbības izmeklēšanai, bet Kara ministrijas kancelejas priekšnieks pulkvedis Oto Krūzenšterns virspavēlniekam uzsvēra, ka Baklanovs darbojas ļoti sekmīgi (to apliecina arī viņa aktīvā sadarbība ar Lielbritānijas misiju) un tāpēc ieteica atstāt Faļejeva ziņojumu bez ievērības, bet Faļejeva vadīto etapu izformēt (arī, lai likvidētu nevēlamo dubulto armijas pārstāvniecību). Tomēr Faļejeva vadītais etaps turpināja darboties, tāpat kā Baklanovs. Tomēr 1. novembrī Faļejevs, saskaņā ar saņemto rīkojumu, atbrīvoja etapā nodarbināto kara ierēdni (lietvedi), virsnieku, virtuves pārzini sievieti, žēlsirdīgo māsu, apkopēju un izsūtāmo zēnu, bet decembra beigās, sakarā ar ienākošajām sūdzībām, tika atcelts no amata). 25 Oktobra vidū Baklanovam no Tallinas tika dots rīkojums visu savu darbību saskaņot ar Lielbritānijas misiju. Nesaskaņas starp Faļejevu un Baklanovu gan turpinājās, un vēl 7. novembrī otrais ziņoja uz Tallinu, ka veselas vairāku nesaprašanās gadījumu virknes dēļ Lielbritānijas misija lūgusi noskaidrot etapa priekšnieka pakļautību (štāba priekšnieks, štāba Ārējo attiecību nodaļa vai tieši virspavēlnieks). Tāpat viņš šajā rakstā lūdza paskaidrot, kā palīdzēt Rīgā dzīvojošo kritušo Ziemeļrietumu armijas karavīru tuviniekiem, kā arī ziņoja, ka saņemtā štāba telegramma par Krievijas pilsoņu mobilizācijas uzsākšanas pasākumiem nodota ģenerālmajoram P. Šnābelam, kurš jau sācis risināt jautājumu ar Latvijas armijas virspavēlnieka štābu un Ārlietu ministriju 26 (19. novembrī Baklanovs ar britu misijas starpniecību tika informēts par P. Šnābela iecelšanu virspavēlniecības pārstāvja mobilizācijas lietās amatā Rīgā, bet janvāra sākumā pārņēma arī etapa vadību no N. Faļejeva). Tomēr P. Šnābela galveno uzdevumu mobilizāciju veikt gan neizdevās. 27 Jautājums bija sarežģīts, jo 14. novembrī pats Zigfrīds Meierovics bija lūdzis N. Judeņiču atvaļināt no Ziemeļrietumu armijas Latvijas pilsoņus, solot līdzīgus soļus spert attiecībā pret Krievijas pilsoņiem Latvijas armijā, kā arī piedāvāja nosūtīt uz Judeņiča armiju krievu tautības kara gūstekņus Bermonta armijas karavīrus. Judeņičs 30. novembrī informēja par mobilizēto latviešu atvaļināšanu un lūdza Latvijas valdību nosūtīt uz viņa armiju sagūstītos Bermonta karavīrus (sakarā ar to, ka latviešu atvaļināšana atstās Ziemeļrietumu armijas rindās zināmu tukšumu ). 9. decembrī atbildē Meierovics jau norādīja, ka Bermonta armijas gūstekņu nosūtīšanas jautājumu var izšķirt vienīgi Sabiedroto misija. Tādējādi viņš faktiski bija mainījis savu viedokli, 24 HIA, Nikolai Iudenich Papers, box 7, folder Turpat, box 7, folder Turpat, box 7, folder Turpat, box 7, folder

87 Ēriks Jēkabsons. Krievijas Ziemeļrietumu (Nikolaja Judeņiča) armijas pārstāvniecība Rīgā gada augustā decembrī: Bermonta akcijas konteksts kas izskaidrojams ar politiski militārā stāvokļa pārmaiņām Latvijā un reģionā kopumā. 28 Bija vēl viena Meierovica vēstule Judeņičam 29. novembrī, un tajā tika vēlreiz lūgts paātrināt latviešu atvaļināšanas jautājumu, paziņots par īpašas komisijas izveidošanas nepieciešamību Bermonta armijas gūstekņu varbūtējo noziegumu izmeklēšanai pirms viņu nosūtīšanas uz Judeņiča armiju. Savukārt Judeņičs 10. decembrī piekrita komisijas izveidošanai bijušo bermontiešu darbības izmeklēšanai, solot dot rīkojumu P. Šnābelam Rīgā nosūtīt uz šo komisiju savu pārstāvi. 29 Latvijā šajā laikā jau bija apturēti un atcelti decembra sākumā sagatavotie Armijas virspavēlnieka štāba rīkojumi Valmieras koncentrācijas (kara gūstekņu) nometnes priekšniekam un Rīgas Etapa komandantam visus viņu rīcībā esošos krievu tautības Bermonta armijas gūstekņus nekavējoties nosūtīt uz ģenerālmajora N. Faļejeva vadīto Ziemeļrietumu armijas etapa pārvaldi Rīgā (netika izsūtīti arī sagatavotie attiecīgi informējoši ziņojumi Faļejevam un Judeņičam). Tas notika situācijā, kad 3. decembrī uz attiecīgu Ziemeļrietumu armijas pārstāvja P. Šnābela pieprasījumu Virspavēlnieka štāba priekšnieks P. Radziņš tajā pašā dienā viņam vai viņa pilnvarotai personai bija atļāvis latviešu virsnieka pavadībā apmeklēt Rīgas Etapa novietni un Valmieras gūstekņu nometni, lai apzinātu tur esošos krievu gūstekņus. 30 Minētos notikumus izraisīja arī notiekošais Latvijā: Ziemeļrietumu armijas virspavēlnieka militārais pārstāvis Latvijā P. Šnābels gada 29. novembrī izdeva rīkojumu par Krievijas pilsoņu mobilizāciju Judeņiča armijā, uzaicinot viņus ierasties reģistrācijai savā birojā Rīgā. Attiecīgs paziņojums tika publicēts 2. decembrī Rīgas krievu laikrakstā Utro. Tajā arī bija norādīts, ka mobilizācija notiek uz vienošanās pamata ar Latvijas valdību, bet patiesībā jautājums bija skarts vienīgi sarunās ar atsevišķiem Latvijas valstsvīriem, kas nebija nolieguši šādas mobilizācijas iespējamību. Sakarā ar Latvijas ārpolitisko situāciju, tajā pašā dienā (2. decembrī) vairāki Tautas padomes locekļi (ne tikai sociāldemokrāti, bet arī vairāku citu politisko grupējumu pārstāvji) lūdza Tautas padomi pieprasīt ministru prezidentam Kārlim Ulmanim, vai viņš ir informēts par šo mobilizāciju, kas ir pretrunā ar Tautas padomes noteikto miera politiku. 4. decembrī Tautas padomes Interpelācijas komisija atzina pieprasījumu par pamatotu, jo tā var apdraudēt Latvijas ārējo un iekšējo drošību. Rezultātā Z. Meierovics 8. decembrī paziņoja P. Šnābelam, ka mobilizācijas pasākumi jāpārtrauc. Vienlaicīgi Ārlietu ministrija lūdza atbildīgās varas iestādes turpmāk nepieļaut līdzīga rakstura sludinājumu publicēšanu laikrakstos. P. Šnābels 12. decembrī atbildes notā informēja Meierovicu, ka jau 8. decembrī izdota pavēle par Krievijas pilsoņu reģistrācijas pārtraukšanu. Bez tam viņš izteica cerību, ka vēl izdosies organizēt šo pasākumu un jau ar Latvijas valdības atbalstu. Skaidrs, ka esošajā situācijā šī cerība nevarēja piepildīties. 31 Drīz pēc tam vēl gada decembrī minētā etapa pārvalde izbeidza darbību Rīgā (līdz 19. decembrim tai bija piekomandēts arī Ziemeļrietumu armijas 3. Talabskas pulka kapteinis Romašins, kurš šajā dienā ar Latvijas armijas virspavēlnieka štāba atļauju atgriezās Narvā). 32 Rīgā esošie Judeņiča pārstāvji uzturēja ciešus sakarus arī ar ASV Valsts departamenta komisiju. Tās vadītāja Džona Geida (Gade) atbalstu centās iegūt arī 19. novembrī par Judeņiča armijas virspavēlniecības pārstāvi mobilizācijas jautājumos Rīgā ieceltais P. Šnābels, kurš 10. decembrī 28 LNA LVVA, f., 2. apr., 2. l., 2., 5., 6., 10., 12., 29. lp.; f., 1. apr., 267. l., 14. lp.; 269. l., 260. lp. 29 Turpat, f., 1. apr., 268. l., 370. lp. 30 Turpat, 267. l., lp.; 268. l., 198. lp. 31 Turpat, f., 2. apr., 2. l., lp. 32 Turpat, f., 1. apr., 269. l., 39. lp. 87

88 Pētījumi sūdzējās viņam par Latvijas valdības un armijas pavēlniecības sākotnēji doto, bet pēc tam anulēto atļauju mobilizēt valstī esošos Krievijas pilsoņus, lūdzot komisijas aizstāvību, bet 19. decembrī Geidam lūgumu atbalstīt viņa armiju iesniedza pats Rīgā esošais N. Judeņičs. Nākošajā dienā Geids ziņoja uz Vašingtonu, ka mutiski ieteicis ģenerālim vērsties pie Lielbritānijas un Francijas misijas, jo viņš šeit darbojas drīzāk novērotāja, nevis izpildītāja kapacitātē novembrī Dž. Geids lūdza ARA misijas vadītāju Tomasu Orbisonu (Orbison) apsvērt iespēju piešķirt pārtiku krievu karavīriem, kas atrodas ceļā no Bermonta uz Judeņiča spēkiem, 34 bet 2. decembrī rakstīja Judeņiča armijas štāba vadībai Tallinā, ka cenšas sniegt palīdzību visiem Bermonta armijas krievu karavīriem. Ar šādu uzdevumu viņš bija nosūtījis vienu savas misijas virsnieku uz Kopenhāgenu un centies noskaidrot pārtikas ieguves iespējas Anri Nīsela (Henri Niessel) komisijā. ASV komisija uzturēja sakarus ar ģenerālmajoru N. Faļejevu. 35 Vēl gada janvārī Dž. Geids rakstīja Ziemeļrietumkrievijas armijas virspavēlniekam N. Judeņičam, vēršot viņa uzmanību uz Latvijā esošo (acīmredzot gūstā) apmēram 250 Bermonta spēku karavīru stāvokli, lūdzot apsvērt iespēju piešķirt viņiem pārtiku trīs mēnešiem no savai armijai ARA piešķirtajām kravām, jo Latvijas varas iestādes paziņojušas, ka pastāvošajos smagajos apstākļos turpmāk nenodrošinās viņus ar pārtiku, bet Ziemeļrietumu armija ir morāli atbildīga par tiem (iepriekš, vēl pirms tās internēšanas Igaunijā, bijušas sarunas par viņu nosūtīšanu uz šo armiju). 9. janvārī Judeņičs gan piekrita piešķirt pārtiku vienīgi diviem mēnešiem, atzīmējot, ka viņa rīcībā nav līdzekļu, lai sniegtu plašāku palīdzību 36 (pirms tam Dž. Geidam ar grūtībām bija izdevies panākt Latvijas armijas virspavēlnieka J. Baloža piekrišanu turpināt šo gūstekņu ēdināšanu vēl divas nedēļas no saviem līdzekļiem), bet vēl 22. janvārī Ziemeļrietumu Krievijas armijas pārstāvis Rīgā P. Šnābels un ASV komisijas loceklis E. Kērtiss (Kurtis) lūdza Judeņiču atsītīt uz Rīgu 150 mēteļus, 120 uniformas un 130 bikšu pārus šiem gūstekņiem, lai viņu transports būtu iespējams. 37 Ar visu minēto cieši saistītais N. Baklanovs, kurš decembra beigās tika paaugstināts par poručiku, turpināja darbību Rīgā vēl gada janvārī, pēc tam Latvijas galvaspilsētā vēl vairākus mēnešus (oficiāli no 7. februāra) darbojās Ziemeļrietumu armijas Likvidācijas komisijas birojs P. Šnābela vadībā. 38 Kopumā jāatzīst, ka gadā norisinājās zināma sadarbība starp Latvijas Pagaidu valdību un balto krievu Ziemeļrietumu valdību un armiju. To noteica, pirmkārt, Antantes sabiedroto lielvalstu samērā viennozīmīgais atbalsts Judeņičam un nepieciešamība gūt šo atbalstu arī Latvijai tās cīņā par neatkarību un starptautisku atzīšanu, kā arī zināma cerība (tai gan nebija pamata kļūt spēcīgākai par bažām attiecībā uz tās reakcionāro noskaņojumu), ka Ziemeļrietumu valdība pārstāvēs demokrātisku, Baltijas valstu neatkarību atzīstošu Krieviju. Kopumā jāatzīst, ka sadarbībai starp Latvijas Pagaidu valdību un Ziemeļrietumu valdību un armiju bija piespiedu raksturs abām pusēm, līdzīgi, kā gadījumā ar Igaunijas valdību: Baltijas valstis labi apzinājās pretlieliniecisko krievu formējumu attieksmi pret sevi kā pret pagaidu parādību, ar kuru zināmā mērā jāsadarbojas tikai tāpēc, ka to prasa apstākļi, šajā gadījumā, pirmkārt, Rietumu lielvalstu nostāja. Tomēr šī sadarbība bija samērā nozīmīga, un noteikta loma Judeņiča spēku faktoram Latvijā bija, īpaši kontekstā ar Bermonta armijas uzbrukumu. 33 National Archives and Record s Administration, Diplomatic Posts, Latvia, vol HIA, T. Orbison s Collection (Diary of Thomas J. Orbison. Written while on duty with American Relief Administration, p. 45). 35 HIA, Nikolai Iudenich Papers, box 9, folder Turpat, box 9, folder Turpat, box 7, folder LNA LVVA, f., 14. apr., l., lp., u. c. 88

89 Ēriks Jēkabsons. Krievijas Ziemeļrietumu (Nikolaja Judeņiča) armijas pārstāvniecība Rīgā gada augustā decembrī: Bermonta akcijas konteksts Pielikumā publicēti Hūvera institūta arhīvā (ASV), ģenerāļa Nikolaja Judeņiča dokumentu kolekcijā esošie N. Baklanova ziņojumi no Rīgas gada oktobrī decembrī, kad bija aktuālas Bermonta uzbrukuma izraisītās problēmas. Tajos ir jūtama zināma nelabvēlība un neticība Latvijas valsts ilgtspējai, kas vietām nevilšus izpaužas arī vēlmē uzsvērt negatīvo saimniecisko situāciju, nelabvēlīgo latviešu attieksmi pret krievu lietu un tml. Ziņojumos tiek īpaši izcelta šķietamā visa krieviskā un pat ebrejiskā vajāšana. Tāpat jūtama negatīvā nostāja pret Francijas misijas pārstāvju šķietami pārlieko labvēlību Latvijas neatkarībai, aizmirstot par Krievijas faktoru. Attiecībā pret Bermonta armiju jūtama Baklanova dalītā attieksme. No vienas puses, viņam jārīkojas saskaņā ar N. Judeņiča izdoto pavēli par Bermontu kā nodevēju, no otras, manāma vēlme attaisnot Bermonta spēkos esošos krievu karavīrus. Viens no N. Baklanova informatoriem, kura sastādītais pārskats par noskaņojumu Rīgā pievienots 7. novembra ziņojumam, ir īpaši tendenciozs un pārliecīgi subjektīvs, taču atklāti atspoguļo zināmas Rīgas krievu un ebreju iedzīvotāju daļas simpatizējošo attieksmi pret Bermonta spēkiem. Vienlaikus N. Baklanovs atzīst, ka patriotisma pacēlums starp latviešiem ir ievērojams, un to izraisījusi cīņa pret Bermonta spēkiem, tāpat viņš ziņojumos sniedz citu būtisku informāciju. Ziņojumi ir zināmā mērā ļoti subjektīvi arī tāpēc, ka N. Baklanovs bija tikai Ziemeļrietumu valdības un armijas dienesta pakāpē zems sakaru virsnieks, kuru Latvijas varas iestādes (arī piesardzības dēļ) neinformēja par notiekošo. Viņš konkrēto informāciju par situāciju ieguva vai nu no baumām, vai Lielbritānijas misijā, kā arī atsevišķos gadījumos no Latvijas valsts amatpersonām. Tomēr arī šāds viedoklis un liecība par pieredzēto Rīgā ir būtisks un līdz šim nezināms Latvijas historiogrāfijā, turklāt tas papildina priekšstatu par norisēm Latvijas galvaspilsētā Bermonta akcijas dienās, faktiski parādot, ka, bez mums līdz šim zināmajām (Latvijas valsts, Bermonts, baltvācieši), pastāvēja vēl viena ieinteresētā puse formāli Bermontam naidīgais, ar vietējo krievu sabiedrību cieši saistītais N. Judeņiča armijas faktors. Turklāt minētās vietējās krievu un ar to zināmā mērā saistītās ebreju sabiedrības nostāja arī nebija viendabīga (cita starpā minētais rod atspoguļojumu ievērojamajā krievu un ebreju brīvprātīgo pieplūdumā Latvijas armijā Bermontiādes laikā u. c.). Svarīgs ir gan Rīgā un Jelgavā valdošā noskaņojuma apraksts un Latvijas varas iestāžu dalītās attieksmes atspoguļojums pret pašu sakaru virsnieku un citiem Judeņiča armijas pārstāvjiem (no arestēšanas līdz notikušā skaidrošanai kā pārpratumu), gan Baklanovu sevišķi interesējošo Bermonta armijas krievu daļu konteksts, gan minētā Judeņiča faktora nozīme Latvijā, kad Latvijas valdība pat kādu laiku nopietni apsvēra iespēju atļaut vietējo Krievijas pilsoņu mobilizāciju Judeņiča armijā un Bermonta gūstekņu nosūtīšanu uz viņa armiju, gan N. Baklanova īpatnējais skatījums uz situāciju, kas atļauj pilnīgāk izprast norišu kopainu. Ziņojumi, kuru lielākā daļa ir rakstīta rokrakstā, tulkoti no krievu valodas. Sakaru virsnieka N. Baklanova 39 ziņojums Ziemeļrietumu armijas štāba Ārējo sakaru nodaļas priekšniekam K. Krūzenšternam gada 8. oktobrī. [..] Plkst. 4 no rīta visā frontē sākās uzbrukums. Par uzbrukuma sākumu bija zināms vakar vakarā. Pašlaik stipra kauja visos virzienos notiek verstis no pilsētas. Plkst. 11 no rīta krievu vācu 39 Nikolajs Baklanovs, Ziemeļrietumu armijas podporučiks, no g. decembra poručiks g. septembris g. janvāris sakaru virsnieks Rīgā gadā 29 gadus vecs (LVVA, Politiskās pārvaldes kartotēka). 40 Konstantīns fon Krūzenšterns ( ), Krievijas un Krievijas Ziemeļrietumu armijas pulkvedis, ģenerālmajors. No g. vasaras Ziemeļrietumu armijas štāba Ārējo sakaru nodaļas priekšnieks. 89

90 Pētījumi karaspēks ieņēma Dubultus un virzās uz Daugavgrīvu gar jūru. Latvieši savelk Rīgā karaspēku no boļševiku frontes. Saskaņā ar manis saņemtajām ziņām, pulkveža Baloža 41 spēki 1. Kurzemes divīzija saglabās neitralitāti tāpat kā Baltijas landesvērs. 42 Plkst. 11 no rīta es mēģināju aizbraukt uz fronti, taču nesaņēmu tam atļauju no latviešu pavēlniecības. Garastāvoklis latviešu aprindās ļoti sakāpināts, tāpat kā ārzemju misijās. Pēdējās nolēmušas palikt Rīgas pilsētā, lai kas nenotiktu. Acīmredzot zaudējumi latviešiem jau lieli, ir zaudējumi arī pretiniekam zaudēts bruņotais automobilis. Ja līdz rītam nepienāks igauņu daļas, tā kā igauņi ir piedāvājuši tās latviešiem, tad Rīga tiks atstāta. Es jebkurā gadījumā palieku Rīgā un centīšos uzturēt sakarus ar Jums, kamēr būs iespējams, ar Sabiedroto misiju atbalstu, bet pēc tam ar kurjeriem cauri Berlīnei. Gadījumā, ja no latviešu puses attiecībā pret krieviem būs kādas represijas, es stājos sakaros ar diplomātiskajām misijām, kas apsolīja man savu atbalstu. Visus palikušos krievu virsniekus un zemāko pakāpju karavīrus nosūtīšu šodien ar La Plata, ar kuru nosūtu arī šo ziņojumu. [..] Avots: Hoover Institution Archives (turpmāk: HIA), Nikolai Iudenich Papers, box 7, folder Jānis Balodis ( ), Latvijas armijas ģenerālis, valstsvīrs g. armijas virspavēlnieks. 42 Domāti Latvijas armijas Vācu zemessargi, par kādiem g. jūlijā augustā tika pārdēvēts bijušais landesvērs. 90

91 Ēriks Jēkabsons. Krievijas Ziemeļrietumu (Nikolaja Judeņiča) armijas pārstāvniecība Rīgā gada augustā decembrī: Bermonta akcijas konteksts N. Baklanova ziņojums K. Krūzenšternam gada 17. oktobrī. Papildinot manu 9. oktobra ziņojumu, ko nosūtīju Jums caur angļu misiju Tallinā ar tvaikoni La Plata, ziņoju, ka turpmāko dienu norises veidojās sekojoši: 9. okt. Vācu krievu [karaspēka] daļas ap plkst. 8 vakarā [iepriekšējā dienā] pārgāja stiprā uzbrukumā [..], turklāt galvenais trieciens tika virzīts gar Jelgavas Rīgas šoseju; ap plkst 10 vakarā viņas sasniedza Fridrihshofu 4 kilometrus dienvidrietumos no Rīgas pilsētas priekšpilsētas Torņakalna, kur arī tās apturēja pienākušās Latvijas [armijas] rezerves. Sakarā ar to, ka biju saņēmis ziņas par iespējamām represijām pret krievu virsniekiem, biju piedāvājis visiem virsniekiem, kas skaitījās pie manis uzskaitē, atstāt pilsētu ar Anglijas misijas piegādāto tvaikoni La Plata. Plkst. 12 es tiku arestēts dzīvoklī, turklāt pie manis un manā kancelejā tika veikta rūpīga kratīšana, paņemta visa sarakste, nauda, attaisnojošie dokumenti un cits īpašums (no kancelejas). Orderi par manu arestu man neuzrādīja, taču es biju spiests piekāpties spēka priekšā. Tajā pašā 91

92 Pētījumi naktī bija arestēts arī senators Rimskis Korsakovs 43, viss ģen.[erāļa] Faļejeva 44 birojs un vesela virkne krievu virsnieku, kas atradās Rīgā. Personas, kas veica arestu, bija ļoti uzbudinātā stāvoklī, [Rīgas pilsētas] komandantūrā bija visaugstākā mērā pieklājīgi un lūdza pagaidīt līdz rītam aresta iemeslu noskaidrošanai. 10. oktobrī. plkst. 6 no rīta Latvijas daļas, saņēmušas papildinājumus, pārgāja pretuzbrukumā un atsvieda krievu vācu daļas izejas stāvoklī. Pēc krievu pārbēdzēju sniegtajām ziņām, atkāpšanās atpakaļ izskaidrojama ar krievu vienību atteikšanos doties uz fronti no rezerves. Latvijas daļām uzbrūkot, tās ieguva 14 ložmetējus un sagūstīja 100 vāciešus. Plkst. 12 mani atbrīvoja no komandantūras atnākušais angļu virsnieks no [Lielbritānijas] militārās misijas, turklāt izrādījās, ka biju arestēts pārpratuma dēļ. Nauda un daļa personiskās sarakstes tika atdota. Es izvirzīju jautājumu par citu virsnieku atbrīvošanu, pārējie tika atlaisti vakarā un nākamajā dienā, pēc tam, kad tika noskaidrota viņu piederība ģen. Judeņiča 45 armijai. Garastāvoklis pilsētā uzlabojās. Plkst. 10 vakarā vācu krievu vienības straujā triecienā atkal pārgāja uzbrukumā, piespieda Latvijas daļas atkāpties uz Rīgu. Plkst. 11 vakarā sākās Rīgas pilsētas un Daugavas kreisā krasta steidzīga evakuācija, līdz 11. okt. plkst. 6 no rīta viss kreisais krasts bija atbrīvots no Latvijas karaspēka. 11. oktobrī. No pulkveža Bermonta 46 pienāca radiogramma ar pamiera un nākotnē miera piedāvājumu, lai kopīgi uzbruktu boļševiku frontē. Uzbrukumu Rīgai viņš skaidroja ar nepieciešamību nodrošināt savu kreiso spārnu, kurš pretējā gadījumā paliek neaizsargāts, ja Latvija noslēdz mieru ar boļševikiem. Parlamentāriešus no Latvijas puses neizlaida Latvijas 3. divīzijas daļas, kuras paziņoja, ka nekādā gadījumā nepametīs Rīgu. [..] plkst. 11 no rīta franču karakuģis L Aisne atklāja uguni pret vācu aeroplānu, kas veica izlūkošanu virs pilsētas, atbildē uz to aeroplāns sāka mest bumbas virsū pie muitnīcas [Daugavā] stāvošajiem Sabiedroto kuģiem. Karakuģi pacēla enkurus un aizgāja uz Bolderāju. Ieradās igauņu baterija, kas novietojās pilsētā, plkst. 4 tā atklāja uguni pret Torņakalnu un Āgenskalnu (Rīgas pilsētas priekšpilsētas), atbildēja vācu baterija, acīmredzot haubiču, turklāt no apšaudes ievērojami cieta pilsēta. Tāpat atbrauca divi igauņu bruņotie vilcieni, viens devās uz Ikšķili, otrs aizsargāja pārceltuvi pie pilsētas. Tilti pāri Daugavai palika neskarti. 12. oktobrī. Reta lielgabalu un šauteņu apšaudīšanās. Pēc angļu misijas ielūguma es pārcēlos uz viņu telpām priekš tā, lai viņu aiziešanas gadījumā no Rīgas aizietu ar viņiem, jo man situācija, kad pulkvedis Bermonts pasludināts par tēvijas ienaidnieku, neļāva man palikt pilsētā, ja to 43 Aleksandrs Rimskis-Korsakovs ( ), Krievijas augstākais valsts ierēdnis g. Jaroslavļas gubernators, g. Senāta loceklis, g. Valsts padomes loceklis. Miris Berlīnē. 44 Nikolajs Faļejevs ( ), Krievijas armijas ģenerālmajors. Pirms Pirmā pasaules kara 20. armijas korpusa intendants Viļņas kara apgabalā, atvaļināts, kara sākumā mobilizēts g. Ziemeļrietumu armijā. No g. 26. jūnija Kolčaka vārdā nosauktā krievu brīvprātīgo vervēšanas biroja priekšnieks Rīgā, no g. 1. oktobra Ziemeļrietumu frontes, no g. 1. janvāra Ziemeļrietumu armijas etapa priekšnieks Rīgā. No g. 5. februāra Dienvidkrievijas brīvprātīgo armijas dienestā. Pēc tam dzīvoja Latvijā, miris Rīgā gada 9. oktobrī arī Latvijas prese ziņoja, ka pagājušo nakti atbruņoti un nolikti zem apsardzības daži vietējie krievu militārie centri, kā piemēram, pazīstamā ģenerāļa Faļejeva štābs. Sk.: Baltijas Vēstnesis gada 9. oktobris 45 Nikolajs Judeņičs ( ), Krievijas armijas infantērijas ģenerālis, g. Krievijas Ziemeļrietumuarmijas virspavēlnieks. 46 Pāvels Bermonts ( ), g. Krievijas Rietumu Brīvprātīgās armijas virspavēlnieks, pulkvedis, ģenerālmajors. 92

93 Ēriks Jēkabsons. Krievijas Ziemeļrietumu (Nikolaja Judeņiča) armijas pārstāvniecība Rīgā gada augustā decembrī: Bermonta akcijas konteksts ieņemtu Bermonts. Vāciešu mēģinājums forsēt Daugavu pie Ķekavas un Ikšķiles beidzās bez panākumiem. 13. oktobrī. Krievu vācu daļas stipri ieņēma Daugavgrīvu un Bolderāju. Bākā bija novietoti ložmetēji. No Liepājas, Kopenhāgenas, Helsinkiem ieradās vēl Sabiedroto kuģi, kas izmeta enkuru pie ieejas Daugavā. [..] Sakarā ar stipro vāciešu spiedienu pret karaspēka daļām pie Ikšķiles un ņemot vērā briesmas tikt apietiem, angļu misija plkst. 8 vakarā atstāja tikai trīs virsniekus ar ģen. Bērtu priekšgalā, [pārējie] aizbrauca uz kuģiem, es saņēmu priekšlikumu izbraukt kopā ar viņiem, turklāt angļi, manas nepakļaušanās gadījumā, noņēma no sevis jebkādu atbildību, klāt visam man tika solīti pastāvīgi sakari ar krastu. Jautājums ar virsnieku izbraukšanu izlemts pozitīvā, pie iekāpšanas punkta nolikta sardze no Latvijas [karaspēka] daļas, virsnieku un karavīru apsardzībai no pūļa vardarbības. Plkst. 1 vakarā es ierados uz kontr mīnukuģa Abdiel, kur atradās flotes pavēlnieka un misijas štāba priekšnieka majora Kīnena 47 štābs. 14. oktobrī. No rīta izvirzījās jautājums par Sabiedroto bruņotu iejaukšanos. Jautājums izlemts pozitīvi. No Daugavgrīvas tvaikonī ieradās vācu kaujas iecirkņa priekšnieks, kurš lūdza eskadru izbraukt jūrā, un pretējā gadījumā noņēma no sevis atbildību par nejaušu artilērijas lādiņa trāpījumu kuģiem. Sabiedrotie izvirzīja ultimātu par vācu karaspēka izvešanu no Daugavgrīvas. Daļa misijas [locekļu] pārcēlās uz Princess Margareth, piebraukušo angļu kreiseri, kas noenkurojās jūrā. Ziņu no sauszemes nebija. 15. oktobrī. Plkst beidzās laiks izvešanai no Daugavgrīvas, un Sabiedroto eskadra uzsāka tās bombardēšanu, kas turpinājās 2 stundas, izpostītas visas būves krastā un signāltornis, uz kura bija uzstādīti ložmetēji. Plkst. 3 zem uguns aizsega latvieši no kuģiem izsēdināja desantu, pretestības no vācu puses gandrīz nebija, krievu daļas uzreiz pārgāja mūsu pusē, pametot ieročus. Saņemti 300 gūstekņu, 1 lielgabals, 14 ložmetēji [..] pārējās dienas laikā karakuģi metodiski apšaudīja pretinieka aizmuguri. 16. oktobrī. Misijas virsnieki, kas atradās uz Princess Margareth klāja, tika izsaukti uz mīnukuģi. Uz Abdiel man paziņoja, ka pie Ķekavas latviešiem izdevies pārcelties pāri Daugavai un ieņemt Ķekavas priekštilta nocietinājumus, un 17. oktobrī tiek plānots kombinēts uzbrukums no Daugavgrīvas un Ķekavas puses. [..] Garastāvoklis šajās dienās pacelts, milzīgs patriotisma pacēlums, sevišķi iedzīvotāju zemākajos slāņos. Notiek pastiprināta pierakstīšanās brīvprātīgo vienībās. Bermonta uzstāšanās stipri saasinājusi iedzīvotāju daļas šovinismu attiecībā pret krieviem vispār. Ģen. Judeņiča pavēle un 1 vieglās baterijas nosūtīšana uz fronti atstājusi šeit lielisku iespaidu, un tam mums jāpateicas par to, ka šejienes virsniecību nenoslepkavoja no pakļautības izgājuši latviešu zaldāti. Frontes iecirkņos, kur atrodas krievu daļas, tika izplatīti uzsaukumi ar pārdrukātu ģen. Judeniča pavēli. Rīt mēģināšu nosūtīt uz to pusi aģentu, lai noskaidrotu situāciju tur. Anglijas misija šodien pēc manas iniciatīvas izskatīja jautājumu par krievu gūstekņu nosūtīšanu uz Narvu, uz ko no [Latvijas] Kara [Apsardzības] ministrijas saņemta apstiprinoša atbilde. Tiek veidota komisija no viena angļu, viena latviešu, viena krievu virsnieka gūstekņu filtrācijai. Izpildot Jūsu telegrāfiski doto norādījumu, es palieku Rīgā, lai informētu Jūs par notiekošajām norisēm. [..] Avots: HIA, Nikolai Iudenich Papers, box 7, folder Alfreds Kīnens (Keenan; 1887 pēc 1921), g. Lielbritānijas militārās misijas vadītājs Latvijā. 93

94 Pētījumi N. Baklanova ziņojums K. Krūzenšternam gada 24. oktobrī. Pagājušajās dienās no šī mēneša 18. līdz 23. datumam krievu vācu frontē bez pārmaiņām. Pulkvedis Bermonts stingri tur ieņemto līniju, un Latvijas karaspēks, neraugoties uz Sabiedroto flotes atbalstu, nevar pavirzīties tālāk. Pilsētu regulāri apšauda vācu smagā artilērija, kura acīmredzot tēmē uz centrā izvietotajām igauņu baterijām un viņu bruņoto vilcienu, 48 kas pastāvīgi maina pozīciju. Bija ar smacējošajām gāzēm pildītu artilērijas lādiņu izmantošanas gadījumi (stacijas rajonā un Maskavas forštatē), no kuriem cieta vairāki mierīgie iedzīvotāji. Divas reizes vācu spēki mēģināja forsēt Daugavas upi pie Jaunjelgavas un Ikšķiles, taču abas reizes neveiksmīgi, atstāja gūstekņus, vienu lielgabalu un apmēram 10 ložmetējus. Ieņemot Daugavgrīvu, Latvijas karaspēks ieguva trofejas: viens 77 mm lielgabals, 30 ložmetēju, radiostacija, vairākas lauku virtuves, lādiņi un cits kara materiāls. 287 krievu gūstekņi tika nosūtīti uz koncentrācijas nometni Valmierā. 21. oktobrī aizbraucu uz Valmieru 49 un viņus tur aptaujāju, kā komisijas loceklis krievu atlasīšanai braukšanai uz Judeņiča armiju, atbilstoši nosacījumiem, ko ģen. Judeņičs minēja telegrammā britu misijai. No 287 cilvēkiem prasībām atbilda 1. plastunu pulka 280 zaldāti un 3 virsnieki, kuri arī 22. oktobrī atsevišķā ešelonā angļu dienesta kapteiņa Breja pavadībā tika nosūtīti uz Narvu. Aptaujājot gūstekņus, konstatēts: krievu daļas, pat virsnieki pilnīgi neorientējās uzbrukuma mērķos, turklāt viņiem tikai tika teikts, ka viņi iet pret boļševikiem. Par ģen. Judeņiča pavēli viņi zināja vienīgi no baumām, un jebkādas sarunas par šo tēmu izraisīja vajāšanu, visās daļās bija daudz personu, kas atradās slepenā sakarā ar armijas pretizlūkošanu, tāpēc skaļi apspriest šīs baumas nedrīkstēja. Aptaujājot konstatēts liels dažādu kalibru artilērijas daudzums [..] ceļā no Jelgavas uz Olaini. 1. plastunu pulka organizācija sekojoša: 3 trīsrotu bataljoni, no kuriem 3. bataljons tīri vācisks ar vācu komandieriem. Rotas skaitliskais sastāvs durkļu, pie katras rotas vieglo ložmetēju komanda (četri gabali), pie bataljona smago ložmetēju komanda (astoņi gabali), mīnmetēju komanda (četri vecā parauga vieglie mīnmetēji) un sakaru komanda. Visas komandas tīri vāciskas. Aizmugurē noliktavās ir lielkalibra šautenes ar bruņusitēju patronām pret bruņotajiem automobiļiem un tankiem. Konstatēts arī liels aeroplānu skaits (redzējuši līdz 20 gabaliem), pēc latviešu pretizlūkošanas ziņām, to ir līdz 80. Krievu vācu spēku uzbrukuma laikā Rīgā gūstā bija saņemti divi Latvijas bruņotie automobiļi un daudz ložmetēju. [..] No Jelgavas cauri Liepājai 23. oktobrī atbraukusī, ļoti zinoša persona informē, ka stāvoklis tur sekojošs: jaunā valdība tās vadītāja grāfa Pālena 50 personā kategoriski uzstājās pret uzbrukumu Rīgai, turklāt norādīja, ka pirms uzsākt plāna realizāciju (aiziet līdz Daugavai, tādējādi nodrošinot savu kreiso spārnu, pēc tam uzsākot miera sarunas ar Latviju un Igauniju, lai panāktu kopdarbību boļševiku frontē), vajadzēja precīzi noskaidrot, vai minēto valstu valdības piekritīs vest ar jauno valdību jebkādas sarunas. Taču pulkvedis Bermonts, vācu pavēlniecības uzbrukumu piespiests, acīmredzot neņēma vērā šo paziņojumu. Pēc uzbrukuma sākuma Jelgavā bija vērojama 48 Plastuni kazaku kājnieki Krievijas militārajos formējumos 49 Latvijas armijas Vidzemes Latgales gūstekņu nometne Valmieras mācītājmuižā, Valmiermuižā un Kauguru muižā. 50 Konstantīns Pālens ( ), Krievijas valsts ierēdnis, hofmeisters (gubernators, Senāta loceklis), muižu īpašnieks Kurzemes guberņā. 94

95 Ēriks Jēkabsons. Krievijas Ziemeļrietumu (Nikolaja Judeņiča) armijas pārstāvniecība Rīgā gada augustā decembrī: Bermonta akcijas konteksts neapmierinātība ar operāciju, turklāt daudzi no augstākajiem komandieriem vēlētos atkāpties, taču to izdarīt dotajā brīdī būtu ārkārtīgi grūti. Liels skaits krievu virsnieku vērsās pie personas, kas ieradās no Jelgavas, ar lūgumu palīdzēt kaut kā pārcelties uz Narvu. Šo jautājumu es vakar izvirzīju Anglijas militārajā misijā, turklāt šis jautājums atrodas apspriešanas stadijā. [..] Pēdējo dienu laikā Latvijas armijas augstākajā komandējošajā sastāvā notikusi virkne nozīmīgu pārmaiņu: atcelts no amata virspavēlnieks Sīmansons 51 (acīmredzot dēļ neveiksmīgās operācijas pie Rīgas), viņa vietā iecelts 1. divīzijas komandieris pulkvedis Balodis, ko var ļoti apsveikt, jo pulkv. Balodis ir rusofilu strāvojuma pārstāvis; štāba priekšnieks pulkvedis Kalniņš 52 tāpat aizgājis no ieņemtā amata, štāba priekšnieka amatu pagaidām izpilda pulkvedis Laimiņš, 53 šajā amatā tiek iecelts ģenerālštāba pulkvedis Ozols, 54 kurš pašlaik atrodas Igaunijas Ģenerālštābā. Pulkv. Ozols bija jūlija uzbrukuma Rīgai vadītājs un ir ļoti populārs šejienes militārajās aprindās. Viņa iecelšana, jādomā, iecerēta sakarā ar vēlēšanos dot pretsvaru rusofiliskajam virspavēlnieka virzienam. Tāpat atcelts 2. divīzijas komandieris pulkv. Zemitāns 55 un 6.[Rīgas kājnieku] pulka (2. divīzijā) komandieris Šmits 56 [..] Pulkveža Zemitāna atcelšana var tikai apsveikt, jo viņa personā mums bija darīšana ar niknu jebkādu rusofilisku tendenču pretinieku. 57 Jautājums par Sabiedroto bruņotu iejaukšanos operācijās pret pulkv. Bermontu tika apspriests diezgan ilgi, turklāt daudzas personas no misiju sastāva bija kategoriski pret, uz šo iejaukšanos uzstāja Francijas pārstāvis pulkv. Diparkē. 58 Sakarā ar pilsētā esošo aplenkuma stāvokli, regulāras kurjeru satiksmes ar Tallinu ierīkošana ļoti apgrūtināta, jo vairāk tāpēc, ka Igaunijas konsuls no Rīgas izbraucis. 59 Šajā brīdī kopīgi ar ģenerāli Faļejevu mēs nodarbojamies ar regulāru Rīgā palikušo virsnieku un karaklausībai 51 Dāvis Sīmansons ( ), Latvijas armijas ģenerālis g. 10. jūlijs 16. oktobris armijas virspavēlnieks, formāli atkāpies no amata slimības dēļ, patiesībā sakarā ar neveiksmēm frontē. 52 Eduards Kalniņš ( ), Latvijas armijas ģenerālis g. jūlijs oktobris Armijas virspavēlnieka štāba priekšnieka vietas izpildītājs, pēc tam galvenās artilērijas pārvaldes priekšnieks. 53 Eduards Laimiņš ( ), Latvijas armijas pulkvedis. No g. jūlija Austrumu frontes štāba, no augusta Kurzemes divīzijas štāba priekšnieks. Vēlāk vairakkārt iekšlietu, kara ministrs. 54 Voldemārs Ozols ( ), Latvijas armijas pulkvedis leitnants g. pavasarī un vasarā Ziemeļlatvijas brigādes štāba priekšnieks, jūnijā devies uz Igauniju, 10. oktobrī ieskaitīts Latvijas armijas virspavēlnieka štābā, 29. oktobrī iecelts par štāba Operatīvās daļas priekšnieku (līdz 27. decembrim). 55 Jorģis Zemitāns ( ), Latvijas armijas pulkvedis. No g. februāra Ziemeļlatvijas karaspēka (vēlāk brigādes), no jūlija Vidzemes divīzijas komandieris. Oktobrī atcelts no amata sakarā ar neveiksmīgo atkāpšanās gaitu. 56 Pauls Šmits ( ), Latvijas armijas pulkvedis g. 12. oktobrī atcelts no 6. Rīgas kājnieku pulka komandiera amata sakarā ar neveiksmīgo atkāpšanos no Pārdaugavas. 57 Ziemeļrietumu armijas kara aģents (militārais atašejs) Dānijā savā uz aģentu un rezidentu ziņām sniegtajā pārskatā par stāvokli Lejaskurzemē līdz 27. oktobrim dēvēja atceltos D. Sīmansonu, J. Zemitānu un E. Kalniņu par pusboļševikiem, jo pirmais bija pazīstams ar saviem radikālajiem soļiem pret landesvēru, otrais pēc landesvēra veiktās Rīgas ieņemšanas pieņēmis savā divīzijā daudzus boļševikus un kopā ar igauņiem cīnījies pret landesvēru, trešais vienkārši pazīstams separātists. Sk.: HIA, Nikolai Iudenich Papers, box 3, folder Emanuils Diparkē (DuParquet; ), Francijas armijas pulkvežleitnants, g. militārās misijas vaditājs Latvijā. 59 Igaunijas Republikas konsuls Rīgā (1919. g. jūlijs g. decembris) bija Teodors Tallmeistars (Tallmeistar; ). 95

96 Pētījumi pakļauto nosūtīšanu uz Narvu, turklāt Anglijas militārā misija visādos veidos nāk mums pretim: viens ešelons jau nosūtīts, šodien aiziet otrs ešelons ar 44 cilvēkiem. Ievērojot to, ka pilsētā un vispār Latvijā atrodas ļoti daudz cilvēku iesaukuma gados, kuri sevi dēvē par Krievijas pavalstniekiem un ar to mēģina izvairīties no Latvijas valdības izsludinātās visu personu, kas dzimušas pēc gada, mobilizācijas, es uzskatu par nepieciešamu stāties sakaros ar Latvijas valdību tādas pašas Latvijas teritorijā dzīvojošo Krievijas pavalstnieku mobilizācijas izsludināšanai, kā tas tika izdarīts Tallinā. Domāju, ka Latvijas valdība kopā ar Sabiedroto misijām visādi nāks pretim šim nodomam. Šī pasākuma realizācijas gadījumā būtu nepieciešams iecelt Rīgā pilnībā kompetentu personu veselas jautājumu virknes noregulēšanai saistībā ar šāda soļa ieviešanu dzīvē, jo šeit esošais ģen. Faļejevs diez vai spēs tikt galā ar šo uzdevumu. Pie tā varētu kā vadītāju piesaistīt ģenerālštāba ģenerālmajoru Šnābelu, 60 kura veselība šobrīd tiktāl uzlabojusies, ka atļauj viņam atkal sākt dienestu. 61 Avots: HIA, Nikolai Iudenich Papers, box 7, folder 21. N. Baklanova ziņojums K. Krūzenšternam gada 7. novembrī. No š. g. 26. oktobra līdz 1. novembrim vācu krievu frontē mierīgi; reta šauteņu, lielgabalu, mīnmetēju apšaude. Naktī no 2. uz 3. novembri Sabiedroto flote sāka artilērijas sagatavošanos, pēc kā Latvijas karaspēks plkst. 6 no rīta 3. novembrī sāka uzbrukumu visā līnijā Iļģuciems Lielupes grīva; neskatoties uz stipro vācu daļu pretestību, Latvijas karaspēkam izdevās izvirzīties. Līdz pat 6. novembrim šajā frontē notiek nepārtraukta kauja. Visi vāciešu pretuzbrukumi atsisti [..]. Ievērojot kaujas lielo intensitāti, abu pušu zaudējumi acīmredzot ir ļoti lieli (ziņas par Latvijas armijas zaudējumiem neizdevās iegūt pat Anglijas misijā). Naktī no 4. uz 5. novembri Latvijas karaspēks divas reizes centās forsēt Daugavu pie Rīgas, taču abas reizes nesekmīgi. Vienlaikus ar uzbrukumu labajā spārnā tika mēģināts uzbrukt arī kreisajā Ikšķiles rajonā, taču sakarā ar spēcīgas artilērijas trūkumu Latvijas karaspēkam gūt jebkādus panākumus neizdevās, neskatoties uz ko, tomēr oficiālajos biļetenos tika ievietotas ziņas par panākumiem šajā virzienā. [..] Daudz tiek runāts par Polijas bruņotu iejaukšanos šajā konfliktā ar brīvas pieejas nosacījumu Rīgas ostai. Acīmredzot šī iemesla dēļ no Varšavas aeroplānā bija atlidojis Polijas Republikas pārstāvis. 62 Viss Igaunijas karaspēks, baterijas, bruņotais vilciens aizgājuši atpakaļ uz Igauniju, jo Igaunijas piedalīšanās nosacījumi konfliktā, konkrēti: augstākās visa karaspēka virspavēlniecības nodošana igauņu ģenerālim Sotsam, 63 samaksa miljons marku dienā, viss kara laupījums, invalīdu un kritušo 60 Pjotrs Šnābels (1873 pēc 1922), Krievijas armijas ģenerālmajors, beidzis Ģenerālštaba akadēmiju. Pirmajā pasaules karā 42. armijas korpusa Etapu saimniecības pārvaldes priekšnieks; no g. Ziemeļrietumu armijā. 29. oktobrī Krūzenšterns lūdza N. Judeņiču apsvērt P. Šnābela iecelšanu par pārstāvi Latvijā (HIA, Nikolai Iudenich Papers, box 5, folder 27), novembrī iecelts šajā amatā, no g. februāra armijas likvidācijas biroja vadītājs Rīgā oktobrī Baklanovs telegrāfiski pieprasīja atsūtīt uz Rīgu pilnvarotu personu mobilizācijas darbu veikšanai, bet nākošajā dienā Kara ministrijas kanceleja informēja par to virspavēlnieku, uzsverot, ka Rīgā atrodas apmēram 2000 Krievijas pilsoņu, kas izvairās no mobilizācijas Latvijas armijā un kurus vajadzētu iesaukt Ziemeļkrievijas armijā, kā jau tas izdarīts Tallinā. Sk.: HIA, Nikolai Iudenich Papers, box 7, folder Polijas armijas virspavēlnieka pārstāvis (no g. septembra) Latvijā kapteinis Aleksandrs Miškovskis (Myszkowski; ), kurš 15. oktobrī atlidoja no Viļņas uz Latviju (lidmašīna avarēja pie Nītaures). 63 Jāns Sotss(Jaan Soots) ( ), Igaunijas armijas ģenerālmajors g. Armijas virspavēlnieka štāba priekšnieks. 96

97 Ēriks Jēkabsons. Krievijas Ziemeļrietumu (Nikolaja Judeņiča) armijas pārstāvniecība Rīgā gada augustā decembrī: Bermonta akcijas konteksts ģimeņu nodrošināšana ar pensijām, kā arī Valmieras 64 un Ainažu nodošana kopā ar pieciem pagastiem Igaunijai, tika atzīti par pārlieku smagiem. Vispār Latvijas un Igaunijas attiecības pēdējā laikā diezgan sasprindzinātas. Pilsētā dažādās vietās atkal uzstādīti vairāki lielgabali, no tiem daži noņemti no angļu karakuģiem; mēģinot sataustīt šīs baterijas, vācieši visu laiku apšauda pilsētu, turklāt vecpilsēta ievērojami cietusi. Par štāba priekšnieku, kopā ar šajā amatā iecerēto pulkvedi Ozolu, iecelts pulkvedis Radziņš. 65 Pulkveža Radziņa (ģenerālštāba, ieradies nesen no Ukrainas 66 ) iecelšana un pulkveža Ozola izsaukšana no Igaunijas nozīmē sociāldemokrātu partijas iespaida palielināšanos, tāpat šī partija pastiprināti propagandē par pulkveža Baloža kā pārlieku mērena atcelšanu. Starp virsniekiem, galvenokārt štābos un militārajās iestādēs, jūtams spēcīgs morāles pagrimums: par nozīmīgu kukuli var panākt jebko. No pēdējā mobilizācijā iesauktajām personām tikai 25% cilvēku derīgi ierindai, kas tomēr netraucē nosūtīt visus mobilizētos Kurzemes fronti noturošo 2. un 3. divīzijas ierindas daļu papildināšanai. 5. datumā pie Ikšķiles pārnāca grupa krievu karavīru ar pieciem virsniekiem, ar diviem ložmetējiem priekš tā, lai tiktu nosūtīti uz Ziemeļrietumu fronti. Acīmredzot tas ir mana aģenta darbības rezultāts, tas tika no manis nedēļu atpakaļ nosūtīts cauri Liepājai uz Jelgavu ar pie Bolderājas gūstā krituša virsnieka vēstuli saviem līdzbiedriem. Šie karavīri un virsnieki atrodas ģen. Faļejeva [vadītajā] etapā un tiks ar pirmo ešelonu nosūtīti uz Narvu. [..] Pievienojot mana aģenta ziņojumus par noskaņojumu dažādās Rīgas pilsētas iedzīvotāju grupās un Rīgā klīstošajām baumām, varu piebilst, ka, neraugoties uz sabiezinātajām krāsām, noskaņojums atspoguļots diezgan pareizi. Varu pie tā piebilst, ka Zemnieku savienība, viena no pašām lielākajām sīko zemes īpašnieku privātīpašnieku partijām, sāk arī pievienoties opozīcijai. Valdošo aprindu šovinisms sācis izplatīties pat uz Sabiedrotajiem, ko latvieši pacieš kā nepieciešamo ļaunumu. Pilsētas pārtikas valde vienbalsīgi izlēma jautājumu par ārzemju pavalstnieku izraidīšanu no Latvijas, jo tie stipri apgrūtina Latviju pārtikas ziņā, vienlaikus nevēloties izpildīt savu pilsoņa pienākumu pret savu valsti, ar to domājot Latviju; šis solis galvenokārt vērsts pret personām, kas lielā skaitā pāriet ārvalstu pavalstniecībā, lai izvairītos no Latvijas mobilizācijas. Zīmīgs ir arī Latvijas valūtas stiprais kritiens, kuru lielā skaitā piedāvā 50% zem paritātes vērtības.[..] Avots: HIA, Nikolai Iudenich Papers, box 7, folder 21. Pielikums 67 Bermonta akcija, tās cēloņi un sekas, kā arī ar aplenkuma stāvokli saistītās grūtības, ir tas, kas šobrīd vienīgais interesē Rīgas iedzīvotāju. Jebkurā gadījumā, Bermonta akcija atklāja dažādu nacionalitāšu un iedzīvotāju grupu īsto attiecību raksturu. 64 Igaunijas puses prasību uzskaitījums ir nedaudz pārspīlēts (Valmiera netika prasīta). 65 Pēteris Radziņš ( ), Latvijas armijas ģenerālis g. 27. oktobris g. oktobris Armijas virspavēlnieka štāba priekšnieks. 66 P. Radziņš bija Ukrainas Tautas Republikas armijas štāba priekšnieka palīgs. 67 Pielikumā ievietotā pārskata autors, ko N. Baklanovs dēvē par savu aģentu, acīmredzot ir kāds vietējais krievu iedzīvotājs, kas pieder pie šīs minoritātes politiski radikālākā, Latvijas neatkarībai izteikti nelabvēlīgākā grupējuma, tāpēc pret dokumentā minētajiem faktiem jāizturas sevišķi piesardzīgi, taču pārskats sniedz būtisku informāciju un liecina par zināmas Rīgas iedzīvotāju daļas attieksmi pret notiekošo. 97

98 Pētījumi Latviešu aprindās jūtama ārkārtīga neiecietība pret visu krievisko un vācisko. No zemnieku savienības līdz sociāldemokrātiem, no Klīves, ko dēvē par latviešu Markovu II, 68 līdz Menderam, 69 visās latviešu partijās valda naids pret jebkādu kolčakismu. Kolčaks 70 un Deņikins, 71 tāpat kā Golcs 72 un Bermonts, tiek uzskatīti par pašiem bīstamākajiem Latvijas ienaidniekiem. Pie citiem uzskatiem pieturas vienīgi ļoti nenozīmīga un, acīmredzami, Rīgā ļoti sašķelta niedristu 73 grupa, kas netic Latvijas valsts ilgtspējai, un daļa virsniecības, kas stāv ārpus politikas. Tomēr lielie satricinājumi, kurus savas īsās pastāvēšanas laikā pārcietusi Latvija, un sevišķi Rīga, atvēsinājusi pārliecīgo patriotu un šovinistu dedzību. Federācijas ideja ar citām valstīm, gan nomaļu, gan arī Krieviju, ar tās demokrātiskas iekārtas nosacījumu, sāk iekļūt pašās ietekmīgākajās aprindās. Latviešiem gribētos ticēt, ka abpusējs kompromiss ir iespējams. Nereti viņi izdala krievu Ziemeļrietumu valdību un ģenerāli Judeņiču no tīro kolčakiešu skaita, bet ārlietu ministrs Meierovics 74 izteica frāzi: ar viņiem mēs varētu atrast kopēju valodu. 75 Runājot par šo, sava loma bija pazīstamajai Ziemeļriet.[umu] valdības notai Latvijas valdībai, un ne mazāk pazīstamajai ģenerāļa Judeņiča pavēlei par Bermontu. Visu minēto, t. i., augsto politiku realizē tikai inteliģence, kā arī pilsētas un lauku buržuāzija. Vienkāršā tauta alkst kārtības, lai kāda tā nebūtu, un visvairāk, pēc vecas atmiņas, uzticas šajā nozīmē krievu varai. Visbeidzot, ievērojama pilsētas proletariāta daļa joprojām atrodas boļševiku vai boļševikiem tuvu mācību varā. Bermontiāde un tai sekojošais šovinisma izvirdums izraisīja tādu patvaļu, kāda nebija nekad agrāk, attieksmē pret ārzemniekiem, saprotams, pret tiem no viņiem, kam nebija personisku aizstāvju, t. i., krieviem, vāciešiem un ebrejiem. 68 Domāts Nikolajs Markovs ( ), dēvēts arī par Markovu Otro (blakus vecākajam brālim pazīstamam sabiedriskajam darbiniekam Ļevam Markovam). Viens no aktīvākajiem Krievu tautas savienības (t. s. melnsimtnieku) vadītājiem, g. galvenās valdes priekšsēdētājs, pazīstams ar savu šovinismu un antisemītismu. 69 Fricis Menders ( ), zvērināts advokāts, viens no Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas vadošajiem politiķiem g. 11. decembrī Baklanovs nosūtīja savai priekšniecībai Rīgā ASV Valsts departamenta pārstāvniecībā iedoto F. Mendera raksturojuma kopiju, kāda tika nosūtīta arī uz Vašingtonu: [..] Ar [advokāta] praksi nenodarbojas, dzīvo no partijas līdzekļiem un literatūras darba sociāldemokrātu presē. Redzams orators, politikā demagogs, uz prodiktīvu politisku darbu nav spējīgs [..]. Galējs latviešu šovinists, neiecietīgi izturas pret nacionālajām minoritātēm, naidīgi noskaņots pret krieviem un vāciešiem. Dedzīgs miera atbalstītājs ar boļševikiem [..] (HIA, Nikolai Iudenich Papers, box 7, folder 23). 70 Aleksandrs Kolčaks ( ), Krievijas Kara flotes kontradmirālis, viens no Pilsoņu kara galvenajiem balto kustības vadītājiem g. t. s. Krievijas Augstākais pavēlnieks, darbojās Krievijas austrumu daļā, Sibīrijā. 71 Antons Deņikins ( ), Krievijas armijas ģenerālleitnants, viens no Pilsoņu kara galvenajiem balto kustības vadītājiem. No g. vadīja pretboļševistisko cīņu Krievijas dienvidos, g. Krievijas Dienvidu karaspēka virspavēlnieks. 72 Rīdigers fon der Golcs (von der Goltz; ), Vācijas armijas ģenerālis. No g. februāra Vācijas armijas 6. rezerves korpusa komandieris Latvijā un Lietuvā, Liepājas gubernators, pēc sakāves pie Cēsīm Jelgavā g. 21. septembrī noslēdza līgumu ar Bermontu par vācu karaspēka pāriešanu viņa komandētajā armijā. 73 Domāti Andrieva Niedras ( ; g. aprīlī jūnijā provāciskās valdības vadītājs, rudenī darbojās Bermonta spēku ieņemtajā Zemgalē) atbalstītāji jeb drīzāk tie konservatīvie spēki, kas izskatīja iespēju sadarboties ar vācbaltiešu faktoru. 74 Zigfrīds Anna Meierovics ( ), valstsvīrs, no g. ārlietu ministrs. 75 Jādomā, runa ir par Z. Meierovica runu Tautas padomē g. 6. oktobrī, kurā viņš uzsvēra, ka latvijas interesēs ir redzēt Krievijā demokrātisku varu, kas būs gatava atzīt Latvijas likumīgās prasības pēc neatkarības. 98

99 Ēriks Jēkabsons. Krievijas Ziemeļrietumu (Nikolaja Judeņiča) armijas pārstāvniecība Rīgā gada augustā decembrī: Bermonta akcijas konteksts Salīdzinoši vieglāk klājās vāciešiem. No vienas puses, viņi ir tik lielā mērā izputināti, ka paliek neievainojami pat ārkārtējam kara laika nodoklim. No otras vāciešu jaunatne, iestājoties Baltijas landesvērā, nevar būt piespiedu kārtā iesaukta Latvijas karaspēka daļās. Turpretī pats landesvērs ir pietiekošs militārs spēks, lai [latvieši] centīgi izvairītos no konflikta ar to. Turpretī krievi ir vispārēji neaizsargāti. Baltās Krievijas diplomātiskā pārstāvja Rīgā nekad nav bijis. Ar biedrību Pašpalīdzība 76 vienīgo novada 77 krievu organizāciju pilnīgi nerēķinās. Tās priekššēdetājs, kā zināms, bija arestēts, pēc tam atbrīvots. 78 Krievu iedzīvotāji, kas sastāv no pirms kara Rīgā dzīvojušo tirgotāju un ierēdņu ģimenēm, kā arī visdažādāko kārtu bēgļiem no Petrogradas, Maskavas, Pleskavas, it kā karājās gaisā kopš pašas tagadējās valdības izveidošanās. Taču, līdz ar Jelgavas frontes rašanos, 79 sākās sistemātiska visa krieviskā vajāšana. Drošības departaments, 80 ko vada nepazīstamais kapteinis Zommers, 81 kas tiek dēvēts par Rīgas čerezvičajku 82, ir pārvērties par ieslodzījuma vietu, uz kurieni veda no ielas un privātiem dzīvokļiem vīriešus iesaukšanas vecumā, galvenokārt, krievus un ebrejus, un no kurienes viņus piespiedu kārtā nosūtīja uz Latvijas armiju. Pats kapteinis Zommers un viņa tuvākie palīgi nekautrējās no draudiem un ņirgāšanās, bieži rupjas lamāšanās pavadībā par visu krievisko. Aktieris Raskoļskis, 83 kas atteicās iestāties Latvijas armijā, tika piekauts. Savukārt kara nodoklis ar īpašu enerģiju un pilnīgi patvaļīgos apjomos tiek ņemts no krievu un ebreju tirgotājiem. Viens ne bagāts un daudzbērnu krievu tirgotājs, kuram tika uzlikts nesamērīgs nodoklis 6000 Latvijas rubļu apmērā, nebija spējīgs to samaksāt. Viņš tika arestēts un policijas ierēdņi (2. iecirknis), viņa klātbūtnē pielādējuši šautenes, mērķēja uz viņu, draudot par nodokļa nesamaksāšanu nekavējoties nošaut. Cietušais iesniedza sūdzību angļu misijā, taču sekojošie draudi un solījums noņemt daļu no nodokļa, lika viņam paņemt sūdzību atpakaļ. Līdzīgu, varasiestāžu patvaļu attiecībā pret krieviem raksturojošu piemēru, varētu minēt vēl ne vienu vien. Saniknoti par vajāšanām un neatrodot aizsardzību tur, kur to varētu sagaidīt, t. i., sabiedroto misijās, krievu iedzīvotāji arvien vairāk vīlās sabiedrotajos un savā lielākajā daļā juta līdzi Bermonta kustībai. Lielākā daļa gaidīja viņu kā atbrīvotāju no patvaļas un vardarbības. Atsevišķas labējo grupas vēlējās saskatīt viņā vecā režīma atbalstītāju. Tikai neliela inteliģences daļa uzskatīja Bermonta kustību par tīri vācisku un pozitīvi novērtēja sabiedroto politiku. Visai interesants ir Rīgas ebreju stāvoklis, gan vietējo, gan iebraukušo. Latviešu valdošās aprindas noteikti pauž pret viņiem pilnīgu neuzticēšanos. Vienlaicīgi viņus ārkārtīgi enerģiski g. A. Rimska Korsakova izveidota un vadīta krievu komiteja Pašpalīdzība Rīgā, kas pastāvēja līdztekus Rīgas krievu komitejai, tātad nebija vienīgā šāda veida organizācija. 77 N. Baklanovs šajā gadījumā lieto krievu valodas vārdu kraj novads. 78 Organizācijas priekšsēdētājs bija bij. Krievijas Senāta loceklis A. Rimskis Korsakovs. Viņš tika arestēts 9. oktobrī, pēc tam atbrīvots, no Rīgas aizbrauca 20. oktobrī. 79 Domāts Bermonta spēku uzbrukuma sākums. 80 Nav skaidrs, kādu iestādi šeit domājis ziņojuma autors, jo aplūkojamajā iekšējo drošību nodrošināja Armijas virspavēlnieka štāba Iekšējās izlūkošanas nodaļa, armijas komandantūras un policija. Iespējams, ka atsevišķu uzdevumu veikšanai tika piesaistītas arī 1. Studentu bataljona apakšvienības rotas komandiera F. Zommera vadībā. 81 Frīdrihs Zommers ( ), Latvijas armijas kapteinis, pulkvedis leitnants. No g. jūlija Valsts kancelejas Informācijas biroja priekšnieks, oktobris novembris 1. Studentu bataljona rotas komandieris. 82 Čerezvičajka tautā lietots apzīmējums Viskrievijas Ārkārtējai komisijai cīņai ar kontrrevolūciju un sabotāžu (krievu val. Cherezvichajnaja komisija dlja borjbi s kontrrevoljucijej i sabotazhom). 83 Diemžēl LVVA materiālos pagaidām neizdevās atrast datus par šādu aktieri. 99

100 Pētījumi mudina pildīt pilsoņu pienākumus, pat tos no viņiem, kas nav Latvijas pilsoņi. Iesaukuma vecuma vīriešu piespiedu mobilizācija, pasakaina apjoma ārkārtējais nodoklis, preču rekvizīcija par patvaļīgām cenām ir radījušas ebrejiem tirgotājiem un pat nekomersantiem neizturamus apstākļus. Bermontiādes laikā, ar acīmredzamu varas iestāžu atbalstu, iekšpilsētā latviešu zaldāti izlaupījuši no trīsdesmit līdz četrdesmit ebreju veikalu. 84 Pilsētas prefekts Dambekalns, 85 augstāk minētais kapteinis Zommers un daudzas citas oficiālas personas apsveic antisemītiskus izlēcienus. Vislielāko sašutumu izraisa bagātu un cienījamu Rīgas tirgotāju tēva un dēla Meieroviču nošaušana pēc lauka kara tiesas sprieduma, viņus apvainojot spiegošanā par labu Bermontam. Apvainojums tika izvirzīts, balstoties vienīgi uz to, ka Meieroviči pilnīgi atklāti un neslēpjoties bija vērojuši pie Rīgas notiekošo kauju vienkāršā teātra binoklī. Viss minētais novedis pie tā, ka ebreju iedzīvotāji ir pilnīgi varasiestāžu un zaldātu terorizēti un gaida Bermontu kā glābēju, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņa ieņemtajos apgabalos attieksme pret ebrejiem pilnīgi savādāka. Vispār viņi noskaņoti daļēji ģermanofiliski, daļēji rusofiliski un saskata palīdzību vienīgi krievu vai vācu varas atnākšanā. Tādējādi sveštautieši un ārzemnieki, kuri nepieder valstīm, kas atrodas savienībā ar Latviju, ir galēji neapmierināti ar stāvokli un gatavi redzēt izeju vienalga iekš kā. Kas attiecas uz visu laiku pilsētā cirkulējošajām baumām, diezgan labi atspoguļošajām kopējo noskaņojumu, tad tās jāsadala vairākās grupās. Galvenā baumu sērija attiecās uz Jelgavas frontē notiekošo, lielākoties atspoguļojot Bermonta reālās vai šķietamās uzvaras, par to, ka viņš ieņēmis Jaunjelgavu, Krustpili, pārgājis Daugavu, un par dziļām apejošajām operācijām. Otra baumu sērija, cenšoties noskaidrot viņa kustības mērķus, saistīja viņu vai nu ar ģenerāli Deņikinu, vai arī ģenerāli Judeņiču un pat aprakstīja ģenerāļa Judeņiča šķietamo braucienu uz Jelgavu. Trešā [baumu] sērija ziņoja par sabiedroto starpniecību, lielākoties amerikāņu, starp Latvijas pavēlniecību un Bermontu un par vienošanās nosacījumiem starp viņiem. Parasti šī vienošanās paredzēja latviešu piekrišanu izlaist cauri Bermonta karaspēku uz boļševiku fronti un atzīt federatīvu saistību ar Krieviju vai pat pakļaušanās tai, balstoties uz plašu autonomiju. Ceturtā baumu grupa skāra Igaunijas un Latvijas savstarpējās attiecības, norādīja uz Igaunijas nesamērīgi augstajām prasībām par palīdzību pret Bermontu, par attiecību pārtraukšanu starp šīm valstīm vai vismaz uz galēji sasprindzinātām to attiecībām. Piektā baumu sērija ziņoja parasti izdomātas ziņas par boļševiku darbības pastiprināšanu un par sarunu gaitu ar viņiem. Dažreiz tika runāts pat par miera noslēgšanu kā par jau notikušu faktu. Sestā un pēdējā baumu grupa, kas cirkulēja un turpina arī pašlaik cirkulēt sabiedrībā, skar pārmaiņu iespējas valdībā. Ulmaņa un puses kabineta atkāpšanās saistībā ar sociāldemokrātu deputāta Mendera vārdu iemīļota šīs baumu grupas tēma. No šejienes skaidrs, kādā virzienā strādāja iedzīvotāja fantāzija, un kur to virzīja viss līdz galam nesadzirdētais un nesaredzētais. Avots: HIA, Nikolai Iudenich Papers, box 7, folder Minētais apgalvojums ir tendenciozs un nepatiess, jo Bermonta karaspēka uzbrukuma sākumā Vecrīgā lielākā daļa veikalu tika pamesti, ko izmantoja gan vietējie iedzīvotāji, gan atbraukušo Igaunijas armijas bruņoto vilcienu karavīri, taču tas nekādi nebija vērsts tikai pret ebreju veikaliem, bet pilnīgi visiem. 85 Jānis Dambekalns ( ), Latvijas armijas kapteinis. No g. jūlija Rīgas militārās policijas priekšnieks, vēlāk Rīgas prefekts. 100

101 Ēriks Jēkabsons. Krievijas Ziemeļrietumu (Nikolaja Judeņiča) armijas pārstāvniecība Rīgā gada augustā decembrī: Bermonta akcijas konteksts N. Baklanova ziņojums K. Krūzenšternam gada 18. novembrī. 9. novembrī Latvijas karaspēks ar sabiedroto flotes atbalstu atkal sāka uzbrukumu krievu vācu frontē, turklāt trieciens tika virzīts divos virzienos gar jūras krastu uz Sloku un no Lielupes tilta pie Bulduriem uz Jelgavas šoseju, nolūkā atšķelt Torņakalnu un Āgenskalnu no savas bāzes Jelgavas. 10. novembra pievakarē Latvijas karaspēks ieņēma Zolitūdes staciju un sasniedza Zasulauka staciju, plkst. septiņos vakarā vācieši pret pilsētu atklāja nekārtīgu uguni no saviem visu kalibru lielgabaliem un mīnmetējiem, turklāt pilsētā bija daudz upuru starp civiliedzīvotājiem (vairāk par 70). Naktī uz 11. [novembri] krievu vācu daļas zem uzbrūkošā pretinieka spiediena sāka steidzīgi evakuēt Āgenskalnu un Torņakalnu. Evakuācija bija tik sasteigta, ka tika pamesti 11 lielgabali, tajā skaitā divi smagie, apmēram 80 ložmetēji un vairāki desmiti bumbmetēju un mīnmetēju. Plkst. 6 no rīta 11. novembrī Latvijas karaspēks ieņēma Pārdaugavu un sāka spiest vācu karaspēku, kas atkāpās. Līdz 11. novembra vakaram tas sasniedza Olaines Ķekavas līniju, cenšoties iziet aizmugurē pretinieka karaspēkam, kas atradās pozīcijās pie Jaunjelgavas. [..] Pārdaugava Torņakalns, Āgenskalns un Zasulauks stipri cietuši no sabiedroto un latviešu artilērijas uguns, novietojoties Pārdaugavā, latviešu karaspēks izsludināja stingru visu iedzīvotāju reģistrāciju, acīmredzot, lai notvertu no tās puses ieradušos elementus. Tika izveidotas kara lauka tiesas, kuras sodīja ar nāvessodiem visus jebkādā niecīgā veidā saistītos ar Bermontiādi. Pēc aģentūras sniegtajām ziņām bija nošauti vairāk par simts cilvēkiem. Sakarā ar to, ka nošaušanas kļuva masveidīgas, es izvirzīju Anglijas misijā jautājumu par nepieciešamību komandēt uz lauka kara tiesām sabiedroto misiju pārstāvjus. Boļševiku panākumi Narvas frontē deva iespēju šejienes boļševikiem atkal uzsākt, galvenokārt karaspēkā, spēcīgu propagandu. Pilsētā notiek plaši aresti, turklāt tika atrasta vesela organizācija, kas nodarbojās ar aģitatoru nosūtīšanu no Padomju Krievijas caur Jelgavi Tauraģi uz Vāciju un caur Valku uz Tallinu. Arestējot šīs organizācijas vadītājus Rīgā, tika atrasti visu aģentu Tallinā, Valkā, Jelgavā, Tauraģē un Berlīnē saraksti. Pilsētā pastiprināti klīst baumas par gaidāmo boļševiku iebrukumu. Saskaņā ar latviešu pretizlūkošanas ziņām, boļševiki savelk spēkus, kas atbrīvojušies Narvas frontē, Daugavpils Rēzeknes rajonā, šis apstāklis stipri satrauc Latvijas pavēlniecību, kas steigšus nosūta rezerves uz boļševiku fronti (pārvietoti trīs 2. divīzijas bataljoni). Pievienoju ziņojumu par noskaņojumu Rīgā, ziņojumu par noskaņojumu Jelgavā un ziņas par Latvijas armijas uzbūvi. 86 Avots: Nikolai Iudenich Papers, box 7, folder pielikums Pašlaik, kad Bermonta uzbrukumu var uzskatīt par likvidētu, latviešu sabiedrības noskaņojumā nav jūtams tā vispārējā sajūsma, kādu varētu sagaidīt. Zināmu nepabeigtības, ne līdz galam padarīta darba iespaidu rada arī oratoru runas Tautas Padomē, laikrakstu tonis. Kad 11. novembrī pa pilsētu staigāja manifestanti, starp citu, diezgan nelielās grupās, ar latviešiem raksturīgo flegmatismu, ministru prezidents Ulmanis uzstājās ar pompozu uzvaras runu, kuras galvenais motīvs bija: Jā, uzvara, taču priekšā vēl ļoti daudz darba. 86 Ziņojuma daļa par Latvijas armijas uzbūvi netiek pievienota. 101

102 Pētījumi Iekšlietu ministrs Birznieks 87 un zemnieku savienības līderis Klīve 88 privātā sarunā izteicās, ka uzbrukums pret Bermontu beigsies ar Olaines ieņemšanu. Tālāka vācu daļu izvākšana no Kurzemes tiks uzticēta sabiedroto diplomātijai, kuri, pēc Birznieka un Klīves domām, tagad ir pārliecinājušies, kādu apdraudējumu pasaules mieram veido vācu spēki Baltijā. Bet latviešu armija, pēc viņu teiktā, vēl nav pietiekoši spēcīga, lai pilnībā iztīrītu Kurzemi no Bermonta karaspēka. Neraugoties uz neapšaubāmo uzvaru pār Bermontu, latviešu aprindu gars un noskaņojums ir apvaldīts un pat nedaudz pazemināts. Galvenais iemesls ir apstāklī, ka nav pilnas pārliecības par rītdienu. Latvijas darbinieku galvenā rūpe, ko apzinās visi armijas uzturēšana un finanses. Pirmais izdodas, vienīgi pateicoties sabiedrotajiem, otrais turas vienīgi uz Valsts bankas emisijas tiesībām, t. i., pēc boļševiku iespiedmašīnas principa. Finanšu ministra Erharda 89 misija Londonā iegūt aizņēmumu izgāzusies. 90 Kad tas kļuva zināms Rīgā, pirmā reaģēja t. s. melnā birža, Latvijas nauda, kuras oficiālais kurss ir 1 Latvijas rublis 2 krievu rubļi, un reālajā tirgū 1,50 pret 1,80, uzreiz nokrita līdz 1,10, un vienu brīdi lielas summas piedāvāja pat par 90 kap.[eikām]. Šajā brīdī, sakarā ar uzvaru, latviešu nauda nedaudz pacēlās, bet domes [nauda], 91 kuras vērtība nez kāpēc tika rēķināta atkarībā no Bermonta atnākšanas, pamatīgi nokritās. Taču arī pašiem pārliecinātākajiem latviešu šovinistiem ir skaidrs, ka pilnībā grimstot rūpniecībai, nepastāvot eksportam, importam un jebkādiem ārzemju valūtas ieplūdumiem, nav nekādu cerību uz kaut kādu Latvijas finanšu sistēmas uzlabojumu. Taču pats galvenais, ka nauda jādrukā apjomā, kas ir pilnīgi neproporcionāls valsts labklājībai, vienlaikus ne ar ko šo naudu nenodrošinot. Pēc visām nelaimēm, ko pārdzīvojusi Latvija, pēc tam, kad visi tās vīriešu kārtas iedzīvotāji iesaukti armijā, turklāt to demobilizācija nav iespējama, runāt par tirdzniecības un rūpniecības pacelšanas iespēju ir nevietā. Gadījumi, kas bija vēl pirms Bermonta, kad tvaikoņi no Kopenhāgenas un Stokholmas atveda Rīgai nepieciešamās preces un aizbrauca daļēji neizkrauti, jo nebija ārzemju valūtas, visticamāk vēl atkārtosies. Valdība pieņem nodokļus gan latviešu, gan cara valūtā, un tai, protams, izdevīgāk saņemt cara rubļus. Tajā pašā laikā nodokļu maksātāji, arī vispatriotiskāk noskaņotie, atklāti uzpērk latviešu naudu, lai nomaksātu maksājumus, pateicoties kam tiek vaļā no nodokļiem gandrīz divas reizes lētāk un vienlaikus veicina galīgu Latvijas rubļa kritumu. Bezspēcīgā vēlmē pacelt rūpniecību un iegūt valstij nepieciešamo vismaz kaut kādu ārzemju valūtu, valdība iet uz galējiem kompromisiem. Apgādības ministra biedrs Blumbergs 92 piedāvāja vienam lielam rūpniekam mēģināt iegūt pasūtījumu no Ziemeļrietumu armijas. Viņš garantēja viņam atvieglot 87 Alfreds Birznieks ( ), politiķis, zvērināts advokāts g. novembris g. janvāris, g. augusts g. iekšlietu ministra biedrs, g. iekšlietu ministrs. 88 Ādolfs Klīve ( ), g. tautas padomes loceklis, viens no Latviešu zemnieku savienības vadošajiem politiķiem. 89 Roberts Erhards ( ), vācbaltiešu tautības uzņēmējs, valstsvīrs g. jūlijs g. marts finanšu ministrs. 90 Finanšu ministrs R. Erhards g. 2. septembris 17. oktobris apmeklēja Londonu, nesekmīgi cenšoties iegūt Pagaidu valdībai aizdevumu Lielbritānijas bankās. 91 Domātas Krievijas Pagaidu valdības gadā izdotās 250 un 1000 rubļu papīra naudas zīmes, uz kurām bija atainots Valsts Domes nams. Šīs naudas zīmes gadā Latvijā izmantoja kā maksāšanas līdzekli blakus cara valdības laikā izdotajām naudas zīmēm u. c. 92 Jānis Blumbergs ( ), agronoms, politiķis g. novembris g. marts, g. jūlijs decembris apgādības (pārtikas) ministra biedrs, g. marts jūlijs, g. decembris g. jūnijs apgādības ministrs. 102

103 Ēriks Jēkabsons. Krievijas Ziemeļrietumu (Nikolaja Judeņiča) armijas pārstāvniecība Rīgā gada augustā decembrī: Bermonta akcijas konteksts visas formalitātes, pārvedot produktus, un piedāvāja pat valdības tvaikoni šim mērķim, lai tikai pasūtījums ar nelielu iepriekšēju subsīdiju no Ziemeļrietumu valdības izdotos. Turklāt valūta, kāda šajā varēja tikt izmantota, bija vai nu cara, vai Ziemeļrietumu [valdības] nauda. Tas ir vēl vairāk pārsteidzoši, ja ņem vērā latviešu inteliģences naidu pret krievu lietu. Bermonta akcija, kaut arī nesekmīga, deva nelabojamu triecienu Rīgai kā tirdznieciskam ostas centram un Latvijas labklājībai kopumā. Tā apzināšanās liedz latviešiem priecāties [par uzvaru] līdz galam. Negludumi valdošās nacionalitātes un minoritāšu starpā nedaudz nogludinājās pašu pēdējo dienu laikā. Pareizāk, savstarpējo antipātiju ārējās izpausmes kļuvušas nedaudz apvaldītākas. Taču būtībā visa sveštautiskā, sevišķi krieviskā vajāšana turpinās kā iepriekš. Krievu tirgotāji tiek sodīti par jebkuru ieganstu. Nesenais likums par bijušo Krievijas pavalstnieku mobilizāciju, ja tiem nav ārzemju pases, ko izsniegušas pie valdībām akreditētas misijas, ir vērsts speciāli pret krieviem. 93 Tas ir vēl jo vairāk netaktisks, jo tika tieši izdots oficiāla Krievijas pārstāvja iecelšanas priekšvakarā. 94 Vispār krievu iedzīvotāji bez sava likumīgā aizstāvja atrodas pilnīgi beztiesiskā un bezpalīdzīgā stāvoklī. Pat agrāk turīgajās šķirās valda galēja nabadzība. Ir radies lielas diskusijas radošs projekts par palīdzības komitejas organizāciju no krievu iedzīvotāju un sabiedroto misiju pārstāvjiem, kura izsniegtu aizdevumus pret ķīlu un vērtspapīriem. Vēl nav zināms, kā pret to izturēsies sabiedrotie. Viņu noraidošas attieksmes gadījumā tie zaudēs pēdējās simpātijas pie krieviem Rīgā. Noteiktu pretkrievu nostāju ir ieņēmusi Francijas misija. Tās loceklis, komandants 95 Žerards, sarunā ar mani nosauca Bermonta kustību par bošu 96 un krievu nodevēju des traitres russes akciju. Īpaši viņš uzstāja uz grāfa Konstantīna Pālena nozīmīgo lomu, uzskatot viņu par ievērojamu krievu sabiedrības pārstāvi. Viņš arī, atbildot latviešu manifestantiem, kas sveica Francijas misiju, sacīja, ka tauta, kas tik spīdoši aizstāv savu brīvību, ir patstāvības cienīga. Savu runu Žerards pabeidza latviešu valodā: Lai dzīvo Latvija! Aculiecinieki stāsta, ka pūlī atskanēja vienas francūzietes izsauciens vive la Russie, 97 acīmredzot vienīgā, kas palikusi uzticīga sabiedroto pienākumiem. Pēdējā laikā ievērojami sabojājušās attiecības starp latviešiem un lietuviešiem. Pēdējie, sakarā ar Polijas tīkojumiem, nolūkā izveidot pret to kopēju fronti, tiecas iet uz savienību ar Vāciju, kuru Latvija uzskata par savu ienaidnieku. Pretēji tam, Latvijas Polijas attiecības pēdējā laikā ievērojami uzlabojušās. Augstā politika atstājusi iespaidu arī uz iedzīvotāju dzīvi. Lietuvas pilsoņu, lielākoties ebreju ieceļotāju, vajāšanas izraisījušas nepieciešamību Lietuvas valdībai tos mobilizēt. Slimības un ģimenes apstākļu dēļ atbrīvoto augstais skaits, pavisam nelielais skaits uz Lietuvas armiju nosūtīto, uz lielo ieradušos skaitu liek kompetentiem cilvēkiem teikt, ka šai mobilizācijai bija fiktīvs raksturs latviešu nomierināšanai. Jaunieceltais Lietuvas konsuls 93 Minētais valdības rīkojums bija vērsts pret apstākli, ka tūkstošiem potenciālu Latvijas pilsoņu pieteicās Baltkrievijas Tautas Republikas, Lietuvas, Ukrainas Tautas Republikas, Krievijas pilsonībā nolūkā izvairīties no mobilizācijas Latvijas armijā. 94 Šajā laikā Ziemeļrietumu valdība iecēla par savu pārstāvi (konsulu) Rīgā Latvijas Tautas padomes locekli, krievu Nacionāldemokrātiskās partijas vadītāju Vladimiru Presņakovu ( ), kurš tika oficiāli akreditēts 10. decembrī. 95 Francijas armijā komandanta dienesta pakāpe atbilst majora pakāpei citu valstu bruņotajos spēkos. 96 Boši aplūkojamajā laikā franču valodā populārs, nicinošs vāciešu apzīmējums. 97 Vive la Russie! (franču val.) Lai dzīvo Krievija! 103

104 Pētījumi zvērinātais advokāts Šablovskis, 98 pazīstamais politiskais aizstāvis, Krievijas Pagaidu valdības laika darbinieks, liekas kļuvis slavens arī saistībā ar ģenerāļa Korņilova 99 lietu, izlasījis Ārlietu ministrijas pieņemto projektu par dažu ārzemnieku kategoriju izsūtīšanu no valsts, piezīmēja: Mēs viņiem vēl parādīsim! Lietuviešu latviešu attiecības, ja arī tām nepiemīt atklāti naidīgs raksturs, tomēr ir pietiekoši nenormālas. Pašreizējā kabineta stāvoklis Latvijā ļoti nostiprinājies. Neskatoties uz latviešu uzvarām, nav beigušās baumas par bermontiešu uzvarām un jauniem sarežģījumiem rietumos. Tika runāts par Liepājas ieņemšanu, piecām pie Sosnovas 100 iznīcinātajām latviešu rotām, angļu kreisera nogremdēšanu un lieliem angļu zaudējumiem kritušajos un ievainotajos. Pat tagad, kad Bermonta sakāve nav apšaubāma, klīst baumas par milzīgu vācu pretboļševistisko armiju koncentrāciju pie Klaipēdas. Kā to komandieris tiek minēts Brestļitovskas varonis, ģenerālis Hofmans. 101 Iedzīvotājs nespēj aptvert, ka ir sasista, pēc viņa domām, nesagraujamā vācu armija, vēl vairāk viņš netic, ka ir nogalināta nesagraujamā vācu enerģija. Tāpēc neviens netic klusai un mierīgai dzīvei pilnīgi mirušā Rīgā g. 15. nov., Rīgas pilsēta. Avots: HIA, Nikolai Iudenich Papers, box 7, folder pielikums Uz Jelgavu manis nosūtītais ierēdnis, kurš atgriezās [Rīgā] 19. novembrī, ziņo sekojošo: Ņemot vērā to, ka pāriet pāri frontei pie Liepājas viņam neizdevās, viņš devās uz Klaipēdu, un no turienes caur Bajoriem Priekuli Možeiķiem nokļuva Jelgavā. Viņa ierašanās dienā Liepājā vācu daļas sāka savu uzbrukumu šai pilsētai, 102 latviešu varasiestādes mobilizēja visus ieročus nest spējīgos pilsētas aizsardzībai. Visas turpmākās dienas šajā frontē notika sīvas kaujas, 13. novembrī vāciešiem pat izdevās ieņemt pilsētas daļu (kara ostu), taču vācu rezerves atteicās iet kaujā, un pilsētā iegājušās daļas, sabiedroto eskadras, stipri apšaudītas, bija spiestas atstāt ieņemtās pozīcijas. Visās šajās kaujās zaudējumi abās pusēs bija samērā lieli. Vāciešu pārliecība par vieglu pilsētas ieņemšanu bija tik liela, ka Grobiņā jau atradās pilna administratīvā pārvalde priekš Liepājas. Uz Vācijas Kurzemes robežas mana ierēdņa pārbraukšanas dienā pāri tai (9. novembrī) Antantes kontroles nebija. Robežapsardzības dienestu pildīja regulārās vācu daļas, turklāt oficiāli 98 Josifs Šablovskis ( ), zvērināts advokāts, g. bija Krievijas Pagaidu valdības kara un jūras lietu virsprokurors, ģenerāļa L. Korņilova lietas izmeklēšanas Sevišķās komisijas priekšsēdētājs g. oktobris g. februāris Lietuvas diplomātiskās pārstāvniecības juriskonsults (nevis konsuls, kā raksta N. Baklanovs). 99 Lavrs Korņilovs ( ), Krievijas armijas infantērijas ģenerālis. No g. armijas virspavēlnieks, centās atjaunot tajā disciplīnas pamatus, augustā nesekmīgi mēģināja organizēt apvērsumu pret Pagaidu valdību, arestēts, decembrī atbrīvots. 100 Iespējams, domāta Sesava Zemgalē, kur aplūkojamajā laikā norisinājās kaujas. 101 Maksis Hofmans (Hoffman; ), Vācijas armijas ģenerālmajors g. bija Vācijas 8. Armijas štāba priekšnieks, sagatavoja divu Krievijas armijas sagrāves plānu pie Tannenbergas. 102 Bermonta karaspēks sāka uzbrukumu Liepājai 4. novembrī. 104

105 Ēriks Jēkabsons. Krievijas Ziemeļrietumu (Nikolaja Judeņiča) armijas pārstāvniecība Rīgā gada augustā decembrī: Bermonta akcijas konteksts ne kravas, ne personas bez Bajoru stacijas komandanta vīzas pāriet [robežu] nevarēja; neoficiāli gan vieni, gan otri brīvi šķērsoja robežu. Vācu karaspēka skaits Kurzemes un Lietuvas teritorijā sniedzas līdz cilvēkiem, skaitot tajā skaitā štābu un visas aizmugures iestādes. Šī karaspēka sastāvs aptuveni šāds: dzelzs divīzija, vienības: Baltenland, Bavārijas triecienbataljons, Veikmans, Medems, Jēla, Jēna, Mauriciuss, Brants, Rikhofs, Petersdorfs, Vildemans, Zīverts, Grimms, Šrēders, Getce, 103 pionieri, vairākas Plēves grupas vienības, sastādītas no gvardes pulku daļām, vesela virkne speciālas nozīmes vienību, kā: sapieru, telefonu, bruņoto automobiļu, bruņotie vilcieni, radiotelegrāfi, ugunsmetēju un vesela aviācijas vienība, kuru kopējais aeroplānu skaits sasniedz 70 gabalus, no tiem četri lieli ar 1500 kilogramu celtspēju. Katrā vienībā, izņemot kājniekus, ir sava artilērija, smagie un vieglie ložmetēji, ugunsmetēju komanda un sakaru komanda, katras vienības skaitliskais sastāvs kopumā sasniedza līdz 2000 cilvēkiem. Vācijas daļas krasi sadalās divās daļās, sastāv no cilvēkiem, kas ieradušies frontē tikai priekš tā, lai saņemtu algu un pārtikas devu, un, kas, tieši runājot, nevēlas karot, un daļas, kas sastādītas lielākajā daļā gadījumu no vecajiem gvardes pulkiem, kas saglabājuši agrāko disciplīnu, tie arī ir vienīgais kaujasspējīgais elements. Šādās daļās ir maksimums cilvēku. Krievu ir apmēram , faktiski tie nav piedalījušies kaujās, turēti stratēģiskajā rezervē aizmugurē, jo galvenā pavēlniecība lieliski bija informēta par krievu daļu nevēlēšanos piedalīties šajā avantūrā. Noskaņojums Jelgavā, sakarā ar izveidojušos stāvokli frontē, bija galēji nomākts, bija jūtams pilnīgs apjukums, vesela virkne cilvēku, kas atradās pie varas, pilnīgi nesaprata, kas notiks tālāk. Jelgava evakuējusies. Pa ceļiem no savām daļām un izklīda pa apkārtni 104. Neskatoties uz visiem mēģinājumiem radīt iedzīvotājos kvazipatriotismu tā nebija. Bija mēģinājumi izveidot ebreju un latviešu brīvprātīgo vienības, taču tie beidzās ar krahu. (8. novembrī šim mērķim Bermonts, nikns judofobs, pat teica runu sinagogā.) Vācu virsnieki karaspēka daļās aizmugurē dzīvo briesmīgi izlaidīgi: skandāli, kautiņi, kas dažkārt izvēršas bruņotās sadursmēs, ir parasta lieta. Šīs sadursmes notiek, pat neraugoties uz pavēlēm ar nošaušanas draudiem. Apsardzības nodaļa strādā pilnā sparā, biežas kratīšanas un nošaušanas dažkārt bez tiesas. [Rodas] iespaids, ka Bermonta avantūra ir galīgi izgāzusies un labot stāvokli nav nekādas iespējas. Sakarā ar to, ka tai nebija ne vācu, ne kādas citas valūtas, Rietumu valdība izlaida savu naudu. Naudas zīmes tika iespiestas Berlīnē, ar sabiedroto kontroli turpat tika konfiscētas, tikai summu marku apjomā izdevās nelegālā ceļā nogādāt Jelgavā. Šī nauda obligāti, zem nošaušanas draudiem, jāpieņem blakus markai. Alga karavīriem tiek maksāta: dzelzs divīzijā saņem 2/3 uzturlīdzekļu ost valūtā, 105 1/3 bermontovkās, pārējās vācu daļas 1/3 ost valūtā, 2/3 bermontovkās, krievu daļas tikai bermontovkās. Vācu karavīriem, ja tie vēlas pārvest naudu uz dzimteni, Valsts banka izmaina bermontovkas markās, ar izmaksu Vācijā. Vispār Valsts banka realizē veselu virkni operāciju, kā: aizdevuma izsniegšana domes vai Latvijas naudā ar procentu papīriem ķīlā, turklāt Latvijas nauda tur pilnīgi nav apgrozībā, ar savu aģentu starpniecību uzpērk 103 Vienību komandieru uzvārdi. 104 Acīmredzot domāti Bermonta armijas karavīri. 105 Ost valūta domāta Vācijas varasiestāžu iespiestā, okupētajās Austrumu teritorijās izmantojamā nauda (t. s. ostmarkas un ostrubļi). 105

106 Pētījumi Latvijas valūtu briesmīgi pazeminātā kursā, lai nākotnē, sakarā ar pašu naudas ierobežoto skaitu, laistu to apgrozībā kā pilnu rubli. Jaunā valdība izlaida arī savas pastmarkas un, kas raksturīgāk par visu, šīs markas pirmo divu dienu laikā tika visas izpirktas kā muzejisks retums, tik lielā mērā sabiedriskā doma neticēja jaunās valdības dzīvotspējai. Pats degošākais jautājums ir pārtikas jautājums, pievedums no Vācijas stipri samazinājies, bet vietējie iedzīvotāji, nevēloties saņemt bermontovkas par produktiem, tos slēpj vai iznīcina. Apgādes priekšmetu un kara materiālu pietiekoši, jo vācieši savlaicīgi paspēja ieņemt Šauļu pilsētas rajonā lielas noliktavas. Virgoļiča 106 korpusa daļas aktīvā darbībā nepiedalās un pa vecam stāv iepriekšējos rajonos (Šauļi Kuršani 107 ). Sakari ar Bermontu tiek uzturēti caur virsnieku, kas atrodas Jelgavā. Sīkākas ziņas par Virgoļiča korpusu nav iegūtas, jo manam ierēdnim neizdevās saņemt atļauju braucienam uz Šauļiem. Daļēji šī informācija tika Liepājā iesniegta britu militārajai misijai, atpakaļceļā. Avots: HIA, Nikolai Iudenich Papers, box 7, folder 22. N. Baklanova ziņojums K. Krūzenšternam gada 2. decembrī. Pašlaik visa Kurzeme ir atbrīvota no vācu daļām, pareizāk, demoralizētās vāciešu daļas ir pametušas tās teritoriju un šobrīd atrodas Lietuvas teritorijā, Šauļu rajonā, kur visu laiku atradās milzīgas kara materiālu noliktavas. Krievu daļas atrodas Mažeiķu stacijas rajonā, precīzu ziņu par to skaitu tur nav. Uz Mažeiķu rajonu, vilcienā ar angļu majoru Kīnenu un kapteini Breju, 1. decembrī izbrauca mūsu ģenerāļa Javida 108 misija. Pašreizējā brīdī Bermonta krievu daļu jautājums nodarbina visu sabiedroto misiju un Latvijas valdības uzmanību. Palīgā Francijas militārajam pārstāvim ieradies franču kapteinis Abrams, kuram speciāli uzdots [risināt] krievu jautājumu. Principiāli izlemts jautājums par to, ka Bermonta krievu daļas, līdz to nosūtīšanai uz kaut kādu fronti, pagaidām tiks izvietotas Liepājas kara ostā, turklāt Latvijas valdība izvirzījusi trīs noteikumus šo daļu cauriešanai no Lietuvas Latvijas teritorijā: 1) tām jābūt atbruņotām uz robežas; 2) robežas pāriešanai jānotiek sabiedroto misiju virsnieka un ģen. Judeņiča virsnieku kontrolē; 3) Liepājā krievu daļām jāatrodas pašu īsāko laiku (Liepāja vajadzīga latviešiem jaunu divīziju formēšanai), atbildību par kārtību uzņemas sabiedroto misijas, tāpat kā par pārtiku. Jautājumu par pārtiku uzņemas Amerikas misija. Vispār latviešu attieksme pret jautājumu par Bermonta krievu daļām ļoti uzmanīga un viņi visādi nāk pretim. [..] Karaklausībai pakļauto krievu reģistrācija Rīgā norit sekmīgi, amerikāņi dod pārtiku un veļu mūsu etapam. 106 Jevgēņijs Virgoļičs (1883 pēc 1920), Krievijas Atsevišķā žandarmērijas korpusa pulkvedis, g. Krievijas Rietumu brīvprātīgo armijas karaspēka daļas komandieris. 107 Kuršani tag. Kuršeni (Kuršėnai) Lietuvā. 108 Julians Javids (1876 pēc 1940), Krievijas armijas artilērijas ģenerālmajors, Sv. Jura ordeņa kavalieris. Beidzis Konstantīna artilērijas skolu, artilērijas akadēmiju g. novembrī iecelts par Ziemeļrietumu armijas pārstāvju misijas vadītāju starptautiskajā Nīsela komisijā, g. decembrī Ziemeļrietumu armijas pārstāvis Berlīnē. Starpkaru posmā dzīvoja Somijā. 106

107 Ēriks Jēkabsons. Krievijas Ziemeļrietumu (Nikolaja Judeņiča) armijas pārstāvniecība Rīgā gada augustā decembrī: Bermonta akcijas konteksts Iebraucot stacijā krievu misijai, latviešu izlūkošanas nodaļa 109 mēģināja arestēt misijas locekļus pulkvedi Fedosejevu, pulkvedi Potocki un štābrotmistru Šostaku kā politiskā ziņā neuzticamas personas (sakari ar Bermontu pēc ziņām no Tallinas), taču šo jautājumu izdevās atrisināt. Nākošajā dienā latvieši atvainojās. Ziņas par šīm personām bija arī sabiedroto misijās. [..] Avots: HIA, Nikolai Iudenich Papers, box 7, folder 23. N. Baklanova ziņojums K. Krūzenšternam gada 11. decembrī. Pašreizējā brīdī Golca Bermonta avantūru var uzskatīt par galīgi likvidētu. Vācu daļas, evakuējot krājumus, dedzināja, uzspridzinot to, ko nevarēja paņemt līdzi, un atiet Vācijas iekšienē. Eiserne Division, 110 pastiprināta ar Plēves grupas brīvprātīgo vienībām (vienīgās kaujasspējīgās daļas) kājniekotā kārtībā virzās uz Kēnigsbergu. 111 Klīst uzstājīgas baumas par kaut kādu speciālu uzdevumu šīm daļām (iespējams kādam politiskam apvērsumam). Bermonta armijas krievu daļas ar štābu priekšgalā, skaitā apmēram līdz 1000 cilvēkiem, četros ešelonos evakuējas uz Vāciju (Naisas nometni Silēzijā). Pārejot [robežu] kontroles caurlaižu punktā, tikai 30 cilvēki pauda vēlēšanos doties uz ģen. Judeņiča armiju, viņi tika nosūtīti uz Tilzīti, 112 kur saskaņā ar ziņām atrodas ģen. Javida krievu misija. Pārējās Bermonta armijas un Virgoļiča korpusa daļas atsevišķās grupās devās cauri Lietuvai uz Vāciju. Robežpunktos tos, kas vēlējās pāriet uz ģen. Judeņiča armiju, novirzīja uz Tilzīti, taču ļoti maz iespēju, ka kāds no viņiem tur nokļūs, jo vācieši visādi cenšas neizlaist viņus no sava iespaida. Vispār visa ģenerāļa Nīsela 113 misijai, saskaņā ar tikko no turienes atbraukuša angļu virsnieka vārdiem, ir vienīgi fiktīvs raksturs, vācieši pilnā vārda nozīmē dara visu, kas tiem ienāk prātā. [..] Avots: HIA, Nikolai Iudenich Papers, box 7, folder 23. (Dokumentus no krievu valodas tulkojis Ēriks Jēkabsons) 109 Domāta Latvijas armijas virspavēlnieka štāba Iekšējās vai Ārējās izlūkošanas nodaļa. 110 Eiserne Division (vācu val.) Dzelzs divīzija. 111 Kēnigsberga tag. Kaļiņingrada Krievijā. 112 Tilzīte tag. Sovetska Krievijā. 113 Anrī Nīsels (Henri Niesel; ), Francijas armijas ģenerālis g. rudenī iecelts par Sabiedroto komisijas vadītāju Latvijā un Lietuvā ar uzdevumu pārraudzīt vācu karaspēka izvešanu un situācijas noregulējumu. 107

108 Pētījumi Ēriks Jēkabsons, Dr. hist., Faculty of History and Philosophy, University of Latvia, Professor Mission of Russian Northwestern Army (N. Yudenich s) in Riga during August December of 1919: Context of Bermondt s Action German Russian monarchic forces led by Pavel Bermondt Avalov started aggression against Latvia in autumn of These troops were defeated with great difficulties. Anti Bolshevik forces stationed in Estonia and Finland also played some role during these events in Latvia. How anti Bolshevik Russian Northwestern Army and Northwestern Government influenced situation? Until now, this question was examined just partially in Latvia. Article s appendix includes materials from Nikolai Yudenich s document collection stored by Archives of Hoover Institution (USA). The Russian North western Army s communication officer Nikolai Baklanov had wrote reports from Riga during October December, At that time, P. Bermondt s actions created a lot of problems in Latvia. Author demonstrated some disfavor and incredulity about capability of Latvia to preserve independence for long time. Author accentuated economical difficulties, as well adversity of Latvians to Russian Cause etc. He expressed concerns about positive attitude of French Mission towards independence of Latvia by ignoring Russian factor. N. Baklanov s reports showed his ambivalent attitude to P. Bermondt s army. From one side, he followed N. Yudenich s orders that denounced P. Bermondt as traitor, but from other side, he justified Russian soldiers serving in Bermontian forces. One from N. Baklanov s informers supplied information about public sentiments in Riga. This report was quite biased, but anyway, report showed that some Russian and Jewish inhabitants of Riga had sympathy to Bermondt s forces. Simultaneously, N. Baklanov recognizes that Latvian patriotism grew up during resistance against Bermondt s attacks. Reports include significant information about other questions, too. 108

109 Pētījumi Juris Ciganovs, Dr. hist. Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks pētniecības darbā Latvijas armijas intendantūras dienesti pēc Neatkarības kara beigām, dienestu attīstība un reorganizācija ( ) Publikācijas mērķis ir parādīt Latvijas armijas intendantūras dienestu darbību pēc Neatkarības kara beigām un Latvijas armijas pārejas uz miera laika štatu, līdz armijas apgādes sistēmas reorganizācijai gadā, kā arī raksturot šo dienestu darbību. Pēc armijas pārejas uz miera laiku štatiem, gada 1. aprīlī sākās armijas apgādes dienestu pārveide. Šoreiz tas bija saistīts ar uzdevumu maiņu karaspēka apgādē. Latvijas armijas galvenais uzdevums bija aizstāvēt valstisko neatkarību un teritoriālo neaizskaramību gada 1. aprīlī Armijas saimniecības pārvaldes vietā izveidoja Kara saimniecības pārvaldi kā Apsardzības ministrijas centrālās pārvaldes iestādi. 1 Armijas apgādes dienestu uzdevums bija apgādāt miera laika armiju ar nepieciešamajiem kara priekšmetiem, kā arī, saskaņā ar izstrādājamajiem mobilizācijas un armijas papildu apakšvienību izvēršamajiem plāniem, gatavot pārtikas un mantu uzkrājumus iespējamās mobilizācijas gadījumā. Šādus plānus Latvijas armijas vadība sāka izstrādāt jau tūlīt pēc armijas pārvešanas uz miera laika štatu. Bez tam, tā kā gada maijā tika likvidēta Apgādības ministrija institūcija, kura līdz armijas pārejai uz miera laika štatu bija atbildīga par karaspēka apgādi ar pārtikas produktiem un daļēji arī ar ekipējuma priekšmetiem, Kara saimniecības pārvalde pārņēma Apgādības ministrijas funkcijas. 2 Pārdēvēšanas brīdī pārvaldes struktūra saglabājās iepriekšējā, gada rudenī tika nodibināta sakņkopības nodaļa gada 12. jūlijā Kara saimniecības pārvaldei apstiprināja apsardzības ministra 28. jūnijā izziņoto jauno štatu, saskaņā ar kuru pārvaldē bija piecas nodaļas: Kanceleja, Saimniecības nodaļa, Apgādāšanas nodaļa, Norēķināšanās nodaļa, Mobilizācijas nodaļa. Pārvaldes pārraudzībā palika pārtikas un mantu noliktavas, kā arī apģērbu, apavu un zirglietu darbnīcas gada 18. jūlijā ar kara ministra pavēli Kara saimniecības pārvalde tika pārdēvēta par Galveno intendantūras pārvaldi, bet pārvaldes priekšnieks par armijas Galveno intendantu. 5 1 Latvijas Kara muzejs (turpmāk LKM) / dk. Apsardzības ministra pavēle Nr. 13, 1.. Rīga, gada 28. jūnijs. 2 Latvijas armija 20 gados. Rīga, lpp. 3 Latvijas Nacionālais arhīvs, Latvijas Valsts Vēstures arhīvs (turpmāk LNA LVVA), f., 1. apr., 282. l., 5. lp. 4 Turpat, f., 1. apr., 3. l., 112. lp. 5 Turpat, 4. l., 14. lp. 109

110 Pētījumi Armijas galvenā intendanta amatā iecēla pulkvedi (no gada ģenerāli) Antonu Zviedri. 6 Vienlaicīgi tika pārdēvētas vairākas pārvaldes pārraudzībā esošās iestādes: Kara saimniecības galvenā mantu noliktava par Intendantūras galveno mantu noliktavu, Kara saimniecības pārtikas un elpes (zirgu barība) galvenā mantu noliktava par Intendantūras galveno pārtikas noliktavu, Kara saimniecības Liepājas noliktava par Intendantūras Liepājas noliktavu, Kara saimniecības Valmieras noliktava par Intendantūras Valmieras noliktavu, Kara saimniecības Rīgas maizes ceptuve par Intendantūras dzirnavām un maizes ceptuvi, Kara saimniecības mantu darbnīca par Intendantūras mantu darbnīcu, Kara saimniecības transporta bataljons par Kara transporta bataljonu. 7 Galvenās intendantūras štatā bija astoņas daļas: Administratīvā daļa, Vispārējā daļa ar tās pārraudzībā esošajām Personāla, Zirgu un Transporta nodaļām, Pārtikas daļa ar Apgādāšanas un Norēķināšanās nodaļām, Mantu daļa ar Apgādāšanas, Izdalīšanas un Norēķināšanās nodaļām, Būvniecības daļa, Vispārējā un Naudas nodaļa, Tehniskā komiteja un Mobilizācijas nodaļa gadā par armijas Galvenā intendanta vietas izpildītāju iecēla ģenerāli Pēteri Skrapci, kas līdz tam no gada bija galvenā intendanta palīgs. 9 Intendantūras dienestu darbība no līdz gadam Gatavojoties armijas pārejai uz miera laika štatu, bija nepieciešama kardināla armijas apgādes ar pārtikas līdzekļiem sistēmas maiņa gada 31. martā kā tipiska kara laika institūcija bija likvidēta Apgādības ministrija. Armijas apgāde ar pārtiku pilnībā pārgāja Kara saimniecības pārvaldes ziņā. Tā kā likvidētā apgādības ministrija nodeva Kara saimniecības pārvaldei tikai nelielus pārtikas uzkrājumus, kuros sevišķi maz bija rudzu un rudzu miltu, tad nekavējoties tos vajadzēja papildināt. Jūlijā un augustā bija noslēgti pirmie līgumi par pudu rudzu piegādi, tādā veidā nodrošinot armiju ar maizi gadā. Kara saimniecības pārvaldes uzdevumu nedaudz atviegloja apstāklis, ka armijas personālsastāvs šajā laikā nepārtraukti samazinājās. 10 Līdz ar pāreju uz miera laika štatu, Latvijas armijā izveidojās apgādes dienestu trīs pakāpju sistēma. Armijas apakšvienībās apgādes struktūras bija pulkiem un divīzijām. Pulku un tiem pielīdzināto karaspēka vienību apgādes struktūras nodrošināja savas daļas karavīru apgādi ar pārtiku, katru nedēļu sūtot pārtikas produktu pieprasījumu divīzijas saimnieciskajām struktūrām, līdz ar to pulkiem pakļautie bataljoni bija pilnībā atbrīvoti no apgādes jautājumu risināšanas. Pulka līmeņa vienībām nebija savas pārtikas noliktavas, un tā netika uzkrāta vairāk nekā divām trim dienām. Latvijas armijas kājnieku pulkā bija nelielas aizmugures daļas: pulkā apgādes struktūra bija saimniecības komanda jeb rota, no kurienes pārtikas devas uz mazākām apakšvienībām tika sūtītas katru dienu, pēc nedēļas uz priekšu iesniegtā pieprasījuma, noteiktam karavīru skaitam Latvijas armijas augstākie virsnieki Bibliogrāfiska vārdnīca// Sast. Jēkabsons, E., Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, Nordik, lpp. 7 LNA LVVA, f., 1. apr., 4. l., 14. lp. 8 Turpat, f., 1. apr., 307. l., lp. 9 Latvijas armijas augstākie virsnieki Bibliogrāfiska vārdnīca// Sast. Jēkabsons, E., Ščerbinskis, V. Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, Nordik, lpp. 10 Turpat, 5. lpp.; Apsardzības ministrijas darbība//valdības vēstnesis, nr. 261 (17. novembris), pielik. nr. 1., 8. lpp. 11 Rozenšteins, H. Divīzijas, pulka un bataljona vadības organizācija un darbība kara laikā. Rīga, lpp. 110

111 Juris Ciganovs. Latvijas armijas intendantūras dienesti pēc Neatkarības kara beigām, dienestu attīstība un reorganizācija ( ) Divīzijas līmeņa vienībās jau bija sava pārtikas noliktava, kurā glabājās pārtika gan izsniegšanai vienībām ikdienas lietošanai, gan arī zināms daudzums dzelzs devas jeb neaizskaramās rezerves gadā šīs neaizskaramās rezerves daudzumam katras divīzijas pārtikas noliktavā bija jābūt kg jeb, lai varētu apgādāt karavīrus. Dienas uztura normas norma vienam karavīram 1,5 kg. 12 Šāds karavīru daudzums aptuveni atbilda kara laika divīziju štatam pēc to galīgās nokomplektēšanas, taču Latvijas armijā starpkaru periodā nevienā divīzijā nekad nav bijis šāds cilvēku skaits. Trešajā apgādes sistēmas līmenī ierindojamas Latvijas armijas apgādes centrālās iestādes galvenās pārtikas noliktavas Rīgā, Liepājā un Daugavpilī. Šajās noliktavās uzkrājās stratēģiskās pārtikas rezerves, kuras aprēķināja, balstoties uz armijas mobilizācijas plāniem, kurus sāka izstrādāt jau gadu sākumā. Pavisam līdz gada rudenim Latvijas armijas vadība izstrādāja četrus mobilizācijas plānus, kā galveno iespējamo ienaidnieku trijos pirmajos nosakot Padomju Savienību, bet ceturtajā Vāciju. Visos šajos četros mobilizācijas plānos bija noteikti mobilizācijas rajoni, kas atbilda jaunu Latvijas armijas karaspēka daļu veidošanās rajoniem. Galvenajai pārtikas noliktavai Rīgā un intendantūras centrālajām noliktavām Liepājā un Daugavpilī bija jānodrošina, ka šajās jauno karaspēka vienību veidošanas vietās pēc mobilizācijas izsludināšanas būtu operatīvi piegādājamas pārtikas rezerves tieši mobilizācijas laikam (mobilizācijas laiku rēķināja 2 3 dienas). Pēc tam šajos rajonos sāktu darboties pārtikas savākšanas dienesti, kas nodrošinātu pārtikas produktu rekvizīciju valsts noteikto obligāto nodevu veidā. 13 Rekvizīcijas un nodevas mobilizācijas un kara gadījumā tiktu ieviestas, pamatojoties uz gadā pieņemtajiem Ministru kabineta Noteikumiem par nacionālo apgādi un rekvizīcijām, kuri paredzēja, ka šādos apstākļos karaspēka apgādē ar pārtiku un elpi jāpiedalās visiem Latvijas iedzīvotājiem, produktus nododot bruņoto spēku rīcībā pret valsts noteikto samaksu gadu sākumā Armijas saimniecības pārvaldes pārziņā bija vairākas pārtikas produktu un elpes noliktavas. Rīgā izvietotā Armijas saimniecības pārvaldes Galvenā pārtikas un furāžas noliktava sastāvēja no vairākām, dažādās pilsētas vietās izvietotām daļām: šķūnis (noliktava) nr. 16 Rīgas preču stacijā (kara resors šo ēku īrēja no Latvijas Dzelzceļa virsvaldes); šķūnis nr. 9 Rīgas Krasta stacijā (tāpat tika īrēts no Latvijas Dzelzceļu virsvaldes); Arsenālnoliktava pie Jēkaba ielas; sakņu pagrabs (noliktava) bijušajā Ķimeļa alus brūzī Bruņinieku un Nikolaja ielu stūrī; noliktava Rūpniecības ielā nr. 32 (īrēja no Rīgas Komercbankas) šajā noliktavā atradās Rīgas garnizona neaizskaramā pārtikas rezerve. Gaļas produktu noliktavas atradās Rīgas pilsētas lopkautuves teritorijā, Furāžas nodaļa Aleksandra vārtu dzelzceļa stacijas šķūnī un Gramafona fabrikas telpās Pēterburgas šosejā nr. 10, Taras nodaļa Rīgas Krasta stacijās šķūnī. 15 Tas, ka Galvenā pārtikas un furāžas noliktava kā viena juridiska vienība sastāvēja no vairākām, pa visu pilsētu izvietotām ēkām, radīja grūtības pārtikas produktu izsniegšanas procesā karaspēka daļu pārstāvjiem pēc nepieciešamajiem produktiem bija jābrauc uz dažādām vietām. Tāpat tas sarežģīja ēku apsardzi, jo līdz gadam apsardze bija uzticēta privātajiem uzņēmumiem, kas Latvijas armijas vadību neapmierināja, jo biežas bija zādzības un pārtikas preču pazušanas gadījumi. 16 Risinājums bija visas Galvenās pārtikas un furāžas noliktavai padotās daļas apvienot 12 Karaspēka daļu organizācija un dienesti taktiskām mācībām, manevriem un karaspēlēm. Rīga, lpp. 13 LNA LVVA, f., 1. apr., l., 2. lp. 14 Noteikumi par nacionālo apgādi un rekvizīcijām// Likumu un Ministru kabineta noteikumu krājums, lpp. 15 LNA LVVA, f., 1. apr., 109. l., 68. lp. 16 LNA LVVA, f., 1. apr., 86. l., lp. 111

112 Pētījumi vienā ēku kompleksā gada janvārī noliktavas dažādās struktūras no dažādām Rīgas malām pārvietoja uz speciāli noliktavas vajadzībām pārveidoto ēku kompleksu, kas atradās Bruņinieku un Rumpmuižas ielas krustojumā, bijušajā Kleina čugunlietuvē. Jaunizbūvētais ēku komplekss sastāvēja no labības noliktavas 2000 tonnu graudu uzglabāšanai, gaļas sālītavas, labības kaltes, kviešu un auzu noliktavām, dzirnavām un maizes ceptuves. Šajā ēku kompleksā bija ierīkots arī dzelzceļa atzars no Rīgas Valkas dzelzceļa. 17 Noliktava Rīgā apgādāja visu pilsētas garnizonu un daļu no Latgales divīzijas vienībām. 20. gados un 30. gadu sākumā noliktavas apgrozījums katru gadu bija apmēram vienāds, kā piemēru var minēt apgrozījuma pārskatu par 1925./1926. budžeta gadu, jo šis ziņojums bija pirmais, kur svars norādīts kilogramos, un ir vispilnīgākais ar precīzu produktu uzskaitījumu 18 : Produkta nosaukums Daudzums (kilogramos) Cukurs Tēja 4500 Kafija Sviests 3000 Kaltēti sīpoli Svaigi sīpoli 2100 Pipari 778 Gaļas konservi 2733 bundžas Burkāni 2677 Kāļi Bietes 7283 Svaigi kāposti Skābēti kāposti Maize, kaltēta Lapu tabaka 35 Vaļēja tabaka 82 Tabaka (1 mārciņas paciņās) 1819 paciņas Tabaka (pusmārciņas paciņās) 4345 paciņas Tabaka (ceturdaļmārciņas paciņās) paciņas Tabaka (astotdaļmārciņas paciņās) 171 paciņa Cigāri 710 gab. Papirosi gab. Cigaretes gab. 17 Armijas pārtikas glabātuve//latvijas Kareivis, 1927., nr janvāris, 3. lpp. 18 Sastādīts pēc: LNA LVVA, 1486., 1. apr., 109. l., lp. 112

113 Juris Ciganovs. Latvijas armijas intendantūras dienesti pēc Neatkarības kara beigām, dienestu attīstība un reorganizācija ( ) Produkta nosaukums Daudzums (kilogramos) Ziepes gab. Siļķes Nekaltētas auzas Kaltētas auzas Kaltēti kvieši Kaltēti mieži Nekaltēti mieži Nekaltēti rudzi Kaltēti rudzi Rudzi no valsts rezerves fonda Rudzu milti Kviešu milti Putraimi Grūbas Rīsi Kaltēti zirņi Nekaltēti zirņi Kaltētas pupas 46 Nekaltētas pupas 4501 Svaiga cūkas gaļa Sālīta cūkas gaļa Sālīta cūkas gaļa ar speķi Cūkas speķis, svaigs Cūkas speķis, sālīts Amerikas speķis Cūku tauki gadu pirmajā pusē Kara saimniecības pārvaldes pārziņā vēl bija noliktavas Valmierā, Vecgulbenē, Stukmaņos, Jelgavā, Liepājā, Daugavpilī un Ieriķos. Pie katras no tām tika noorganizētas lopu kautuves, maizes ceptuves un sakņu dārziņi, atsevišķos gadījumos karaspēka vienības pašas slēdza līgumus ar zvejniekiem par svaigu un sālītu zivju piegādi savām vajadzībām. No vietējiem ražotājiem tieši bez starpniekiem tika pirkti rudzi, kvieši, mieži, zirņi, pupas, auzas, svaigā cūkgaļa Neatkarības kara ( ) laikā no ASV militārajām iestādēm iepirktais, bet vēl neizlietotais speķis. 20 LNA LVVA, f., 2. apr., 21. l., 81. lp.. 113

114 Pētījumi gada 23. augustā Kara saimniecības pārvaldes priekšnieks sasauca pārvaldes padotībā esošo apakšstruktūru sapulci, kurā pārrunāja pārtikas un elpes normas, turpmāku pārtikas un elpes iegādes kārtību. Šajā sapulcē klātesošie atzina, ka pastāvošās pārtikas un elpes devas: karavīriem 750 grami maizes, bet zirgiem 2 kg auzu un 7,2 kg siena dienā, ir nepietiekošas un ierosināja palielināt līdz 800 gramiem maizes, bet elpes devu līdz 4 kg auzu un 4 kg siena dienā. Nolēma, ka turpmāk labība iepērkama no privātajiem uzņēmējiem, lauksaimniecības kooperatīviem un biedrībām publisku izsoļu (torgu) ceļā, bet koloniālpreces Kara saimniecības pārvaldei arī turpmāk jāiegādājas pirkumu veidā, ievērojot saimnieciskā izdevīguma principu. Turpmāk svaiga gaļa karavīru uzturā bija jādod 2 3 reizes nedēļā un gaļas izsniegšanu jānodrošina no Kara saimniecības pārvaldes noliktavām, bet attālākajiem garnizoniem jāveido savi uzkrājumi. Cūkgaļas iegāde karaspēka vajadzībām jārealizē Kara saimniecības pārvaldei, kurai to centralizēti jāiepērk tieši no lauksaimniekiem, izvairoties no starpnieku pakalpojumiem, jo tādā veidā iepirkums sadārdzinās. Kara saimniecības pārvaldei bija jāiepērk svaiga cūkgaļa un jānodrošina tās sagatavošana sālītā veidā, pie tam iepirkums jāveic ar aprēķinu, ka ar sagādāto gaļu jānodrošina visas armijas vajadzības visu nākošo vasaru. Kartupeļi un sīpoli bija jāiepērk rudenī, un daļa no šiem sakņaugiem jāglabā karaspēka vienību noliktavā pagrabos. Elpi pēc bija jāgādā pašām vienībām un tādā daudzumā, lai neveidotos uzkrājumi, kurus nevar izlietot līdz siena bojāšanās sākumam gada 5. septembrī pēc apsardzības ministra ierosinājuma notika starpresoru pārstāvju apspriede, kurā piedalījās Apsardzības, Zemkopības, Iekšlietu ministrijas, Kara saimniecības pārvaldes un Galvenā štāba pārstāvji. Tajā pārrunāja gaļas, labības un siena piegādes jautājumus armijas vajadzībām. Apspriedē nolēma, ka svaiga gaļa armijas vajadzībām turpmāk iegādājama tikai publisko izsoļu ceļā, bet cūkgaļa tūlītējai lietošanai iepērkama tieši no lauksaimniekiem ražotājiem. Nolēma saskaņot labības iepirkšanu ministriju starpā un to darīt pēc iespējas lielākos apmēros, neierobežojot iepirkuma veidus, vienīgi stingri ievērojot saimnieciskā izdevīguma principu. 22 Sākot ar gadu, labības iegādes sistēma mainījās. Par Galveno intendantūras pārvaldi pārdēvētā Kara saimniecības pārvalde sāka slēgt ilgtemiņa līgumus ar lauksaimnieku kooperatīviem par labības piegādi armijas vajadzībām. Par intendantūras noliktavās Rīgā, Liepājā un Daugavpilī pieņemto labību Galvenā intendantūras pārvalde maksāja cenas, ko periodiski noteica galvenais intendants. Tāpat par noteiktām cenām tieši no lauksaimniekiem armijas vajadzībām iepirka sakņaugus, sienu, salmus. Šāda iepirkumu sistēma Latvijas armijā pastāvēja līdz gada vasarai. 23 Izņēmums bija 1926./1927. budžeta gads, kad nelabvēlīgo laika apstākļu izraisītās neražas dēļ labību armijas apgādes dienestiem nācās iepirkt izsoļu ceļā. 24 Tāpat pastāvēja kārtība, ka zināmu daļu no produktiem par kara resora noteiktām iepirkuma cenām iepirka Galvenās intendantūras pārvaldes noliktavas. Piemēram, Intendantūras Galvenā pārtikas noliktava laika posmā no līdz gadam tieši no ražotājiem iepirka rudzus, kviešus, miežus, zirņus, pupas, auzas, svaigu cūkas gaļu. 25 Šajā laikā pārtikas produktu uzkrājumus 21 Latvijas armija 20 gados. Rīga, lpp. 22 LNA LVVA, f., 1. apr., 282. l., 13. lp. 23 Latvijas armija 20 gados. Rīga, lpp. 24 LNA LVVA, f., 2. apr., 21. l., 83. lp. 25 Turpat, f., 1. apr., 109. l., 18. lp. 114

115 Juris Ciganovs. Latvijas armijas intendantūras dienesti pēc Neatkarības kara beigām, dienestu attīstība un reorganizācija ( ) veidoja lielajās pārtikas noliktavās Rīgā, Daugavpilī un Liepājā. Pašās karaspēka vienībās lielus pārtikas uzkrājumus veidot nebija iespējams, jo trūka piemērotu un speciāli aprīkotu telpu gada 1. janvārī Galvenajā pārtikas noliktavā Rīgā uzkrājumā bija: kg rudzu, kg rudzu miltu, kg kviešu, kviešu miltu, kg miežu, kg putraimu, kg grūbu, kg zirņu, kg cukura, 301 kg kafijas, kg sāls, bundžu gaļas konservu, kg labības galešu, kg sālītas cūkgaļas, kg sālīta speķa. Daugavpils pārtikas noliktavā gada 1. janvārī krājumā bija: kg rudzu, kg zirņu, kg auzu, 2541 kg cukura, 5920 kg tējas, 775 kg kafijas, 2329 kg sāls, bundžas gaļas konservu, 1110 kg labības galešu, 8301 porcijas kafijas konservu, kg rudzu miltu. Liepājas pārtikas noliktavā gada 1. februārī kā pārtikas rezerve skaitījās: kg rudzu, kg rudzu miltu, kg kviešu, kg zirņu, kg auzu, kg cukura, 649 kg kafijas, 40 kg piparu, kg sāls, bundžu gaļas konservu, 8040 kg sālīta speķa, kg labības galešu. 26 Lai dotu iespēju plašākām lauksaimnieku lokam izmantot intendantūras noteiktās labības un cūkgaļas cenas, gadā Galvenā intendantūras pārvalde sāka veidot speciālas iepirkumu komisijas, kuras, iepriekš izziņojot laikrakstos, noteiktās vietās organizēja produktu iepirkumu no lauksaimniekiem. Komisijas darbojās un organizēja iepirkumus visā valsts teritorijā (galvenokārt dzelzceļa stacijās), tādējādi ražotājiem bija ērtāk piegādāt produktus pārdošanai. Tajā pašā laikā produktu iepirkšana turpinājās arī intendantūras noliktavās. 27 Lai apgādātu karaspēku ar maizi, vēl gada augusta sākumā Kara saimniecības pārvalde ierīkoja Rīgas maizes ceptuvi, kas darbojās visu Latvijas armijas pastāvēšanas laiku gadā Rīgas maizes ceptuvi apvienoja ar kafijas dedzinātavu, bet gadā maizes ceptuvei pievienoja miltu dzirnavas un visu kompleksu pārdēvēja par Intendantūras maizes dzirnavām. 28 Tās pakāpeniski pārbūvēja un paplašināja, lai dzirnavās varētu pārstrādāt rudzus, kviešus, miežus, cigoriņus, ražot maizi, miltus, putraimus, grūbas, galetes, makaronus un kafiju. 29 Visu Latvijas armijas pastāvēšanas laiku Intendantūras maizes dzirnavas nodrošināja ar šiem produktiem visas karaspēka daļas, un šos produktus no malas pirkt armijas intendantūrai nevajadzēja. Lai arī kara ministrs bija izdevis speciālu rīkojumu, ka karaspēka vajadzībām visi produkti bija tieši jāiepērk no vietējiem ražotājiem izslēdzot jebkuru starpniecību, tomēr šis rīkojums ne vienmēr tika pildīts. Kā gadā Vidzemes divīzijas vienībās noskaidroja Valsts kontrole, tad bieži bija gadījumi, kad šis rīkojums ticis apiets un karaspēka daļas izmantojušas starpnieku pakalpojumus un iepirkušas nezināmas izcelsmes produktus no nezināmām personām. Lai izslēgtu šādas rīcības iespējamību, gada 19. augustā kara ministrs izdeva rīkojumu, ka turpmāk par visiem intendantūras pārtikas noliktavās nonākušajiem produktiem un precēm jāsastāda saraksts, tajā norādot preču daudzumu un izcelsmi, kā arī pierakstot preces piegādātāja vārdu, uzvārdu un liekot šai personai ar parakstu apliecināt norādīto preces izcelsmes pareizību, tādā veidā garantējot, ka prece būtu vietējā ražojuma. 30 Tāpat Valsts kontroles pārbaudē bija atklājies, ka daudzas vienības par ietaupītajiem līdzekļiem bija iegādājušās dažādus eksotiskus 26 Turpat, f., 1. apr.,1724. l., lp. 27 Turpat, f., 1. apr., 10. l., 82. lp. 28 Turpat, f., 1. apr., 283. l., 17. lp. 29 Latvijas armija 20 gados. Rīga, 1940, 303. lpp. 30 LNA LVVA, f., 1. apr., 790. l., 27. lp., 115

116 Pētījumi produktus, piemēram, firziķus, aprikozes, mandarīnus, kakao, saldskābo maizi, konservētus tomātus, medus kvasu, eksporta alu u. c gada 11. maijā kara ministrs speciālā rīkojumā divīziju un tām pielīdzināto vienību komandieriem norādīja, ka šādi produkti nav uzturam vitāli nepieciešami un bez tiem var iztikt. Dārgi ārzemju produkti ir ļoti viegli aizvietojami ar vietējiem: bumbieriem, plūmēm, ķiršiem, cigoriņu kafiju. 31 Armijas rīcībā bija 23 dažādas nolietojuma pakāpes un lieluma pārvietojamās maizes ceptuves, kas 30. gadu otrajā pusē jau bija savu laiku nokalpojušas un intensīvā režīmā ilgu laiku nespēja darboties. Tāpēc ar Apgādes pārvaldes atļauju karaspēka vienības vietējo garnizonu vajadzībām slēdza īstermiņa vai ilgtermiņa līgumus par gatavās maizes piegādi karaspēka daļām. 30. gados šādas situācijas izveidojās Cēsīs, Rēzeknē, Valmierā un Tukumā. 32 Daugavpilī un Krāslavā, kā arī šo pilsētu apkārtnēs izvietotās karaspēka daļās ar maizi apgādāja Daugavpils garnizona maizes ceptuve, tā bija novietota Daugavpils cietoksnī. Krāslavas garnizonam maizi sūtīja pa dzelzceļu. Daugavpils maizes ceptuve dienas vajadzībām izgatavoja 684 pudi jeb kg maizes. Šo maizes daudzums Daugavpils un Krāslavas garnizoni patērēja divās dienās gadu sākumā, saskaņā ar Kara saimniecības pārvaldes veiktajiem aprēķiniem, Latvijas armijas karavīrs dienā saņēma uzturu, kurā bija 3058 kalorijas. Viena vidēja fiziska darba strādnieka dienas norma bija 3024 kalorijas, tātad Latvijas armijas karavīri uzturā saņēma nedaudz vairāk gadā, saskaņā ar Valsts kontroles pārbaudes materiāliem, viena karavīra dienas uztura deva bija 4082 kalorijas, kas naudas ziņā izmaksāja 0,64 0,72 Ls. 35 Turpmākajos gados dienas uzturdevas izmaksas nedaudz pieauga, tomēr līdz pat gadam nepārsniedza 1 Ls robežas gadā karavīra dienas uztura devas lielums pieauga līdz apmēram 4240 kalorijām, kas bija labākais rādītājs starp Eiropas valstu armijām. Salīdzinājumam gadā Padomju Savienības Sarkanajā armijā dienas uztura devas lielums bija 3017 kalorijas, Lielbritānijas armijā 3326 kalorijas, ASV armijā 3658 kalorijas, Beļģijas armijā 3800, Itālijas armijā 3330 kalorijas gadā Kara ministrija izdeva Noteikumus par karavīra uzturu, kuri turpmāk noteica dienas uztura normu. Saskaņā ar noteikumiem karavīra dienas devas norma bija: rudzu maize 600 g vai rudzu milti 450 g, kvieši maize 200 g vai kviešu milti 160 g, rudzu maize 800 g vai rudzu milti 600 g, galetes 600 g; svaigas gaļas norma bija 300 g, ko varēja aizstāt ar sālītu gaļu 240 g vai konserviem 250 g, vai svaigām, sālītām vai žāvētām zivīm g; piens 800 g, biezpiens 320 g, olas 5 gab. Svētdienās un svētku dienās karavīru devā bija tikai svaiga gaļa 400 g, miežu, auzu un griķu putraimi, grūbas, kviešu milti, pupas, rīsi un kviešu mannā 300 g vai makaroni 280 g, vai svaigi kartupeļi, bietes, kāļi, burkāni, kāposti 1500 g vai skābi kāposti 800 g; kafija 10 g, cukurs 30 g. Tāpat noteikumi regulēja ēdienu gatavošanas kārtību. Katrai karaspēka daļai, ievērojot šajos noteikumos iestrādāto ieteicamo ēdienkarti, bija jāsastāda saraksts, raugoties, lai katrā nedēļas dienā būtu savādāka ēdienkarte, respektīvi, lai ēdieni 31 Turpat, 129. lp. 32 Turpat, f., 1. apr., l., lp. 33 Turpat, f., 1. apr., l., 11. lp. 34 Turpat, f., 1. apr., 282. l., 12. lp. 35 Turpat, f., 2. apr., 88. l., 17. lp. 36 Turpat, f., 2. apr., 21. l., 103. lp. 116

117 Juris Ciganovs. Latvijas armijas intendantūras dienesti pēc Neatkarības kara beigām, dienestu attīstība un reorganizācija ( ) neatkārtotos. Tāpat bija noteikta ēdienu specifikācija un ieteicamā receptūra, kā arī izmaiņas karavīra uzturā manevru laikā un laikā, kad karavīrs neatrodas savā pastāvīgajā izvietojuma vietā. 37 Apgāde ar apģērbu un ekipējuma priekšmetiem ( ) Armijas apgādi ar apģērbu un ekipējuma priekšmetiem pirmajā gadā pēc Neatkarības kara beigšanās raksturo Kara saimniecības pārvaldes Mantu nodaļas pārskats par darbu un gadā. Situācija gada 1. aprīlī: ar apģērbu, apaviem, mēteļiem, frenčiem un virsbiksēm bija apgādāti visi ierindā esošie karavīri, taču tikai 50% no šiem ekipējuma priekšmetiem bija armijas parauga mantas, pārējie bija no civilpersonām rekvizētās. Tā kā tuvojās ziema, tad Armijas saimniecības pārvaldes priekšnieks, izsūtot divīziju un atsevišķu vienību komandieriem apkārtrakstu ar rīkojumu iesniegt ziņas par nepieciešamajiem apģērba priekšmetiem, vēlējās noskaidrot, kāda situācija ir vienībā un kādi priekšmeti ir nepieciešami pirmkārt. Nepieciešamo priekšmetu saraksts1920. gada vasaras beigās 38. Priekšmets Steidzami vajadzīgi I šķiras vajadzības II šķiras vajadzības Virsbikses, vadmalas Frenči Mēteļi Virsnieku frenči 1500 Virsnieku bikses 1500 Virsnieku mēteļi 1500 Lietusmēteļi Šņorzābaki pāri pāri Zābaku smēre 5 mucas (500 pudu) Krekli, ziemas Apakšbikses, ziemas Apakšbikses, vasaras Krekli, vasaras Apgādi gada 1. septembrī Armijas saimniecības pārvaldes priekšnieks pulkvedis Roberts Dambītis raksturoja kā kritisku, jo pārvaldes mantu noliktavās nekādu krājumu no šiem nosauktajiem apģērbiem nebija tikai daži simti priekšmetu no sarakstā minētā. Šajā gadījumā nevarēja cerēt uz Armijas saimniecības pārvaldes mantu darbnīcu, jo tur nebija izejvielu rezervju, pati darbnīca darbojās ar pārtraukumiem, jo materiāli no Apgādības ministrijas bija piegādāti 37 LKM / dk. Kara ministra pavēle nr. 9., 1. pielikums. Rīga, gada 12. aprīlis. 38 Sastādīts pēc LNA LVVA, f., 1. apr., l., 200. lp. 117

118 Pētījumi neregulāri. Esošajos apstākļos mantu darbnīca nevarēja nodrošināt armijas turpmāko apgādi ar apģērbu, nemaz nerunājot par vienveidīgu formu izgatavošanu, kas, kā atzina R. Dambītis, nav mazsvarīgi disciplīnas un kaujas spēju uzlabošanai. Tika nolemts, ka armijai nepieciešamie apģērbi jāiepērk ārzemēs, ko gada 21. septembrī Latvijas valdība atļāva, uzdodot Apgādības ministrijai vajadzīgo mantu daudzumu iepirkt Lielbritānijā. Apsardzības ministrija kā savu pārstāvi Apgādības ministrijas izveidotajā iepirkuma komisijas delegācijā, kura devās uz Lielbritāniju, iekļāva pulkvedi Antonu Zviedri gada 29. septembra ziņojumā pulkvedis A. Zviedris rakstīja: Apgādības ministrijas pārstāvji iesākumā griezušies pie Anglijas valdības, kur jaunu priekšmetu pārdošanā nav bijis. Bijuši tikai lietoti, tīrīti un labā stāvoklī, kurus varējuši pirkt bez izvēles mēra un labuma ziņā par 30 šiliņiem gabalā. Ievērojot, ka britu apģērbi nav piemēroti mūsu karavīru augumiem, es ieteicu no britu valdības pa tiešo neko nepirkt, jo tieši tobrīd pienākuši vairāki piedāvājumi no kādas privātas firmas, kura piedāvājusi lietotas drēbes par 31 šiliņu gabalā ar izvēli kā augumā, tā labuma ziņā. Tika noslēgts līgums, kurš tomēr bija jālauž tāpēc, ka firma bija attiekusies dot atļauju ņemt apģērbus ar izvēli. Ievadītās sarunas nedeva vajadzīgo rezultātu. Ievērojot, ka tādā veidā ticis zaudēts gandrīz pusotrs mēnesis, bet ziema tuvojās, mums bija jāpiekrīt iegādāties apģērbus no britu valdības pēc augšminētajiem nosacījumiem. Vēl jo vairāk, tāpēc, ka mums bija uzradies konkurents: Somija arī bija pasūtījusi komplektus. 39 Nopirktos apģērbus un zābakus Rīgā ar kuģi nogādāja gada 1. oktobrī. Pēc mantu pieņemšanas un novietošanas Galvenajā mantu noliktavā, Armijas saimniecības pārvaldes tehniskās komitejas ierēdņi konstatēja, ka Lielbritānijā iepirktie apģērbi bija zemas kvalitātes un ļoti nolietoti, turklāt pēc dezinfekcijas lielākā daļa no tiem bija deformēti. Kopā tika izdalīti: mēteļi gab., frenči gab., bikses gab. Šis sūtījums novērsa kritisko situāciju armijas apakšvienībās 1920./1921. gada ziemā. 40 Jau pēc karadarbības beigām, gada 1. oktobrī, armijas apgādes dienestu vadība lēma par apģērba un ekipējuma priekšmetu neaizskaramā krājuma izveidošanu. Neaizskaramais krājums bija jāveido, rēķinoties ar nepieciešamību pilnībā ietērpt līdz vīru lielu armiju. Tāpat Armijas saimniecības pārvaldes tehniskās komitejas speciālisti izrēķināja, cik lieli krājumi nepieciešami tūlītējai armijas vienību apgādei, rēķinot nepieciešamību ietērpt vīru lielu karaspēku. Aprēķini par armijas vajadzībām nepieciešamajiem apģērba un ekipējuma priekšmetu neaizskaramajiem krājumiem gada 1. oktobris. 41 Apģērbs Neaizskaramie krājumi vīru lielai armijai Krājumi, kas nepieciešami tūlītējai vīru liela karaspēka apģērbšanai Kopā nepieciešami krājumi Kažoki Puskažoki Posteņu kažoki Mēteļi LNA LVVA, f., 1. apr., 877. l, 36. lp. 40 Turpat, 37. lp. 41 LNA LVVA, f.,1. apr.,4980. lp. 118

119 Juris Ciganovs. Latvijas armijas intendantūras dienesti pēc Neatkarības kara beigām, dienestu attīstība un reorganizācija ( ) Apģērbs Neaizskaramie krājumi vīru lielai armijai Krājumi, kas nepieciešami tūlītējai vīru liela karaspēka apģērbšanai Kopā nepieciešami krājumi Lietusmēteļi Frenči, vadmalas Frenči, vasaras Virsbikses, vadmalas Virsbikses, vasaras Ādas frenči Ādas bikses Cepures Cimdi, vilnas Cimdi, ādas Apavi, garie zābaki Šņorzābaki Tūbas zābaki Stilbu zābaki Krekli, ziemas (veļa) Krekli, vasaras Apakšbikses, ziemas Apakšbikses, vasaras Zeķes Auti Gultas maisi Galvas maisiņi Gultas deķi Palagi Ekipējuma priekšmeti Patronu somas Muguras somas Sānu somas Viduču somas Katliņi Ūdens pudeles Krūzītes

120 Pētījumi gada 17. decembrī ar kuģi Rīgas ostā pienāca Apgādības ministrijas ASV iepirktie krekli un apakšbikses. Šīs mantas izrādījās pārāk plānas, bet krekli vēl arī ar īsām rokām. Armijas saimniecības vadība atzina šo iepirkumu par nederīgu lietošanai, un šos apģērbus virsnieki varēja sev nopirkt par personīgajiem līdzekļiem. Tāpat no Lielbritānijas bija iepirkts arī ap aršinu 42 vadmalas frenčiem un formas tērpa biksēm, kurus varēja nopirkt par personīgajiem līdzekļiem. 43 Laikā no gada 1. aprīļa līdz gada 1. aprīlim Armijas saimniecības pārvaldes apavu darbnīcā izgatavoti pāri jaunu zābaku un izlaboti 3800 pāru apavu. 44 Pēc tam, kad armija bija pārgājusi uz miera laika štatu, notika pārkārtošanās arī apģērba izsniegšanas kārtībā. Karadarbības laikā apģērbu un ekipējuma priekšmetus no noliktavām un darbnīcām izsniedza pēc to faktiskās vajadzības. Sākot ar gada 1. aprīlī, visām mantām kā noliktavās, tā arī karaspēka daļās tika noteikti lietošanas termiņi, kurus vajadzēja ievērot, pēc to beigām mantas bija jāsamaina gadā Armijas saimniecībās pārvaldes Apavu un apģērbu nodaļu izvērsa par Kara saimniecības pārvaldes Mantu daļu. Seglinieku, kalēju remonta un apģērbu darbnīcas apvienoja vienā darbnīcā, kurā izgatavoja visus ietērpus un ekipējuma priekšmetus. No gada šajā apvienotajā darbnīcā sāka izgatavot visus armijai miera laikā nepieciešamos priekšmetus ietērpu, transportu, zirglietas. Darbnīcas I nodaļā izgatavoja apģērbu un visa veida speciālos ietērpus. Līdz gadam nodaļas štatā bija vairāki drēbnieki, kuru uzdevums bija gatavot virsnieku ietērpu pēc mēra. Taču šādas īpašas drēbnieku grupas pastāvēšana, ja bija jāizgatavo masu produkcija, nebija loģiska, un gadā virsnieku apģērbu, pasūtot pēc mēra, sāka šūt Armijas ekonomiskajā veikalā. Darbnīcas II nodaļa ražoja dažādus ādas un brezenta uzkabes priekšmetus (seglus, plecu siksnas, mantu somas, arī remontēja apavus darbnīcās jaunus apavus neizgatavoja), bet III nodaļa gatavoja un remontēja armijas transporta ratus, lauku virtuves un to piederumus. Šajā nodaļā gatavoja sprādzes, gredzenus, asu dzelžus u. c. zirglietas gadā karavīru apģērbu, apavu, veļas un citu ietērpa priekšmetu un uzkabes izgatavošanas izejmateriālu iegādei, kā arī atsevišķu gatavu priekšmetu iegādei Kara ministrija tērēja vidēji 15 18% no visas ministrijas budžeta kopsummas: 1923./1924. budžeta gadā , 00 latu (17,84% no budžeta kopsummas), nākamajā 1924./1925. budžeta gadā ,00 Ls (15,67% no budžeta kopsummas). Izejvielas karavīru ietērpa un uzkabes priekšmetu pagatavošanai Kara ministrija sāka iepirkt izsoļu ceļā no vietējiem ražotājiem. 46 Dažos gadījumos gan nebija garantiju, ka pašmāju uzņēmēji patiešām pārdeva iekšzemes ražojumus, tomēr pārsvarā gadījumu Valsts kontroles ierēdņiem nav bijušas šaubas par armijas vajadzībām iepērkamās izejvielas norādītās izcelsmes pareizību. 47 Formas tērpu un uzkabes priekšmetu aksesuārus: pogas, treses, saru drēbes utt. pirka brīvajā tirgū pēc saimnieciskā izdevīguma principa. Ietērpu un uzkabes priekšmetus gatavoja Intendantūras darbnīcā, bet apavus gatavā veidā piegādāja vietējie rūpnieki, jo gadā Intendantūras pārvalde slēdza savu apavu darbnīcu tā paša saimnieciskā izdevīguma dēļ iepirkt apavus no civilajām apavu ražošanas vietām izrādījās lētāk aršina 71, 12 cm 43 LNA LVVA, f., 1. apr., 877. l., 38. lp. 44 Valdības vēstnesis g. 17. novembris, pielikums nr. 1. Apsardzības ministrijas darbība 45 Puķe, E. Mūsu mantu darbnīcas// Daugavas Vanagu mēnešraksts Nr. 6, lpp. 46 LNA LVVA, f. 2. ap., 88. l., 19. lpp. 47 Turpat, 89. l., 12. lp. 48 Turpat, 88. l., 19. lp. 120

121 Juris Ciganovs. Latvijas armijas intendantūras dienesti pēc Neatkarības kara beigām, dienestu attīstība un reorganizācija ( ) Karavīra ietērpa komplekta izmaksas. Veids 1923./24. gadā Ls 1924./25. gadā Ls Virsnieka ietērps 164,13 171,85 Kadeta ietērps Nav izgatavoti 158,21 Kareivja, kājnieka ietērps 128,39 112,81 Kareivja, jātnieka ietērps 67,65 (bez mēteļa vērtības) 123,64 Kareivja, artilērista ietērps 133,64 118,20 Matroža ietērps 116,21 117,25 Viena veļas komplekta vērtība 11,44 11,51 Gultas piederumi 24,89 32,03 Šņorzābaki bez kapes aizsargiem 14,20 15,40 14,25 Šnorzābaki ar kapes aizsargiem 15, ,25 Garie zābaki 22 26,45 Garie zābaki kadetiem Jau drīz pēc Armijas saimniecības pārvaldes pārveidošanas par Kara saimniecības pārvaldi pie tās sāka darboties Tehniskā komiteja, kas izstrādāja pirmos noteikumus par apģērbu, apavu, veļas, gultas veļas, zirgu lietu, aizjūgu, uzkabes un citu priekšmetu kvalitāti un veidu armijas vajadzībām un noteica šo priekšmetu lietošanas termiņus gadā izstrādāja minēto priekšmetu aprakstus, bet gadā pirmos tehniskos noteikumus kokvilnas un vilnas audumiem. 49 Sākot ar gada 21. aprīli, visiem armijas apģērbiem un apaviem tika noteikti jaunizstrādātie lietošanas termiņi, vienlaikus vedot stingru uzskaiti un atzīmējot armatūras sarakstā karavīriem izsniegtās mantas gadā Rīgā un provincē bija nodibinājušies vairāki rūpniecības uzņēmumi, kas izgatavoja vilnas audumus armijas vajadzībām, tā kā importēt vajadzēja tikai kokvilnas un linu audumus. Nedaudz vēlāk Latvijā sāka darboties arī kokvilnas un linu apstrādes ražotnes. No gada vietējā tekstilrūpniecība jau pilnībā spēja apmierināt visas armijas vajadzības. Tehniskā komiteja vairāku gadu laikā novērsa karavīru ietērpa praksē novērotos trūkumus un turpināja darbu pie armijai nepieciešamo tekstilizstrādājumu un citu priekšmetu kvalitātes uzlabošanas gadā izstrādāja pirmos apavu izgatavošanas noteikumus, kas paredzēja tos ražot sešos lielumos. Vēlākie, gadā pārstrādātie noteikumi, jau paredzēja karavīru apavus10 lielumos, bet pēc gada tika izveidotas speciālas apavu veidoles, un no tā laika tos izgatavoja desmit pamatlielumos un katru no tiem trīs platumos, pielāgojot individuālam kājas pēdas pacēlumam. Pavisam kopā tika izgatavoti 30 dažāda lieluma apavu veidi, tā kā katram karavīram bija iespējams piemeklēt ērtākos apavus Gelderiņš, E. Latvijas karavīru ietērps, atšķirības zīmes un noteikumi to nēsāšanai Rīga: Latvijas kara muzejs, lpp. 50 LKM / dk. Apsardzības ministra pavēle nr. 19., 8.. Rīga, gada 21. aprīlis. 51 LNA LVVA, f., 1. apr., 282. l., 14. lp. 52 Latvijas armija 20 gados. Rīga, lpp. 121

122 Pētījumi Pirmajā gadā pēc Neatkarības kara noslēguma Latvijas armijas karavīru ietērps joprojām bija ļoti dažāds. Tikai neliela daļa karavīru, galvenokārt virsnieki, nēsāja vietējā ražojuma formas tērpus. Tika lietoti gan vācu, gan britu, gan krievu armiju ietērpi ar uzšūtām latviešu karavīru zīmotnēm. Tas karaspēkā radīja nesakārtotības iespaidu. Karaspēka apģērbs un uzkabe ir viens no svarīgākajiem jautājumiem, jo no viņas pareizas atrisināšanas bija atkarīgs kā armijas kustīgums, tā arī ļaužu veselības stāvoklis. Apģērbs nedrīkst apgrūtināt karavīru, tam ir jābūt vienkāršam, lētam, izturīgam, vieglam, skaistam; tam jābūt piemērotam klimatiskajiem apstākļiem un gada laikam; pie zināmas vienveidības tam jānes izšķirības pazīmes, lai varētu viegli redzēt, pie kādas daļas kareivis pieder, un beidzot pie apģērba nedrīkst būt spožu atšķirības zīmju, lai karavīrs, sevišķi virsnieks, nebūtu ienaidniekam par acīs krītošu mērķi. 53 Tāpēc vadība miera laika apstākļos izvirzīja uzdevumu izveidot visai armijai vienotu ietērpu. Optimālā formas tērpa varianta meklējumi prasīja laiku, un tikai gada 31. maijā izdotajā apsardzības ministra pavēlē tika noteikts, ka Latvijas armijas formas tērps sastāv no mēteļa, frenča, virsbiksēm, cepures un virskrekla haki krāsā. Šajā pavēlē bija noteiktas arī atšķirības zīmju krāsas atsevišķiem spēka veidiem. 54 Latvijas armijas karavīra ietērpa uzlabošana turpinājās, gada vasarā apsardzības ministrs izdeva jaunu pavēli, ar kuru Latvijas armijā ieviesa tieši Latvijai raksturīgu, vienotu formas tērpu. 55 Izstrādājot šo formas tērpu, bija paredzēts, ka turpmāk visai armijai šis tērps ar visiem piederumiem tiks šūts no vietējām izejvielām un materiāliem. 56 Pirmajos gados pēc armijas pārejas uz miera laika štatu karavīru apgāde ar apģērbu un ekipējuma priekšmetiem bija nepietiekoša, bet dažās karaspēka vienībās pat ļoti slikta. Tā, piemēram, pulkvedis Roberts Kļaviņš ziņoja armijas štābam par savas inspekcijas rezultātiem gada 1. februārī, pārņemot 4. Valmieras kājnieku pulka komandiera amatu: Runājot par pulka saimniecību un kareivju nodrošinājumu: cimdi izdoti nelietojami dūraiņi ar atsevišķu pirkstu, sašūti no dažādām lupatām. Kareivji izdotos cimdus neņem pretī, iztiek pavisam bez vai valkā savējos. 90% kareivju veļas tikai divi pāri, turklāt 70% apakšbikšu pilnīgi saplīsušas, tā kā ir bijuši gadījumi, kad kareivji tiek atsvabināti no mācībām ar ārsta zīmi apakšbikšu trūkuma dēļ. Zeķes un auti uz katra kareivja izdoti kopā divi pāri. Zeķes 60% saplīsušas un tālākai lietošanai nederīgas, kas izskaidrojams ar to, ka tās iztur tikai ¼ daļu no norādītā termiņa. Liela daļa kareivju nēsā savu veļu, zeķes. 90% gultas segu ar notecējušu nēsāšanas termiņu un pilnīgi nederīgas turpmākai lietošanai. Turklāt kādiem 100 karavīriem apskates laikā deķi pavisam nebija iedoti to trūkuma dēļ, daļai kareivju ir savi deķi, bet lielākā daļa sedzas ar mēteļiem[..] Kareivji bāli un diezgan vāji apģērbti. Vecas cepures un zīmotnes, pagonas bez trafaretiem, mēteļi stipri nonēsāti un daži pavisam saplīsuši, jo apmēram 1/5 daļai nēsāšanas termiņš pavisam notecējis. Bikses un zābaki apmierinošā stāvoklī: uzkabe nevienāda un slikti pielāgota gada 3. maijā kara ministrs savā pavēlē Nr. 11 izsludināja jaunpieņemto Armijas apgādes sadalījuma instrukciju (skat. pielikumu Nr. 4), saskaņā ar kuru noteica armijas apgādes dienestu atbildību. Intendantūra bija viens no apgādes veidiem, līdzās artilērijas, inženieru, sakaru, 53 Taktika. Kara skolas kurss/ Sast. Lindners, Karlsons, Spandegs. Rīga, lpp. 54 LKM / dk. Apsardzības ministra pavēle nr. 25., 3.. Rīga, gada 31. maijs. 55 LKM / dk. Apsardzības ministra pavēle nr. 17., 1.., pielikums. Rīga, gada 29. jūlijs 56 Latvijas karavīru ietērps, atšķirības zīmes un noteikumi to nēsāšanai Rīga: Latvijas Kara muzejs, lpp. 57 LNA LVVA, f., 1. apr., 314. l., 55. lp. 122

123 Juris Ciganovs. Latvijas armijas intendantūras dienesti pēc Neatkarības kara beigām, dienestu attīstība un reorganizācija ( ) aviācijas, spēkratu, flotes, sanitāri veterinārās apgādes dienestiem. Intendantūras apgādes dienesta pārziņā, saskaņā ar šo instrukciju, bija jāapgādā armijas vienības ar pārtiku, elpi, tabaku, papirosiem, ietērpu (ar ko instrukcijas izpratnē saprata apavus, apģērbu un veļu), speciālo ietērpu. Turklāt intendantūras nozare neapgādāja armiju ar speciālajiem lidotāju ietērpiem, speciālajiem ūdenslīdēju tērpiem, speciālajiem ķīmisko dienestu un elektriķu apģērbiem to visu gādāja attiecīgi aviācijas, flotes un inženiertehnisko dienestu speciālisti. Intendantūras apgādes dienests tāpat rūpējās par uzkabes priekšmetu sagādi: patronu somas, durkļu makstis, teltenes, dažādas jostas, katliņi, ūdens pudeles, arī visāda vieda aizjūgi, pakavi, zirgu rati un to rezerves daļas, bet negādāja speciālos darba rīkus un speciālos transportlīdzekļus karaspēka tehniskajām vienībām. 58 Šādas instrukcijas pieņemšana neko nemainīja Latvijas armijas intendantūras apgādē, tās uzdevumi joprojām palika iepriekšējie. Pēc Neatkarības kara beigām sakās armijas pāreja uz miera laiku štatiem, vienlaicīgi sākās apgādes dienestu pārveidošana atbilstoši jaunajiem uzdevumiem. Līdz ar Apgādības ministrijas likvidēšanu gada maijā, tās funkcijas pārņēma Kara saimniecības pārvalde. Armijas apgādes sistēmas uzdevums bija nodrošināt miera laika armiju ar nepieciešamajiem kara priekšmetiem, kā arī gatavot pārtikas un mantu uzkrājumus iespējamās mobilizācijas gadījumā, saskaņā ar izstrādājamajiem mobilizācijas un armijas apakšvienību izvēršamajiem plāniem. Šādus plānus Latvijas armijas vadība sāka izstrādāt jau tūlīt pēc armijas pāriešanas uz miera laika štatiem. Līdz ar pāreju uz miera laika štatu, Latvijas armijā izveidojās apgādes dienestu trīs pakāpju sistēma: apgādes centrālās iestādes, divīziju intendantūras un pulku, kā arī tiem pielīdzināto karaspēka vienību apgādes struktūras gada 18. jūnijā Kara saimniecības pārvaldi pārveidoja par Galveno intendantūras pārvaldi, kuras pārraudzībā atradās visi ar pārtikas un mantu apgādi saistītie dienesti. Šāda armijas apgādes organizācijas struktūra pastāvēja līdz gadam. Pirmajos gados pēc Neatkarības kara beigām izveidojās sistēma armijas apgādei ar pārtiku. Pārtiku un elpi iepirka pārsvarā centralizēti no vietējiem lauksaimniecības produktu ražotājiem un pārtikas rūpniecības uzņēmumiem, pēc iespējas cenšoties izvairīties no starpnieku pakalpojumiem, ievērojot saimnieciskā izdevīguma principu. Pēc gada Galvenā intendantūras pārvalde sāka veidot visā valsts teritorijā darbojošās speciālas iepirkuma komisijas, kuras organizēja lauksaimniecības produktu iepirkumu no ražotājiem. Jau pirmajos gados pēc Neatkarības kara beigām armijas apgāde ar pārtikas līdzekļiem un elpi notika tikai ar vietējiem produktiem un vietējo ražotāju izstrādājumiem. Pirmajos gados pēc armijas pārejas uz miera laika štatiem Latvijas armijas karavīru apgāde ar apģērbu un ekipējuma priekšmetiem bija nepietiekoša, bet dažās karaspēka vienībās pat slikta. Gandrīz visas izejvielas armijas apģērba un ekipējuma priekšmetu izgatavošanai bija jāimportē. Liela nozīme armijas apgādē ar apģērbu bija gada izveidotajai Kara saimniecības pārvaldes Tehniskajai komitejai, kura izstrādāja pirmos noteikumus par apģērbu, apavu, veļas, ekipējuma priekšmetu kvalitāti un veidu armijas vajadzībām un noteica šo priekšmetu lietošanas termiņus. 20. gadsimta 20. gadu sākumā bija izstrādāti arī karavīru apģērbu un ekipējuma tehniskie apraksti. Šajā laikā armijas vajadzībām audumu un materiālus, kas bija nepieciešami dažādu ekipējuma priekšmetu izgatavošanai, sāka ražot vietējie uzņēmumi, un, sākot ar gadu, armijas intendantūras apgādes priekšmetus ražoja tikai no Latvijā izgatavotajiem materiāliem. 58 LKM / DK, Kara ministra pavēle nr. 11, 1.., 1. pielikums, Rīgā, g. 3. maijs 123

124 Pētījumi Juris Ciganovs, Dr. hist. Latvian War museum, deputy director Latvian Army s Quartermaster Services after Independence War: Development and Reorganization ( ) During the Independence War, dramatic situation arose with the Latvian army first unit supply with clothing and equipment items. In the obstacles of the 1 st World War, the destroyed Latvian industry did not produce any raw materials for the military supply and in order to supply these war materials the Latvian army basically was based on supplies and purchases from abroad. The army supply services created the first sewing and repair workshops, thus, with the help of produced goods the army supply services were trying to remove the acute lack of clothing, footwear and equipment items in the Latvian army subunits. At the end of the War of Independence, in the summer of 1920 just over 50% of the Latvian army personnel could be regarded as clothed in accordance with the minimum requirements of military service. During the upcoming years several Defense Ministries were transformed and reorganized, but since 1922 they were transformed in administrations that were supervised by the Ministry of War. According to the prevailing military doctrine Latvian Army Quartermaster industry was in charge of the food supply, forage, clothing and equipment items. After the Army transition to a peacetime staff, in March 31, 1921, all food supplies, forage, clothing and equipment items overtook the supply structures of the Ministry of Supply (since 1922 Ministry of War). The task of the army supply system was to provide a peacetime army with the necessary military subjects, as well as to prepare food and stuff savings for the eventual mobilization, according to mobilization procedures and the army subunits worked out plans. Such plans Latvian army leadership began to develop immediately after the army passed to the peace time staff. In the following years the army supply gradually improved in parallel with national economic recovery process. Already a few years after the end of the War of Independence Latvian army s food supply were ensured only with local goods produced by farmers. Army`s Quartermaster services purchased food from local farmers in an auction way and afterwards by concluding the long term contracts for different product obtaining. Thus, with the transition to a peacetime staff, the Latvian army supply services developed a three tier system: the supply of central administration, supply of division quartermaster and the regiment, as well as assimilated supply of troops and their structures. In June 18, 1924 The War ménage administration transferred to the Main Quartermaster department, and under the supervision of this department was all food supply and property related services. Such army supply organization structure existed until During the first years after the end of the Independence War, the food supply system for the army needs was established. Food and forage for the Army needs was purchased mostly centralized from the local agricultural producers and food industry, as far as possible avoiding intermediaries services, and according to the merit principle. After 1929, the Main Quartermaster administration began to form a special procurement 124

125 Juris Ciganovs. Latvijas armijas intendantūras dienesti pēc Neatkarības kara beigām, dienestu attīstība un reorganizācija ( ) commissions throughout the country, who organized the agriculture product procurement from producers. Already in the first years after the end of the Independence War, the army supply with food products and forage occurred only with local products from local producers. During the first years after the military transition to peacetime staff, the Latvian army soldier supply with clothing and equipment items were not sufficient, but in some army units even bad. Almost all materials for army supply with clothing and equipment were imported. An important role in supply with military clothing played the Quartermaster services Technical Committee that was established in 1920, this committee drafted the first quality rules for clothing, shoes, linen and equipment quality and type of items that were purchased for the army needs, the committee also defined the usage period of those subjects. The technical descriptions of the soldiers clothing and equipment was worked out in the beginning of 20 th of the 20 th century. During this time, producing of fabric and different equipment item materials for the army needs was done by local manufacturing companies and starting from 1924 the army Quartermaster supply items were produced only from Latvian manufactured materials. Immediately after the end of the independence struggle, the Latvian Army leadership began to develop plans for protection of the territory of Latvia in case of possible unfriendly country under attack. In between war period altogether five defense plans were developed, the Soviet Union was considered as potential aggressor by army leadership, there was also the threat from the German side. Army Quartermaster services in terms of the national defense mobilization plan had to develop the strategic army reserve training and deployment plans. When planning the deployment of the Army s strategic reserves, it was expected that by starting the preparations for the inhabitant mobilization and by formation the new troops, in the areas of those newly formed troops will be placed the necessary reserves of the war materials (including food, forage, clothing and equipment items), that will be equivalent to the emerging military s size. Army Qartermaster`s service task was to prepare the backup of those reserves, to prepare the potential location of the reserves, and, if necessary, to move them according to the mobilization plans. It was expected that in case of the possibility of military conflict and inhabitant mobilization to military service mobilization, in the places of the new military units food, clothing and necessary military materials will be distributed from the closer military warehouses, but for the upcoming time food will be collected according to the wartime procurement requisition form. The army leadership considered that army food supplies during the war time should be arranged so as all the necessary products should be gathered in the state national territory, as in case of a possible military conflict, the army could not afford to realy on purchases made abroad. 125

126 Pētījumi Magnus Ilmjärv, Dr. Hist. Institute of History, University of Tallinn Tallinn, Estonia Estonia s Failed Deal of Submarines in Late 1930s In the 1930s it was decided to modernize the navy of Estonia. Its two largest warships were sold, and two modern submarines were ordered from England in The keels of the two similar submarines were laid down in May 1935 in England by Vickers Armstrong. On July 1936 they were named Kalev and Lembit and launched shortly thereafter. Already on November 22, one month after the Red Army units had occupied their bases in Estonia, Germany had expressed its interest in obtaining the two Estonian submarines. On July Germany terminated the negotiations regarding the purchase of the Estonian submarines. In the year of 1939, just before the start of the Second World War, Estonia owned 17 navy ships, two of these submarines named Kalev and Lembit built in 1934 by the British firm Vickers Armstrong. The history, and the fate, of these two submarines has continued to be in the focus of Estonian historians throughout the past decades. These two warships, launched more than 70 years ago, have always been viewed as objects of national pride. Although much has been written about the two Estonian submarines, until now one aspect in their history has not been touched upon: Hitler Germany s attempt to purchase these modern British built submarines as training submarines for the German navy in the fall of This topic is the main subject of this article which will also briefly cover the foreign policy activities of the Estonian government in this critical period. In addition, this account will describe the technical features of the two boats in question, the financial aspects of their procurement, also provide the background of the personalities involved in the sale negotiations, and finally analyze the reasons why Germany did not succeed in purchasing the coveted submarines despite its best efforts. Even today, with the subject a part of the almost forgotten past, the pro and con arguments continue to preoccupy Estonian historians. Specifically, they ponder whether or not the purchasing of two, although modern, submarines for the Estonian navy in 1934 was a rationally acceptable step to take. Then and even now some opponents of the submarine purchase claim that the 9,000,000 Ekr spent on these two submarines would have bought Estonia a modern and efficient air force, at least the best in the Baltic states. It is clear from the available historical documents that altogether seventeen manufacturing companies from seven different countries were interested in producing the submarines for the Estonian navy. In 1933 Germany was anxious to get the order from Estonia for two U boats, which were going to be built by a Dutch company, the Ingeneurskantoon voor Scheepsbow, a concern 126

127 Magnus Ilmjärv. Estonia s Failed Deal of Submarines in Late 1930s financed by the German capital. 1 But this firm was not acceptable to Estonian authorities, who ordered the U boats from Great Britain instead. Nevertheless, the developing plan to purchase the submarines from Great Britain was strongly backed by General Johan Laidoner, and professor Ants Piip, the well known Estonian diplomat, and the Foreign Minister. Estonia s final choice of the manufacturer depended on various technical questions as well as its own foreign and domestic policy factors. In technical terms the British firms, particularly Vickers Armstrong Ltd., stood out among the competitors because of their many years of experience in successfully building submarines for the British as well as for foreign navies. As for the foreign policy considerations, the Estonian leadership felt a certain allegiance, and considered themselves obligation bound, toward the British people: in January 1919, Great Britain had presented the newborn and struggling Estonian republic, at the time of fighting with the Soviet Russia, with two captured Russian mine cruisers, Avtroil and Spartak. 2 These cruisers eventually became the backbone of the Estonian navy. Further, the Estonians feared that ordering the submarines from some other country (may) (might) negatively influence the Estonian British relations. From the birth of independent statehood, Estonia viewed the Soviet Union as the hostile power in the region. In domestic policy terms, the preceding points in respect to the trade and commerce would become issues for Estonian agricultural and manufacturing sectors, and thus negatively influence its domestic policies. Again, ordering the submarines from Great Britain in preference to all other countries would be advisable also from a domestic point of view. Furthermore, the feelings of Estonians as a nation had to be taken into account in the matter of choosing a suitable, and satisfactory, manufacturer for building the planned submarines., Because of the help and support received from Great Britain during the War of Independence ( ), most Estonians felt that the right thing to do under the prevailing circumstances was to contract a British firm to build the desired submarines. Thus, because of the above described arguments the Estonian government eventually decided to contract a still undetermined British manufacturer for building its two planned submarines. In time, Vickers & Armstrong Ltd. was chosen for the job. In parallel with the described process of choosing the manufacturer for the desired two submarines, the Estonian government was also making financial preparations for carrying out the project. First, the proceeds from the sale of its ageing cruisers to Peru in 1933 for 410,000 U. S. dollars or 2,312,400 Ekr which were going to be used for purchasing the two planned submarines. Second, in 1933 the government established a Voluntary Special Governmental Submarine Collection Fund which during the next six years eventually collected 512,000 Ekr. 3 It has to be mentioned that the government utilized this collection agency successfully also as a propaganda instrument in matters other than the purchase of the submarines for its navy. Third, 1 Shef der Marineleitung to the Auswärtiges Amt, August 22, 1933; Reinebeck s report, May 12,1934. US National Archives II College Park, Maryland [NA II] RG 242 T 120 R 3883, K076705; K K About the Ingeneurskantoon voor Scheepsbow see Forsén, B, Forsén, A. Saksan ja Suomen salainen sukellusveneyhteistyö. Porvoo, WSOY, 1999, See: Золотарев, В. А., Козлов, И. А. Три столетия Российского флота Москва, Санкт Петербург: Издательство Полигон, Sammet, J. Eesti allveelaevade saamisloost Allveelaev ajaloomälestisena. Eesti Meremuuseumi Toimetised 2. Teaduste Akadeemia Kirjastus, Tallinn, 2001,

128 Pētījumi to complete the financial preparations, on December 21, 1933 the Riigikogu 4 adopted a law for Improvement of the Navy and Preparation of the Budget for the Project s Realization. It should be mentioned here that the preliminary estimates put the total cost of the project into the 6,000,000 9,000,000 Ekr range. On December 12, 1934, the Estonian government signed the contract for the building of two submarines with the British firm Vickers & Armstrong Ltd for a price of 360,000 or 6,611,059 Ekr. According to the contract these boats were to be delivered in This purchase was the most expensive weapons procurement ever taken on by the Estonian republic. On July 7, 1936 the launching of the new Estonian submarines, Kalev and Lembit, took place in Barrow of Furness. The British Admiralty was represented by Admiral Sir Percy Addison. Vickers & Armstrong Ltd. announced that these submarines were the 168 th and 169 th of its production line. 5 Kalev arrived in Tallinn in June 1937 and Lembit about one month later. On their arrival, the boats were not as yet fully equipped with the necessary machinery and instrumentation for active duty. Radar, sonar, hydrophonical devices and submarine internal telephone were installed in September October 1937 by the German firm Atlas Werke. Finally, in September 1938, the Swedish firm Bofors mounted two 40 mm automatic guns on each boat for the price of & 7,300 or 134,028 Ekr. To bring the boats to (a) full service capability, the training of their crews followed: the navigational trips undertaken in 1937 in the Baltic Sea prepared the chosen individuals for service on both submarines. These men had been selected from the total pool of Estonian military manpower reserves, including the border guards. The cost of training the boat crews a total 34 men of whom 4 were officers, 28 petty officers and 2 were seamen. 6 Kalev and Lembit shared many features with the S class submarines built for Britain s own use. The more notable features and capabilities of the new submarines were as follows. They had been designed for both the offensive as well as the defensive: to carry and launch torpedoes and to carry and lay mines even when submerged. In addition to the respective necessary equipment, both submarines were furnished with the required standard detection and communication systems. Each submarine was powered with two 600 HP diesel engines which permitted them to reach a maximum speed of 13.7 knots while cruising on the surface and 8 knots when cruising submerged under normal conditions. The supply enabled constant 24 hour stays under water and available air supply enabled constant 24 hour stays under water and available storage space for food and life subsistence needs made 30 day campaign missions possible. 7 The British historian Brian D. Head concludes that the S class submarines operated during the Second World War in the North Sea and the Mediterranean and proved to be very effective. 8 Initially, as described at the beginning of this article, the Estonian government had based its war strategy on the military, specifically on the naval cooperation with Finland. In 1931, Finnish president Svinhufud advised prime minister Päts that the Estonian and Finnish peoples must 4 Estonian Parliament 5 Sammet, J. Eesti allveelaevade saamisloost, 9. 6 Ibid., 13 7 Ibid. 8 Head, B. D. Eesti allveelavade areng Allveelaev ajaloomälestisena. Eesti Meremuuseumi Toimetised 2. Teaduste Akadeemia Kirjastus, Tallinn, 2001,

129 Magnus Ilmjärv. Estonia s Failed Deal of Submarines in Late 1930s work together as neither country could protect itself militarily alone and that on the seas the co operation must be total. 9 Up to the second half of 1930s both Estonia and Finland viewed Germany only as a potential guarantor of their independence as well as a possible ally against the Soviet Union. The submarines were expected to work in concert with Finnish submarines and coastal batteries to protect the Gulf of Finland and prevent the Soviet Navy entering the Baltic Sea until help arrived from the West. In the beginning of July 1938 Lieutenant General Nikolai Reek, The Estonian Chief of General staff, informed Hans Frohwein, the German envoy in Tallinn, that Estonia had decided to offer resolute military opposition to any Soviet efforts of marching through its territories, but expects German military assistance if a military struggle ensues. Reek also told Frohwein that Estonia was ready to mine the Gulf of Finland, its straits and entrances to block the Soviet Navy from entering the Baltic Sea. 10 It should be noted here that the Estonian submarines were also capable of laying mines. On August 23, 1939 a Soviet German Non Aggression Pact was signed in Moscow. This pact between two European superpowers changed the continent s political landscape totally. Reek s offer to the German envoy was no longer operative because now Estonia belonged to the Soviet zone of interest. This circumstance became a reality when the Soviet Estonian Mutual Assistance Pact was signed on September 28, 1939 and in October the Soviet military forces moved into bases in Estonia dictated by the agreement. Within a few days Latvia and Lithuania had followed suit by signing similar pacts. According the Michael Gunton at the beginning of the Second World War the British had 69 submarines at their disposal, 6 of which were minelayers and 33 of which had been built before They were reasonably well equipped with efficient guns, torpedoes and fire control. The German U boat arm wasn t prepared completely for action when war was declared, having only 57 boats of their disposal. The Germans had plans to build over 200 U boats and many were under construction, but when the war started they were ill prepared. 11 After the Soviet Estonian pact was signed, Germany started proceedings, leading to the purchase of Estonian submarines. Already on November 22, one month after the Red Army units had occupied their bases in Estonia, the OKM 12, Seekriegsleitung Amtsgruppe U Bootswesen 13, presented to the OKM a memorandum proposing the purchase of allegedly available Estonian submarines, with stated intention to be used for training German U boat crews. The reason given for this proposal was that by June 1940, the established time goal of the OKM, German shipyards were not able to produce the required 35 U boat training ships. It becomes also clear from this memorandum that OKM had proposed similar schemes at earlier times, although with the Soviet Union, Italy and Japan in mind as the donor states. Initially Hitler had agreed to the proposal that the desired submarines could be bought from the Soviet Union, but had soon changed his mind. By this time it also 9 Leskinen, J. Vaiettu Suomen silta. Suomen ja Viron salainen sotilaallinen yhteistoiminta Neuvostliiton varalta vuosina Suomen Historiallinen Seura, Helsinki, 1997, , Frohwein s report July 5, Documents on German Foreign Policy Series D ( ). Vol. V. Poland, The Balkans, Latin America, The Smaller Powers Washington D. C., 1953, Gunton, M. Submarines at War. A History of Undersea Warfare from the American Revolution to the Cold War. New York: Carol & Graf Publishers, Oberkommando der Marine 13 Headquarters of U boat Division 129

130 Pētījumi had become clear that neither Italy nor Japan were willing to depart from their submarines in favor of Germany. Therefore the Seekriegsleitung Amtsgruppe U Bootswesen shifted its attention to Estonia and Latvia as the donors of desired submarines. By then Germans also recognized that properties left behind by the evacuated Baltic Germans could, perhaps advantageously, be utilized as the payments for the boats in question. It was also believed that the Soviet bases had created a situation in which owning submarines had become meaningless for small nations like Latvia and Estonia. 14 For some reason, only Estonian submarines were chosen. Apparently this was due to the fact that Berlin considered Estonia to be the most German friendly of the three Baltic states. Additionally, the brand new Estonian submarines probably contained the latest inventions and thus were excellent sources of technical information and design details of the British shipyards. For all these reasons the OKM was interested in acquiring the two Estonian submarines in preference to the Latvian two French built submarines Ronis and Spidola which, however, were older and therefore technically not up to date. The submarines purchasing project was initially turned over to the Auswärtiges Amt and Foreign Minister Joachim von Ribbentrop. Already on November 22 Hans Frohwein, the German envoy in Tallinn, received an encoded telegram informing him about OKM s tentative plans to purchase both Estonian submarines. The telegram requested him to pass the order to Admiral Reimar von Bonin, the German naval attaché in Helsinki, also accredited to Estonia and Latvia, and direct him to guardedly approach the Estonian authorities in the matter. 15 The conclusion of the mutual assistance pact brought about a change in the Estonian government. The new government assumed office on October 12, 1939 with Jüri Uluots as the Prime Minister, Ants Piip as the Minister of Foreign Affairs, Lieutenant General Reek as the Minister of War, August Jürimaa as the Minister of Internal affairs and Paul Kogerman as the Minister of Education, while the rest of the positions were held by their previous occupants. The German legation in Tallinn generally approved the changes in the government. Telegrams sent to the Auswärtiges Amt by envoy Frohwein indicated a positive view of Reek, who was considered very friendly to Wehrmacht, and a true supporter of the Reich and admirer of German Military prowess. Frohwein was also satisfied with Leo Sepp, the Minister of Finance, whom he thought an active backer of good trade relations with Germany. Frohwein warned of professor Jüri Uluots, the new Prime Minister, but was unhappy with the choice of professor Piip because of his earlier connections with Great Britain. 16 Frohwein stated that Piip, unlike his predecessor, Foreign Minister Karl Selter, had personal connections to Britain and, because of this, the Foreign Ministry should be by passed in the matter. 17 At the end of 1939 and the beginning of 1940 the above described submarines project was not moving with the necessary urgency. First, envoy Frohwein had not reacted to the Auswärtiges Amt s November 22 letter. Only on February 21, 1940 did Frohwein informd Auswärtiges Amt that Bonin had delegated him, the envoy, to communicate with the Estonian government to start 14 Memorandum by Seekriegsleitung Amtsgruppe U Bootswesen NA II RG 242 T 1022 R See Bonin s report, June 20, NA II RG 242 T 1022 R 2917, PG4888NID. 16 See Telegram by Frohwein, October 13, NA II RG 242 T 120 R 279, Ibid. 130

131 Magnus Ilmjärv. Estonia s Failed Deal of Submarines in Late 1930s negotiations in the matter. Frohwein stated that he had informed the relevant Estonian officials of this, but they had reacted negatively. 18 From the memorandum of Bonin it became known that he had become aware of the submarine purchasing deal as a late as December 1939 and had personally acted in the matter only after his visit to Berlin in the middle of February However, by this time fortunately Colonel Körner, the German deputy military attaché, had already approached a nameless Estonian confidant to get the case rolling. 19 On February 23, 1940 a meeting of German High Command, with Hitler, Grand Admiral Erich Raeder, the Commander of German Naval Forces, General Wilhelm Keitel, the Chief of staff of OKW 20, and General Alfred Jodl, the Chief of OKW s Operation Section participating, took place. In discussions about the sea warfare the subject of purchasing Estonian submarines came up. The protocol of this meeting reports tersely that According to a private discussion with the assistant of the Military Attaché, Estonia appears to be ready to transfer her two submarines to Germany, provided that Russia agrees. This is followed by the practical recommendation that Estonia herself would have to obtain this agreement from Russia and offer the submarines on her own initiative. Then the acquisition would be most desirable. And it closes with the statement that The Fuehrer agrees this procedure. 21 On February 28, OKM dispatched letters to the Auswärtiges Amt and to German legation in Tallinn declaring Hitler s approval to Admiral Raeder s proposal to buy two Estonian submarines and also stressing the point that the transaction was an important issue to Germany, and that these boats were not intended for military use but for training purposes only. This message also stated that if Estonia wished to replace the sold submarines with some torpedo boats, the German government would be willing to manufacture these in its shipyards. 22 According to the memorandums originating in the Headquarters of U boat Division this offer proved to be unrealistic: the promised torpedo boats could have been built by 1942 at the earliest, but most likely after the end of the war. 23 The next communication from the OKM, a memorandum dated March 2, expressed amazement that the legation in Tallinn had remained relatively passive in advancing the deal. This memorandum demanded accelerated action from the German naval attaché in Tallinn. It repeated the point that the initiative for the proposed deal should come from the Estonian government which also should ascertain the agreement of the Soviet government to the deal. It also restated the Führer s continuous interest in the matter. Finally, it recommened to by pass the Estonian Foreign Ministry in the coming negotiations about the proposed transaction. 24 Another month passed by before Bonin had a chance to act and then inform the OKM about his progress. In an April 23 letter he wrote that on the advice of OKM and Auswärtiges Amt he 18 NA II RG 242 T 120 R 279, Bonin s report, June 20, NA II RG 242 T 1022 R 2917, PG4888NID. 20 Oberkommando der Wehrmacht. 21 Fuehrer Conferences on Naval Affairs, Foreword by Jak P. Mallmann Showell. Stackpole Boom, Pennsylvania, 2005, OKM to Auswärtiges Amt NA II RG 242 T 1022, R Memorandum by Seegriegsleitung Amtsgruppe U Bootswesen NA II RG 242 T 1022, R NA II RG 242 T 1022, R

132 Pētījumi had moved carefully and that at least regarding the Estonian government officials he had gotten nowhere as these officials did not want to know anything about the proposed submarines deal. As a support for their negative position the offered Bonin three reasons. First: because of the national pride involved in the matter the sale of the boats was unrealistic. Estonians viewed these boats as a national treasure; second: because the submarines were purchased with money, at least partly collected from the nation; third: 3. the ships were extraordinarily well armed and met operational requirements. In his letter Bonin also declined to accept Colonel Körner s more optimistic views in the matter because he suspected that the information on which Körner had since February 19 based his conclusions on had been received from a self serving confidant. However, Bonin still agreed to cautiously continue investigating the possibilities, and to carry out the order received from the OKM. 25 More than a month passed before Bonin was able to inform Berlin again about the state of things. On 24 May, Bonin flew from Helsinki to Tallinn to carry out the verbal orders of the Submarine Group to establish a new contact for the purpose of acquiring the two Estonian submarines. While doing this, he found that Germany and Estonia had a special relationship and that the purchase of the submarines was an inevitable undertaking. Bonin s war diaries offer additional information about the conversations in Tallinn, secret discussions that by passed the embassy. It becomes clear that he met with a confidant with whom the aide to the military attaché had had discussions already in Bonin wrote in his war diaries that this nameless confidant did not consider the purchase of Estonian submarines through official channels advisable, actually impossible, but recommends try unofficial private channels. 26 In his long report from May 25, Bonin thoroughly analyzes some aspects of the possible submarines deal. First, he considers this business transaction very important to Estonia, particularly from the foreign policy standpoint: the sale of the British built submarines to Germany would not only go against the laws of neutrality but will also be contrary to the wishes of Estonian Foreign Minister Piip. Speaking of domestic policy issues, Bonin stressed again that the ships were the embodiment of a national symbol: bought in the name of Commander in Chief Laidoner and with the people s money. It nevertheless becomes clear from the report that the matter had begun to shift in a direction favorable to Germany: My confidant warns urgently against the straight path. Receptiveness from Päts, Uluots and Sepp can be expected only if the purchase occurs with the mediation of Sweden. 27 At the same time the naval attaché stated that, whereas the president favored the sale, one must expect opposition from Commander in Chief Laidoner. Whereas Bonin s report makes clear the opposition of Laidoner and II Division Commander Willem Saarsen to the undertaking, this was not the case with all higher ranking Estonian military officers. In Berlin, military attaché Ludwig Jakobsen had informed Bonin that the submarines were not especially suited to Estonian needs, that they were too big and unwieldy. Bonin now discussed the confidant s recommendation to use a middleman. He named the Swedish firm Bofors but had to confess that he had not yet been able to address this question Bonin s report, April 23, NA II RG 242 T 1022 R 1982, Bonin s war diary, May NA II RG 242 T 1022 R 4089, PG NA II RG 242 T 1022 R Ibid. 132

133 Magnus Ilmjärv. Estonia s Failed Deal of Submarines in Late 1930s It becomes clear from the letter that the President, Prime Minister Uluots and Minister of Finance Sepp were ready to sell the submarines, with Sweden s mediation, to Germany. What could be the reason for this? Did they foresee Estonia s fate and wished to avoid the submarines falling into Russian hands? This appears unlikely. The president was convinced to the end that by yielding and subservience he could outsmart the Russians until the start of the German Soviet war. For example on April 29 Päts in his talks with envoy Frohwein stated that Estonians had never belonged to the Russian Asiatic cultural domain but always to the Western, i. e German, cultural realm and that he hoped that Europe s remaining rational political leaders would be able to settle the conditions of peace on the continent before rushing into new destructive military actions. Päts emphasized that, bearing in mind their independence and free national existence, Germany s concept of constructing a New Europe was important to the small nations of Eastern Europe, even if this should be accompanied by certain restrictions. 29 Let us now examine more closely the foreign and domestic policy arguments raised by Bonin. The sale of the submarines did indeed have foreign policy implications. The ships were built in England, their sale to a nation at war would have been a breach of neutrality and unacceptable to those Estonians whose sympathies lay with Britain and France. There were sufficient numbers of such individuals in Estonia. As for to the submarines, it is worth recalling that Lembit and Kalev were funded partly with money obtained from the sale, to Peru, of Russian warships that had been given to Estonia by the British. A domestic policy and psychological element was the fact that the ships, built partly with money donated by the people, had become a national symbol. The military also belonged to the domestic policy issues. How would the crews of the submarines, trained in England, react? We can only guess. Displeasure would probably have been general. In May, 1939, when the Estonian military leadership had decided to send the submarines on a visit to Kiel, one of the officers immediately informed the British Passport Control Officer (intelligence resident in Tallinn). 30 On May, 22 Passport Control Officer told to Wilfred Hansford Gallienne that an Estonian naval officer had informed him that Lieutenant General Reek had given secret orders that the submarines were to go to Kiel after their visit to Finland. The officer, whom it has not been possible to identify, stated that the submarines officers were most displeased since they are generally pro English and since they had promised when they were in England that they would never let the ships be inspected by a country who might become a potential enemy of Great Britain. News of the planned visit of British built submarines to Germany, in the spring of 1939, in the tense international situation, was a surprise to the Admiralty: We understand, from secret sources considered reliable, that at the instance of the Estonian Foreign Office, the proposed visit has been abandoned. If this is confirmed, there would of course be no occasion for any further action, but we think you might like to intimate to Consul that whilst the cause of his uneasiness is fully appreciated there would have been difficulty in finding valid grounds for formal protest against the visit in question. 31 It was believed that the military chief of staff, 29 Telegram by Frohwein, April 29, NA II RG 242 T 120 R 1171, Message from Gallienne, May 22, Public Record Office, London [PRO] FO 371/23603, N 2900/177/ Admirality to Foreign Office (Visit of two Estonian submarines to Kiel), June 9, PRO FO 371/ 23603, N 2900/177/

134 Pētījumi Lieutenant General Reek, on whose orders the visit was to occur, had been bought off by the Germans. The British consul in Tallinn, Gallienne, did not believe this. On 28 June he reported to London: I agree that this seems to confirm our suspicions of Reek, but I personally do not believe as some do that he is actively anti British, or has been bought by the Germans. My opinion is that he considers the Germany army the finest in the world, and the only one to by admired, emulated and placated. However this is only a question of degree and has far as results are concerned we must look on him as a danger. 32 The visit to Kiel was intended as a political demonstration at a time when, negotiations were taking place among the Soviet Union, Britain and France for an alliance against Germany. An item in the tri partite negotiations was guaranteeing Latvia, Estonia and Finland against German aggression. The visit was intended by the military leadership as a demonstration of their opposition to the Soviet British French guarantee and the encirclement of Germany. Gallienne s protest to the Estonian Foreign Ministry nevertheless put a quick end to the plan. Commander in Chief Laidoner, Chief of Staff Reek and his aide Colonel Richard Maasing, who had at this point already left Estonia, were believed in Berlin to be especially German friendly. It is possible it this was the basis for the belief that the purchase of Kalev and Lembit would succeed. But who was the Estonian confidant to whom Bonin refers to in several reports without naming him? This becomes clear from Bonin s war diary. In the latter the naval attaché has, along with other events, made dated entries concerning the negotiations about the purchase of the submarines. The confidant was the internationally known arms dealer Boris Linde. It is appropriate to discuss the Linde persona. In Linde was active in an anti Bolshevik league and was known for his monarchical views. At this time he was flat broke. Just like Päts, Linde had been involved in banking and Easter trade (with the communist regime of Russia) but according to rumors unsuccessfully. A relationship of trust with Päts made him one of the richest men in Estonia. After Päts s coup d etat of March 12, 1934 Linde had become an internationally known arms trafficker. Päts and Estonian higher military leadership trusted Linde to organize a number of arms deals. At this time Linde was closely associated with Mikhail Bondarenko. 33 The president and the military leadership trusted Linde with the variety of transactions. Linde, Bondarenko and the president s son Viktor Päts were the ones who were entrusted with selling off Estonia s aging weapons to the republicans in Spain. 34 In , Estonia sold, through dozens of agreements, weaponry for 16, 000,000 Ekr. cannons, minethrowers, airplanes and ammunition. 35 This was seven times more than was realized from the sale of the destroyers Lennuk and Wambola. Linde was associated with the Bena Nicolina Matkovitc Sharon Vena Scotia scandal. 36 Because of international obligations, Estonian authorities were forced to arrest, 32 Gallienne to Collier, June 28, PRO FO 371/23603, N 3216/177/ Originally from the Ukraine, the Russian emigrant Bondarenko arrived in Estonia in He had lived for a time in Paris and had been associated with the internationally known arms merchant Sir Basil Zacharoff. 34 See Kromel s protocol of the cross examination, September 29 October 4, Eesti Riigiarhiiv (Estonian State Archive Branch), Tallinn [ERA(F)] /2, Nõmm, T. Eesti sõjapüssid Laidoneri Muuseumi Aastaraamat 5, Tallinn, See: Päevaleht, 1937, December

135 Magnus Ilmjärv. Estonia s Failed Deal of Submarines in Late 1930s in October, 1937 a ship that had arrived in Port of Paldiski. Bena had previously left Gdynia under the name of Jaron, sailing under the British flag which during the trip was replaced with the Greek flag, in Paldiski claiming Bordeaux as it final destination. 37 During its journey to Pladiski it had been followed by a suitably armed privateer named Alracon (or Al Rocque ) and sailing under the French flag. In Paldsiki harbor Alracon blocked Bena from exiting, and when eventually the Estonian custom officers boarded Bena they found various war materials of Czechoslovakian origin in ship s hold: a great number of fieldguns, machine guns and 4,000,000 cartridges. Later a court case ensued between the owners of the ship and the owner of the cargo. Meanwhile the cargo of Bena was sent on the ships of Järvamaa and Virumaa (belonging to the Tallinn Shipping Company) back to Gdynia. 38. One of the owners of the weapons cargo was arguably Linde. On October 14, 1937 The Times reported that Bena s cargo had been worth 1,500,000 and its final destination had been the republicans side of the Spanish Civil War. In any case in the beginning of June 1940 the U boat Divison of OKM still insisted on continuing Estonia s submarine purchasing project. It was again requested that the Estonian government take the initiative in selling the ships and that the Soviet Union be informed of the matter. The need to inform the Soviet Union was emphasized. It was also decided to offer the Estonians in recompense small U boats built in Dutch and Danish shipyards. 39 Even a few days before the ultimatum was presented to the Baltic states, it was hoped in Berlin that the purchase of the ships would be successful. On 12 June, OKM addressed a new letter to the Seekriegsleitung Amtsgruppe U Bootswesen and the naval attaché in Helsinki. This letter repeated again that Hitler s agreement to buy the Estonian submarines was contingent on two requirements: Estonia should itself make the proposal to Germany and this should occur through Russia or with Russia s knowledge. 40 It was again stressed that the purchase of the ships would be accompanied by domestic and foreign policy as well as psychological issues for Estonia. Therefore, the naval attaché was advised to be extremely careful in his discussions with the Estonians. The letter stated that using Sweden as an intermediary for the transaction was unacceptable as it was contrary to Hitler s directions and also not recommended for political reasons. 41 On 16 June 1940 the Soviet government presented Estonia with an ultimatum, followed by the occupation of the country a day later. The Soviet Union also demanded the formation of a Soviet friendly government. On 21 June, President Päts appointed into office the government of Johannes Vares Barbarus. All this brought profound changes to the planned purchase of the ships. On the same day the new government took office, the Seekriegsleitung Amtsgruppe U Bootswesen sent the naval attaché a telegram asking him what he thought: would it be worthwhile to approach the Estonian government about the planned purchase of the submarines 37 See: Estonian Foreign Ministry to the Estonian Maritime Board, October 19, Eesti Riigiarhiiv (Estonian State Archive), Tallinn [ERA] , Estonian Foreign Ministry to Linde, November 18, 1937; Estonian Foreign Ministry to envoy in London, December 9, ERA , 28; 34 34p. 39 Memorandum by Seekriegsleitung Amtsgruppe U Bootswesen NA II RG 242 T 1022, R 2917, PG488 NID 40 NA II RG 242 T 1022 R Ibid. 135

136 Pētījumi or should the negotiations be ended. 42 On June 28 OKM asked the naval attaché whether it was still possible to purchase these submarines without the knowledge of the Soviet government. Bonin s reaction to these question can be found in his war diaries where he stated that without any further investigation it is impossible to answer these inquiries truthfully, but added that he had contacted the Commander of Estonian Navy. 43 Subsequent events in the Balticum obviously demonstrated to the Germans the hopelessness of the transaction. After this final inquiry the OKM seemingly gave up OKM July 5 letter to Seekriegsleitung Amtsgruppe U bootswesen and OKW Foreign Department concluded, particularly in taking into account Hitler s demand to continue negotiations only if it is done on Estonian initiative. It becomes clear from the letter that Hitler himself had forbidden any contact with Moscow regarding Kalev and Lembit : Dealing with Moscow is contrary to the Führer s instructions; it is in conflict with the current foreign policy line. 44 On the next day July 6, the Seekriegsleitung Amtsgruppe U bootswesen ordered the Helsinki naval attaché and the OKW Foreign Department to terminate negotiations regarding the purchase of the Estonian submarines. 45 The decision is understandable. In a memorandum written on 3 July, Reichswirtschaftsminister and Reicshsbank president Walther Funk stated that German firms and business circles were continually providing information that, in the near future, one must consider on a total political and economic structural transformation in the Baltic states and that Soviet influence in the economic sphere increases daily. 46 At the same time, it has been impossible to find any document in the Soviet archives which would show any attempt by the Estonians to discover Moscow s views. It is worth noting that in the summer of 1940, Juhan Nihtig (Narma), business man and Minister of Finance in the Vares government, who is also identified as a Soviet intelligence agent in Soviet intelligence documents, informed Mikhail Botshkarjov, consul and political intelligence resident at the Soviet embassy in Tallinn, that the government led by Prime Minister Uluots had wanted to sell the complete Estonian navy to Britain and that negotiations to this effect had been carried out for as long as six months. Beria considered this news so important that he informed Stalin, Molotov, Kliment Voroshilov and Semjon Timoshenko. 47 Confirmation that the Estonian government also negotiated with Britain over the sale of the submarines has been impossible to find. In conclusion, the ultimate fate of the two Estonian submarines needs to be told. On 6 August, after news of Estonia s incorporation into the Soviet Union, the submarines raised the flag of the Soviet Union. Based on the 13 August 1940 decision of the Supreme Soviet of the Commissar of War Navy, Nikolai Kuznetsov gave an order to the Soviet Baltic Bavy under the red flag which resulted in the placing of both the Estonian and Latvian battleships under the command of the Soviet Baltic Navy. 48 At the beginning of the German Soviet war both Kalev and Lembit fought 42 NA II RG 242 T 1022 R Bonin s war diary, June NA II RG 242 T 1022 R 4089, PG4875NID. 44 NA II RG 242 T 1022 R NA II RG 242 T 1022 R About the Memorandum by Funk see Memorandum by Woermann, July 11, NA II RG 242 T 120 R 375, Beria to Timoshenko, July 11, Library of Congress, Washington D. C., [LC] LC Volkogonov, 16/ Российский государственный архив Военно морского флота, Санкт Петербург [РГАВМФ] P ,

137 Magnus Ilmjärv. Estonia s Failed Deal of Submarines in Late 1930s the German Navy in the Baltic Sea. In November 1941 Kalev hit a mine near the Naissaar Island at the entrance of the Tallinn harbor, and sank. Lembit survived the war with six battles. It sunk two enemy warships, two supporting ships and presumably other seagoing vessels with mines launched by it into hostile waters. 49 Conclusion The following conclusion can be drawn from the preceding story of the two British built Estonian submarines. Concerning the Germans: As stated by the German naval authorities in their correspondence, the Estonian submarines in question were to be purchased for training U boat crews. From the intensity with which the project was pursued by the highest authorities of Nazi Germany it can be concluded that the German interest in these British built submarines was primarily motivated by the desire to discover the British advancements in submarine technology and construction methods. Training on submarines built in Great Britain would patently have given German seamen additional experience. Familiarity with the enemy s ships would obviously have given them a certain advantage in the on going naval warfare. Concerning the Estonians: Under the conditions of the European foreign policy crisis, Estonia, hiding behind a rhetoric of neutrality, chose for itself in 1939 a foreign policy orientation that corresponded least to the national interests of its people. Fearing a loss of property, a contribution was made to the enemy of independent Baltic states, Hitler s Germany, as the most decisive opposing force to Bolshevism. With the sale of the submarines, a faction of the Estonian government wanted to please Germany the state of which it was believed that only it could exert its power and influence to save Estonia from total occupation and bolshevization. One may ask how, had the submarines indeed been sold, the government would have justified it to the people and the military? Fear of public opinion, the military and obviously also of the reaction of the Soviet Union and the occupation of the country by the Soviet Union were all among reasons why the sale of the submarines to Germany did not take place. Acknowledgement The research was financially supported by the Estonian Science Foundation grant no 2905, 3817, 5095, 9896 and Target financing of the Estonian Ministry of Education and Science SF130038s09. My special thanks to translators Eino and Maia Saaremaa and Ene Inno in the United States of America. 49 Петров, П. В. Военно морские силы Эстонии ( ). Таифун. Военно теническийй алманах, 1,

138 Pētījumi Magnuss Ilmjervs, Dr. Hist. Tallinas Universitātes Vēstures institūts Tallina, Igaunija Igaunijas neveiksmīgais zemūdeņu darījums. 30.gadu beigas 20. gadsimta 30. gados Igaunija nolēma modernizēt karafloti. Divus lielākos un novecojušos karakuģus pārdeva. Iegūtos līdzekļus varēja izmantot divu jaunu zemūdeņu iepirkuma daļējai finansēšanai. Sākotnējās aplēses liecināja, ka projekts izmaksās no līdz kronu. Zemūdenes gadā Igaunija pasūtīja britu kompānijā Vickers & Armstrong Ltd gadā kompānija sāka būvdarbus. Jaunās zemūdenes gada jūlijā nosauca par Kalev un Lembit gada jūnijā pirmā zemūdene Kalev ieradās Tallinā, bet Lembit apmēram mēnesi vēlāk. Jaunuzbūvēto zemūdeņu konstrukcija bija līdzīga britu flotē izmantotajām S tipa zemūdenēm. Abas zemūdenes varēja izmantot gan uzbrukumiem ar torpēdām, gan aizsardzības operācijās, izliekot mīnas. Katrai zemūdenei bija divi 600 ZS dīzeļmotori, kas virsūdens stāvoklī ļāva sasniegt maksimālo ātrumu 13,7 mezgli stundā. Ienirstot, zemūdeņu elektromotori nodrošināja maksimālo ātrumu 8 mezgli stundā. Gaisa krājumi zemūdenēm ļāva atrasties zem ūdens 24 stundas gada 23. augustā Padomju Savienība un Vācija Maskavā parakstīja Neuzbrukšanas līgumu (Molotova Ribentropa pakts). Šis līgums radikāli mainīja kontinenta politisko ainavu. Igaunija parakstīja ar PSRS savstarpējās palīdzības līgumu gada 28. septembrī. Pēc šī līguma noslēgšanas Vācija sāka demonstrēt ieinteresētību iegādāties Igaunijas karaflotes zemūdenes, lai tās izmantotu vācu zemūdeņu jūrnieku apmācīšanai. Vācija uzskatīja, ka, pēc padomju bāzu izveidošanas Baltijā, savas zemūdenes Igaunijai un Latvijai vairs nebūs vajadzīgas. Vācija izvēlējās pirkt Igaunijas karaflotes zemūdenes, jo tas dotu Vācijai iespēju iepazīties ar Lielbritānijas kuģu būvētavu 20. gadsimta 30. gados izstrādātajām tehnoloģijām un šo zemūdeņu taktiskajām spējām. Baidīdamies zaudēt valsts īpašumu un cerēdami, ka visvairāk pret boļševikiem noskaņotā Hitlera vadītās Vācijas ietekme paglābs Igauniju no pilnīgas padomju okupācijas, daļa no Igaunijas valdības politiķiem piekrita iesaistīties sarunu procesā par abu zemūdeņu pārdošanu. Darījuma noslēgšanas process bija lēns. Igaunijā nebija vienprātības par zemūdeņu pārdošanas nepieciešamību. Situācija dramatiski mainījās gada 16. jūnijā, kad PSRS iesniedza Igaunijai ultimātu un nākamajā dienā okupēja valsti. Igaunija vairs nevarēja Vācijai pārdot zemūdenes gada 6. jūlijā vācu pārstāvjiem nosūtīja pavēli pārtraukt sarunas par Igaunijas zemūdeņu pirkšanu, un plānotais darījums nenotika. Pēc Igaunijas inkorporācijas Padomju Savienībā abas igauņu zemūdenes ieskaitīja Baltijas flotes sastāvā. 138

139 Pētījumi Enns Sarvs (Enn Sarv) Tartu, Igaunija Par Igaunijas pretošanās kustības sakariem ar Latviju un Lietuvu vācu okupācijas laikā Raksta pamatā ir autora referāts Baltiešu apelācijas, nolasīts gada 23. augustā Tartu. Autors tolaik dalījies atmiņās par vācu okupācijas laiku. Tagad viņš tās ir salīdzinājis un papildinājis ar rakstītiem avotiem. Latvijas un Lietuvas materiāls ir izmantots minimāli. 1 Kontaktu veidošana ar latviešiem Sakaru veidošanas iniciatore bija Igaunijas Republikas ārzemju delegācija gada 6. aprīlī Igaunijas sūtnis Augusts Reis (August Rei) no Stokholmas nosūtīja sūtnim Varmam (Aleksander Varma) vēstuli 2, kurā bija vairākas Latvijas sūtņa Voldemāra Salnā vēstules latviešu valodā un citi materiāli, jo Salnajam kopš gada jūnija vairs neesot kontaktu ar Rīgu. Reis uzsvēra Igaunijas vajadzību pēc kopīgas sadarbības ar latviešiem un lietuviešiem. Viņš ziņoja, ka Salnais pašlaik rakstot pārskatu par Baltijas valstu sūtniecību darbību Londonā un Vašingtonā kopš gada jūlija, uzsverot, ka visu laiku visu triju valstu darbība bijusi vienota. Reis informēja Varmu arī par zviedru profesora Birgera Nermana (Birger Nerman), viena kvēlākā igauņu drauga, darbību, kurš vācis parakstus uzsaukumam Baltijas valstu faktiskās atjaunošanas morālajam atbalstam. Kontaktu dibināšanā ar latviešu politiķu aprindām Salnais esot rekomendējis izmantot divas Rīgas Statistikas pārvaldē strādājošās dāmas. 10. aprīlī Reis nosūtīja Varmam vēstuli 3 ar pilnu Salnais sagatavotu darbības pārskatu un lūdzis vienu kopiju ar profesora Hari Moras (Harri Moora) starpniecību nogādāt Rīgā. 21. aprīļa vēstulē Moram 4 Varma jau lūdz ziņas par Latviju un Lietuvu un pēta, vai ar Rīgu ir iespējams nodibināt ciešākus kontaktus. 1 Par citu Baltijas valstu problēmām autors iesaka izmantot krājumu The Anti Soviet Resistance in the Baltic States (turpmāk atsaucēs Anti Soviet). Du Ka, Vilnius, Atsauce ir arī uz vienu izdevumu bez izdošanas datiem, taču ar daudzām dokumentu kopijām un attēliem: L. Siliņš. The Latvian Central Counsil and boats to Sweden. Tas izskatās pēc latviešu nelegāla izdevuma. Autors to ieguva gadā no Heinriha Margas, kurš arī neatceras brošūras izcelsmi. 2 Dokuments Nr no krājuma Tõõtan ustavaks jääda, Eesti Vabariiki valitsus (Zvēru palikt uzticīgs Igaunijas Republikas valdība ). Sastādītāji Mart Orav un Enn Nõu. Eesti Kirjanduse Selts. Tartu, Turpmāk atsauce EV Valitsus. 3 Sk. Zviedrijas Valsts Arhīva Baltijas Arhīvā: Al r Varmas arhīvs, kartons 1, II, Parnapuu. 4 Sk. Eesti Valitsus, dok

140 Pētījumi Varma nevarēja iedomāties, kādas grūtības sagādā pastāvīgu nelegālu kontaktu nodibināšana. Okupācijas režīms Igaunijā bija dzimtbūtniecisks: pat Igaunijas robežās legālā transporta izmantošanai bija nepieciešama īpaša braukšanas atļauja, bet dzelzceļa biļeti uz Latviju varēja nopirkt tikai ar ģenerālkomisariāta atļauju. Tāpēc Igaunijas pretošanās kustība kontaktus ar Latviju varēja nodibināt tikai jūnija beigās, kad Igaunijas Tautas muzeja toreizējais direktors Ēriks Laids (Eerik Laid) no gada 26. jūnija līdz 4. jūlijam atradās komandējumā Rīgā. Pateicoties personīgiem kontaktiem, Laidam izdevās nodibināt sakarus ar latviešu politiskajiem darbiniekiem, neizmantojot Salnā ieteiktos. Vēlāk rakstītajā komandējuma atskaitē 5 Laids atzīmēja, ka, viņaprāt, Latvijas nacionālās aktivitātes tolaik vēl bija vājas, ierobežojoties tikai ar slēgtām domubiedru aprindām. Cēloni tam Laids saskatīja, ka latviešu tā sauktās pašpārvaldes vadītājam ģenerālim Oskaram Dankeram bija lielāka autoritāte nekā viņa igauņu kolēģim Hjalmaram Mee (Hjalmar Mäe), kā arī tajā, ka latviešiem trūka kontaktu ar ārzemēm. Viņiem bija virspusēji kontakti tikai ar Lietuvas politiķiem. Attiecībās ar vāciešiem atturīgi, rietumnieciski noskaņoti ar cerību Latvijā nākotnē atjaunot demokrātisku daudzpartiju sistēmu. Latviešu SS Ieroču vienības jutās komfortablāk salīdzinājumā ar igauņu karavīriem, jo latviešu mācību nometnes atradās Latvijas teritorijā. Tolaik SS Ieroču leģionā un policijas vienībās dienēja aptuveni latviešu. Vācu okupācijas apstākļos Latvijas politiskās aprindas vēl joprojām kaut kādā ierobežotā veidā ticēja Latvijas valsts atjaunošanas iespējai. Laids vienojās ar Latvijas nacionāli noskaņotiem politiķiem par Latvijas Igaunijas kontaktu veidiem, kontaktpersonām un parolēm. Bija paredzēts arī Latvijas informācijas tranzīts caur Tallinu un Helsinkiem uz Zviedriju, bet nodoms netika līdz galam realizēts, jo drīz pēc Laida atgriešanās vācu drošības spēki (SD sicherheitsdienst Drošības dienests) Tartu atklāja Laida vadītās pagrīdes avīzes Võitlev Eestlane vienu autoru un daudzus izplatītājus. Tādēļ gada 2. augustā Laids aizbēga uz Somiju augustā viņš uzrakstīja Salnajam iepriekšminēto pārskatu vācu valodā, kuru, kopā ar vienošanos par slepeniem pasta sakariem līnijā Rīga Tallina Helsinki Stokholma, nodeva Varmam tālākai nosūtīšanai. Es Ēriku Laidu nepazinu. Laikraksta Vōitlev Eestlane līdzstrādnieks, mans vācu laika priekšnieks laikrakstā Postimees, bija man stāstījis par stāvokli Latvijā, ko es tagad šeit precizēju. Latvijas pretošanās centra ārējo sakaru veidošana Laida viesošanās Rīgā acīmredzot veicināja latviešu aktivitātes. Ir zināms 7, ka Latvijas pretošanās kustība jau gada 22. jūlijā nodibināja tiešus kontaktus ar Zviedriju kad L. Siliņš tur nokļuva ar laivu, atvedot lielu daudzumu avīžu, oficiālo dokumentu, rīkojumu u. c. Tie bija pirmie 5 Sk. EV Valitsus. Dok. 334: Bericht über die Fahrt nach Lettland und über die politische Lage daselbst (Pārskats par braucienu uz Latviju un politiskās situācijas raksturojums) 6 Villako, K. Ühest rahvuslikust vastupannurühmast saksa ajal. Akadeemia 1993, nr. 6, lk ; Sk. arī Mägi, A. Mis meelde on jäänud. Ilmamaa, Tartu. 2001, lk Sk. L. Siliņš. The Latvian Council.. 140

141 Enns Sarvs (Enn Sarv). Par Igaunijas pretošanās kustības sakariem ar Latviju un Lietuvu vācu okupācijas laikā rietumvalstu rīcībā nonākušie autentiskie dokumenti par stāvokli Latvijā. 8 Rudens pusē Zviedrijā tika nodrukāta brošūra Viens vācu okupācijas gads Latvijā. 13. augustā profesors Konstantīns Čakste sapulcināja ap sevi pagrīdes centru jeb Latvijas Centrālo Padomi (LCP). Tajā ietilpa četri pirms Ulmaņa gada 14. maija Saeimā ievēlēto partiju līderi. Centrālajā Padomē bez Konstantīna Čakstes, kuru ievēlēja par priekšsēdētāju, vēl ietilpa dr. Pauls Kalniņš, bīskaps Jāzeps Rancāns, Ludvigs Sēja, Voldemārs Bastjānis, Jānis Breikšs, Bruno Kalniņš, Ādolfs Klīve u. c. Tās mērķis bija demokrātiskas Latvijas valsts atjaunošana. Organizācija ātri vien paplašinājās, un drīz vien tika izveidotas septiņas atsevišķu funkciju veicošas apakšgrupas. Tika radīta radio, kas pastāvīgi darbojās, un laivu satiksme ar trimdas centru Stokholmā 9. Man nav zināms, kā un kādā veidā tam visam palīdzēja E. Laida izveidotie sakari un viņa ziņojums V. Salnajam. Salīdzinot Igaunijas nelegālo kustību, ir jāatzīst, ka Latvijā valdību aizvietojoša organizācija kā Centrālā Padome tika izveidota ātrāk, tāpat ātrāk notika kustības centralizācija. Igaunija kaut ko līdzīgu izveidoja tikai gada vasaras beigās. Latvijā lielāku vērību piegrieza arī sakariem ar saviem karavīriem. Latvijas Centrālās Padomes militārā sekcija, kuru vadīja ģenerālis Jānis Kurelis un viņa štāba virsnieks Kristaps Upelnieks, bija liela un ļoti aktīva, tai bija arī labi kontakti ar Latviešu leģionu un Aizsargu organizāciju. 10 Kontaktu veidošana ar Lietuvu Vēl gada oktobrī vai novembrī (precīzi neatceros) nelegāli ar laivu no Zviedrijas Lietuvā un no turienes caur Rīgu Tallinā ieradās Lietuvas pretošanās kustības vadošais darbinieks Algirds Vokietaitis (Algirdas Vokietaitis). Igaunijas Republikas Nacionālās Komitejas (EVR Eesti Vabariigi Rahvuskomitee) ārvalstu pārstāvis Jāns Ots (Jaan Ots) viņam Stokholmā bija iedevis manus kontaktus un savus vēlējumus. Aizvedu viņu pie ICK vadītāja Ersta Kulla (Ernst Kull). Vokietaitis bija Rīgā veicis pārrunas ar LCK un atveda visaptverošu informāciju gan par Lietuvas, gan Latvijas pretošanās kustības būtību un darbību, tāpat arī Lietuvas un Latvijas materiālus, ko nogādāt Zviedrijā. Pārrunas ar viņu veica Ernsts Kulls, kurš viņu iepazīstināja ar vēl pāris ICK vadošiem darbiniekiem. Es piedalījos tikai Vokietaiša atvadu vakariņās Kulla dzīvoklī. Pēc Vokietaiša stāstītā galvenā darbības forma ir ļoti plaša nelegālās literatūras izplatība (vairāk nekā pieci izdevumi), daļēja pagrīdes tipogrāfiju produkcija. Pastāvēja arī spēcīga, militāra rakstura mežabrāļu kustība. Laiku pa laikam mežabrāļiem izcēlās strīdi un sadursmes ar baltkrievu sarkanajiem partizāniem, bet no tā centās izvairīties. Pirms Vokietaiša brauciena Lietuvā vēl nebija pagrīdes politiskā centra, bet noritēja pārrunas starp dažādiem pretnacistiskajiem grupējumiem. Pēc Vokietaiša teiktā radās iespaids, ka pēc viņa vizītes tā sauktās Lietuvas Atbrīvošanas Augstākās Komitejas (VLIK) darbība kļuva aktīvāka. 11 Domāju, ka Vokietaitis Lietuvas pretošanās kustības vajadzībām no Zviedrijas atveda radiostaciju. Varbūt, ka es maldos. 8 Siliņa brauciena laikā nebija vēl nodibināts valsts mēroga pretošanās kustības centrs sk. Anti Soviet, 137 un 140 lk. 9 Izvērstu LCP aprakstu sk. Anti Soviet, lk Darbošanās aprakstīta Anti Soviet, lk. 139, , un arī L. Siliņš. 11 Tā laika datus apstiprina arī Anti Soviet, lk

142 Pētījumi Attiecībā par LCP noskaidrojās, ka Vokietaiša vizītes laikā tā darbojās vēl diezgan šauri, tiesa, ar aktīviem un lieliem paplašināšanas grupu plāniem. Lai uzņemtu sakarus ar LCP un VLIK, Vokietaitis atstāja Kullam datus un paroles. Lai koordinētu Baltijas valstu diplomātisko darbību, Stokholmā jau darbojās Igaunijas Latvijas Lietuvas kopējā Baltijas Komiteja. Tās vadību veidoja: priekšsēdētājs, zviedru profesors (bijušais Tartu universitātes profesors) Biegers Nermans (Birger Nerman); sekretārs, zviedrs Ādolfs Šicks (Adolf Schick), locekļi no igauņiem Augusts Reis un profesors Haralds Perlics (Harald Perlitz) (vēlāk viņa vietā Ants Oras); Latvijas valsts arhivārs, profesors Francis Balodis; Lietuvas bijušais sūtnis, rakstnieks Ignass Šeinius (Ignas Scheynius) un vēl divi zviedru profesori. Tieši bija sagatavota iespiešanai kopīga Baltijas valstu propagandas grāmata Vai viņiem ir tiesības dzīvot?. Vēlāk no Zviedrijas ar slepeno pastu saņēmām dažus eksemplārus. Visu Baltijas valstu pagrīdnieki bija vienisprātis, ka savas valsts neatkarības atgūšana ir jābalsta uz Atlantijas Hartā paustajiem solījumiem un, pamatojoties uz to, mūsu visu valstiskās neatkarības atjaunošanai lūgt Lielbritānijas un ASV oficiālu atbalstu līdz pat ieroču iegūšanai. Būtisks pamats tam bija arī ASV no tā sauktās Stimsona doktrīnas izrietošās PSRS veiktās Baltijas valstu aneksijas neatzīšanas politika, un kuru laiku pa laikam izmantoja visa demokrātisko valstu saime un, kam ar gada 23. jūlija deklarāciju 12, pamatu bija licis ASV ārlietu ministra vietas izpildītājs Samners Velss (Summer Velles). Tolaik visiem Baltijas valstu valstsvīriem bija pavisam droša ticība Atlantijas Hartas solījumiem. Vokietaitis Tallinā uzturējās gandrīz nedēļu, un kā viesis dzīvoja igauņu emigranta Arvo Horma (Arvo Horm) sievastēva dzīvoklī gada agrā pavasarī Tartu Universitātes ekonomikas zinātņu profesors Arvo Horms bija nelegāli devies uz Zviedriju, kur aktīvi darbojās, palīdzot un pildot ICP uzdevumus. ICP uzdevumā es ar nelegālo pārvadātāju, somu puišu, starpniecību noorganizēju Vokietaiša pārbraucienu uz Somiju. Somu puiši Vokietaiti uzņēma kā goda viesi, un pašaizsardzībai vēl sagādāja viņam pistoli. Par Vokietaiša ierašanos Somijā valsts policijas Valpo arhīvā vajadzētu būt kaut kādām pēdām. Būtu nepieciešams, lai vēstures pētnieki noskaidrotu precīzu laiku, kad Vokietaiša brauciens īsti notika. Es atceros aptuvenu laiku, bet jau vēlāk Ernsts Kulls MVD izmeklēšanā, tiesa gan apzināti, esot stipri melojis un braucienu aizvirzījis uz gada sākumu. Lietuvas un Latvijas pagrīdes centru pastāvēšana bija Igaunijas Pretošanās kustības veidošanas galvenais veicinātājs, tāpēc gada beigās tika nolemts vairāk nekā divus gadus eksistējošai organizācijai dot EVR nosaukumu. Tā kā Uluotss (Jüri Uluots) joprojām atteicās veidot oficiālu Igaunijas valdību, turpmāk ārējos sakaros EVR pozicionēja kā Igaunijas pagrīdes politisko centru, jo sūtnim nebija nekā cita kā vārdā citu valstu priekšā Igauniju pārstāvēt, gada februārī Uluotss deva arī savu piekrišanu. 12 Tā pilnīgs teksts igauņu un angļu valodā E. Jaakson. Eestile. Otrs izdevums. Tallinn: Se&JS, 2001, lk Pamatīgs pārskats par aneksijas neatzīšanas politiku visā pasaulē ir W. J. H. Hough III. The annexsation of the Baltic States and its effect on the development of law prohibiting forcible seizure of territory. New York Law School Journal of International and Comparative Law 1985, vol. 6, Nr. 2. Tajā var atrast arī dažādas dokumentu kopijas, kas saistītas ar Baltijas valstu juridisko saglabāšanos, bet vietas trūkuma dēļ šeit netiek publicētas. 142

143 Enns Sarvs (Enn Sarv). Par Igaunijas pretošanās kustības sakariem ar Latviju un Lietuvu vācu okupācijas laikā Igaunijas Lietuvas Latvijas kontaktu tālākā attīstība gadā gada oktobra beigās viens no Latvijas pagrīdes centra darbiniekiem pēc savas iniciatīvas Rīgā uzņēma kontaktus ar EVR darbiniekiem no Viru novada Akselu Marku (Aksel Mark) un Arnoldu Tartu (Arnold Tartu). Viņus pārsteidza tas, cik vienkārši divi pilnīgi sveši igauņi varēja kontaktēties ar LCP locekli. Viņi no Rīgas atveda ievērojamu daudzumu latviešu pagrīdes skrejlapu, kā arī vēlējās, lai Igaunijas prezidenta pienākumu izpildītājs J. Uluotss sāktu sadarboties ar LCP, bet šo plānu neatbalstīja TMR (Tevishoijumuuseumi rühm Veselības aizsardzības muzeja grupa), jo baidījās no informācijas noplūdes ar Uluotsam tuvu stāvoša Tartu Universitātes darbinieka starpniecību, jo bija ziņas par viņa ciešajiem sakariem ar SD. TMR brīvības cīnītājiem vācu okupācijas laikā arī pašiem esot bijuši kontakti ar Latvijas un Lietuvas grupām. Tikšanās esot notikušas Rīgā. Man par to nav nekādu ziņu. Jau gada pavasarī ar vēlākā LCP locekļa Bruno Kalniņa un igauņu sociāldemokrātu starpniecību latviešiem bija izveidojušies sakari ar Igauniju un Somiju. Viņš man par to minēja gadā, jau atrazdamies vācu koncentrācijas nometnē Štuthofā. Es nepajautāju, ko viņš no igauņu sociāldemokrātiem pazīst. Varu tikai piedāvāt pieņēmumus. Igaunijas sociāldemokrātu līderim Ēriham Jonasam (Erich Joonas) bija sava neliela pagrīdes grupa. Pazinu E. Jonasu jau no skolas laikiem, kā sava klasesbiedra Ilmāra Joonasa tēvu. Ar manu starpniecību viņš gada pavasarī uzsāka sarakstīties ar Augustu Reiu Stokholmā. Lai izvairītos no mobilizācijas, Ilmārs devās uz Somiju un ar EVR pārstāvja Helsinkos Heinriha Margas (Heinrich Marga) ieteikumu kļuva par starpnieku tēva vēstuļu nogādāšanā. Bet drīz vien viņš iestājās Somijas armijā. Būtu interesanti Reia arhīvā meklēt datus, vai E. Joonasa vēstulēs bija arī informācija par Latviju. Dažus mēnešus pēc Voikietaiša ceļojuma, liekas, gada janvārī, ieradās Lietuvas (VLIK) pārstāvis, kura vārdu neatceros. Aizvedu viņu pie Kulla, bet nezinu, par ko viņi apspriedās. Lietuvietis bija atvedis pilnu portfeli ar lietuviešu skrejlapām un nelegālos periodiskos izdevumus. Pēc viņa lūguma aizsūtījām paku caur Somiju Lietuvas pārstāvim Zviedrijā. Kulls lika izvēlēties dažas izteiksmīgākās lietuviešu skrejlapas un pārtulkot tās igauniski. Lietuviešu izdevumi mentalitātes un starptautisko problēmu koncepcijas ziņā bija ļoti līdzīgi mūsu Vaba Eesti ( Brīvā Igaunija ) grupas skrejlapām. Es neatceros nevienu tālaika Latvijas kurjeru. Iespējams, ka tie ieradās un nekavējoties nepastarpināti kontaktējās ar Kullu vai kādu citu. To secinu pēc tā, ka gada februārī no Kulla ieguvu vienu būtisku LCK programmas dokumentu, kurš nebija nokļuvis manu ienākušo pasta sūtījumu starpā. Igaunijas Republikas Nacionālā Komitejas (EVR) sarunas ar Latvijas Centrālās Padomi (LCP) un Lietuvas Atbrīvošanas Augstāko Komiteju (VLIK) gada 14. februārī juridiski noformētās EVR viens no līdzpriekšsēdētājiem darbības koordinēšanai nolēma sūtīt Ernstu Kullu un Endelu Inglistu (Endel Inglist) uz Latviju un Lietuvu. Man bija jāiegūst braukšanas atļaujas veidlapas, viltot braukšanas atļaujas un uzņemt telefona sakarus ar LCP kontaktpersonu (tai vajadzēja notikt ar kādas Rīgas aptiekas starpniecību, personas uzvārds laikam bija Ginters, vārdu neatceros). Viņam vajadzēja dot ziņu, ka uz Rīgu tiks uzaicināti arī lietuvieši. Uzdevumi bija sarežģīti, un tie no manis prasīja vairāk nekā mēnesi laika (šajā laikā 143

144 Pētījumi notika arī Tallinas bombardēšana, un manas mājas nodega). Saruna ar Rīgas adresātu notika tieši no Tallinas telefoncentrāles, tā apejot vācu noklausīšanās staciju. Par to parūpējās kāds telefoncentrāles inženieris, kurš jau iepriekš bija iesaistījies pretošanās kustībā. Delegācijas pirmā vizīte notika gada 15. martā. Lietuvieši vēl nebija ieradušies, un informācijas apmaiņa notika tikai ar LCP. Jauna tikšanās tika nolikta uz 16. aprīli. Tad bija ieradušies arī Lietuvas (VLIK) pārstāvji. Latvijas pusi pārstāvēja K. Čakste, L. Sēja, B. Kalniņš; no Lietuvas kāds Viļņas profesors, kura vārds ir aizmirsies. Viedokļu apmaiņa bija par triju Baltijas valstu ekonomisko un politisko stāvokli, par kara darbību, apsprieda nākotnes plānus, tai skaitā arī militāros. Tad vēl bija pārliecība, ka rietumvalstis uztur spēkā Atlantijas Hartas solījumus (lai gan Igaunija aizsardzībai bija saņēmusi tikai klusējošu Rietumu piekrišanu). Tālejoši Rīgā tika spriests arī par latviešu piedāvāto ideju par triju Baltijas valstu ārpolitiskās konfederācijas izveidošanu. Iekšpolitiskos jautājumus vajadzēja turpināt risināt katrai valstij pašai par sevi atsevišķi. 13 Latvija un Lietuva vēlējās, lai Igaunija turpmāk darītu zināmu un norīkotu pastāvīgu kurjeru sakaru uzturētāju. Kulls viņiem paziņoja manu vārdu, ko K. Čakste, būdams Vācu koncentrācijas nometnē, vēl atcerējās. Lietuvas militārā atašeja apcietināšana Tallinā Starp divām EVR delegāciju vizītēm Rīgā Tallinā ieradās Lietuvas pulkvedis Kazis Stravičus Ambrazius (Kazys Stravičius Ambrazieus), lai ar EVR palīdzību caur Helsinkiem nokļūtu Stokholmā, kur kļūtu par Lietuvas vēstniecības militāro atašeju. Viņa uzvārda pirmais vārds acīmredzot bija segvārds, otro viņš atklāja tikai izmeklēšanā vāciešiem, par ko es uzzināju vēlāk no cietuma papīriem. Igaunijas piekrastē sanestie ledus kalni martā un pat aprīlī aizkavēja laivošanu uz Somiju. Lietuvieša brauciens sāka ieilgt. Aprīļa sākumā ar laivu no Stokholmas ieradās turienes EVR pārstāvniecības slepenais kurjers Roberts Kirs (Robert Kirs). Tad tika nolemts, ka lietuvietis gaidīs vēl nedēļu vai pāris un tad ar kurjera laivu dosies taisnā ceļā uz Zviedriju. Pēc Tallinas bombardēšanas pulkveža slēpšana un arī ēdināšana šādos spiedīgos apstākļos radīja lielas problēmas. Ilgajā gaidīšanas periodā viņš padzīvoja trijos četros dzīvokļos, līdz vecāka gadagājuma politiķe Alma Ostra Oinass (Alma Ostra Oinas) kundze bija ar mieru viņu līdz aizbraukšanai slēpt un ēdināt savā dzīvoklī Kooli ielā. 20. aprīlī okupanti negaidīti uz labu laimi sāka pret vāciešiem noskaņotu personu arestu. Kā sociāldemokrāte Alma Ostra Oinass kundze jau bija SD sarakstos (saskaņā ar kuriem aresti notika), un viņas dzīvoklī atrada arī lietuvieti. Abi tika arestēti uzreiz 20. aprīļa vakarā. Lietuvietis vācu drošības spēkiem izstāstīja daudz lieka, piemēram, nosauca savu īsto vārdu, nodeva visu viņa slēpēju vārdus un adreses. Arhīvā atrodas Tallinas cietuma ziņojumi, kuros ir arī ziņa, ka lietuvieti atbrīvoja gada 26. jūlijā gada maijā, piedaloties konferencē Šverīnā, Viļņas genocīda un pretošanās kustības pētniecības centra ģenerāldirektore Dalia Kuoditele (Dalia Kuodytele) pastāstīja, ka Kazis Stravičus Ambrazius esot nodevis vācu SD daudzu vadošo VLIK un LCP personu vārdus. 13 Sīkāk par sarunām sk. E. Kulla pratināšanas protokols, bet paturot prātā to kā neuzticamu avotu (kā jau lielāko tiesu MGB protokolu). 14 Arhīva adresi skatīt nākošajā nodaļā. 144

145 Enns Sarvs (Enn Sarv). Par Igaunijas pretošanās kustības sakariem ar Latviju un Lietuvu vācu okupācijas laikā Nacionālistu lielā aresta sākums gada pavasarī Nacionālistu masveida arestiem1944. gada pavasarī impulsu deva no Zviedrijas ar laivu atbraukušā kurjera Roberta Kirsa iekrišana, jo viņš kliedzoši pārkāpa konspirācijas noteikumus privātā kārtā gribēja uz Zviedriju nogādāt dažu ārzemēs esošu maksātspējīgu igauņu sievas vai ģimenes. Viņš apgalvoja, ka tāda esot bijusi vienošanās ar EVR pārstāvis Zviedrijā Jānu Otsu. Es uzstādīju noteikumus, ka Kirss liks braucējiem būt gataviem savās dzīves vietās un gaidīt, ka ar manis sagādāto smago automašīnu viņus savāks pēdējā brīdī pirms izbraukšanas un vedīs taisnā ceļā uz piekrasti. Viņš piekrita. Izmeklēšanā uzzināju, ka klientu vidū viņam visnozīmīgākā persona bija kāda Magda Olta (Magda Olt), kuras dzīvesbiedrs igauņu aviācijas kapteinis Pēters Olts (Peeter Olt) dienēja britu armijā. Kirss kopā ar šo kundzi un mantām ieradās konspiratīvajā dzīvoklī Pērnavas ielā 16, kuru biju viņam sagādājis tikai kā personīgu dzīves vietu un satikšanās vietu ar mani un diviem laivas biedriem. Kundze izrādījās esot bijusi pārāk labās attiecībās ar kādu gestapo vācieti. Viņa atteicās no braukšanas plāna un nodeva Kirsu, bija pat ceļa rādītāja, kad vācieši nāca Kirsu arestēt 15. Konspiratīvais dzīvoklis piederēja kādam, kas, no bombardēšanas šausmām glābjoties, bija no Tallinas devies uz laukiem. Viņš bija atslēgas iedevis manam draugam, EVR līdzstrādniekam Tometam (Edgar Toomet), kurš dzīvoja tajā pašā namā. Tomets savukārt dzīvokli nodeva EVR rīcībā. Viņš iepazinās arī ar Kirsi. SD namā ierīkoja vairākus slēpņus, vienu konspiratīvajā dzīvoklī un vienu iekritušā Tometa dzīvoklī. Vienlaikus jau pašā sākumā Kirss sāka SD vīriem vienu otru nodot. Sākās pirmais apcietināšanas vilnis: Kirsa līdzbraucēji un to ģimenes, dažas personas, ko Kirss bija solījis pārvest uz Zviedriju u. c. Tometa dzīvoklī arestēja pat no laukiem ciemos atbraukušo māsīcu un tad veselu rindu personu, kurus tēvoča sieva bija atsūtījusi, lai sameklētu pazudušo meiteni, piedevām arestēja arī vēl citu dzīvokļu iemītniekus un gadījuma rakstura pilsoņus, kas bija ieradušies ciemos pie citu dzīvokļu iemītniekiem. Aresti sākās 18. aprīļa rītā. Pamatīgu pētniecību gaida aresta materiāli, kuri glabājas trijos arhīva fondos. 16 Šos dokumentus vācu SD atstāja mantojumā saviem amata brāļiem MKVD MGB. No šiem dokumentiem var uzzināt apcietināto personu vārdus, viņu dzīves vietas, apcietinājuma raksturu un SD referenci. Pie SD atstātā materiāla pieder vēl daudz materiālu no otrās Igaunijas padomju okupācijas, kurus cītīgi ir lietojuši NKGB MGB KGB. Veselības aizsardzības muzeja grupas (TMR) izsekošana un arests Jau ilgāku laiku tika izsekota TMR grupa (Tervishoiumuuseumi rühm). 20. aprīļa agrā rītā Tartu sākās vīru masveida arests. Šo grupu kā lielu opozicionāru SD bija paturējusi acīs jau no paša sākuma. Bija informācija, ka TMR vāc un slēpj ieročus, kaut gan nekas konkrēts nebija zināms. 15 Tā man gada rudenī stāstīja kāds D B0IV daļas ierēdnis, kurš vēlējās pāriet nacionāļu pusē. Magdas kundze vēlāk tomēr nokļuva Lielbritānijā gadā viņa kā sērojoša atraitne parakstījusi kapteiņa Pētera Olta nāves ziņu, kas ir nodrukāts arī žurnālā Kultuur ja Elu 1998, nr. 2 (452), lk ERA fonds R 64, n. 1, s. 109, kas satur Jupo BIV nodaļā aizturēto sarakstus. Sk. ERA fonds nr. R 54, n 1, s. 820, kas satur Tallinas cietumā ievietoto sarakstus, kurus iesniedza Jupo B 4 nodaļas vadītājam. Treškārt ERA fonds R 64, n i, s. 112 no Tallinas cietuma izlaisto personu saraksti. 145

146 Pētījumi gada vasarā Viljandi novadā tika noorganizēta liela SD provokācija: ar savu aģentu starpniecību zemniekiem tika pārdoti ieroči, un pēc tam tie tika atrasti. 17 Tad tika arestēts kapteinis Talpaks (Talpak), viens no Vasaras kara vadītājiem, bet pēc tautas protestiem tika atbrīvots. Viņu cieši izsekoja un vēl pāris reizes arestēja, līdz viņš gada pavasarī aizbēga uz Somiju. Tāds pats liktenis piemeklēja Talpaka draugu Rūdolfu Sāgu (Rudolf Saag), kurš bija TMR sakarnieks Tallinā. Viņš aizbēga uz Somiju gada martā. 18 Konkrēti par to, ka TMR krāj ieročus, vācieši uzzināja tikai gada beigās. Helsinkos un Tallinā darbojās kapteiņa A. Cellariusa (Cellarius) vadīts Vācu Vērmahta izlūkdienests. Viņa algots aģents bija Kārels Sinivērs (Kaarel Siniveer) gadā desanta Erna dalībnieks, un gada septembrī vadīja laivu, kas atveda no Stokholmas EVR izplatīšanai nelegālās pagrīdes informācijas brošūras Päris Eesti ( Īstenā Igaunija ) 1. numura 3000 eksemplāru. Četrreiz pabijis Somijas cietumos, par viņu var uzzināt no Somijas arhīva valsts policijas Valpo izmeklēšanas sējuma dokumentu kopijas, kurā Sinivērs liecina par darbību gadā. 19 Sinivērs ziņoja Cellariusam, ka Igaunijā darbojas lieliniekiem un britiem labvēlīgi noskaņotas personas, kas ar Sarkanās armijas palīdzību vāc ieročus gada februārī Cellariusa uzdevumā Sinivērs ieradās noskaidrot lietas, apciemoja Dienvidigauniju un Viru novadu, tikās ar TMR pārstāvjiem Olevu Reintalu (Olev Reintalu) un Voldemāru Seppu (Voldemar Sepp), izvaicāja par ieroču vākšanu un uzzināja no viņiem, ka kādreiz gan kaut kas tāds ir bijis, bet tagad vairs nē. Somijā Sinivērs ieguva papildus ziņas no Augusta Pūvilta (August Puuvilt), viena no Võruma Pašaizsardzības organizācijas vadītājiem, kurš uzticējās Sinivēram, kā no Zviedrijas atbraukušajam. Pūvilts pastāstīja, kā ar A. Varmas starpniecību viņš savai organizācijai no ārzemēm cenšas iegūt ieročus. Ja būs izsludināta vispārējā mobilizācija, esošo nepietiks. Sinivērs visu to izstāstīja Cellariusam, kurš vienu savu virsnieku aizsūtīja uz Tallinu, lai apspriestos ar SD. Tallinā sprieda, ka lieta ir gana neskaidra, bet tomēr nāksies uzreiz visu TMR apcietināt, un tad šo lietu izmeklēt. Negaidīti 20. aprīlī tika apcietināti gandrīz visi TMR vadošie darbinieki, kādiem trim četriem izdevās izbēgt. No izmeklēšanas sējumiem Somijā kļūst skaidrs, ka Sinivēru kļūt par nodevēju pamudināja tikai naudas trūkums. Viņš gan liecina, ka pirmās ziņas par ieroču vākšanu esot ieguvis no diviem Stokholmā dzīvojošiem igauņu bēgļiem, kuriem esot sakari ar turienes padomju vēstniecību. Lai noskaidrotu apstākļus, viņi arī esot aprīlī ieradušies Igaunijā, un viens no viņiem, Senivēra ziņu avots Juhans Sārs (Juhan Saar), lielo arestu laikā kā nelegāls Zviedrijas apmeklētājs nokļuva cietumā. Par visu varu gan neatstāj iespaids, ka visa šī TMR likvidēšana bija no padomju izlūkošanas puses SD piespēlēts pasākums J. Mühlberg. SD provokatioon Viljandimaal. Eesti riik ja rahvus Teises maailmas õjas. VIII. EMP, Stockholm, 1959, lk , arī H. Mäe. Kuidas kõik teostus: minu mälestused. Välis Eesti & EMP, Stockholm, lk Ü. Jõgi, lk Somijas arhīva vēre: 11432, VALPO I HMP, kotelo 155, gada sējums satur materiālus par Sinivēri kā Olgas Lauristinas autovadītāju, bēgšanu uz Somiju, atklāj viņa piedalīšanos Spānijas karā Franko pusē. Sējuma g. par otrreizēju bēgšanu gada agrā pavasarī (kā Ernas grupas cīnītājs viņš bija palicis Igaunijā). Trešais sējums raksturo Sinivēra kā Cellariusa algota aģenta darbību Somijā un Igaunijā. Tad viņš sēdēja Somijas cietumā un pēdēja daļa ir par bēgšanu caur Igauniju uz Vāciju, arī kā vācu izlūka darbību. Sinivērs mira gada Vācijā. 20 Sinivēra otrais ziņu avots Stokholmā bija kādreizējais ievērojamais Igaunijas cīkstonis Martins Maiste (Martin Maiste), par kuru man gada martā igauņu vēsturnieks Jāks Pihlaus (Jaak Pihlau) pavēstīja, ka pēc arhīva datiem gadā viņu savervēja PSRS vēstniecībā strādājošs Rūdolfs Simsons, un Maiste ieguva segvārdu Borets gadā viņš repatriējās uz Igauniju, kur viņu arestēja MVD un uz 10 gadiem izsūtīja uz Sibīriju. 146

147 Enns Sarvs (Enn Sarv). Par Igaunijas pretošanās kustības sakariem ar Latviju un Lietuvu vācu okupācijas laikā Nacionālistu lielie aresti Baltijas valstīs Vācu okupācijas laika galvenais noteikums Baltijas valstīs bija tas, lai nekādā ziņā nepieļautu nekādu valstiskās neatkarības atjaunošanas iespēju, jo Latvijai, Lietuvai un Igaunijai bija jākļūst par Lielvācijas sastāvdaļu un to teritorijā bija plānots nometināt Vācijas kolonistus. 21 Piesardzības dēļ igauņu karavīriem atļāva cīnīties, bet tikai nelielās izkaisītās vienībās. Noteikumus nācās mainīt gada februārī, kad pēc paniskas atkāpšanās no Ļeņingradas pievārtes līdz Igaunijai Vācijai vajadzēja izšķirties, vai ziemas vidū ar kājām atkāpties aiz Daugavas vai varbūt atsacīties no Somijas un veikt Hjalmara Mee (Hjalmar Mäe) piedāvāto militāri apmācīto igauņu mobilizāciju. 22 Okupācijas karaspēka un civilās virsvadības sanāksme notika Rīgā (latviešus pārstāvēja ģenerālis Bangerskis), un tika nolemts veikt mobilizāciju ar stingru noteikumu ne vairāk kā vīru. Vācieši bija spiesti Uluotsam apstiprināt, ka tiks sapulcināti kopā visi igauņu spēki arī no citurienes. Papildinājums karavīru radīja vāciešiem lielas galvas sāpes, jo tagad līdz bruņoti igauņi varēja pavērst ieročus pret viņiem, līdz beidzot Lēs (Lääs) pasludinās Igaunijas neatkarību. Bija plāns daļu mobilizēto nosūtīt uz Poliju 23, bet to baidījās īstenot. Bez tam vēl tapa zināms, ka Baltijas valstis sveras uz savstarpēju ārpolitisku konfederāciju. 24 Vāciešiem atlika tikai viens risinājums: likvidēt šo pretvāciski noskaņotās tautas politisko organizāciju vadību. Par šādu iespējamību jau divas nedēļas pirms lielo arestu sākuma sūtnis H. Lareteis (Heinrich Laretei) no Stokholmas bija ziņojis Uluotsam. 25 Izskatās, ka vācu SD, nopratinot Kirsu, bija uzzinājusi par EVR esamību, bet nezināja, kas ir organizācijas vadībā. Bet jau no gada vasaras SD bija sākusi sastādīt t. s. anglofīlu un to, kas ticēja Vācijas sagrāvei, sarakstus un ņēmusi tos slepenā uzraudzībā. 26 Tā kā nebija citu iespēju, tad acīmredzot uz šī saraksta pamata sāka arestēt igauņu inteliģenci. Pirmo arestēto pulkā bija arī Ostra Oinass kundze un kopā ar viņu arī lietuviešu pulkvedis. Lietuviešu pulkveža apcietināšanai aprīļa beigās sekoja Latvijas Centrālās Padomes (LCP) vadības, to starpā arī K. Čakstes apcietināšana, 27 bet Bruno Kalniņš esot varējis sevi pasargāt līdz vasarai (1944. gada rudenī Štuthofā to uzzināju no paša Kalniņa). Lietuvas VLIK darbinieku apcietināšana esot sākusies maijā, un tā esot bijusi šīs organizācijas gals. 28 Citu ziņu man nav. Lietuvas gadījums vispār bija atšķirīgs, jo jau vasarā lielākajā Lietuvas daļā sākās padomju okupācija gada 20. aprīļa pusdienlaikā arestēja EVR vadību Ernstu Voldemāru Kullu un Oskaru Mendu (Oskar Mänd). Viņiem liktenīga bija pirms pāris dienām Tartu notikusī lielā Igaunijas Nacionālās Centra partijas vadības konference, kuru viņi vadīja. Varbūt bija kāds, kas pieklauvēja 21 H. Kauri. Saksa territoriaalseid kavasid ida ruumis. Eesti riik ja rahvas teises maailmasõjas. VI.: EMP, Stockholm, 1958, lk H. Mäe. lk Sk. Ü. Jõgi, lk Pēc britu izlūkdienesta datiem, ka latviešu LCP un viņu ģenerāļa J. Kureļa grupa Kurzemē (domājams, arī viņu radiosakari ar Zviedriju) jau no gada pirmās puses esot stingrā Rīgas SD uzraudzībā. Par to sk. T. Bower. The Red Web: M16 and the KGB Master Coup. Aurum Press, London, 1989, lk Viņa vēstule no gada 7. aprīļa (vēre EV Valitsus, dok. 479, lk. 1148) 26 Uz B IV nodaļas vadītāja apkārtraksta Nr. 744 s/43 pamata (sk. ERA fonds R 59, s. 94) 27 Anti Soviet, lk Turpat, lk

148 Pētījumi (resp. nodeva). Uluotss, kā jau jurists, bija noteicis, ka visām EVR pārstāvētajām partijām ir korekti jānoformē sava pārstāvniecība EVR vadībā. Par to tad arī šajā sapulcē tika spriests. Centra partija bija gatava Uluotsa prasībai, un tā arī palika vienīgā. Igaunijā un gan jau arī Latvijā un Lietuvā sākās liela izmeklēšana augustā Igaunijā bija sastādīts saraksts ar 63 personām, kas kaut kādā veidā darbojas pret okupācijas varu. No tiem nedaudz vairāk nekā puse bija saistītas ar EVR un TMR. 30 Citi aprīļa kampaņas laikā arestētie laiku pa laikam bija jau atbrīvoti, augusta vidū atbrīvoja apmēram pusi no 63 sarakstā iekļautajiem. Nepamatotu cilvēku apcietināšanu kaut kādā veidā vajadzēja attaisnot, tādēļ jau iepriekš bija izplatīts izdomāts it kā EVR sastādīts uzticamo igauņu saraksts, kas it kā esot atrasts EVR materiālos. Tāds saraksts nekad nav eksistējis, pie tam šo it kā EVR koferi atrada tad, kad ap 300 cilvēku jau sēdēja cietumā. 31 Igaunijas faktiskā neatkarība Jūnija mēnesī EVR bija jau atjauninājusies, iesaistot tajā jaunus biedrus. Par priekšsēdētāju kļuva Jiri Uluotsa labs draugs Otto Tīfs (Otto Tief). Tā kā Uluotss negribēja veidot nelegālu valdību, EVR gada 1. augustā izsludināja viņu par pagaidu augstākās varas nesēju Igaunijā. EVR nodarbojās ar pret Padomju Savienību vērsto aizsardzības cīņu organizēšanu un attīstību. EVR kā valdības vietas izpildītāja slepeni izlīmēja trīs valstiskus uzsaukumus savu deklarāciju un divus rīkojumus tautai. J. Uluotss 19. augustā uzstājās radio ar programmātisku prezidenta uzrunu par Igaunijas cīņas mērķiem. 32 Šie dokumenti atspēko jebkuras diskusijas par Igaunijas piedalīšanos karā Vācijas pusē. Tās liecina par to, ka Igaunija vienatnē cīnās pret padomju agresiju un plāno to turpināt, lai arī kas notiktu. Lai arī somu puiši bija atvesti atpakaļ, tēvzemes aizstāvju skaits bija nedaudz vairāk nekā Tas bija maksimums, ar ko Igaunija varēja rēķināties pēc karot spējīgu pilsoņu izvešanas uz Krieviju vai iznīcināšanas padomju represijās. Kad sākās Vācijas armijas atkāpšanās no Igaunijas kontinenta daļas, gada 18. septembrī J. Uluotss beidzot izsludināja Otto Tīfa vadītu Igaunijas valdību. Tallinas cietuma uzraugi pēc savas iniciatīvas sāka atbrīvot ieslodzītos nekomunistus. Igaunijas daļas SD priekšnieks Ervins Viks (Ervin Viks) pēdējā brīdī vēl paspēja no cietuma paņemt līdzi septiņus nacionālistus, kurus nebija paspēts atbrīvot. Viņš tos aizveda uz Paldiski, kur jau gaidīja SD personām pārvešanai uz Vāciju paredzētā laiva. Viks ieslodzīja arestantus laivas tilpnē. Vācijā viņš tos nodeva tālāk Gdaņskas (tolaik Dancigas) pilsētas cietumam, no kurienes tālākais ceļš veda uz Štuthofas koncentrācijas nometni. Viks igauņus esot paņēmis līdzi pašaizsardzības nolūkos kā ķīlniekus 33, jo brīvībā esošie pretošanās kustības dalībnieki esot ierosinājuši viņam sarīkot tiesu. Vācijā arestanti viņam vairs neesot bijuši vajadzīgi. 29 Ko meklēja un kas visapkārt notika par to savos pagrīdes ziņojumos raksta Ēriks Laids, kurš patiesu informāciju guva no palikušajiem EVR darbības turpinātajiem. Sk. E. Laid. Paopaogad. Ilmamaa, Tartu, 1997, lk , Saraksts atrodas ERA fonds R 64 n. 1, s. 79, l SD melu propaganda un tā iemesli analizēti g. 15. aprīļa avīzē Eesti Post Zviedrijā. 32 Sk. EV Valitsus, dok. 519, 520, 5,534. Pirmoreiz šie dokumenti kompleksi nopublicēti žurnālā Kultuur ja Elu 2004, Nr. 3 (477), lk Tammura atmiņas, VII daļa; A. Marand, lk Tammuram ar baznīcas starpniecību bija kontakti ar ārzemēm, un tāpēc viņš varēja uzzināt. 148

149 Enns Sarvs (Enn Sarv). Par Igaunijas pretošanās kustības sakariem ar Latviju un Lietuvu vācu okupācijas laikā Kopā ar latviešiem un lietuviešiem Štuthofas koncentrācijas nometnē No EVR un TMR darbiniekiem Štuthofas nometnē tika ieslodzīti: TMR vadītāji Haralds Tammurs un Lembits Krīsa (Lembit Kriisa), EVR līdzstrādnieki Aleks Andrs Takels, Enns Sarvs, Edgars Tomets, Hillars Nils Vīrands un Ādu Mērits (Adu Määrits). Mēs nokļuvām katrs atsevišķi citā barakā, kas ierobežoja savstarpējās tikšanās. Nometnē lielākoties bija daudzu Eiropas tautu politieslodzītie. Lielākoties (ap 70%) poļi, sekoja krievi, francūži, norvēģi, dāņi. No agrāk ieslodzītajiem dzīvi palikušie daži simti ebreju. No Dānijas bija atvesta vai visa turienes kompartija. Blakus politieslodzītajiem atradās arī kriminālnoziedznieki un par homoseksuāļiem atzīti vācieši, nedaudz ticīgo (Jehovas liecinieki). Sargi nometnes iekšējā dzīvē iejaucās maz. Viņi nometnes pārvaldīšanai, kārtības uzturēšanai, darbu uzraudzīšanai atbildīgos izvēlējās no ieslodzīto vidus, galvenokārt gan vācu kriminālos elementus (pēc dzīves aicinājuma) un daudz poļu. Valdīja liels juceklis un patvaļa. Objektīvi par Štuthofu raksta lietuviešu rakstnieks Balīs Sroga (Balys Sruoga) 34, tāpat daudz izziņu materiālu var iegūt uz vietas Štuthofas memoriālajā muzejā Polijā. Vīrands un Mērits izkārtoja, ka drīz viņus pārveda uz Buhenvaldi, cerībā, ka tur ir lielāka nometne un tur valda vācu kārtība, kas palielina izdzīvošanas iespējas. Abi nomira Buhenvaldē badā. No Štuhofā palikušajiem tika nogalināts Tomets, it kā maizes devas dēļ. Dzīvi izkļuvām četri no septiņiem. Štuthofas nometnē satiku Algirdu Vokietaitu, kas ar Britu izlūkdienesta palīdzību vēlreiz bija nonācis Lietuvā 35 un tur apcietināts ar svešu vārdu. Uz Štuthofu bija atvesti arī arestanti no LCP un VLIK. Izskatījās, ka ir arestēta visa LCP vadība. Par VLIK precīzu ziņu nav. Man radās iespaids, ka tie ir lielākoties vidējā līmeņa dalībnieki. Vāciešiem par lietuviešiem un latviešiem nebija īstu inkriminējošu pierādījumu, 36 tādēļ viņi nometnē bija uzņemti kā goda ieslodzītie (Ehrenhäftlinge). Viņi dzīvoja atsevišķi visi kopā vienā istabā un varēja izvēlēties, kādus nometnes darbus darīt. Daudzi no viņiem strādāja brigādē, kas veda uz nometni no Dancigas maizi. Vokietaitis, tāpat kā mēs, bija parastais ieslodzītais, bet ar goda ieslodzīto palīdzību organizēja papildu maizes devas. Tā lietuvieši izglāba mūs no bada nāves. Ar Baltijas goda ieslodzīto palīdzību dabūjām arī vieglākus darbus un vajadzības gadījumā arī palīdzību nometnes slimnīcā. Žēl, bet es vairs neatceros sava maizes tēva vārdu. Viņš esot bijis pasta priekšnieks kādā Lietuvas mazpilsētā, bet nometnē strādāja par atņemto mantu un drēbju noliktavas vadītāju. Esmu daudzu ieslodzīto vārdus aizmirsis. Mums arī nebija atļauts daudz ar citiem kontaktēties. Atceros personīgos kontaktus ar K. Čaksti, B. Kalniņu, L. Sēju, vienu lietuviešu ārstu profesoru, vārdu aizmirsu, lietuviešu advokātu Noreiku un katoļu priesteri. Vēl jāpiemin apmēram Latviešu SS leģiona karotāju, kas 1944./1945. gada mijā (liekas janvārī) uzturējās Štuthofā. Viņi bija cīnījušies Latvijā, viņus gribēja pārvest uz citurieni, bet vīri pretojās. Leģionāri dzīvoja atsevišķā barakā. Nometne atradās garas un šauras pussalas galā, no pārējās zemes nošķirta ar trīs kanāliem. Ik pēc dažām dienām bija kāds bēgšanas mēģinājums. 34 Sruoga, Balys. Dievu Mežs. Rīgā: Liesma, un tulkots daudzās citā valodās 35 Citētais T. Bower, 43. lpp. 36 Vācieši uzskatīja, ka izņemot komunistus, ieslodzītajiem vajadzēja izvirzīt vismaz kaut kādu apsūdzību. MGB vai KGB tādus noteikumus nepazina. 149

150 Pētījumi Tad vakarā visa baraka tika nostādīta ierindā nometnes centrā, viņiem priekšā viscaur slapjš bēglis (viņi esot aplieti ar ūdeni). Tad vienmēr līdz agrajai rīta stundai skanēja ierindas svētsvinīga un smeldzīga dziesma (līdz bēdzēja nosalšanai?). Par autoru Enns Sarvs Tartu universitātē studēja tiesību zinības ( ); Maskavas Neklātienes institūtā kalnrūpniecības organizāciju un ekonomiku ( ) un Tartu Universitātē matemātiku ( ). Kā Igaunijas Republikas Nacionālās Komitejas (EVR) aktīvists bija arestēts gada aprīlī, un no Vācijas koncentrācijas nometnes atbrīvots gada martā. Turpat līdz novembrim dienēja Sarkanajā Armijā. Pēc atgriešanās Igaunijā gada 4. janvārī NKVD viņu arestēja un izsūtīja uz spaidu darbiem Vorkutas nometnē. Tika atbrīvots gadā. Nodarbojās ar tulkošanu, kā datorspeciālists strādāja Igaunijas PSR Valsts Plāna komitejā, kā laboratorijas speciālists IPSR Zinātņu akadēmijas Kibernētikas institūtā un kā datoroperators Matemātiskās ekonomikas institūtā. Pēc aiziešanas pensijā uzrakstīja grāmatu Õiguse vastu ei saa ükski: Eesti taotlused ja rahvusvaheline õigus ORURK, Tartu, 1997 ( Pret tiesībām nevar neviens: Igaunijas lūgumi un starptautiskās tiesības ), nodarbojās ar Igaunijas nesenās, it īpaši EVR vēstures, pētniecību un par šīm tēmām uzstājās konferencēs un publicējās dažādos izdevumos. No igauņu valodas tulkojusi Kristīne Ducmane 150

151 Enns Sarvs (Enn Sarv). Par Igaunijas pretošanās kustības sakariem ar Latviju un Lietuvu vācu okupācijas laikā Enn Sarv Tartu, Estonia About Communication of Estonian Resistance Movement with Latvia and Lithuania during German Occupation This article is based on report Baltic Appeals written by Enn Sarv. He presented it in Tartu on August 23, At that time, author read his memories about German occupation period in Estonia. Latter, E. Sarv added to his memoirs written sources and prepared this article. Sources from Latvia and Lithuania were used minimally in this publication. At the beginning, author describes how participant of Estonian resistance movement Eerik Laid established first contacts with Latvian politicians during his visit in Riga from June 26 till July 4, In Latvia, Professor Konstantīns Čakste organized underground resistance group the Latvian Central Council (or LCP) on August 13. It hoped to restore independence of Latvia. Estonians continued contacts with this group. Leading op level official of Lithuania resistance movement Algirdas Vokietaitis arrived in Tallinn in October His visit helped to establish contacts between Estonian and Lithuanian resistance movements. The Supreme Committee for the Liberation of Lithuania or (VLIK) became more active after his visit in Tallinn. The National Committee of the Republic of Estonia (or EVR) had several official meetings with representatives from LCP and VLIK in early Military Attaché of Lithuania Colonel Kazys Stravičius Ambrazieus was arrested by SD in Tallinn on April 20, German occupation authorities obtained valuable information from him. Soon, new arrests of national resistance group members followed in Estonia, as well in Latvia and Lithuania. It was heavy blow to resistance movements. Prisoners from Baltic States were transferred to Stutthof concentration camp. Life conditions were harsh in camp. Many prisoners didn t survive. 151

152 No muzeja krājuma Ainis Lociks, Latvijas Kara muzeja Viduslaiku un jauno laiku vēstures nodaļas vēsturnieks E. Granta apkopotie Emīlijas Lazdiņas atmiņu fragmenti par notikumiem un gadā g. vasarā Latvijas Kara muzeja kolekcijā nonāca E. Granta apstrādāts un rediģēts Emīlijas Lazdiņas Upenieces atmiņu manuskripts Iz bijušam dienām. Emilijas Lazdiņas atmiņu skicējumi. 1 Apskatot elektroniskās datu bāzes 2 tika konstatēts, ka šāda grāmata nekad nav bijusi iespiesta. Tomēr žurnālā Daugavas Vanagu Mēnešraksts un gadā tika publicēti divi atmiņu fragmenti: Nakts rēgi kapos 3 un Janvāŗa dienas (1905.). 4 Radās doma publicēt dažus E. Lazdiņas atmiņu fragmentus par notikumiem, kas skāra Latvijas teritoriju 19. un 20. gs. mijā, kā to redzēja aculiecinieki. Iepazīstoties ar E. Lazdiņas biogrāfiju, jākonstatē, ka viņas dzīvē ir bijis daudz sarežģītu un traģisku notikumu, kurus izraisīja Latvijas teritorijā 20. gs. sākumā notiekošie sociālpolitiskie procesi, kā arī situācija Latvijas Republikā 20. gs g. 5 Emīlija Lazdiņa ( ), dzimusi Upeniece (Upenieks), pseidonīms Marija Rupai, piedzima Rīgā Kristapa Upenieka, Etnas fabrikas strādnieka, ģimenē. Jau agrā bērnībā sāka strādāt fabrikā. Jaunībā aizrāvās ar sociālisma idejām, bija sociālistu pagrīdes aktīva darbiniece. Piedalījās g. revolūcijā. Mācījās vācu privātskolā Rīgā g. apmeklēja J. Dubura dramatiskos kursus. 6 Līdz g. strādāja Rīgas latviešu teātrī, no g. Latviešu bēgļu kooperatīva Pēterpilī pēdējā priekšniece. Pēc atgriešanās Latvijā 20. gs. 20. g. nodibināja Kurzemes Sieviešu Apvienību. Darbojās g. dibinātajā Latvju Nacionālistu Klubā. Par savu darbību nacionālistiskajās organizācijās, aktivitātēm sabiedriskajā un politiskajā dzīve g. novembrī tika arestēta. Pēc Nacionālistu kluba aizliegšanas g. februārī izveidoja jaunu organizāciju 1 Grants, E. Iz bijušam dienām. Emilijas Lazdiņas atmiņu skicējumi. Manuskripts: 1. sējums (LKM ) un 2. sējums (LKM ). 2 Valsts nozīmes bibliotēku elektroniskais kopkatalogs kopkatalogs. lv ; LNB Digitālā bibliotēka gramatas. lndb. lv/ ; Google Books google. lv 3 Grants, E. Nakts rēgi kapos. Daugavas Vanagu Mēnešraksts, 1967, Nr. 3, lpp. 4 Grants, E. Janvāŗa dienas (1905.) Daugavas Vanagu Mēnešraksts, 1968, Nr. 1, lpp. 5 Lazdiņa, E. Ievadam. Iz bijušam dienām lpp g. Jēkabs Duburs (Jēkabs Āriņš) kopā ar Zeltmati (Ernests Kārkliņš) nodibināja Latvju dramatiskos kursus pirmo profesionālo latviešu aktieru skolu. 152

153 Ainis Lociks. E. Granta apkopotie Emīlijas Lazdiņas atmiņu fragmenti par notikumiem un gadā biedrību Latvju Nacionālā Kustība, kas darbojās līdz g g. piedalījās 3. Saeimas vēlēšanās kā kandidāte no Nacionālās apvienības saraksta 8 un g. 4. Saeimas vēlēšanās kandidāte sarakstā Sieviešu organizāciju kandidātu saraksts pie Latvijas sieviešu organizācijas padomes g. izdeva žurnālu Sieviete un laikrakstu Sievietes Balss. Nodibinoties Latvijas sieviešu organizāciju padomei, E. Lazdiņa kļuva par padomes ģenerālsekretāri. Pēc 2. pasaules kara Vācijā, Vircburgas centrālajā nometnē, E. Lazdiņa bija Aprūpes daļas vadītāja un nometnes komitejas pēdējā priekšniece. Emigrēja uz ASV. Darbojās Demoinas 10 Daugavas Vanagu organizācijā, dziedāja Latviešu biedrības korī un strādāja Demoinas latviešu skolā. Rakstīja par sabiedriski politiskiem jautājumiem dažādos laikrakstos un žurnālos. Precējusies ar arhitektu, luterāņu mācītāja amata kandidātu Kārli Lazdiņu ( ). 11 Atmiņas sastāv no diviem manuskripta sējumiem. Atsevišķas šī manuskripta daļas tika rakstītas dažādos laikos un vietās. 1. sējuma titullapā ir norādīts Rīga, 1943, savukārt E. Granta rakstītajā ievadā Aijova, g. 12 un Emīlijas Lazdiņas ievads datēts Rīga, g. pavasarī. 13 Jādomā, lielākā šī manuskripta daļa tika pārrakstīta jau 20. gs gados ASV. Grūti spriest, cik lielā mēra E. Grants ir pārstrādājis E. Lazdiņas rakstītās atmiņas un cik lielā mērā un kur ir iestarpinājis savas domas. Dažās vietās viņš gan ir atsevišķi norādījis, ka rakstītais ir viņa viedoklis. E. Lazdiņas atmiņu 1. sējumā tiek raksturotas 19. gs. beigas un 20. gs. sākums: sociāldemokrātiskā kustība (10. lpp), aprakstīta pirmā kratīšana, ko policija veica E. Lazdiņas dzīves vietā (29. lpp), gada notikumi (39. lpp), Meža sapulces (158. lpp), Melnā sotņa (278. lpp), iekrišana un slepenpolicijas veiktā spīdzināšana (337. lpp), apcietinājumā Centrālcietumā (361. lpp), soda ekspedīciju veiktās spīdzināšanas Latvijas teritorijā, sodītie skolotāji (491. lpp) u. c. 2. sējuma saturs daļēji atšķiras no tā, kas tika norādīts 1. sējuma Satura daļā. Faktiski ir aprakstīts: Sakaru saraušana ar partiju: iemesli, partijas dzīve līdz g. (511. lpp), Čekas uzbūve un darbība (646. lpp); tālāk nodaļas nav atsevišķi izdalītas līdz 12. nodaļai Sabiedriskie ieskati ap gadsimta maiņu (801. lpp). Savukārt, iztrūkst 1. sējuma Saturā atsevišķas norādītās nodaļas: III. Latvijas pirmsākumi, Strēlnieki, Politiskās partijas, Cīņa ap jauno valsti [..], IV. Pēterpils latviešu Kooperatīvs, Tā bankrots un atpalikums [..], Uz mājām, Dzīve Vitebskā, Reevakuācija, Lielinieku iebrukums, Lielinieku izdzīšana [..] u. c. 14 Paši autori par savu paveikto darbu raksta šādi E. Grants (diemžēl, par pašu E. Granta personību pagaidām informāciju neizdevās iegūt): Darbs radies no Emilijas Lazdiņas Upenieks atmiņu un publiskā darba piedzīvojumu un materiālu risinājuma, no atmiņu atsevišķiem skicējumiem autobiogrāfiskā veidā. Tas ir īpatnējs, veidojies apcietinājumā, ar kādiem līdzekļiem 7 Krēsliņš, U. Aktīvais nacionālisms Latvijā, Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, , 167., 170., 264. lpp. 8 Latvijas Republikas Saeimas g. velēšanu kandidātu saraksti. Valdības Vēstnesis, 1928, 21. augusts Nr lpp. 9 Latvijas Republikas Saeimas g. vēlēšanu kandidātu saraksti. Valdības Vēstnesis, 1931, 31. augusts, Nr lpp.; Sievietēm vēlēšanās izejot. Zeltene, 1931, 15. marts, Nr lpp. 10 Demoina (angļu v.: Des Moines) pilsēta ASV, Aiovas štata un Polkas apgabala administratīvais centrs. 11 Latvijas vadošie darbinieki. Rīga: Latvju kultūrvēsturiskā apgāde, lpp.; Daugavas Vanagu Mēnešraksts, 1968, Nr. 3, lpp.; 20. gadsimta Latvijas vēsture. II: Neatkarīga valsts Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, lpp. 12 Grants, E. Priekšvārdi. Iz bijušam dienām 5. lpp 13 Lazdiņa, E. Ievadam. Iz bijušam dienām 9. lpp 14 Grants, E. Saturs. Iz bijušam dienām lpp. 153

154 No muzeja krājuma arī demokrātijas daudzās valstīs gribēja, nez kādēļ, nomākt nacionālu domu paudējus. To visu papildināt ar daudziem personīgiem pieredzējumiem un savukārt vāktiem materiāliem, tos salīdzināt, pamatot, saskaņot, izceļot svarīgāko, atmetot sīkumus, noskaidrojot kopsakarību ar līdzīgām parādībām citu tautu un valstu dzīvē, ieturoties pie tam arvien noteiktā pasaules uzskatā, tas nebija viegls uzdevums. Abi šie stāstījumi, tiklab autobiogrāfiskais, kā mans, vēsturiski apvienojošais, kā kopīgi piedzīvojumi, ieaužas viens otrā, radot vienotu kopsakarību, bet ir arī viegli atšķirami savā izteiksmes veidā ikvienam, kas to velētos darīt. 15 Savukārt E. Lazdiņa savus motīvus rakstīt atmiņas apraksta šādi: Ikvienam senu dienu dzīvam lieciniekam te nu nav jāklusē, bet īstenības noskaidrošanas labad jānāk klajā, nemēģinot noslēpt kļūdas un trūkumus, neslavinot noziedzības, neattaisnojot nekādu ļaunumu ar taisnības iemesliem. Te nepieciešams saukt ik lietu viņas īstā vārdā, saskaņā ar cilvēces kultūras gaitā nodibinātām ētiski pozitīvām atziņām, pēc iespējas objektīvi apgaismojot tā saucamo vadoņu un varoņu darbus. Ikviena objektivitāte, protams, nes līdzi arī savu subjektīvu iekrāsojumu, bet šis apstāklis faktu pašu būtību negroza. 16 Teksta stils saglabāts tāds, kā rakstīja manuskripta autors šim periodam raksturīgie vārdi, tajā skaitā aizguvumi no vācu, krievu u. c. valodām. Lai mūsdienu lasītājam būtu vieglāk, ir izlabotas garumzīmes un interpunkcija. 1. daļas 1. nodaļas fragments Sadursme pie Pigena dārza 17 Pirmo reizi reāli vaigu vaigā ar dzīves īstenību sastapos gada pavasarī. 18 Atceros visi bija atkal tādi kā satraukti, staigāja kā svētdienā, labāk ģērbušies, nekā citkārt. Toreizi mēs dzīvojām Pērnavas un Augļu ielas stūrī. Ļaudis pulciņos vien gāja pa Pērnavas ielu uz Aleksandra ielas pusi. Manī modās liela ziņkāre kurp viņi tā dodas? Jāiet arī man. Bet man tak jāuzrauga mazais brālis, un mātes nav mājās. Izeju uz ielas un prasu kādam vīrietim: Kur tad visi tā iet? Vai tad tu nezini? viņš atbild. Ķeizars ir iebraucis Rīgā un pašlaik ir Pigena dārzā. Par Pigene dārzu sauca Aleksandra dārzu pie tagadējā Gaisa tilta Grants, E. Priekšvārdi. Iz bijušam dienām 5. lpp. 16 Lazdiņa, E. Ievadam. Iz bijušam dienām 7. lpp. 17 Grants, E. Iz bijušam dienām lpp. 18 Rīgas dumpis pirmais Rīgas strādnieku streiks. Sākās g. 1. maijā Linu un džutas manufaktūrā" sakarā ar apsolīto un neizmaksāto algas paaugstinājumu. Līdz 5. maijam streiks noritēja mierīgi, tad, pēc administrācijas pieprasījuma, streikotāju izklīdināšanai uz fabriku tika atsūtīti 50 policisti un 115. Vjazmas kājnieku pulka bataljona kareivji. Bruņotie vīri izdzina strādnieces no fabrikas un pavēlēja tām doties uz policijas iecirkni, kur saņemšot algu un pasi, bet 9 cilvēki tika arestēti. Neapmierinātās streikotājas devās uz Rīgas pili sūdzēties gubernatoram. Aiz Gaisa tilta gājienu apturēja un sadzina Aleksandra dārzā. Dārza vārtus aizslēdza. Darba dienas beigās pie dārza sapulcējās apmēram 1000 strādnieku no citām fabrikām, galvenokārt vīrieši, un prasīja sievietes atbrīvot. Izcēlās sadursme, kurā kareivji nošāva un smagi ievainoja vairākus desmitus cilvēku; tuvcīņā ar neapbruņotajiem strādniekiem kareivji lietoja durkļus. Par spīti asiņainajam slaktiņam, strādnieki neatstāja notikuma vietu. Karaspēkam izdevās sašķelt ļaužu pūli vairākās grupās un atspiest to no Aleksandra dārza. Ziņa par varas iestāžu nežēlīgo izrēķināšanos ar strādniekiem izsauca jaunus streikus. Pēdējais streiks beidzās tikai 18. maijā. "Tildes Datorenciklopēdija Latvijas Vēsture" letonika. lv/groups/?title=r%c4%abgas%20dumpis/ gs. beigās pie Aleksandra vārtiem atradās arī rīdzinieku iecienīta izpriecu vieta Aleksandra dārzs. Tas bija ierīkots bijušās Falkenhofas muižiņas teritorijā. Līdz dārzam rīdzinieki ērti varēja nokļūt ar tramvaju, kas g. vasarā tika atklāts posmā Aleksandra tilts Aleksandra vārti. Mūsdienās Zemitāna dzelzceļa stacija. citariga. lv/lat/grizinkalns/vesture/ ; apkaimes. lv/sakums/grizinkalns/history/ 154

155 Ainis Lociks. E. Granta apkopotie Emīlijas Lazdiņas atmiņu fragmenti par notikumiem un gadā Es kā spārnos tas man jāredz! Ieskrēju ar visu bērnu istabā. Pa tam ir ieradusies arī māte mājā. Nolieku bērnu un steidzīgi sāku viņai stāstīt par ķeizaru. 20 Māte neko, paņem bērnu un iznāk vārtu priekšā. Sētā un uz ielas mums piebiedrojas vēl citas sievas. Tā ejam visi pa Suvorova (tagad Kr. Barona) ielu uz augšu, it kā ķeizaru skatīties. Sievas savā starpā arī noteikti runāja it kā par kādu ķeizaru. Runas likās nopietnas. Tuvojoties Aleksandra ielai, jau sastopam ļoti daudz cilvēku. Es degu nepacietībā tikt jo tuvāk, redzēt daudzināto ķeizaru. Māte ar citām sievām palika pie kroga, kuru toreizi sauca brūža vārdā Kokmuiža, stāvam. Gribu iet vēl tuvāk, bet māte nelaiž. Daži vīrieši arī saka, lai ejot mājās, ko te sanākušas ar visiem bērniem. Kuru katru brīdī varot sākties. Kas lai sāktos to neviens nesaka un nezinu, vai vispār kāda no tām sievām saprata, par ko iet runa, bet es sapratu tā, ka ķeizars tūliņ nāks. Kamēr māte tur vēl ar kādiem runājās es jau biju iejukusi pūlī. Pārskrēju pāri ielai pie Bartuševica fabrikas, kura atradās iepretim Pigena dārzam. Vīriešu tur bija ļoti daudz, bet sievietes nemanīja nemaz. Visi kaut ko dusmīgi runāja un kratīja dūres uz Pigena restorāna pusi. Es ļoti nobrīnojos, ka parastā darba laikā visi restorāna logi bij aizslēģoti un dārza vārti cieti. Runāja, ka tur esat policisti iekšā. Te man iešāvās prātā, sak, lieta būs tā, ka ķeizars ir tur iekšā, bet policija viņu negrib laist ārā. Tamdēļ cilvēki ir dusmīgi, rāda policijai dūres un kliedz, lai laiž ārā, ja ne ielauzīšot sētu un vārtus. Ja jau tā, tad es ar pievienoju citu balsīm savu un kliedzu kopīgi, lai laiž ārā. Labākas redzēšanas nolūkos daudzi sāka kāpt uz Bartuševica fabrikas sētas. Tādai kāpējai kā es neviena sēta nebij par augstu un tā, kamēr citi vēl pūlējās tur uzrausties, es jau sēdēju augšā vislabākā pozīcijā. Bet ko nu es ieraugu Pīgena dārzā? Raugos uzmanīgi, bet neredzu neviena, kas varētu izskatīties ķeizaram līdzīgs. Redzu tikai sieviešu lielu baru stāvam pie mūzikas paviljona. Tās, ieraudzījušas mūs veselu rindu uz Bartaševica sētas, sāk kliegt, lai nākot viņas atsvabināt. To redzot un dzirdot, vīrieši no sētas lēca nost un sāka lauzt akmeņus no ielas. Ātri vien es arī biju no sētas zemē, skrēju pie tālākiem akmeņlauzējiem un nesu akmeņus lielākai grupai ielas vidu klāt. Tagad neviens mani prom arī nedzina, un es jutos kā pūļa līdzvērtīga dalībniece. Šai pašā laikā no Feniksa un Pirwitz a fabrikām nāca darbu beigušie strādnieki. Tā īsā laikā uz ielas bija salasījies ļaužu liels vairums. Daži sarunājās un gāja pie vārtiem. Tai pašā brīdī no dārza puses atskanēja šāvieni, bet no klātgājēju puses kā atbilde uz aizslēģotiem logiem, vārtiem, sētu un pāri sētai sāka birt akmeņu krusa. Ļaudis no ielas puses lauzās sētai virsū, bet sievietes iekšā sāka stipri trokšņot un kliegt. Man nebija ne jausmas, ka te varētu būt kādas briesmas, es tikai pacilātā garastāvoklī skraidīju no viena pie otra. Šādu gadījumu redzēju pirmo reizi. Tas modināja tikai interesi un lielu ziņkāri. Te piepeši, pārsteidzoši ātri un negaidot, vārti vērās plaši vaļā. Pa tiem tagad plūda ārā liels pelēkuniformētu policistu bars. Rokās tiem revolveri un zobeni. No vārtiem ielā tie izklīst vēdekļveidīgi. Skan atkal šāvieni, un rokās paceļas zobeni. Ieraugu no vārtiem cauri policistiem uz mūsu pusi skrej kāda sieviete. Man viņa likās tāda savādi resna un neveikla. To pazinu, jo viņa dzīvoja mūsu mājā, bija kaimiņiene. Gribu doties viņai pretī, bet jau laikāk viņai priekšā gadās policists. Tas, it kā sievietei gribēdams ceļu aizkrustot, ar zobeni izdara strauju kustību, bet asmenis nejauši ķer sievieti vēderā. Necilvēcīgi iekliegdamās viņa saķer zobena asmeni rokām. Kur palika policists neredzēju, bet sieviete smagi nokrita zemē. 20 Domāts Nikolajs II (krievu v.: Николай II, ) Krievijas imperators u. c. ( ), pēc atteikšanās no troņa g. Nikolajs Romanovs (kr. v.: Николай Александрович Романов). 155

156 No muzeja krājuma Piedejos acumirkļos sāka uzaust apziņā nojauta, ka te nav vis tikai interesants, neredzēts gadījums, bet ka tiešām notiek kaut kas briesmīgs. Arvien vēl atskanēja šāvieni. Policisti turpināja vajāt pūli un klīdināt to uz priekšu. Biju pieskrējusi pie zemē gulošās sievietes un stāvēju pie tās nesaprašanā. Laukums puslīdz tukšs, bet tajā viens, otra guļ zemē. Kāds, tā jocīgi galvu klanot, ceļas un krīt. Aizmirstu, ka arī man būtu jābēg, bet dodos šim kritējam klāt. Un ko nu ieraugu, tas tak mans paziņa no mūsu ielas, tas pats, kas pirmīt, garām nākot, runāja par ķeizaru. Viņš mani pazina, it kā mēģināja smaidīt un kaut ko runāja par ūdeni. Es ātri augšā un apskatos apkārt. Netālu kāds sēd un vaid. Vienai kājai viņš bikses uzlocījis līdz ceļgalam, bet no kājas tek asinis, kuras viņš velti pūlas apturēt. Svārku ārējā kabatā viņam rēgojas pudele. Tajā ir drusku kā ūdens, kā tēja. Saku, ka jāaiznes tur gulošam dzert. Viņš izņem pudeli, nodzeras pats un dod to man. Skreju pie gulošā, bet tas tagad guļ tā jocīgi rokas atmetis. Noliecos, paceļu tam galvu un lieku pudeli pie lūpām. Šķidrums līst zemē, bet viņš nedzer. Palaižu galvu vaļā, tā savādi svabadi nokrīt. Kamēr stāvu neziņā, ieraugu kādu pie sētas mājam man ar roku. Pieskrējusi ieraugu, ka roka viņam asiņaina. Palīdzi man tikt pāri sētai! viņš saka Ievēroju ka viņš pie sētas ķeras tikai ar vienu roku. Ķeries dūšīgi ar abām, saku. Nevaru! Pāršauta, viņš atbild. Tā? Nu tad pakāpies man uz muguras, es lieku viņam priekšā. Nometos četriski zemē un mana mazā, nepilni vienpadsmitgadējā mugura iznes divu lielu vīru pakāpšanos, jo pēdējā mirklī bija gadījies vēl viens bēglis pāri sētai. Pieņemot šo manu pakalpojumu, pēc mirkļa abi bija pāri otrā pusē drošībā. Liktenīgs moments jo no šī brīža mana mugura ir iznesusi daudz, ļoti daudz līdzīgu pakalpojumu, sev negūstot it nenieka. Policisti pa tam pūli bij izklīdinājuši un devās atpakaļ uz dārza pusi. Vēl arvien kaut kur šāva un kliedza. Man arī likās, ka nu ir pats pēdējais laiks pazust. Ilgāk arī vairs negaidīju. Vienā momentā biju sētā augšā un tai pāri. Prom neskrēju, bet notupos zemē un sāku lūrēt pa sētas šķirbu, kas notika tālāk. Redzu policistu, kurš, pieskrējis manam paziņam, pavel mirušo ar kāju! Kādu ievainoto redzēju sēdam pie sētas, netālu no tās vietas, kur pate taisījos sētai pāri. Galva un vaigs tam bija asiņaini. Tagad pret to vietu dzirdu policistu briesmīgi kliedzam, laikam taču uz ievainoto, kurš, cik to varu just, virzās gar sētu uz vārtu pusi. Izkliedētais pūlis ātri vien sāka atkal lasīties notikuma vietā un virzīties uz dārza pusi. Te dzirdu zvanam un dārdam, it kā ugunsdzēsējiem braucot. Redzu ļaudis sāk bēgt, skriet kur kurais, bet policisti smej. Tiešām bija izsaukti ugunsdzēsēji. Patiesi bija smieklīgi, ka no šāvieniem ļaudis tā nebēga, kā no ūdens šļūtenēm. Savā mazajā galvā es jau toreiz nodomāju: cik tas muļķīgi bēgt no ūdens. Tomēr lēja gan arī pamatīgi. Arī nošautie un ievainotie dabūja savu ūdens tiesu. Pēc laiciņa sāka piebraukt smagie ormaņi. To ratos salika beigtos. Tāpat salasīja ievainotos un sasēdināja vai noguldīja ormaņu raspuskās. 21 Nezinu, vai toreizi jau bija pilsētas ātrā palīdzība vai ne, 22 bet ja arī bija, tad tās še neredzēja. 21 Raspuska (krievu v.: распуска) darba ratu tips, rati baļķu pārvadāšanai. Raspuskas tipiskākās pazīmes ir līdzenā grīda jeb platforma un iespēja pagriezt priekšriteņus zem tās, t. i. rati ir uz vietas pagriežami un prasa vismazāko griešanas laukumu. turaida muzejs. lv/2015/05/atjaunota ekspozicija turaidas muizas ratnica / ; academic. ru/3824/распуска 22 Rīgas ātrās ārsta palīdzības stacija pēc Vīnes parauga, tika dibināta g. 1. martā (pēc jaunā stila 14. marts). Tādējādi, ātrā palīdzība Rīgā tika izveidota apmēram 5 gadus vēlāk pēc aprakstītajiem notikumiem. nmpd. gov. lv/nmpd/nmpd/vesture/sakumposms/ 156

157 Ainis Lociks. E. Granta apkopotie Emīlijas Lazdiņas atmiņu fragmenti par notikumiem un gadā Tā nu es biju ķeizaru redzējusi. Lielākas bailes par nupat pārciestām man bij no ķeizara mājās. Māte pārkāpumu gadījumos joku nepazina, un šis gadījums, man tā likās, bija pārkāpums. Pēc laba laiciņa, kad viss jau bija apklusis, izmanījos ārā uz ielas. Viss tukšs un kluss, uz ielas nav redzama neviena. Logi aizslēģoti, vārti visur cieti. To redzot, man pirmo reizi no tiesas sametās baigi. Dodos, cik ātri vien varu, mājās. Mūsu vārti arī cieti. Ilgi nedomājot metos zemē un kašņāju rokām smiltis, ka put vien. Augļu iela toreiz vēl nebija bruģēta. Iela kopā ar trotuāru bij līdzenā smilts un vārti arī bija iebūvēti paaugsti. Drīz vien caurums bija pietiekoši liels, lai tam izsprauktos cauri. Tālāk sētā vēl stāv dažādi ļaudis un uztraukti pārrunā notikumus. To vidū arī māte, kura nu ierauga mani. Nu, skaties viens cilvēks! viņa iesaucas. Nāc vien! Nu tu man dabūsi! Ak, tavu palaidni! Nāc tik iekšā! Te iesaucas kāda no kaimiņienēm: Vai die, tā meitene tak ir asiņaina! Visi apstāja mani, sāka taustīt, bet es neko, tik teicu ka man nekas nesāp. Tagad tikai arī pate ievēroju, ka, ņemdamās ar ievainotiem, tiešām biju asinīm nosmērējusies, tāpat arī, caur vārtapakšu lienot, smiltīm novārtījusies. Mani tādu redzot un īsto stāvokli vēl neapjaužot, pagaisa arī mātes dusmas. Ļaužu vidū ieraugu arī tās sievas vīru, kura tika sadurta vēderā. Tas tur stāv pavisam mierīgi ar abām meitenēm pie rokas. Kā redzams, par sievu viņš vēl nekā nezin. Izstāstu viņam, ko redzēju. Tas no sākuma netic, vēlāk šaubas, tad, cepuri paķēris, grib skriet uz iecirkni. Citi mājas iedzīvotāji viņu negrib laist, bet viņš izraujas un aizskrej. Abas šī bārenes, kāda Kārkliņa meitas, vēlāk dzīvē pazinu. Vēlāk noskaidrojās, ka streikotājas, Džutas fabrikas strādnieces, 23 bija ievilinātas dārzā it kā aprēķina izsniegšanas nolūkos, bet īstais nolūks bija iebiedēt un barvedes apcietināt. Sievietes, nomanīdamas, ka iesprostotas, sākušas taisīt troksni un kliegt. Skatītāju un ziņkārīgo pūlis pieaudzis, un, kad ap plkst. sešiem, darbu beidzot, sāka garām plūst no fabrikām strādnieki, tie, izdzirduši dārzā kņadu, gluži dabīgi sāka apstāties un novērot. Novērošana drīz vien pārvērtās uzbrukumā, kas izsauca žandarmu 24 un policistu pretuzbrukumu. 1. daļas 2. nodaļas fragments Pirmā kratīšana 25 Kādā dienā pie mums apmetās divi drātsvilcēji, liepājnieki, Vilnis un Petters. Abi bija krietni, sirsnīgi cilvēki. Dzīvojot ilgāku laiku kopā, labi saradām. Arvien vēl nerimās dažādas baumas un valodas, dibinājās kaut kādi pulciņi, un strādniekos vispār varēja manīt tādu kā nervozu stāvokli. Cik tagad saprātu, tas bija slepenās aģitācijas panākums. Ap to laiku arī es sāku kāri sekot katrai 23 Akciju sabiedrība Linu un džutas manufaktūra (krievu valodā: Акцiонерное Общество Льняной и джутовой Мануфактуръ) tika izveidota vai g. Tas bija viens no lielākajiem un modernākajiem tekstiluzņēmumiem Rīgā. Darbojās arī jaunākās vērpšanas iekārtas. Ražoja linu dziju un džutas maisus, kurus eksportēja uz Krieviju. Darba apstākļi fabrikā bija smagi, un alga ļoti maza. Vairāk kā ¾ no fabrikas strādniekiem bija sievietes. Pirmā pasaules kara laikā fabrikas iekārtas tika evakuētas uz Krieviju, un uzņēmums beidza pastāvēt. citariga. lv/lat/ciekurkalns/rupnieciba/linu un dzutas manufaktura/ 24 Žandarmērija (franču v.: gendarmerie, vācu v.: Gendarmerie, krievu v.: жандармерия), žandarmi militārā policija vai bruņoto spēku apakšvienība ar policijas funkcijām. Krievijas impērijā žandarmērija izveidota g. Gatčinas karaspēka sastāvā (krievu v.: Гатчинские войска). No g. veica policijas funkcijas armijā g. izveidots Atsevišķais žandarmu korpuss (krievu v.: Отдельный корпус жандармов), g. pakļauts Iekšlietu ministrijai. Likvidēts g. eu/index. php/žandarmērija 25 Grants, E. Iz bijušam dienām lpp. 157

158 No muzeja krājuma jaunai ziņai, daudz lasīt. Arvien bij tieksme ik jautājumā rast pēdējo atbildi, iet līdz galam. Sevišķi mani interesēja uz fabriku darbību, darba gaitu un strādnieku dzīvi attiecošies jautājumi. Pamazām noskaidrojās arī valsts attiecības ar fabrikām un strādniecību, kā arī uzskati par pašu valsti. Tā bija pavisam jauna pasaule, kas te atklājās maniem skatiem. Ik jaunas dienas notikumiem arvien vairāk sāku impulsīvi dzīvot līdz. Visi šie pārdzīvojumi, kuri manā atziņā veidoja it kā labāku pasauli par līdzšinējo, arvien bija reliģiski nacionālas domas caurstrāvoti. Tas man šķita vienīgais pamats, uz kura varēja nodibināties pasaulē kaut kas labāks par līdzšinējo. Skolas salā sēžot, domas bieži vien klīda pie tādiem priekšmetiem un lietām, jautājumiem un problēmām, kas pat pieaugušas sievietes maz, tikpat kā nemaz neinteresēja. Viss tas mani gatavoja un briedināja, kā pašai likās, kaut kam svarīgākam un lielākam. Bija gada pavasaris. Dienu neatceros. Reizi naktī jūtu, ka mani kāds rupji rausta un kaut ko negantā balsī krievu valodā kliedz. Parasti es cieti gulēju, un arī tagad man grūti dabūt acis vaļā. Pēdīgi jūtu, ka mani kāds izgrūž no gultas. Nokritusi uz grīdas, sēžu un sāku atjēgties. Ieraugu istaba pilna žandarmu, policistu un arī privātdrēbēs cilvēku. Mazie bērni, miegā iztraucēti, raud. Redzu Petteri un Vilni pie sienas stāvam, bet tiem sasietas rokas uz muguras. Abi divi liekas stipri uztraukti. Kaut ko prasa viņiem abiem un arī manam tēvam. Ko viņi atbildēja nezinu, tik redzu, ka viens uzreizi sit tēvam sejā un kliedz, lai nemelojot. Es tajā brīdī tikai jūtu, ka vairs neraudu. Kā viņš to drīkst! zibeņātri iešaujas galvā doma, un pēkšņi kaut kur iedegas protests. Ar vienu lēcienu esmu sitējam klāt un mani asie zobi no visa spēka iecērtas tā rokā. Šis tēviņš no mana straujā un negaidītā lēciena tā pārbijās, ka atsprāga atpakaļ līdz pat sienai. Tur stāvēja mans vectēvs, kuram pārsteigtais žandarms uzlēca uz veselās kājas. Jau agrāk minēju, ka vectēvs bija klibs. Nākošā mirklī žandarms bija atkal man klāt un gāza īstu, tikai gan lielam cilvēkam piemērotu, pļauku man vaigā. Es zemē kā nopļauta. Bet te vīrs pārrēķinājās, jo domāja esam jau ticis ar mani galā. Tai pašā sekundē es biju atkal augšā, viņam klāt un tieši ar nagiem acīs un sejā. Lādēdamies un acis sargot viņš rāvās atpakaļ. Citi sāka pilnā kaklā smiet, un es tik vēl dzirdēju, ka prasīja mātei, cik man esot gadu. Māte ar nodomu teica, ka desmit, bet tad man bija jau divpadsmit. Tad aizveda Patteri, Vilni un tēvu. Gribējām iet līdz, bet to neatļāva. Dzīvoklī vēl palika astoņi cilvēki. Tie tagad sāka kratīšanu. Vēlākā laikā esmu piedzīvojusi un redzējusi daudzas kratīšanas. Esmu pate kratīta desmitām reižu cara valdības, komunistu un, kā ironija, arī demokrātiskās republikas laikā, tomēr neviena kratīšana nav bijusi tāda, kāda man likās šī. Visas ierāmētās bildes tika no rāmjiem izplēstas, pēļus 26 un spilvenus pārgrieza, spalvas izlaižot, ko uzreizi nedabūja vaļā, tas tika salauzts. Kratītājiem ap pulkstens astoņiem rītā aizejot, tiešām nesapratām, no kura gala sākt savākšanu. Stāvējām kopā ar kaimiņiem un Kārlis un Emīlija Lazdiņi Demoinā, ASV, g. (Daugavas Vanagu Mēnešraksts, 1968, Nr. 3, 76. lpp.). nezinājām, ko īsti iesākt. Ko nozīmē strādnieka ģimenei atņemt maizes pelnītāju uz nenoteiktu laiku, to īsti zin un saprot tik tas, kas pats to piedzīvojis. Vecmāmuļa klusi pie sevis murmināja: Kaut jūs kādreiz savus kauliņus tā nevarētu salasīt, kā mēs tās spalvas! [..]. 26 Pēļi gultas maiss, kas parasti ir pildīts ar dūnām. 158

159 Ainis Lociks. E. Granta apkopotie Emīlijas Lazdiņas atmiņu fragmenti par notikumiem un gadā Manuskripta «Iz bijušam dienām. Emilijas Lazdiņas atmiņu skicējumi» titullapa, izgatavota g. (LKM ) 159

160 No muzeja krājuma Ainis Lociks, Latvian War Museum Medieval and Modern History Department, Historian Excerpts from the Memoirs of Emīlija Lagzdiņa about the events of 1899 and 1901 (compiled by E. Grants) In 2015, the Latvian War Museum obtained the memoirs of Emīlija Lazdiņa (Upeniece, ), revised and edited by E. Grants. Two excerpts about the events of 1899 and 1901 are published in this article. The memoirs consist of two volumes and portray events of the ongoing socio political processes in Rīga and the territory of modern day Latvia: the first workers uprising in Rīga in 1899, the development of the social democrat movement, the revolution of 1905 and the repression of the rebels, the activities of the Russian Empire s secret policy etc. The memoirs show the political views of Emīlija Lazdiņa as well. In some chapters she describes the history of socialism and communism from her personal viewpoint. Emīlija Lazdiņa began to work in a factory during her early childhood. In her youth she was fascinated by the ideas of socialism and was an active member of the socialist underground. She participated in the revolution of She took acting courses in 1910 and worked at the Rīga Latvian Theater until In 1918, she was the last senior of the Latvian refugee cooperative in Petrograd. After returning to Latvia during the 1920 s, she was engaged in the activities of nationalist organizations. Because of her activities in public and political life, she was arrested in November She ran as a candidate for the Saeima (parliament) in the elections of 1928 and After the Second World War, Emīlija Lazdiņa was the head of the care department and the last head of the committee of a refugee camp in Würzburg, Germany. She immigrated to Canada and was active in the Daugavas Vanagi (Hawks of Daugava) organization of Des Moines. 160

161 No muzeja krājuma Dainis Poziņš, Latvijas Kara muzeja Viduslaiku un jauno laiku vēstures nodaļas vadītājs gada revolūcijas laikā izdotās Latviešu sociāldemokrātiskās strādnieku partijas ilustrētās skrejlapas Latvijas Kara muzeja dokumentu kolekcijā gada revolūcija neapšaubāmi ieņem ievērojamu vietu gan Latvijas, gan Krievijas impērijas vēsturē. Šogad aprit 110 gadi kopš šī svarīgā notikuma. Tas ir labs iemesls, lai parlūkotu Latvijas Kara muzeja dokumentu kolekcijas krājumu par gada revolūciju. Muzeja dokumentu kolekcijā atrodami gada revolūcijas laikā izdotie dažādu nelegālo politisko partiju propagandas materiāli. Krievijas impērijā 20. gadsimta sākumā viens no galvenajiem šo partiju propagandas veidiem bija skrejlapu izplatīšana rūpniecības uzņēmumos un sabiedriskās vietās gadā Latviešu sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP) bija skaitliski lielākā un organizētākā nelegālā partija ne tikai Latvijas teritorijā, bet arī visā Krievijas impērijā gada novembrī LSDSP bija tūkstoši biedru. Visā Krievijā tolaik Krievijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā (KSDSP) boļševiku skaits bija tikai 8500, bet KSDSP biedru meņševiku bija apmēram tikpat daudz. Rīgas pilsētas LSDSP organizācija bija lielāka nekā Maskavas, Pēterburgas, Ņižņijnovgorodas boļševiku organizācijas kopā. 1 Tajā pašā laikā Rīgas KSDSP boļševiku organizācijā bija tikai ap biedru. Vasarā Daugavpils organizācijā meņševiku un boļševiku kopā. Krietni mazākas šīs partijas biedru grupas darbojās Liepājā un Jelgavā gadā Rīgā ebreju Bunda organizācijā bija ap biedru, bet Latviešu sociāldemokrātu savienībā bija ap 1000 biedru. 2 Šie statistiskie dati par dažādu partiju biedru skaitu uzskatāmi liecina par īpašo politisko situāciju Latvijas teritorijā gadā un to ievērojamo ietekmi, kādu LSDSP un tās veiktais propagandas darbs bija atstājis uz sabiedrību. LSDSP biedri sevišķi aktīvi nodarbojās ar aģitāciju fabrikās, izplatīdami nelegāli ar hektogrāfu vai tipogrāfiski izgatavotas skrejlapas. Tolaik LSDSP izplatītajās skrejlapās galvenie lozungi bija: Nost ar patvaldību!, Lai dzīvo Satversmes sapulce!, Lai dzīvo revolucionārā pašvaldība, Lai dzīvo demokrātiska republika!, Lai dzīvo tautas pārstāvju sapulce!, Lai dzīvo 8 stundu darba diena!, Nost ar karu!, Lai 1 Bērziņš, J. Piektajam gadam gads Latvijā: Pētījumi un starptautiskās konferences materiāli, gada Janvāris. Rīga lpp. 2 Turpat, 18. lpp. 161

162 No muzeja krājuma dzīvo revolūcija!, Lai dzīvo sociāldemokrātija!, Lai dzīvo sociālisms 3 un citi. Starp daudzajām skrejlapām ar šādiem lozungiem Latvijas Kara muzeja pamatkrājuma dokumentu kolekcijā uzmanību piesaista vizuāli ļoti interesantās LSDSP ilustrētās skrejlapas, kas uzskatāmā veidā ar ilustrāciju un īsu kodolīgu tekstu palīdzību pauda šīs partijas viedokli par aktuālajiem politiskajiem jautājumiem Krievijas impērijā. Šī raksta mērķis ir iepazīstināt lasītājus ar vēstures pētnieku reti izmantotiem vēstures avotiem LSDSP izdotajām ilustrētajām skrejlapām. Kādas bija tā laika aktuālās politiskās problēmas, kuras atspoguļoja Latvijas sabiedrībai šīs ilustrētās skrejlapas gada mijā Krievijas impērija sastapās ar vairākām nopietnām ārpolitiskām un iekšpolitiskām problēmām. Tās būtiski ietekmēja situāciju arī Latvijas sabiedrībā. Mazais, uzvarām vainagotais karš Tālajos Austrumos pret šķietami vājo Japānu draudēja pārvērsties par pilnīgu militāru katastrofu gada 20. decembrī pēc ģenerāļa Anatolija Steseļa pavēles kapitulēja krievu cietoksnis Ķīnas teritorijā Portartura. Tam kapitulējot, Krievijas karaflote zaudēja savu galveno bāzi Tālajos Austrumos un lielāko daļu no šajā reģionā izvietotajiem karakuģiem. 5 Japānas uzvaras apturēja Krievijas impērijas mēģinājumu sagrābt jaunas teritorijas Ķīnā. Krievijas armijas un flotes sakāves ievērojami iedragāja Krievijas imperatora Nikolaja II autoritāti ne tikai starptautiskajā arēnā, bet arī impērijas iekšienē. Sabiedrībā ļoti pieauga pretkara noskaņojums. Opozicionāri noskaņotās sabiedrības daļā atsevišķas grupas gada pēdējos mēnešos sāka izvirzīt prasības par konstitūcijas izstrādāšanu. Tās prasīja izveidot parlamentu un noorganizēt vēlēšanas. Krievijas impērijas galvaspilsētā Pēterburgā pieauga sociālā spriedze gada 9. janvārī vairāk nekā cilvēku ar cara portretiem un svētbildēm rokās pareizticīgo baznīcas garīdznieka Georga Gapona vadībā devās uz Ziemas pili, lai iesniegtu petīciju Nikolajam II, lai gan cars neatradās pilsētā. Krievijas armijas virsnieki pavēlēja šaut uz cilvēkiem. Liberāli noskaņotā opozīcija un nelegālās revolucionārās partijas, ieskaitot arī LSDSP, vainu par vardarbību pret demonstrācijas dalībniekiem diezgan pamatoti uzvēla cara patvaldībai, jo valdības ministri bija informēti par plānoto demonstrāciju un iepriekšējās dienas vakarā pie Krievijas iekšlietu ministra kņaza Pētera Svjatopolka-Mirska pat bija sasaukta sanāksme par to, kā būtu jārīkojas. 6 Tajā pieņēma lēmumu neielaist strādnieku demonstrācijas dalībniekus laukumā pie Ziemas pils. Šī lēmuma rezultāts demonstrantu apšaušana, 200 nogalināto, simtiem ievainoto un milzīgs sašutums sabiedrībā. 7 Šie gada 9. janvāra notikumi atspoguļoti ar hektogrāfu izgatavotajā LSDSP ilustrētajā skrejlapā Kauja uz Ņevas. 8 (2. att.) Mīts par labo caru Nikolaju II Krievijas impērijā bija uz visiem laikiem izkliedēts ar šauteņu zalvēm. Ar šo viedokli sasaucas arī LSDSP Rīgas komitejas izdotā skrejlapa: Nāciet šurp visi, kas jūs grūtsirdīgi un izsalkuši esiet, es jūs likšu nošaut. 9 3 Революция гг. в Латвии: Документы и материалы. Рига, c. 42, 44, 58, 61, 77.; Bērziņš, J., 20. lpp. 4 Kusbers, J gada revolūcija cariskajā impērijā un tās nozīme Baltijā// gads Latvijā: Pētījumi un starptautiskās konferences materiāli, gada janvāris, 60. lpp. 5 Дневник Войны. Безплатное приложение к газете Биржевыя Ведомости. No декабря (12 января) 1904 г. c. 831.; Сорокин, А. Оборона Порт Артура. Москва, c Витте, С. Ю. Избранные воспоминания, г. М, c Turpat, 448. lpp. 8 Latvijas Kara muzejs (turpmāk LKM), 4807 VII 9 LKM 19290/19589 VII; 162

163 Dainis Poziņš gada revolūcijas laikā izdotās Latviešu sociāldemokrātiskās strādnieku partijas ilustrētās skrejlapas Latvijas Kara muzeja dokumentu kolekcijā gada 9. janvāra asiņainie notikumi Pēterburgā radīja plašu politisko rezonansi. Krievijas impērijas lielākajos rūpnieciskajos centros izcēlās strādnieku masu streiki un protesta demonstrācijas. Rīgā satraucošās ziņas par iepriekšējā dienā notikušo demonstrantu apšaušanu Pēterburgā pienāca naktī uz 10. janvāri. Reaģējot uz notikumiem Pēterburgā, gada 12. janvārī Rīgā sākās politisks streiks. 13. janvārī ģenerālstreiks un ielu gājieni turpinājās. Galu galā arī Rīgā dienas beigās atkārtojās tas pats scenārijs, kas Pēterburgā. Krievijas karaspēks atklāja uguni uz demonstrantiem Daugavmalā pie Dzelzs tilta. Tur notika asinsizliešana, kuras laikā, kā minēts padomju laika vēstures literatūrā, gāja bojā vairāk nekā 70 demonstranti un ievainoti apmēram Pats Rīgā notikušās vardarbības fakts ir neapšaubāms, lai gan par šo skaitļu precizāti mūsdienās pastāv diezgan pamatotas šaubas. 11 Cietušie bija arī Krievijas armijas kareivju rindās astoņi ievainotie, no kuriem viens L. Adamčuks miris. 12 Asiņainās ceturtdienas notikumi Rīgā ļoti strauji atvēra ceļu vēlāk sekojošajai vardarbībai gada revolūcijas laikā Latvijā. LSDSP Rīgas komitejas izdotā skrejlapa Parādība vecajā karaļa pilī (nepatīkams piedzīvojums) 13 (1. att.) simboliski nepārprotami vilka paralēles starp revolucionāro situāciju Krievijas impērijā un gadā notikušo Lielo franču revolūciju, kuras rezultātā gadā Francijā tika likvidēta monarhija un vēlāk gadā jakobīņi panāca Francijas karaļa nodošanu tiesai un viņa sodīšanu ar nāvi. Skrejlapā attēlots Krievijas cars Nikolajs II, kurš raugās uz nāvi nosodīto Francijas monarha Luija XVI un viņa sievas Marijas Antuanetes tēliem kā rēgainiem spokiem, kuri paši nes padusē iespiestas savas nocirstās galvas. Ideja, ka Krievijas patvaldnieks ir pelnījis nāves sodu tiek apsvērta arī skrejlapā: Nāc, asins suns, pie karātavām, tur tev īstā vieta! 14 Savukārt, Krievijas patvaldības neveiksmīgie mēģinājumi novērst iekšpolitisko krīzi un glābt situāciju atspoguļoti ilustrētajā skrejlapā Iekšlietu ministrs Buligins izlabo Krievijas sabojāto mašīnu 15, kurā Krievijas politisko sistēmu simbolizē tvaika lokomotīve, kuru pūlas salabot Krievijas iekšlietu ministrs Aleksandrs Buligins. Viņš ieņēma šo amatu no gada janvāra līdz oktobrim gada vasarā A. Buligins ierosināja projektu par Krievijas Valsts domi. 6. augustā cars Nikolajs II parakstīja attiecīgu manifestu par Valsts domes izveidošanu. Jaunā varas orgāna pilnvaras bija ļoti ierobežotas. Turklāt impērijas iedzīvotāju lielākajai daļai zemniekiem un strādniekiem bija liegtas vēlēšanu tiesības gadā kreisās partijas aicināja boikotēt šādu patvaldības politisko manevru, un šis cariskā režīma ierobežoto politisko reformu projekts galu galā cieta fiasko gadā līdzās revolucionārajiem notikumiem Krievijas impērijā joprojām aktuāla politiskā tēma bija Krievijas Japānas karš ( ). Krievija turpināja sūtīt uz Mandžūriju karaspēka ešelonus. LSDSP asi nosodīja šādu Krievijas politiku. Tas atspoguļojas arī pret karu vērstajos aģitācijas materiālos, piemēram, arī ilustrētajā skrejlapā Par caru un tēviju. 16 Pēc cara pavēles šajos ešelonos karavīri dodas nāvē uz Mandžūriju, lai gan Krievijas divgalvainā ērgļa paspārnē plosās bads un holēra. 10 Sīkāk skatīt: Lapa, L. Rīgas apakšvirsnieku mācību bataljona pārstāvju liecības par demonstrācijas apšaušanu gada 13. janvārī Daugavmalā// Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 2005, Nr. 1, 144. lpp.; Latvijas Revolucionāro cīnītāju piemiņas grāmata. 1. sēj., 1. d. Rīga, 103. lpp. 11 Sīkāk skatīt: Lapa, L., 144. lpp. 12 Turpat, 144. lpp. 13 LKM 20223/20293 VII 14 LKM 4821 VII 15 LKM 4814 VII 16 LKM 20089/20159 VII 163

164 No muzeja krājuma Vēl divas ilustrētās skrejlapas nepārprotami demonstrē ciešo saistību starp, galvenokārt, Ķīnas teritorijā, Mandžurijā, notiekošo karadarbību un Krievijas impērijā sākušos revolūciju. Sevišķu uzmanību piesaista gadā LSDSP Rīgas komitejas, kā arī Jelgavas komitejas izplatītās skrejlapas Lācīt, laidies dibenā!. 17 Skrejlapā Krievijas impēriju un tajā valdošo Romanovu dinastiju simbolizē lāča tēls ar kroni galvā. Krievijas lācis nosaukts par varmāku. 18 No sāniem lācim uzbrūk divi suņu tēli: Revolūcija un Japāna. Savukārt pamats zem lāča kājām sairst kā izkurtējis ledus gabals. Zemāk sekojošās dzejas rindas skaidri pauž LSDSP mērķi gāzt Krievijas impērijā valdošo dinastiju: Uz priekšu! Iekams rīts mums aust, Uz priekšu iesim mēs! Līdz Romanovu perēklis Kļūs drupās zemē gāzts. 19 Līdzīgā veidā tiešā saistība starp Krievijas impērijā notiekošo revolūciju un Krievijas Japānas karu parādīta LSDSP ilustrētājā skrejlapā Revolūcijas viļņi draud aizslaucīt patvaldības troni, 20 kuras autori izsmej Krievijas monarhijas mēģinājumus ar varu apturēt revolūciju: Cars liek saviem kalpiem šaust viļņus un cer tos atdzīt atpakaļ. 21 (3. att.) Šīs pašas skrejlapas otrajā zīmējumā atklāti tiek nosodīta Krievijas impērijas ekspansija: Krievijas lācis sarijies Poliju, Baltiju, Kaukāziju, Somiju un, beidzot aizrijies ar Mandžūriju, nav iegaumējis, ka vienīgā izeja uz paša mājām kļuvusi par šauru. 22 (3. att.) Skrejlapas autori uzskatāmi parāda tiešo sakarību starp Krievijas impērijas agrāk pakļautajām teritorijām un tās neveiksmīgajiem mēģinājumiem 20. gadsimta sākumā sagrābt Mandžūriju. Iepazīstoties ar šīm skrejlapām, var secināt, ka LSDSP ilustrēto skrejlapu autoriem tajās paustā doma par nepieciešamību revolucionārā ceļā gāzt no troņa Krievijā valdošā cara Nikolaja II patvaldību bija viņu pārliecība, bet ideja par sociāldemokrātiju kā brīvības nesēju, bija tikai spožas nākotnes vīzija, kas nekādā veidā nebija konkretizēta, kā, piemēram, LSDSP Rīgas komitejas izdotajā ilustrētajā skrejlapā Sociāldemokrātija brīvības nesēja. 23 Brīvību šajā skrejlapā simbolizē sieviete, kuru, uz rokām paceltu tur strādnieki, bet tēlu grupas aizmugurē aust saules gaisma. Visas šajā rakstā aprakstītās ilustrētās skrejlapas apvieno tas, ka tās bija paredzēts pārdot par nelielu samaksu. Skrejlapu cena svārstījās no 2 līdz 10 kapeikām. Tikai vienā skrejlapā bija tieši norādīts līdzekļu vākšanas mērķis: savāktie līdzekļi tiks atdoti par labu Sarkanajam Krustam. 24 Iepazīstoties ar LSDSP izdotajām ilustrētajām skrejlapām, nobeigumā var izdarīt secinājumu, ka šo skrejlapu autoriem nebija šaubu par to, ka Krievijas impērijas politiskajā sistēmā ir nepieciešamas revolucionāras pārmaiņas. LSDSP aktīvi nosodīja Krievijas mēģinājumu nostiprināties Mandžūrijā. 17 LKM 20218/20288 VII; 20219/20289 VII 18 Turpat. 19 Turpat. 20 LKM 20222/20292 VII; Sk. arī. Poziņš, D. Latvijas Kara muzeja krājums kā gada revolūcijas izpētes avots//1905. gads Latvijā. Rīga, lpp. 21 LKM 20222/20292 VII 22 Turpat. 23 LKM 4815 VII 24 Turpat, 4814 VII 164

165 Dainis Poziņš gada revolūcijas laikā izdotās Latviešu sociāldemokrātiskās strādnieku partijas ilustrētās skrejlapas Latvijas Kara muzeja dokumentu kolekcijā Tas faktiski bija Krievijas impērijas ekspansijas turpinājums ar gala mērķi sagrābt un kontrolēt Ķīnai piederošu teritoriju. Šāda politika noveda impēriju līdz tiešai militārai sadursmei ar Japānu, kas tolaik bija Krievijas galvenais konkurents Tālajos Austrumos. Japāna guva uzvaras vairākās kaujās gan uz sauszemes, gan jūrā, tādā veidā apturot Krievijas impērijas ekspansiju. Skrejlapu saturs liecina, ka jau tā laika sabiedrībā bija izveidojusies izpratne par to, ka Krievijas karaspēka sakāves tiešā veidā veicināja gada revolūcijas sākšanos Krievijas impērijā un tās sevišķi aktīvu izplatīšanos nekrievu tautu apdzīvojās guberņās Baltijā, Polijā un Aizkaukāzā. LSDSP biedru izgatavotās ilustrētās skrejlapas uzskatāmā veidā liecina, ka latvieši tolaik mēģināja atbrīvoties no impērijas atpalikušās pārvaldes sistēmas un nacionālās apspiestības jūga. 1. att. LSDSP skrejlapa Parādība vecajā karaļa pilī gads. 165

166 No muzeja krājuma 2. att. LSDSP skrejlapa Kauja uz Ņevas gads. 166

167 Dainis Poziņš gada revolūcijas laikā izdotās Latviešu sociāldemokrātiskās strādnieku partijas ilustrētās skrejlapas Latvijas Kara muzeja dokumentu kolekcijā 3. att. LSDSP skrejlapa Revolūcijas viļņi draud aizslaicīt patvaldības troni gads. 167

168 No muzeja krājuma Dainis Poziņš, Head of Medieval and Modern History Department Illustrated Leaflets Issued by Latvian Social Democratic Workers Party during Revolution of 1905 in Latvian War Museum s Collection of Documents Revolution of 1905 took quite important place in history of Latvia as well in Russia. In 2015 we are celebrating 110 th anniversary since this event. It is a good reason to look through Latvian War Museum s collection of documents. It includes propaganda leaflets issued by Latvian Social Democratic Workers Party (or LSDSP). During revolution LSDSP was one of the largest political parties not only in Latvia, but also in whole Russian Empire. LSDSP had members, but Bolshevik fraction of Russian Social Democratic Worker s Party just 8500 participants. It shows how important role was played by LSDSP during revolution in Latvia. LSDSP spread propaganda materials among workers in factories as well in rural areas. The most typical political slogans were Do Away Autocracy, Long Live Constituent Assembly, Long Live Revolutionary Self government, Down with War and etc. The Latvian War Museum has collection of these propaganda leaflets issued during revolution of The small portion of leaflets was illustrated with cartoons and short texts about actual political events. This article reviews illustrated propaganda leaflets issued by LSDSP during revolution of On Sunday, 9 January 1905, striking workers and their families led by Father Gapon began to march to Winter Palace in St. Petersburg. The Russian troops opened fire against demonstrators. The killing of people resulted in a surge of bitterness towards Nicholas and his autocratic rule. On January 13, 1905 many demonstrators were killed in Riga. Violence instigated by Nicolas II authorities left far reaching repercussions in society. LSDSP issued propaganda leaflets, including illustrated leaflets, condemning the massacre in St. Petersburg. The LSDSP started to demand revolutionary changes of Russian Empire s political system. During Revolution of 1905, the Russo Japanese war ( ) was quite hot political topic in Russia. LSDSP condemned the expansion of Russian Empire in Manchuria. Riga Committee of LSDSP issued illustrated leaflet Bear, go down to bottom. It showed by this symbol that Russian Empire had lost ground under feet during war against Japan and fighting with revolutionary forces. The cartoon from illustrated leaflet The waves of revolution will sweep away autocracy directly draws connection between war in the Far East and revolution. LSDSP condemned expansion attempts made by Russia. LSDSP compared this war with fate of Baltic Region, Poland and Caucasus captured by Russia during previous wars. These illustrated leaflets, prepared by LSDSP members during revolution, are confirming assertion that Latvians tried to liberate themselves from obsolete political system and yoke of national suppression still existing in Russian Empire. 168

169 No muzeja krājuma Ilze Krīgere, Latvijas Kara muzeja Pirmā pasaules kara vēstures nodaļas vadītāja Suvenīri no frontes: latviešu strēlnieku ierakumu mākslas paraugi Latvijas Kara muzeja kolekcijā Latvijas Kara muzejs ir dibināts gada 11. septembrī kā Latviešu strēlnieku muzejs ar mērķi vākt, glabāt un apkopot strēlnieku cīņu un sadzīves liecības gan dokumentālās un foto, gan priekšmetiskās. Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas lūgumrakstā Krievijas imperatoram atbalstīt muzeja darbību teikts: Šis karš noslēdz vienu laikmetu mūsu vēsturē un iesāk citu. Tas satricinājis latviešu tautas dzīvi līdz pašiem pamatiem. Ir nepieciešams vispusīgi atainot kara ietekmi uz mūsu tautas dzīvi vēsturnieku un pētnieku darbos. Bet, lai to izdarītu, ir vajadzīgas materiālās liecības, kuras vāc jaunizveidotais Latviešu strēlnieku pulku kara muzejs. 1 Praktiskā muzeja darbība materiālu vākšanā Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas ietvaros bija sākusies jau gada rudenī. Līdz vācu karaspēka uzbrukumam Rīgai gada augustā muzeja krājumā bija vairāk nekā 3,5 tūkstoši priekšmetu, no kuriem daļa pazuda evakuācijas laikā, daļa palika Rīgā. 2 Vācu okupācijas periodā gadā muzeja krājuma papildināšana turpinājās. Pilnvērtīgu darbību muzejs uzsāka gada rudenī kā Latvijas Kara muzejs, kurā viena no nodaļām bija Latviešu strēlnieku nodaļa. Tās krājums tika mērķtiecīgi papildināts 20. gadsimta 20. gados, bet jo sevišķi 30. gados. Šo darbu pārtrauca Latvijas okupācija gadā gada janvārī Latvijas Kara muzeju likvidēja. Daļu muzeja krājuma iznīcināja, daļa nonāca citu muzeju un arhīvu īpašumā, daudzus muzeja priekšmetus izveda uz Padomju Savienību gadā atjaunotais Latvijas Kara muzejs ir atguvis daļu no vecā Kara muzeja Pirmā pasaules kara perioda priekšmetu un ieroču kolekcijas, kā arī 25 gadu pastāvēšanas laikā ieguvis daudz jaunus materiālus unikālas fotogrāfijas un dokumentus, to starpā nepublicētas atmiņas, karavīru dienasgrāmatas un vēstules. Tās bieži sniedz savdabīgu vēstures faktu traktējumu atšķirīgu no oficiālajiem dokumentiem, bet visbūtiskāk tās palīdz izprast cilvēku pārdzīvojumus, izjūtas, domas un vēlmes kara laikā, tā radot saikni starp mūsdienu cilvēku un tā laika karavīru. Šādu saikni rada arī simts gadus veci Pirmā pasaules kara notikumu liecinieki priekšmeti. Tieši priekšmets muzejā ir nozīmīgākais ja ar dokumentiem un fotogrāfijām var iepazīties arhīvos un bibliotēkās, tad priekšmetus plaša auditorija var aplūkot un izpētīt tikai muzejā. Kara muzeja krājumā ir visai bagātīga Pirmā pasaules kara vēsturisko priekšmetu kolekcija, kuras būtiska sastāvdaļa 1 Latvijas Kara muzejs (turpmāk LKM) /1241 VII 2 Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts Vēstures arhīvs (turpmāks LNA LVVA) f., 2. apr., 19. l., 456. lp. 169

170 No muzeja krājuma ir suvenīri no frontes. Lielākoties šie priekšmeti ir anonīmi, un muzejā nonākuši 20., 30. gados no kolekcionāriem. Tā piemēram, latviešu strēlnieku darināto gredzenu kolekciju muzejam gadā nodevis strēlnieku fotogrāfs Jānis Rieksts, bet frontē gatavotos sadzīves priekšmetus 30. gados muzejs ieguvis no kara ierēdņa Tolēna un kolekcionāra Freimaņa. Kolekcijā ir neliels skaits kara suvenīru, kurus muzejam nodevuši paši īpašnieki, vai arī atjaunotajam Kara muzejam viņu bērni. Kāda tad ir šo kara suvenīru vēsture? Suvenīru darināšana jau izsenis bijis viens no iecienītākajiem karavīru brīvā laika pavadīšanas veidiem. Rietumeiropas muzejos ir saglabājušies priekšmeti, kurus Napoleona kara laikā britu nometnēs darinājuši franču karagūstekņi. Tās ir koka lādītes, modelīši, darināti no ēdienā atrastiem dzīvnieku kauliem, mantu lādes un sadzīves priekšmeti no salmiem un klūgām. Krimas kara laikā izplatītākais suvenīrs bija no artilērijas bumbām gatavotas tintnīcas gadā sāka ražot artilērijas šāviņus, kuru čaulās izmantoja varu, kas ir samērā mīksts metāls. Šajā laikā parādījās jauna veida kara suvenīri mazākā kalibra šāviņu čaulas, kurās iegravēti kaujas skati, patriotiski saukļi, ornamenti un piemiņas veltījumi. Šīs dekoratīvās čaulas tika izmantotas kā vāzes. 3 Sevišķi plašu pielietojumu suvenīru pagatavošanā munīcijā izmantotie mīkstie metāli varš, misiņš, alumīnijs ieguva Pirmā pasaules kara laikā. Rietumu frontē jau gadā, bet šeit, Latvijas teritorijā, gada rudenī sākās ilgstošs ierakumu karš, kur nelielā teritorijā tika izmantots daudz munīcijas, kas radīja milzīgu daudzumu eksplodējušās atlūzas. Frontes līnija vairākus gadus nemainījās. Karavīri ilgstoši uzturējās vienos un tajos pašos ierakumos. Tieši šie apstākļi radīja vēl līdz tam nepieredzētu karavīru dedzību kara suvenīru vākšanā un viņu radošā talanta izpausmi dažādu priekšmetu gatavošanā, no kuriem daži bija īsti mākslas darbi. Tieši Pirmā pasaules kara perioda karavīru, karagūstekņu un civiliedzīvotāju darinājumi no karalauka materiāla, kā arī suvenīri no frontes kopumā tiek saukti par ierakumu mākslu 4, kaut arī lielākā daļa šo priekšmetu ir amatniecības darbi un visai tāli no lielās mākslas. Kopumā priekšmeti, kas attiecināmi uz tranšeju mākslu, iedalās trijās grupās: 1) suvenīri, kurus karavīri savākuši kara laukā vai arī pēc kaujas darbības kā piemiņu no kara; 2) priekšmeti, kurus paši karavīri izgatavojuši frontē; 3) priekšmeti, kurus nometnēs gatavojuši karagūstekņi. 5 Pie pirmās grupas pieder priekšmeti suvenīri, kuri nav darināti, bet savākti kaujas laukā. Tās ir patronas, artilērijas šāviņu šķembas, ienaidnieka formastērpu pogas, siksnu sprādzes un līdzīgas lietas. Muzejā šādas mantas nonāk reti, jo to īpašnieki lielākoties tās patur sev kā piemiņu no kara. Taču Kara muzeja kolekcijā daži šādi paraugi ir saglabājušies tie ir koka fragmenti ar iestrēgušu lodi un šāviņa šķembu, kā arī sasprādzis artilērijas šāviņš zieda formā. (1.,2.,3. att.) Neliels ir arī to priekšmetu skaits, kas gatavoti karagūstekņu nometnēs, jo tie lielākoties tika iemainīti pret pārtiku, tabaku, medikamentiem un tādējādi nonāca pretinieka karavīru vai civiliedzīvotāju īpašumā. Kara muzeja krājumā glabājas interesants eksponāts austriešu karagūstekņa darināts spieķis, kurš uzdāvināts nometnes provizoram Eglītim. Eglītis šo spieķi gadā nodevis Latvijas Kara muzejam. Spieķis patiesi ir īsts kokgriezuma mākslas darbs, kurā attēloti Krievijas, Vācijas un Austroungārijas karavīri, Krievijas impērijas simbols divgalvainais 3 Kimball, Jane, A. Trench art. An illustrated history, London , p. 3 4 Saunders, Nicholas, J., Bodies of metal, shells of memory. Journal of Material Culture, London, 2000., p Kimball, JaneA. Trench art. An illustrated history, London , p

171 Ilze Krīgere. Suvenīri no frontes: latviešu strēlnieku ierakumu mākslas paraugi Latvijas Kara muzeja kolekcijā ērglis, zem kura pa riņķi veltījuma uzraksts latīņu burtiem Eglit un kirilicā: Война Spieķī izgriezts arī Vidzemes guberņas ģerbonis ar grifa attēlu un uzraksts krievu valodā Лифляндия (Vidzemes guberņa) vieta, kur nometne atradās. ( att.) 1. att. Suvenīrs no frontes kokā iestrēgusi šāviņa šķemba. 2. att. Suvenīrs no frontes kokā iestrēgusi lode. 3. att. Suvenīrs no frontes sasprādzis šāviņš. 4. att. Austriešu karagūsteknis gads. 171

172 No muzeja krājuma att. Austriešu karagūstekņa darināts spieķis, dāvana nometnes provizoram Eglītim. Ne mazāk rūpīgi izstrādāta ir latviešu karagūstekņa Aleksandra Kramiņa vācu nometnē darinātā etvija ar īpašnieka monogrammu un uzrakstu: Atmiņai no Eiropas kara un gūstniecības Vācijā. Krossene pie Oderas , 1915., (11. att.) 11. att. Latviešu karagūstekņa Aleksandra Kramiņa vācu nometnē darināta etvija. Aizkustinoši mīļa ir no koka zariņiem un sausiem ziediem darināta pastkartīte, kura gada maijā nosūtīta no gūsta vecākiem Latvijā. 172

173 Ilze Krīgere. Suvenīri no frontes: latviešu strēlnieku ierakumu mākslas paraugi Latvijas Kara muzeja kolekcijā Muzeja krājumā ir vairākas atklātnes, kuras darinājuši latviešu strēlnieki. Tās zīmētas uz papīra, koksnes un bērza tāss. Dažas no tām ir īsti mākslas darbi. Tomēr vairums ierakumu mākslas paraugi ir latviešu strēlnieku frontē darinātie priekšmeti. Atšķirībā no karavīriem Rietumu frontē, kuri savus suvenīrus lielākoties gatavoja aizmugurē vai arī, ilgstoši ārstējoties kara hospitāļos, latviešu strēlnieki bija attīstījuši savu ierakumu rūpniecību tiešā frontes tuvumā. (12.,13. att.) Par to atmiņās raksta 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona poručiks Heinrihs Jurēvičs: att. 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka strēlnieki pozīcijās izgatavo gredzenus un rokassprādzes no nesprāgušās munīcijas iegūtā krāsainā metāla gads. 173

174 No muzeja krājuma 14. att. 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljona karavīri izdedzina sprāgstvielu no artilērijas munīcijas, lai iegūtu krāsaino metālu dažādu suvenīru izgatavošanai. Šajā laikā sāka attīstīties Nāves salā arī ierakumu rūpniecība. Tajā ietilpa gredzenu, karošu un iemutņu pagatavošana no šāviņu galviņu alumīnija gredzeniem. Strēlnieki tik ļoti bija ar šo nodarbību aizrāvušies, ka uz katra nokrituša šāviņa vietu steidzās veseliem bariem. Protams, ka neiztika arī bez nelaimes gadījumiem, un viens otrs zaudēja ne tikai pirkstus un rokas, bet arī dzīvību. Vēlāk iemutņus sāka pagatavot arī no rokas granātu degļu kapara caurulēm, izņemot no tām sprāgstošo dzīvsudrabu. Bija jāsper stingri soļi šādas pārgalvības apkarošanai. Viena otra daiļava, nēsājot šādu gredzenu, nemaz neiedomājās, ka tā pagatavošana bija saistīta ar lielām dzīvības briesmām. 6 Izejvielu iegūšana suvenīru gatavošanai ir aprakstīta arī 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona vecākā apakšvirsnieka Rūdolfa Ivanova dienasgrāmatā: Kad šaušana apklusa, mūsu jaunie zēni gāja purvā ar lāpstiņām, raka no turienes nesprāgušas granātas un izlādēja tās. Noskrūvējuši granātām galviņas, tie pulveri aizdedzināja, bet galviņas ar piroksilīna caurulēm novietoja uz ierakuma vaļņa 100 soļu attālumā, tad mērķēja un šāva, līdz galviņa eksplodēja. To darīja, lai iegūtu alumīnija gabaliņus strēlnieku rūpniecībai. 7 (14. att.) Kā tad šis ar dzīvības briesmām iegūtais vērtīgais materiāls tika izmantots? Par to savā darbā Strēlnieki Nāves salā raksta žurnālists Jānis Porietis: No lādiņu galviņām izņēma alumīniju un izkausēja. Iepriekš jau ģipsī izgrieza vajadzīgo formu un nu tik lēja! Strēlnieki veidoja dažādas gredzenu formas: riņķi ar sirdi, daudz izteicošu zvaigzni, dažā riņķī bija iekausēta granātas šķēpelīte, utt. Strēlnieki lēja ne vien gredzenus, bet no tā paša materiāla pagatavoja karotes, mazas statuetes un citas interesantas lietiņas. Visas neplīsušās vācu granātas vai šrapneļus strēlnieki pamazām izjauca, izlādēja un pārvēta vāzēs, smeļamos traukos, bet pa lielākai daļai nosūtīja uz mājām piederīgajiem, kā mīļu piemiņu no kaujas lauka. 8 Šajos priekšmetos apvienojās pretējas lietas tos gatavoja no materiāla, kas posta un nes nāvi, bet to pielietojums, dekorējumā izmantotie motīvi bija saistīti ar karavīra iepriekšējo, miera laika dzīvi, pēc kuras viņš ilgojās. 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljona strēlnieks Ādolfs Klēbergs savās atmiņās raksta: Lūk, pie viena ugunskura kāds strēlnieks speciālists rotu lietu izgatavošanā tā nogrimis sava tikko izlietā alumīnija gredzena apstrādāšanā, ka aizmirsis apkārtni, kurā atrodas, bet jūtas, kā vienā mākslas izstrādājumu darbnīcā savā agrākajā, mierīgajā dzīvē pilsētā. Viņa lielākās rūpes 6 Latviešu strēlnieki. Vēsturisko dokumentu un atmiņu krājums. 11. burtnīca. Rīga, lpp. 7 Turpat, 8. burtnīca, 796.,797. lpp. 8 Porietis, J. Strēlnieki Nāves salā. Rīga, lpp. 174

175 Ilze Krīgere. Suvenīri no frontes: latviešu strēlnieku ierakumu mākslas paraugi Latvijas Kara muzeja kolekcijā skaisti iestiprināt gredzenā aci kādu spīdošu podziņu dārgakmeņa vietā. Viņam blakus otrs vecīgāks strēlnieks ar apmierinātu smaidu aplūko tikko izlietu alumīnija karoti. 9 Savus darinājumus strēlnieki gan paši izmantoja kara laikā, gan sūtīja kā dāvanas tuviniekiem, bet jau pēc kara tie nonākuši muzeja krājumā. Pēc to pielietojuma frontē gatavotos priekšmetus var iedalīt trijās grupās: 1) sadzīves priekšmeti; 2) izklaides priekšmeti; 3) rotaslietas. Savukārt sadzīves priekšmetus iedala: 1) instrumenti; 2) skūšanās piederumi; 3) rakstāmpiederumi un svečturi; 4) galda piederumi. Tā kā strēlnieki savā ierakumu rūpniecībā 19. att. Bārdas skūšana pozīcijās. lietoja pamatā mīkstus metālus alumīniju, varu un misiņu, tad to apstrādei nepieciešamos instrumentus īlenus, skrūvgriežus, nazīšus viņi izgatavoja uz vietas, kā dekoratīvus rokturus izmantojot patronu čaulas. No patronu čaulām un zirgu astriem izgatavoja arī bārdas skūšanai nepieciešamās otiņas. ( att.) 15. att. Latviešu strēlnieka darināts skrūvgriezis. 16. att. Latviešu strēlnieka darināts īlens. 17. att. Latviešu strēlnieka darināts nazītis. 18. att. Latviešu strēlnieka darināta otiņa bārdas skūšanai. 9 Latviešu strēlnieki. Vēsturisko dokumentu un atmiņu krājums. 20. burtnīca. Rīga, lpp. 175

176 No muzeja krājuma Sarežģītāk bija darināt rakstāmpiederumus un svečturus, kuros kā izejmateriālu un lodēšanai izmantoja svina lodes, šāviņu šķembas, rokasgranātu čaulas. Tā tapa svečturi, tintnīcas, rakstāmpiederumu trauciņi, zīmuļu ietvari. No koka gatavoja tintes susināmos un spalvaskātus. ( att.) 20. att. Latviešu strēlnieka darināts spalvaskāts. 21. att. Latviešu strēlnieka darināts zīmulis patronas čaulas ietvarā. 25. att. Latviešu strēlnieka darināts svečturis att. Latviešu strēlnieku darinātas tintnīcas. Šie priekšmeti bija nepieciešami vēstuļu rakstīšanai, tāpēc bija īpaši nozīmīgi, jo veidoja saiti ar mājām, tuviniekiem, draugiem, mīļotajām. Protams, ka karavīram ne mazāk svarīgs kā garīgais līdzsvars, ko rada no mājas saņemta vēstule, bija fiziskais spēks, ko lielā mērā nodrošināja labs uzturs. Tieši ar uztura uzņemšanu ir saistīta skaitliski vislielākā sadzīves priekšmetu grupa, strēlnieku darinātie galda piederumi: krūzītes, katliņi, smeļamie kausiņi, dakšiņas un karotes. Karotes strēlnieki gatavoja gan no koka, gan no 176

177 Ilze Krīgere. Suvenīri no frontes: latviešu strēlnieku ierakumu mākslas paraugi Latvijas Kara muzeja kolekcijā alumīnija. Tās tika izmantotas ikdienas dzīvē. Pašdarinātajām karotēm raksturīga daudz lielāka smeļamā daļa nekā rūpnieciski ražotajām. Tas izskaidrojams ar to, ka karavīriem bieži nācās ēst putru no viena katla, un šādos apstākļos karotes smeļamās daļas izmēram ir būtiska nozīme. Vairumā šīs kara laikā lietotās karotes ir vienkāršas, praktiskas, bet to starpā ir arī tādas, kuru kāti rotāti ar figurāliem veidojumiem karavīra dūri, vācu karavīra galvu bruņucepurē, zivju figūrām, kā arī ar ornamentētiem gravējumiem, uzrakstiem, monogrammām. ( att.) Ģeometriskie un ziedu ornamenti, kā arī piemiņas veltījumi atrodami arī uz no šāviņu čaulām un patronām darinātām krūzītēm, kuras pamatā izmantotas kā dāvanas vai piemiņas suvenīri no frontes. ( att.) 26. att. Latviešu strēlnieka grebta koka karote ar lielu smeļamo daļu att. Latviešu strēlnieku darinātas alumīnija karotes. 177

178 No muzeja krājuma att. Latviešu karavīru darinātas krūzītes, dāvanas un piemiņas suvenīri no frontes. Praktiskam pielietojumam bija domāti arī strēlnieku darinātie izklaides priekšmeti stabules, svilpes, kārtis un smēķēšanas piederumi pīpes, cigarešu iemutes, etvijas, pelnu trauki, tabakas kārbiņas un šķiltavas. ( att.) Tieši pēdējie tika gatavoti lielā skaitā, jo kara laikā smēķēja pat nesmēķētāji. Pēc tabakas un ar smēķēšanu saistītiem priekšmetiem bija liels pieprasījums. 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona strēlnieks Artūrs Beržinskis vēstulē mātei raksta: Tikko bijām pabeiguši nakts dežūri pār prūsi, kad atveda man paciņas. Tāpat kā pa Lieldienām, tā arī tagad viena no tevis, mammiņ, un otra no vienas jaunkundzes iz Petrogradas. Redzi nu, mammiņ, ir te mani tās meitas neaizmirst. Nevari iedomāties, kādu prieku man atnesa tās paciņas, visvairāk iepriecināja tie papirosi. Nezini, cik te uz tās Nāves salas grūti dzīvot bez smēķēšanas. Īpaši gari velkas tās nakts dežūras. 10 Taču bieži vien cigarešu smēķēšana varēja beigties bēdīgi, kā tas aprakstīts 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona izlūka Mārtiņa Avotiņa atmiņās: Vienīgais, kas kaut cik sasildīja, bija uzpīpošana. Mēs ar biedru, galvas paslēpuši zem šineļa, uzvilkām pīpi. Pīpi pīpēt nebija tik bīstami kā papirosu. Mans kolēģis zināja stāstīt, ka kāds karavīrs nošauts, nakts laikā pīpējot papirosu. Ienaidnieks notēmējis uz spīdumu, un kā šauj, tā gatavs lode trāpījusi taisni pierē LKM DK/p 11 Turpat, 6319/11479 VII 178

179 Ilze Krīgere. Suvenīri no frontes: latviešu strēlnieku ierakumu mākslas paraugi Latvijas Kara muzeja kolekcijā 34. att. Latviešu strēlnieka darināta etvija. 35. att. Latviešu strēlnieka darināta pīpe att. Latviešu strēlnieku darinātas šķiltavas. Pielietojuma ziņā mazāk bīstama strēlnieku darināto priekšmetu grupa bija rotaslietas gredzeni un rokassprādzes. Kara muzeja krājumā ir vairāki desmiti strēlnieku gatavotu alumīnija gredzenu, no kuriem daudzi ir īsti juvelieru mākslas darbi. (38. att.) Tie ir dažādu izmēru, jo domāti gan pašiem karavīriem, gan arī kā dāvana mīļotajām meitenēm, sievām un mātēm. Gredzeni atšķiras ne tikai pēc izmēra, bet arī pēc rotājuma. Ja sievietēm domātajos gredzenos dominē sirsniņas, lauztas sirdis, ziedu motīvi ( att.), tad vīriešu gredzenos tas, kas karavīram tuvāks formas tērpa siksnas sprādze, zirga galva, alus muca, vairogs ar iešautu bultu, miroņgalva kā karaspēka triecienvienības simbols. ( att.) Muzeja kolekcijā ir arī latviešu virsnieka Jāņa Zeidemaņa gredzens ar acī iestrādātu fotogrāfiju viņa paša portretu. (47. att.) Taču šāda veida gredzens ir izņēmums un nav raksturīgs strēlnieku tranšeju mākslas izstrādājums. Strēlnieku gredzeni pamatā rotāti ar latviešu rakstu zīmēm. Tā ir piecstaru zvaigzne jeb lietuvēna krusts, kas tautā uzskatīts par labāko līdzekli pret ļauniem gariem un kam piemita aizsargājoša funkcija. Šo zīmi latviešu zemnieki vilka uz kūts durvīm, iestrādāja mājas pakšos, jo bieži vien latvietis uz rakstu zīmēm paļāvās kā uz burvestības vārdiem. 12 (48. att.) 12 Kraukle, D. Ornaments. Rīga, ,10. lpp. 179

180 No muzeja krājuma 38. att. Latviešu strēlnieku darināti gredzeni Kara muzeja kolekcijā att. Latviešu strēlnieku darināti sieviešu gredzeni, dāvanas no frontes att. Latviešu strēlnieku darināti karavīru gredzeni. 180

181 Ilze Krīgere. Suvenīri no frontes: latviešu strēlnieku ierakumu mākslas paraugi Latvijas Kara muzeja kolekcijā 47. att. Latviešu virsnieka Jāņa Zeidemaņa gredzens. 48. att. Latviešu strēlnieka darināts gredzens ar lietuvēna krustu. Šādu nelaimes atvairīšanas spēku piedēvēja arī krusta zīmei, kas simbolizēja gaismas uzvaru pār tumsu. 13 Taču visizplatītākais ornamenta elements latviešu strēlnieku gredzenos ir saule mūžīgās kustības, dzīvības, siltuma un visa labā simbols. 14 Gredzenos tā attēlota gan tieši, kā saullēkts uz jūras, gan latviešu rakstos sastopamās rozetes, puķes un rata formā. ( att.) Šīs karalaika darinājumos iestrādātās zīmes latviešu strēlnieki ienesa no savas iepriekšējās, miera laika, dzīves, no mājās redzētiem adītiem cimdiem, izšūtiem dvieļiem un galdautiem, no vecāku stāstiem un teikām. No mājām nāca arī tautasdziesmas, kuras dziedāja kauju starplaikos. Protams, strēlnieki dziedāja arī pašu sacerētas, visai piparotas dziesmas, atpūtas brīžos spēlēja teātri, rīkoja sporta sacensības, jo kā rakstīja ģenerālis Kārlis Goppers: Tā ir viena no kara laika raksturīgām parādībām, ka cilvēki, ejot pretī nezināmam, bet apdraudētam liktenim, instinktīvi meklē iespējamo garīgo baudu att. Latviešu strēlnieku darināti gredzeni ar saules simbolu. 13 Turpat, 25. lpp. 14 Новоселов, Ю. Латыши. Рига, c Goppers, K. Strēlnieku laiki. Rīga, lpp. 181

182 No muzeja krājuma Ilze Krīgere, Latvian War museum, Head of First World War History Department Frontline Souvenirs: Pieces of Trench Art from Collection of the Latvian War Museum The Latvian War Museum, which was founded as the Latvian Riflemen Regiment Museum in September 1916, has assembled a rich collection of World War I related objects over the years. Essential parts of this collection are souvenirs from the front. Most of these objects are anonymous and obtained from collectors during the 1920 s and 1930 s. However, some objects are donated to the museum by the event s participants or their children. Trench warfare began on the Western front already in 1914, but in the territory Latvia it started only in the autumn of 1915, with large numbers of ammunition being used in rather small territory. It created massive amounts of exploded ammunition scrap. The front line did not change for several years. Soldiers stayed in the same trenches for a long time. It is these conditions that led to an unprecedented zeal of the soldiers the collection of war souvenirs and the expression of creative talent in the crafting of souvenirs, some of which were real works of art. World War I era objects, crafted by civilians, prisoners of war and soldiers from battlefield material are generally called trench art. In general, objects attributable to trench art can be divided into three groups: 1) Souvenirs, collected by soldiers on the battlefield for remembrance; 2) Objects, crafted by soldiers themselves on the front; 3) Objects, crafted by prisoners in POW camps. The second group is represented the most in the museum s collection. Unlike soldiers on the Western front, who crafted their souvenirs mostly in the rear or while being hospitalized, Latvian riflemen had developed their own trench industry in direct vicinity of the front. While risking their lives, they collected unexploded artillery shells and burned out the explosive material from them, in order to obtain pieces of aluminum for the crafting of various household utensils and jewelry. These pieces of work were used by the riflemen themselves or sent home as gifts to relatives. After the war they ended up in the museum s collection. By their application, the objects crafted by Latvian riflemen on the frontline can be divided in three groups: 1) Utilitarian objects; 2) Entertainment objects; 3) Jewelry. Since the riflemen mainly used soft metals in their trench industry (aluminum, copper and brass), the necessary tools (awls, screwdrivers and knives) were crafted by them as well, using cartridge cases. Together with horsehair they were also used to make brushes necessary for shaving. (Illustration ) 182

183 Ilze Krīgere. Suvenīri no frontes: latviešu strēlnieku ierakumu mākslas paraugi Latvijas Kara muzeja kolekcijā The crafting of writing materials and candlesticks was much more difficult, due to lead bullets, shell splinters and hand grenade hulls being used as source material. In this way candlesticks, ink stands, writing material holders and pencil cases were crafted. Wood was used to craft ink blotters and penholders. (Ill ) The largest groups of utilitarian objects were associated with dietary intake cups, pots, ladles, forks and spoons. The riflemen crafted these objects from both wood and aluminum. They were used in everyday life. In most cases, the spoons were simple and practical. However, some of them were adorned with figural formations. (Ill ) Entertainment objects crafted by Latvian riflemen were also designed for practical application (whistles, cards and smoking accessories pipes, cigarette mouthpieces, cases, ashtrays, tobacco boxes and lighters). (Ill ) The third group of riflemen made objects is less associated with everyday life on the front jewelry (rings and bracelets). The collection of the war museum holds several dozen aluminum rings, some of which are real works of art. (Ill. 38.) They come in different sizes, because they are meant for the soldiers and their beloved girls, wives and mothers. The rings differ not only in size, but also in ornamentation. Rings meant for women had hearts, broken hearts and floral motifs on them (Ill ), but men s rings had motifs, which were closer to soldiers a belt buckle, horse head, beer barrel, a shield with an arrow, a skull as a symbol of military assault units. (Ill ) However, most rings of the riflemen were adorned with Latvian traditional signs and symbols. These signs and symbols, which were embedded in the objects crafted during wartime, the Latvian riflemen brought along from their previous peacetime life from knitted gloves, embroidered towels and tablecloths, as well as from stories and tales, told by their parents. The same applies for folk songs, which were sung in between battles. The riflemen also sang songs composed by them (often quite peppery songs) and in recreational moments played theater and organized sports competitions. As General Kārlis Goppers has written: It is one of the characteristics of wartime people, going towards an unknown, but threatened fate, instinctively look for spiritual pleasure. 183

184 No muzeja krājuma Ilze Krīgere, Latvijas Kara muzeja Pirmā pasaules kara vēstures nodaļas vadītāja Divas vēstules, divi karavīru likteņi Pirmā pasaules kara liecības Latvijas Kara muzeja krājumā Latvijas Kara muzeja Pirmā pasaules kara vēstures dokumentu kolekcijā glabājas vairāk nekā 200 karavīru vēstuļu, kuras viņi no frontes rakstījuši saviem radiem, draugiem, bet lielākoties sievām, līgavām, draudzenēm, kā arī nepazīstamām meitenēm ( tautietēm, latvju zeltenēm ), kuru adreses atraduši laikrakstos. Šīs karavīru vēstules ir būtisks vēstures avots, kas, atšķirībā no oficiālajiem dokumentiem, rāda konkrētu cilvēku šajā globālo vēsturisko pārmaiņu laikā, atspoguļo viņa domas, emocijas, pārdzīvojumus, prioritātes. Vēstules, tāpat kā karavīru dienasgrāmatas, padara vēsturi daudzšķautnainu, dzīvu un interesantu, radot lasītājā tik svarīgo klātbūtnes efektu. Tās ir kā laipa no simts gadus tālā Pirmā pasaules kara uz mūsdienām. Daudzo vēstuļu vidū sevišķi emocionāla un cilvēciski izprotama ir podporučika Jāņa Kaļķa vēstule līgavai Antonijai Rozītei, kuru viņš rakstījis gada vasarā neilgi pirms abu kāzām. Jānis Kaļķis gadā pabeidza Irkutskas karaskolu, pēc tam dienēja 130. Hersonas kājnieku pulkā, kurš bija dislocēts Rīgas frontes iecirknī. Līdz gadam viņš bija uzdienējis līdz štābkapteiņa pakāpei, saņēmis Krievijas impērijas militāros apbalvojumus Sv. Staņislava ordeņa 3. šķiru, Sv. Annas ordeņa 3. šķiru un Sv. Vladimira ordeņa 4. šķiru. Pēc demobilizācijas no Krievijas armijas gada martā, Jānis Kaļķis krita vācu gūstā, no kura atgriezās tā paša gada decembrī gada maijā viņš iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos, kā 9. Rēzeknes kājnieku pulka adjutants piedalījās Latvijas Neatkarības karā. Pēc kara turpināja dienestu Latvijas armijas Tehniskajā divīzijā, dažādos posteņos, uzdienēja līdz pulkveža pakāpei. Taču mierīgo dzīvi pārtrauca Latvijas okupācija gadā Jāni Kaļķi, tāpat kā daudzus citus virsniekus, arestēja karaspēka vasaras nometnē Litenē un nosūtīja uz Noriļskas soda nometni, kur gadā viņš mira. 1 Tā traģiski beidzās šī karavīra dzīve. Traģisks bija arī pirmā oficiāli reģistrētā brīvprātīgā latviešu strēlnieka Roberta Pogas liktenis. Muzeja krājumā ir viņa pēdējā vēstule draudzenei Marijai Feldmanei, kurā viņš raksta par brāļa Žaņa Pogas bojā eju Ziemassvētku kauju pirmajā dienā gada 5. janvārī (1916. gada 23. decembrī). Viņi bija trīs brāļi, kuri dzimuši Valgundes pagasta Pogās Arvīds, Žanis un Roberts. Vecākais Arvīds dienēja 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonā, vēlāk pulkā, gadā nokļuva Krievijā, kur bez vēsts pazuda Pilsoņu kara laikā. Vidējais brālis Žanis bija 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka strēlnieks un, kā jau minēju, krita Ziemassvētku kauju laikā. 2 Jaunākais Roberts 1 Latvijas armijas augstākie virsnieki Jēkabsons, Ē., Ščerbinskis, V. (sast.). Rīga: Latvijas Valsts vēstures arhīvs, lpp. 2 Latvijas Kara muzejs (turpmāk LKM) 9179/12818 VII. Latviešu strēlnieku saraksti. 184

185 Ilze Krīgere. Divas vēstules, divi karavīru likteņi sākotnēji darbojās pie Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas, bet no gada sākuma tika ieskaitīts 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljonā, kura sastāvā piedalījās kaujās pie Ķekavas un Smārdes, tika apbalvots ar Sv. Jura krusta 4. šķiru. Kopā ar brāļiem Roberts cīnījās arī Ziemassvētku kaujās. Tām sekojošās Janvāra kaujas bija viņam liktenīgas Roberts Poga krita gada 30. (17.) janvārī, gandrīz divas nedēļas pēc vēstules uzrakstīšanas. Divas karavīru vēstules, divi dažādi, bet traģiski likteņi Hersonas kājnieku pulka podporučika Jāņa Kaļķa vēstule līgavai Antonijai Rozītei Kara laukā, g. Mīļo Toniņ! Tu, mīļo cālīt, nemaz nevari iedomāties, kā es ilgojos un gaidu to laimīgo brīdi, kad dabūtu Tevis atkal redzēt. Lai gan tagad ļoti maz cerības uz to pašlaik ir, bet tomēr domāju kā nebūt pie Tevis, mīļo sirsniņ, nokļūt pēc kaujas, kura mums stāv priekšā. Esam jau pilnā gatavībā un gaidām to briesmīgo brīdi, kad atnāks beidzot pavēle nastupaķ. Tā kā tas brīdis priekš mums ir noslēpts, par to tagad ir nemierīgs prāts un ap dūšu ne visai teicami. Ja labi izdodas kauja, tad jau drīz varēšu pie Tevis nokļūt. Nu! Domāšu to labāko. Šodien tā pavisam savādi neveicas nemaz rakstīt, baidos, ka es Tevi, mīļo meitiņ, ar savu vēstuli nepataisu skumju. Labāk mest visas domas par negaisu pie malas kas būs, tas būs. Ja jau būtu ko darīt, tad jau nekas ātri varētu piemirsts. Tagad itin nekāda darba nava tikai kā gatavošanās, kas grauž sirdi. Šodien Koļa ar savu rotu mani smeņil, tagad viņam suta iekš purva stāvēt, kur ne visai teicami. Ja jau Tu, manu mīļo sirsniņ, būtu tagad pie manis, tad gan Jānis Kaļķis, 130. Hersonas kājnieku pulka štābkapteinis gads. es nekādas bēdas nezinātu un ne par ko nedomātu, Tavi laski ir priekš manis viss, un vairāk es neko nevēlos tā būtu man visaugstākā goda alga, nekādu krustu un ordeņu nav vajadzīgs. Kādu prieku man viņi tagad atnes, tie krusti, kurus jau esmu uzdienējis? Itin nekāda! Pavisam esmu piemirsis, ka tādi man ir. Laikam tā godalga priekš manis par lielu, jo nevaru ne ar kādiem spēkiem tos tagad pie savas krūts turēt. Ļoti savādi? Tagad ar nepacietību gaidu savu atvaļinājumu, tad es Tevi, mīļo sirsniņ, no sevis prom nelaidīšu varētu atkal tā mīļi laiku kopā pavadīt, kā redzi uz šīs fotogrāfijas. Jā! Es tagad, skatoties uz fotogrāfiju, domāju, ka viss ir sapnis, un nezin vēl, kad tā būs. Nu ko lai es Tev, mīļo cālīt, pastāstu ko jaunu? Ar vārdu sakot, nekā nav tāda interesanta. Tikai šodien no rīta vācietis kā dulns sāka stipri šaudīt. Man tas gan nekas nav jauns. Tāpat tevi, mīlulīt, tas neinteresē. Raksti, mīļo manu, jo tas man tagad ar ir liels prieks un katrreiz gaidu ar nepacietību. Skūpstu tevi, mīļo Toniņ. Tavs Žans 3 3 LKM /558 DK 185

186 No muzeja krājuma 130. Hersonas kājnieku pulka podporučika Jāņa Kaļķa vēstule līgavai Antonijai Rozītei gada 27. jūlijs. 186

187 Ilze Krīgere. Divas vēstules, divi karavīru likteņi 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka strēlnieka Roberta Pogas vēstule līgavai Marijai Feldmanei Torņkalnā, g. Sveiks, mīļā! Ļoti pateicos par Jūsu mīļo vēstulīti, kuru man bija tas prieks saņemt. Man būtu ļoti daudz kas Jums sakāms, bet tagad neesmu spējīgs, jo tagad esmu šausmīgi nelaimīgs un ļoti daudz esmu cietis un pārlaidis, ka pat ir ļoti grūti iedomāties. Un tad vēl pa svētkiem man bija viss kas briesmīgs jāpārdzīvo. Jo tak Jūs katrā ziņā būsiet dabūjusi zināt, ka pa svētkiem bija pie mums lielas kaujas. Un tad arī 23. decembrī mans brālis Žanis krita kaujā no mūsu briesmīgā ienaidnieka. Un tad 27. decembrī atvedu viņu no karalauka uz Rīgu un 31. decembrī guldījām aukstajā zemes klēpī brāļu kapos. Un te esmu tik šausmīgi daudz pārcietis, ka nemaz nav iespējams. Un tagad esmu palicis gluži viens un atstāts. Pat nava neviena, kam būtu iespējams savas domas vai bēdas izteikt. Tad tagad pagaidām atrodos Rīgā, Torņkalnā, bet nezin, cik ilgi, būs laikam vēl kādas pāris nedēļas. Un tagad ir ļoti daudz jāmācās, ka nav neviena svabada brīža. Kad būtu svabads, tad varētu iet kaut kur pastaigāties, bet pašlaik jāatrodas iekš komandas. Kad tas viss beigsies? Tad tagad pašlaik rakstiet uz šādu adresi 5 ий Земгальский Лат. Стр. Полк. Учебная команда. Tagad pagaidām man nava vairs laika un nav arī ko Jums pastāstīt. Tamdēļ šoreiz beigšu. Ar mīļu sveicienu, Roberts. 4 Roberts Poga, 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka strēlnieks gads. 4 LKM 2 650/2 DK Marija Feldmane. 187

188 No muzeja krājuma Brāļi Pogas gads. No kreisās: Arvīds, Žanis, Roberts 188

189 Ilze Krīgere. Divas vēstules, divi karavīru likteņi Roberta Pogas pēdējā vēstule draudzenei Marijai Feldmanei gada 4. janvāris. 189

190 No muzeja krājuma Ilze Krīgere, Latvian War Museum, Head of World War I History Department Two Letters: Fates of Two Soldiers (Evidences of 1st World War in collection of the Latvian War Museum) The Latvian War Museum s collection of 1 st World War documents includes more than 200 letters written by soldiers to their relatives and friends, but mostly devoted to their wives, fiancés and girlfriends as well to unfamiliar girls, whose addresses they had found in newspapers. These letters are valuable historical source. In contradiction to official documents, letters discovered lives of people, their thoughts, emotions and priorities during great historical events. Letters, like soldiers diaries, made history more interesting and created presence effect for readers. 190

191 Ieroču vēsture Egīls Gelderiņš, Latvijas kara muzeja Ieroču nodaļas vadītājs Dažas piezīmes par apbruņojumu mežabrāļu fotogrāfijās Latvijas nacionālo partizānu un viņu atbalstītāju darbība 20. gadsimta vidū, kustības dalībnieku skaits, apbruņojums un nelegālās slēptuves padomju okupācijas gados pieder pie samērā sarežģīti pētāmu tēmu loka. Pirmkārt, tādēļ, ka tolaik represiju dēļ bija nepieciešama stingra konspirācija un partizānu mītnes un atbalsta punktus bieži nācās mainīt. Otrkārt, daudzi no tā laika lieciniekiem diemžēl nesagaidīja valsts neatkarības atjaunošanu, bet pirms tam visu atlikušo dzīvi naidīgā režīma apstākļos bija spiesti klusēt. Kopš pētāmajiem notikumiem pagājis vairāk nekā pusgadsimts, tādēļ mūsdienās iegūtie mežabrāļu kustības dalībnieku jeb nacionālo partizānu atmiņu stāsti bieži mēdz būt vairāk emocionāli, kamēr faktus aizritējušais laiks pamazām sāk aizmiglot. Līdz šim izdotajā literatūrā minēti dažādi, tostarp, arī pretrunīgi dati. Daudzkārt pētījumos izmantotas ziņas no padomju drošības iestāžu dokumentiem, bet tās bieži satur neobjektīvu vai tendenciozu informāciju. Jautājumam par partizānu un nelegālistu apbruņojumu visbiežāk pievērsušies latviešu vēsturnieki Heinrihs Strods 1, 2, 3, 4 un Zigmārs Turčinskis. 5 Sākumā dažas piebildes par publikācijās lietoto terminoloģiju. Par partizāniem un partizānu karu ir zināmi vairāki skaidrojumi, kas savā starpā atšķiras ar nelielām niansēm, kas atkarīgas no definīcijas autora un no laika perioda, kad darbs uzrakstīts vai publicēts. Ar partizānu kustību vai partizānu karu saprot bruņotu cīņu par savas zemes brīvību un neatkarības atjaunošanu, tas norisinās ienaidnieku okupētā teritorijā un balstās uz vietējo iedzīvotāju palīdzību. Partizānu vienībās iekļaujas brīvprātīgi cīnītāji, kuru darbība ir tautas pretošanās kustības pamatā. Kopumā vārdi partizāni [fr. partisan < it.] un partizānu karš apzīmē situāciju, kad civilpersonas brīvprātīgi ķērušās pie ieročiem un veic kaujas darbību pret ārzemju iekarotājiem, bet nesastāv regulārajos bruņotajos spēkos, cīnās par savas zemes brīvību un neatkarību ar ieroču palīdzību 1 Strods, H. Latvijas nacionālo partizānu karš Rīga: Preses nams, lpp. 2 Strods, H. Latvijas nacionālo partizānu karš. Dokumenti un materiāli Rīga: Preses nams, lpp. 3 Strods, H. Latvijas nacionālo partizānu karš III. Dokumenti, apcerējumi un atmiņas Rīga: LU žurnāla Latvijas Vēsture fonds, lpp. 4 Strods, H. Latvijas nacionālo partizānu karš Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, lpp. 5 Turčinskis, Z. Ziemeļvidzemes mežabrāļi: Latvijas nacionālo partizānu cīņas Valkas apriņķī un Alūksnes apriņķa rietumu daļā, gads. Rīga: LVI apgāds, lpp. 191

192 Ieroču vēsture kaujas vienībās, ko radījuši paši iedzīvotāji, vai arī individuāli. Šie cilvēki uzskatāmi par tautas kara dalībniekiem. Tādēļ daži vēsturnieki uzskata, ka nacionālos partizānus nevajadzētu dēvēt par mežabrāļiem, jo ar šo vārdu tiekot degradēta visa nacionālās atbrīvošanas cīņa. 6 Tomēr Latvijā padomju okupācijas laikā ar vārdu partizāns apzīmēja no PSRS iesūtītos kaujiniekus un citus nelegālistus, kuru darbība bija vērsta pret Latvijas valsti, tādēļ daudziem laikabiedriem vārds partizāns asociējas ar jēdzienu sarkanais vai krievu partizāns. Tādēļ saprotams, ka iedzīvotāji labprātāk pretpadomju cīnītājus sauca par meža vīriem vai mežabrāļiem, lai nekādā ziņā nesajauktu ar tiem svešās varas kalpiem, kuri vēlāk lielākoties turpināja darboties legāli okupācijas represīvajos orgānos milicijā, drošības iestādēs un iznīcinātāju bataljonos. Bet tā kā pēckara gados paši nacionālie partizāni savos dokumentos lietoja starptautisko nosaukumu partizāns, tad raksta autors atzīst par pieņemamiem abus minētos apzīmējumus cilvēkiem, kas ilgstoši, brīvības idejas vārdā pretojās padomju okupācijai. Latvijas vēsturē nozīmīgākā bruņotā tautas cīņa pret okupantu pārspēku notika Otrā pasaules kara beigās un turpinājās pēckara gados līdz pat 20. gadsimta 50. gadu vidum. Šīs tautas kustības beigu datums precīzi nav nosakāms, jo, bruņotām akcijām pamazām apsīkstot, tā pārvērtās ilgstošā nemilitārā pretstāvē Padomju Savienības okupācijai. Apstākļi, kas noteica lielas tautas daļas ķeršanos pie bruņotas cīņas, bija svešas valsts armijas ienākšana Latvijā, PSRS atkārtota Latvijas okupācija, atmiņas par Latvijas valsts likvidāciju un pirmo okupācijas periodu Baigo gadu, kurš šokēja iedzīvotājus ar iepriekš nepieredzētu un nepamatotu masveida nežēlību 1940./41. gadā. Arī gada vasarā, Sarkanai armijai otrreiz ienākot Latvijā, Padomju varas represijas atjaunojās, pat pieauga un kļuva vēl zvēriskākas. Frontes aizmugurē atgriezās PSRS represīvie orgāni NKVD 7 un NKGB 8, kā arī pretizlūkošanas orgāns Smerš 9, kas uzsāka nesaudzīgu pretpadomju elementu apzināšanu un apcietināšanu. Jaunāka gadagājuma vīriešiem draudēja iesaukšana Sarkanajā armijā, un daudziem tas šķita nepieņemami. Liela daļa pret savu gribu tika mobilizēti, bet citi centās atrast iespēju izvairīties, lai nogaidītu kara beigas, jo daudzi cerēja, ka tad izdosies atjaunot Latvijas valsti. Pastāvēja arī reālos faktos nepamatota ticība, ka Sabiedrotie aizstāvēs Baltijas valstis, un padomju okupācijas karaspēks ar labu vai ļaunu būs spiests atstāt šīs teritorijas. Zināmā mērā gada otrā puse un gada sākums bija cerību un nogaidīšanas laiks, tādēļ akcijas pret padomju okupantiem notika retāk nekā nākamajā pusgadā, pie tam vēl Latvijas rietumdaļā Kurzemes cietoksnī joprojām bija vācu okupācijas vara. Arī Latgales un Vidzemes nacionālie partizāni vēl nebija apvienojušies kaujas spējīgās organizācijās gada pavasarī, tuvojoties Otrā pasaules kara beigām, tā rezultāts jau bija noprotams: starptautisko sarunu rezultāti parādīja, ka jauns karš diemžēl pagaidām nesāksies, un PSRS okupācija Baltijas valstīs var izrādīties ilgāka, nekā sākumā šķita. Vienlaikus padomju represīvās iestādes atbrīvotajā Latvijas daļā nekavējoties ķērās pie darba sākās aktīva mežu ķemmēšana, represijas pret partizānu un nelegālistu atbalstītājiem. Lai izdzīvotu, vajadzēja rīkoties, pierādot 6 Strods, H. Latvijas nacionālo partizānu karš , lpp. 7 IeTK (Iekšlietu tautas komisariāts) tulkota abreviatūra no krievu val. НКВД Hapoднй комисариат внутренних дел 8 NKGB (Valsts drošības tautas komisariāts) tulkota abreviatūra no krievu val. НКГБ Hapoднй комисариат государствений безопасность 9 Smerš tulkota abreviatūra no krievu val. СМЕРШ Смерть шпионам Nāvi spiegiem 192

193 Egīls Gelderiņš. Dažas piezīmes par apbruņojumu mežabrāļu fotogrāfijās savas pretestības spējas gan vietējai varai, gan komunistu līdzskrējējiem. Tā gan ārējā situācija, gan otrreizējās okupācijas pastiprināšanās nacionālajiem partizāniem lika mainīt taktiku gada vasarā jau visā Latvijas teritorijā iezīmējās partizānu darbības krasa aktivizēšanās. Pāri visai zemei vēlās uzbrukumu vilnis pret padomju varas iestādēm, padomju drošības dienestu darbiniekiem, mazākām karaspēka daļām un kolaborantiem. Partizānu taktika bija strauji uzbrukt, izpildīt plānoto un ātri pazust atpakaļ mežā. Tomēr, lai pretotos okupantiem, ar vēlēšanos vien nepietiek. Bija nepieciešami arī ieroči šaujamie, patronas, sprāgstvielas un daudz kas cits. Pastāvēja vairākas iespējas, kā iegūt vajadzīgo. Pirmkārt, bija saglabājušies ieroči no neatkarības laika gan armijas, gan aizsargu, gan arī medību, kuri 1940./41. gadā, ienākot padomju okupācijas karaspēkam, tika pietiekami labi noslēpti. Otrkārt, bija arī sarkanarmiešu un drošības orgānu darbinieku bēgot pamestie vai viņiem atņemtie ieroči. Jāņem vērā, ka Vācijas armijas uzbrukuma laikā gada vasarā daudz ieroču nonāca ne tikai vāciešu trofeju noliktavās, bet arī iedzīvotāju rokās. Daudzas slēgtās policijas un robežsargu vienības, kurās dienēja latvieši, tika apbruņotas ar krievu ieročiem, kuri bija iegūti no Sarkanās armijas. Treškārt, latvieši ieguva arī no vācu armijas palikušos vai speciāli atstātos ieročus un Vācijas bruņotajos spēkos dienējušo karavīru bruņojumu, kā arī dezertieru līdzpaņemtos stobrus. Otrā pasaules kara gaitā divu galveno pretspēku Padomju Savienības un Vācijas armijas Latvijas teritoriju ar kaujām šķērsoja divas reizes, tādēļ saprotams, ka šajā zemē bija palikuši lieli ieroču un munīcijas krājumi, ieskaitot lielgabalus, mīnmetējus un balsta ložmetējus. Protams, daļu no tā paspēja iegūt mežabrāļi, ko var uzskatīt par šīs pretošanās kustības īslaicīgu veiksmi. Taču uzreiz pēc Sarkanās armijas ienākšanas Latvijā, NKVD uzdeva nekavējoties savākt karadarbības rezultātā atstātos ieročus un munīciju, un milzīgi ieroču krājumi nonāca okupācijas orgānu rokās. 10 Tādēļ daži vēsturnieki uzskata, ka Latvijas nacionālajiem partizāniem bija ieroču trūkums, kas pastiprinājās, ieročiem bojājoties un aptrūkstot munīcijai. Šī jautājuma skaidrošanā noderīgi avoti ir gan PSRS drošības iestāžu sastādītās atskaites, protokoli u. c. dokumenti, gan arī fotogrāfijas ar atrastajiem un mežabrāļiem atņemtajiem ieročiem. Otrs, īpaši svarīgs avots ir pašu partizānu izdarītie fotouzņēmumi un atmiņu stāstījumi, kā arī pēdējās desmitgadēs atraktās zemnīcas, nocietinājumi un citas slēptuves, ja vien tajās saglabājušās kādas materiālās liecības. Diemžēl mežabrāļu uzņemtās fotogrāfijas nevar lepoties ar kvalitāti labu fotoaparātu bija maz, vēl mazāk profesionālu fotogrāfu. Arī specifiskie meža apstākļi nebija piemēroti filmu attīstīšanai, kopēšanai un saglabāšanai. Tādēļ fotografētā materiāla izpēte un analīze sagādā zināmas grūtības. Vienlaikus nevajag aizmirst, ka padomju avoti par partizāniem un nelegālistiem atņemtajiem ieročiem jāvērtē ļoti kritiski. Dokumentos sastopami pretrunīgi dati, piemēram, dažādu ziņojumu autoru uzrādītie ieroču daudzumi par vienu un to pašu laika periodu un vietu nesakrīt, bieži ir arī citas neatbilstības. Var pieņemt, ka padomju atskaitēs fakti bieži varētu būt falsificēti, lai to rakstītāji uz papīra palielinātu savas darbības apjomu un tādā veidā izpatiktu priekšniecībai. Fotogrāfijās ar atraktajiem ieročiem ir sastopama apzināti nepatiesa informācija par noliktavas atrakšanas vietu. Raksta autors atrada trīs fotogrāfijas, kurās ir uzņemta viena un tā pati vieta dažādos rakursos, bet fotogrāfijas mugurpusē ar rakstāmmašīnu krievu valodā norādīti trīs 10 Strods, H. Latvijas nacionālo partizānu karš Rīga, lpp. 193

194 Ieroču vēsture dažādi apriņķi, kuros izrakumi veikti un fotografēti atrastie ieroči gan Cēsu apriņķis, gan Limbažu apriņķa Salacgrīvas pagasts, gan arī Rīgas apriņķis, Ulbroka. Vienas fotogrāfijas aizmugurē ar roku uzrakstīts gada skaitlis 1949, iespējams, tas ir ieroču izrakšanas laiks. 11 Arī citos fotoattēlos konstatējama faktu falsifikācija. Līdz ar to kļūst apšaubāms arī citu dokumentu patiesums. Ieroču nosaukumi dokumentos ir neprecīzi vai nepareizi. Retos gadījumos vispār pieminēts ieroču nosaukums un ražotājs. Pratināšanas protokolā, kurā grupas Vilkači dalībnieks Jānis Brenards sniedz liecību par partizānu apbruņojumu, redzams kāds kuriozs pratinātājs nav gribējis protokolā ierakstīt vārdkopu krievu automāts, kā ieroci nosaucis apcietinātais. Tā kā pratināšana notikusi krieviski, viņš acīmredzams bija piespiedis atbildētāju tālāk lietot vārdkopu tēvzemes automāts jeb krievu valodā отечественный автомат 12. Drošības iestāžu dokumentus kā neuzticamus avotus spilgti parāda daži H. Stroda grāmatā publicētie piemēri, kur ir sajaukti gan skaitļi, gan nosaukumi. Vēl gadā pēc PSRS Augstākās Padomes Prezidija 17. septembrī izsludinātā dekrēta Pēc amnestijas publicēšanas, t. i., no gada 18. septembra līdz gada 18. septembrim LPSR VDK 13 (kriev. КГБ) orgāniem pieteikušies 284 nelegāļi un orgāniem nodevuši vienu ložmetēju, trīs automātus (nav precizēts, kādus), septiņas pistoles, divas rokasgranātas, 10 šautenes un 33 lielkalibra automātus Trieciennieks, kā arī lielāku daudzumu patronu. 14 Šajā sarakstā interesi izraisa minētie 33 lielkalibra automāti, jo Otrā pasaules kara laikā būtu grūti atrast automātisko lielkalibra strēlnieku rokas ieroci. Tādu vienkārši nebija. Pēc pievienotā nosaukuma Trieciennieks jādomā, ka tas ir neveikls tulkojums no vācu valodas Sturmgewehr un apzīmē vācu triecienšauteņu modifikācijas M. Kb. 42(H), M. Kb. 42(W), M. P.43, M. P.44 un St. G.44 15, 16. No minētā dokumenta secināms, ka šis cilvēku skaits kopā ar ieročiem legalizējušies gada laikā, bet jau nākošajā publicētajā dokumentā, kas parakstīts tajā pašā dienā, t. i., gada 19. septembrī, jau citi drošības iestāžu darbinieki ziņojuši, ka minētais nacionālo partizānu skaits legalizējies deviņu, nevis viena gada laikā, kopš gada vasaras. Nodoto ieroču skaits gandrīz sakrīt ar pirmo sarakstu, bet mainās lielkalibra automāta Trieciennieks nosaukums un skaits. Nu jau tiek minēts vārds triecienšautene un to skaits tikai trīs, nevis trīsdesmit trīs, kā iepriekšminētajā ziņojumā. 17 Šie abi dokumenti pārliecinoši demonstrē padomju soda orgānu paviršo vai neprofesionālo pieeju savam darbam, bet citkārt arī klaju melīgumu savtīgās interesēs. Apzinoties reālo situāciju frontēs, jau gada pavasarī Vācijas armijas pavēlniecība rēķinājās, ka var nākties atkāpties no Baltijas valstu teritorijas, tādēļ nolēma speciāli sagatavot un atstāt 11 Raksta autora privātkolekcija 12 Latviešu nacionālo partizāņu organizācija Vilkači. Informācija, krievu valodā, iegūta no čekas archīva Rīgā tiesu procesa materiāliem. Tulkojusi I. Irbes kundze ASV. Nameja Fonda Īpašums. Itasca, ASV, g., 10. lapa. 13 KGB (Valsts drošības komiteja) tulkota abreviatūra no krievu val. КГБ Комитeт государственной безопасности, tika nodibināta g. 13. martā 14 Strods, H. Latvijas nacionālo partizānu karš. Dokumenti un materiāli Rīga, lpp. 15 Ieroča nosaukums un tā saīsinājums rakstā sniegts tādā pierakstā, kā tas attiecīgajā laika brīdī bija pieņemts tajā valstī, kurā šo ieroci ražoja. 16 Gelderiņš, E. Latviešu karavīru apbruņojums Vācijas militārajos formējumos g., Grām.: Latvijas Kara muzeja Gadagrāmata XIII. Rīga:LKM, lpp. 17 Strods, H. Latvijas nacionālo partizānu karš. Dokumenti un materiāli Rīga, lpp. 194

195 Egīls Gelderiņš. Dažas piezīmes par apbruņojumu mežabrāļu fotogrāfijās ieroču noliktavas, lai padomju iekarotajos apgabalos krievu okupācijas varas pretinieki tās varētu izmantot diversiju un sabotāžu veikšanai frontes aizmugurē. Vāciešu okupētajā Latvijas teritorijā tika nodibināta organizācija SS Jagdverband Ost, kuras uzdevumus bija organizēt partizānu vienības no vietējiem iedzīvotājiem cīņai pret Sarkano armiju. Šī organizācija darbojās stingrā vācu slepeno dienestu uzraudzībā. Vidzemē un Latgalē vien, lai veiktu diversijas un sabotāžas pret otrreizējo padomju okupāciju, iekārtoja vairāk nekā 100 slēptas ieroču noliktavas un atstāja vairāk nekā pussimts apmācītu cilvēku grupas gada rudenī Kurzemē šo organizāciju pārdēvēja par SS Jagdverband Unternehmen Wildkatze jeb SS Jagdverband pasākums Mežakaķi. 18 Līdzīgas grupas ar mērķi veikt sabotāžas Sarkanās armijas ieņemtajos apgabalos vācieši veidoja visās Baltijas valstīs. Daļa šo diversijām apmācīto karavīru vēlāk iekļāvās nacionālo partizānu vienībās. Vēsturnieks H. Strods uzskaita ieroču tipus un skaitu šāda veida noliktavās: 10 krievu šautenes (neminot kādas) un 440 šauteņu patronas, trīs krievu ložmetēji ar sešām patronkārbām un 2580 patronām katram ložmetējam, 10 krievu mašīnpistoles (neminot kādas), astoņas šautenes ar 150 patronām katrai, 2 mašīnpistoles ar 42 patronām katrai, divi vieglie granātmetēji ar 98 granātām katram, kā arī 12 kg sprāgstvielu (galvenokārt britu ražojuma), dažādi sakaru līdzekļi un darbarīki. Kopumā esot ierīkotas 60 šādas sabotāžas noliktavas, kas bija izvietotas Rīgas apkārtnē pie tiltiem un gar Rīgas Daugavpils dzelzceļa līniju. 19 Taču precīzi saraksti par šo noliktavu saturu nav zināmi, tādēļ jāpieņem, ka šie ir tikai aptuveni skaitļi. Gan dokumentos, gan literatūrā minēts arī cits apslēpto noliktavu skaits, jo laika gaitā arhīvos iegūtās papildus informācijas dēļ dati mainās. Piemēram, vēlāk H. Strods raksta, ka vācieši tikai Vidzemē vien ierīkoja vairāk nekā 100 ieroču noliktavu. Konspirācijas dēļ šīs krātuves piepildīja galvenokārt ar padomju sistēmas ieročiem un sprāgstvielām. Bija arī aprēķins, ka krievu ražojuma ieročiem varēs vieglāk iegūt munīciju, kas praksē patiešām pierādījās. Ieroči, munīcija un sprāgstvielas bija iepakotas ilgstošai glabāšanai pat 40 gadus ilgi. 20 Vai šie apslēptie ieroči visi nonāca mežabrāļu rīcībā, nav zināms. Vēl mūsdienās retumis atrodas t. s. olas cinkota skārda cilindriskas kārbas, kurās rūpīgā iepakojumā sasaiņoti dažādi priekšmeti militārām vajadzībām. (skat. 1. un 2. att.) Literatūrā ir sastopams vācu izlūkdienesta atstāto noliktavu konteineru trīs tipu apraksts: pirmos apzīmēja ar burtu E E/ier (Eier latv. ola), tajos ievietoja ieročus un munīciju; otrā tipa konteinerus sauca par S S/abotage, tajos noglabāja spridzināšanas materiālus. Trešā tipa noliktavas apzīmēja ar burtu Z Z/eitungen (latv. prese) tur atradās propagandas materiāli. 21 Noteikti ir zināms, ka vācieši šajās kārbās atstāja arī britu un citu Eiropas valstu sprāgstvielas un šaujamieročus, lai uzreiz neatklātos, kas tos noslēpis. Bijuši arī jaukta satura konteineri, kuros ievietoti gan ieroči, gan sprāgstvielas, gan uzkabes un citi partizānu darbībai nepieciešami priekšmeti. 18 Vārpa, I. Latviešu karavīrs zem kāškrusta karoga. Rīga: Nordik, lpp. 19 Strods, H. Latvijas nacionālo partizānu karš. Dokumenti un materiāli Rīga: Preses nams, lpp. 20 Turpat 221. lpp. 21 Turpat. 195

196 Ieroču vēsture 1. att. MGB karavīri apsargā atrakto ieroču noliktavu, Vidzeme, 1949./?/ gads. Kreisajā pusē redzami krievu 50 mm rotas mīnmetēji RM-40. Ieroču kaudzē lielākā daļa krievu 7,62 mm šautenes M-1891/30 2. att. Vāciešu sagatavotie ieroču konteineri olas, Vidzeme, 1949./?/ gads. 196

197 Egīls Gelderiņš. Dažas piezīmes par apbruņojumu mežabrāļu fotogrāfijās Pēc H. Stroda sniegtajām ziņām, padomju drošības iestādes no nacionālajiem partizāniem, nelegāļiem un civiliedzīvotājiem laika periodā no gada vasaras līdz gada rudenim konfiscēja ievērojamu daudzumu ieroču un munīcijas: sešus mīnmetējus, piecas prettanku šautenes, 726 ložmetējus, 3236 automātus (diemžēl, dokumentos nav norādīts ieroču tips), šautenes, 2923 pistoles un revolverus, patronas, 1480 rokasgranātas, 4418 mīnas, 3620 kg sprāgstvielas. 22 (skat. 3. att.) Ir zināmi dokumenti, kuros minēts atšķirīgs ieroču daudzums, bet, ņemot vērā padomju iestāžu uzskaites metodiku un precizitāti, ne visiem datiem var ticēt. Dažreiz atšķirība uzrādītajos datos ir neliela daži desmiti, bet dažreiz ļoti liela simtos un pat tūkstošos vienāda nosaukuma ieroču. Piemēram, mežabrāļiem atņemto rokasgranātu skaits atšķiras tūkstošos: ir dokuments, kurā ir minētas 8835 granātas 23, bet citur nesalīdzināmi mazāks skaits. Nacionālo partizānu apbruņojumā bija ne tikai rokas strēlnieku šaujamieroči, bet arī prettanku ieroči un kājnieku artilērija mīnmetēji. Atmiņu literatūrā ir minēts, ka Viļakas apkārtnes partizāniem bija tanku dūres vienreizējas lietošanas bezatsitiena reaktīvo granātmetēju Panzerfaust vairākas modifikācijas un pat liesmu metēji. 24 Daudzi no šiem ieročiem bija saglabājušies arī Kurzemē un Zemgalē. Partizāniem bija pieejamas arī gan vācu, gan krievu ražojuma prettanku mīnas. Vācu armijas bruņojumu partizāni ieguva arī pašu okupācijas iestāžu nevērības dēļ. Pie Vaiņodes vēl gada pavasarī mežabrāļu rīcībā nonāca 40 smago automašīnu kravas ar 1000 vācu automātiskajiem strēlnieku ieročiem un patronkārbas šautenēm. 25 Var teikt, ka ticamākais no visiem avotiem ir fotogrāfijas, jo tajās konkrēti redzams, kādi ieroči katram cīnītājam bija. Noteikt ieroču veidus un to nosaukumus nav viegli, jo fotouzņēmumi ir sliktas kvalitātes, attēli bieži izplūduši, izbalējuši vai pārgaismoti. Fotogrāfijas mēdz būt vairākas reizes pārkopētas un tādā veidā daļēji zaudējušas attēla detaļas. Ieroča nosaukums bieži jānosaka tikai pēc kādām nelielām raksturīgām pazīmēm. Salīdzinot, cik bieži ieroči fotogrāfijās redzami, var spriest arī par to daudzumu un izcelsmi. Latvijas armijā lietotie ieroči parādās tikai dažos uzņēmumos. Tam ir izskaidrojums. Latvijas armijā lietoja standarta ieročus šautenes Ross Enfield 1914 (R. E.14), Lee Enfield vairāku paraugu karabīnes, rokas un balsta ložmetējus, kas šāva ar.303 kalibra (7,71 mm) britu vai vietējā ražojuma patronām. 26 (4. att.) Munīcijas krājumus jau gadā paņēma Sarkanā armija, bet vācu laikā izlietoja policijas bataljonu karavīri. Tādēļ nacionālie partizāni izjuta nopietnu munīcijas deficītu minētajiem šaujamieročiem. Var piekrist H. Strodam, ka Austrumlatvijā un Zemgalē dominēja krievi ieroči, bet Kurzemē pēc Vācijas kapitulācijas vairāk bija vācu ieroči. 27 Protams, vismasveidīgākais ierocis bija patronkārbas šautene vai karabīne. Visbiežāk bija sastopamas krievu Mosina sistēmas 7,62 mm šautenes M 1891/30, tās pašas sistēmas karabīnes К/o 38 un К/o 44 un vācu Mauzera sistēmas 7,92 mm šautenes Gew. 98 un karbīnes Kar. 98k. 22 Turpat 223. lpp. 23 Turpat 225. lpp. 24 Barkovskis, J. Bunkuru pilsētā, Neatkarības un Brīvības ielās. Grām.: Uz ežiņas galvu liku. Rīga: Daugava, lpp. 25 Strods, H. Latvijas nacionālo partizānu karš Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, lpp. 26 Gelderiņš E. Strēlnieku (kājnieku) apbruņojums Latvijas armijā ( ). Grām.: Latvijas Kara muzeja Gadagrāmata XI. Rīga: LKM, lpp. 27 Strods, H. Latvijas nacionālo partizānu karš Rīga:LU Akadēmiskais apgāds, lpp. 197

198 Ieroču vēsture 3. att. Sēmes pagastā gada 21. aprīlī iznīcinātās Roberta Ķuža grupas partizānu ieroči. No kreisās: četras mašīnpistoles M.P.40, viena mašīnpistole PPŠ-41, karabīne Kar.98k un nenoskaidrota Mauzera sistēmas karabīne. Virspusē uzlikti divi Nagana sistēmas revolveri M-1895/30 un pistole Walther P att. Ieroči, kurus Pēteris Sviklāns ( Petjka ), gadā legalizējoties, nodeva čekistiem. Augšā Latvijas armijā lietotā Luisa sistēmas patšautene (rokas ložmetējs) Lewis M1915, zemāk pusautomātiskā šautene SVT-40 Visi šie ieroči bija ar roku pārlādējami piecu patronu šaujamie. Tie bija pietiekoši efektīvi trāpijumos un droši pret piesārņojumu. Gan krievu gada parauga patrona 7,62x54R, gan vācu gada parauga patrona 7,92x57 bija izcili jaudīgas un lidoja vairāk nekā 2500 m. Šķiet, ka šīs kategorijas ieroči bija arī visvieglāk atrodami, kaut gan fotogrāfijās tie redzami retāk nekā automātiskie un pusautomātiskie ieroči. Aplūkojot manuālās šautenes, redzams, ka šajā laikā ļoti reti izmantoja tā saucamos apgriežņus, ko bieži lietoja partizānu cīņās gan gadā, gan arī gadā. Apgriežņus (kriev. обрез ) jeb īsstobrenes izgatavoja, jebkurai kara šautenei apzāģējot stobru un laidi vai kā savādāk pārveidojot koka spalu. Visbiežāk Latvijā bija sastopamas īsstobrenes, kas izgatavotas no krievu trīslīniju šautenes M 1891 vai vācu šautenes Gewehr 98 modifikācijām. (5. un 6. att.) Apgriežņus izgatavoja, lai salabotu bojātas šautenes (piemēram nozāģētu saliekto stobra galu), kā arī konspirācijas nolūkos, jo, nēsājot īsu ieroci, vieglāk to noslēpt. 28 Jāsecina, ka nacionālajiem partizāniem pēckara gados pistoles un revolveri bija pieejami pietiekošā daudzumā, un konspirācijas dēļ nebija vērts pūlēties, pārveidojot labu kaujas ieroci. Mežabrāļi ļoti bieži bija apbruņoti ar Tokareva konstrukcijas krievu pusautomātiskajām šautenēm SVT 38 (CBT 38) un SVT 40 (CBT 40), kā arī ar šī tipa atvieglotajām karabīnēm. Tām izmantoja gada parauga patronas 7,62x54R un šāva no maināmas 10 lādiņu patronkārbas. Arī šie ieroči bija precīzi, pietiekoši efektīvi, bet daudz jūtīgāki pret piesārņojumu, līdz ar to arī ātrāk sabojājās, un ne vienmēr meža vai lauka apstākļos tos varēja salabot. Jāpiezīmē, ka kara laikā šīs šautenes diezgan bieži bija lietojuši vācieši armijā un latviešu karavīri policijas vienībās. (7., 8. un 9. att.) Daudz retāk fotogrāfijās redzamas vācu pusautomātiskās šautenes G.41 vai G.43 ar līdzīgiem parametriem. 28 Gelderiņš, E. Zaļās armijas ieroču kolekcija Latvijas Kara muzejā. Grām.: Latvijas Kara muzeja Gadagrāmata XII. Rīga: LKM, lpp. 198

199 Egīls Gelderiņš. Dažas piezīmes par apbruņojumu mežabrāļu fotogrāfijās att. Augusta Andersona grupa pēc sagūstīšanas, Valkas apriņķa Valkas pagasts, gada 23. februāris. No kreisās: Emma Pāps, Rolands Pāps, Jānis Aumeistars, Augusts Andersons, Teodors Veidemanis, Leonhards Pāps. A.Andersonam kaklā uzkārts apgrieznis, kas izgatavots no 7,62 mm šautenes M-1891/30 6. att. A. Andersona grupas ieroči. No kreisās: Latvijas armijā lietotā.303 kalibra (7,71 mm) šautene Ross-Enfield M14, krievu 7,62 mm šautene M-1891/30, vācu Mauzera sistēmas karabīne Kar.98k, krievu pusautomātiskā šautene SVT-40, vidū apgrieznis. 199

200 Ieroču vēsture 7. att. LNPA Centrālvidzemes partizāni, gada pavasaris. 1. rindā no kreisās: komandieris Pēteris Ābele ( Mauriņš ), Pēteris Britāls ( Toms ), 2. rindā: Miervaldis Reitāls, Kārlis Zariņš ( Kārlēns ), Pēteris Sviklāns ( Petjka ). P. Ābelem rokās mašīnpistole PPS-43, P. Britālam šautene SVT-40, M.Reitālam mašīnpistole PPŠ-41 ar sektora patronkārbu, K. Zariņam rokā pistole P att. Pēteri Sviklāns ( Petjka ), Vidzeme, gada pavasaris. Apbruņots ar pusautomātisko šauteni SVT-40 un nenoskaidrotu pistoli makstī. 8. att. Francis Dukovskis un Kazimirs Circenis ( Bismarks ), Balvu- Viļakas apkārtne, gada vasara. F.Dukovskim rokās mašīnpistole PPŠ-41, K.Circenim šautene SVT

201 Egīls Gelderiņš. Dažas piezīmes par apbruņojumu mežabrāļu fotogrāfijās Dažreiz partizānu rokās nonāca SVT 40 līdzīgas Simonova konstrukcijas automātiskās šautenes AVS 36 (ABC 36), kas šāva gan automātiskajā, gan pusautomātiskajā režīmā. Šī modeļa šautenes pielādēja ar 15 krievu 7,62 mm patronām, bet, ņemot vērā, ka kara laikā šo ieroču ražošana jau bija pārtraukta, tad pēckara gados tās palika tikai NKVD vai MVD un MGB 29 karaspēka lietošanā, un nacionālie partizāni tās varēja tikai retumis iegūt kā trofejas. Zināmu izbrīnu rada fotogrāfijās bieži redzamā vācu triecienšautene M. P.43, M. P.44 jeb St. G.44 (Sturmgewehr 44). Vienā attēlā saskatāma pat vecākā šī ieroča modifikācija M. Kb. 42(H) (Maschinenkarabiner 42). Tiem bija vācu standarta kalibrs un saīsinātās patronas 7,92 mm Kurz jeb Pistolen Patr. 43m. E, jeb 7,92x33. Tās bija pudeles veida patronas ar samazinātu jaudu, kas tika radītas gadā firmā Polte Werke. (10. un 11. att.) St. G.44 bija viens no modernākajiem strēlnieku ieročiem Otrajā pasaules karā, visu vēlāk ražoto triecienšauteņu ciltstēvs. Ierocis samērā precīzi šāva pusautomātiskajā režīmā līdz 600 m, bet automātiskajā līdz 300 m attālumam. Maināmā patronkārbā varēja ievietot 36 saīsinātās patronas (citur minēts līdz 38 patronām) 7,92x Tā kā šie bija salīdzinoši jauni un frontē reti 10. att. Partizānu grupas komandieris Visvaldis Žanis Brizga ( Kārlis Krauja ), Jelgavas apriņķis, gada vasara. Rokās vācu triecienšautene Sturmgewehr 44 (St.G.44) 11. att. Pētera Čevera ( Pētera ) nacionālo partizānu grupa svin Jāņus, Talsu apriņķis, gads. No kreisās: 1. Jānis Prauliņš, 4. Jānis Gura. Priekšplānā divas triecienšautenes St.G IeM (Iekšlietu ministrija) tulkota abreviatūra no krievu val. MВД Министерство внутренних дел; MGB (Valsts drošības ministrija) tulkota abreviatūra no krievu val. MГБ Министерство государственной безопасности 30 Handbook on German military forces. US War department, 15 march United States Government Printing Office, Washington, 1945, p. VII 4 201

202 Ieroču vēsture sastopami ieroči, tad nav īsti skaidrs, kā tie tik ievērojamā daudzumā varēja nonākt mežabrāļu rokās. Bijušais nacionālais partizāns Georgs Ziņģis stāstīja, ka šīs šturmenes partizāni ieguva tieši no mežakaķiem iekārtotajām noliktavām 31. Attēlos visbiežāk redzamie nacionālo partizānu šaujamie ir Špagina un Sudājeva padomju konstrukciju mašīnpistoles PPŠ (ППШ 41) un PPS (ППC 43). Abām mašīnpistolēm (krievu terminoloģijā automātiem ) izmantoja pistoles TT patronas 7,62x25. Krievu mašīnpistoles bija labi piemērotas tuvcīņai, pietiekoši izturīgas un ar lielākām patronkārbām nekā vācu mašīnpistolei, arī šaušanas ātrums bija lielāks. Piemēram, mašīnpistoles PPŠ diska veida patronkārbā varēja ievietot 71 patronu. Tad gan tā kļuva salīdzinoši smaga un neērta, toties varēja šaut ar lielu uguns intensitāti. Šai mašīnpistolei, tāpat kā PPS, varēja lietot arī liekto sektora tipa patronkārbu ar 35 patronām. PPD un PPŠ mašīnpistoles šauj gan automātiskajā, gan pusautomātiskajā režīmā, bet PPS tikai automātiskajā. (12. un 13. att.) Šos padomju ieročus jau kara laika kaujās kā trofejas bija ieguvuši latviešu leģionāri, vācieši bieži tos atstāja speciālajās noliktavās Sarkanās armijas aizmugurē nelegālistu vajadzībām un, beidzot, 12. att. Nacionālais partizāns Francis Dukovskis ( Fricis ), Balvu-Viļakas apkārtne, gads. F.Dukovskis apbruņots ar krievu mašīnpistoli PPŠ-41 un divām nenoskaidrotām pistolēm pie jostas. 13. att. Ziemeļlatgales Neatkarības vienības (ZLNV) štāba grupas partizāni, gada vasara. No kreisās: Antons Gabrāns ( Zemitāns ), Viktors Mareckis ( Kļaviņš ) un Jānis Romāns ( Bitītis ). Partizāni apbruņoti ar krievu mašīnpistolēm PPS-43 un PPŠ Nacionālā partizāna Georga Ziņģa atmiņu stāstījums raksta autoram g. 202

203 Egīls Gelderiņš. Dažas piezīmes par apbruņojumu mežabrāļu fotogrāfijās att. Jānis Gura ( Janka ) Pētera Čevera partizānu grupas vadītāja vietnieks, Talsu apriņķa Vandzenes pagasts, 1949./1950. gads. Rokās vācu mašīnpistole M.P.40. mežabrāļi tos varēja iegūt jau pēc kara, atņemot sarkanarmiešiem, miličiem, iznīcinātājiem un kompartijas aktīvistiem. Arī munīcija padomju okupācijas apstākļos bija pieejama. Ir zināmi gadījumi, kad partizāni pārveidoja krievu mašīnpistoles PPD (ППД 40) un PPŠ, koka laides noņemot un tās aizvietojot ar pielāgotu koka rokturi. Dažreiz noņēma arī stobru apvalkus un pārveidoja aizslēga mehānismu, tā jūtami samazinot atsitienu. Tā šie ieroči ar sektora patronkārbu kļuva daudz mazāki, vieglāki un ērtāk slepeni nēsājami. 32 Otrs biežāk mežabrāļu rokās redzamais ierocis ir vācu mašīnpistole M. P.38 vai M. P.40 ar plastmasas korpusu un atlokāmu metāla laidi. Maināmā patronkārbā ietilpa 32 Parabelluma sistēmas pistoles patronas 9x19, šaušanas ātrums šāvienu minūtē, tēmēšanas attālums līdz 200 m. Šiem ieročiem bija tikai automātiskā uguns. Abiem modeļiem bija niecīga atšķirība, fotogrāfijās tās nevar atšķirt. Pie tik lēna šaušanas ātruma labi trenēts šāvējs ar sprūda mēlītes nospiedienu varēja uz pretinieku raidīt pat vienu vai divus šāvienus, tā taupot munīciju. Jāatzīmē, ka arī mūsdienās M. P.40 vērtē kā vienu no precīzākajām mašīnpistolēm pasaulē. (14 att.) Fotogrāfijās bieži var redzēt krievu Degtjareva konstrukcijas rokas ložmetējus DP (ДП), kas šāva ar krievu 7,62 mm šauteņu patronām 7,62x54R, tiem bija diska (šķīvja) veida patronkārbas 47 patronām. (15. un 16. att.) Tāpat kā pārējie krievu ieroči, šis ložmetējs bija piemērots lauka apstākļiem, ar efektīvu uguni m attālumā. Retāk attēlos sastopami vācu vienotie ložmetēji M. G.34 un M. G.42, kas frontē bija gan leģionāru, gan vācu karavīru iecienīti ieroči. Tomēr pēc kara mežā to laikam vairs nebija tik daudz. Šie ložmetēji patērēja lielu daudzumu munīcijas, bija smagāki kā krievu DP un prasīja rūpīgu apkopi. Tos parasti lietoja tikai ar atlokāmo divkāju balstu, bet smagais balsts nevienā fotogrāfijā nav redzams. 32 Nacionālā partizāna Jēkaba Leimaņa atmiņu stāstījums raksta autoram g. 203

204 Ieroču vēsture 15. att. Pētera Čevera nacionālo partizānu grupa, Talsu apriņķa Vandzenes pagasts, gada ziema īsi pirms 3. februāra kaujas. 1. rindā no kreisās: Artūrs Kalniņš, Ziedonis Āls ( Lielais ), Ilgvars Lapiņš ( Kurrat ), Valdis Dzelzgalvis ( Mazais ); 2.rindā no kreisās: Ilmārs Lapsa, Pēteris Čevers, Alberts Siliņš, Vilis Liepa; 3.rindā no kreisās: Jānis Prauliņš ( Sirmais ), Rūdolfs Ozoliņš ( Rūdis ), Kristaps Kalniņš ( Krišs ), Ārends Lapiņš ( Valdis ), Ēriks Siliņš, Jānis Lapiņš ( Žanis ), Augusts Dundurs ( Gusts ), Jānis Gura ( Janka ). Priekšplānā divi krievu rokas ložmetēji DP un divas triecienšautenes St.G att. LTS Nacionālo partizānu grupa, Sēlija, gads. Priekšplānā divi krievu rokas ložmetēji DP un Mauzera sistēmas pusautomātiskā šautene M.1915 Flieger Gewrhr/?/ 204

205 Egīls Gelderiņš. Dažas piezīmes par apbruņojumu mežabrāļu fotogrāfijās att. Nacionālajai pagrīdes organizācijai Kursa konfiscētie ieroči, munīcija un rakstāmmašīnas, Liepāja, gads. Protams, pēckara gados gan mežabrāļu, gan daudzu citu nelegālistu iecienīti ieroči bija revolveri un pistoles, ko uzskatīja par ieroci katram gadījumam, tādēļ pietika ar mazākiem patronu krājumiem. Tie bija dažādu valstu un atšķirīgu gadu ražojumi, ar lielākiem vai mazākiem kalibriem. Mežabrāļiem konfiscēto ieroču fotoattēlos var redzēt, piemēram, Vācijā ražotas pistoles gan armijā lietotās Parabelluma sistēmas P. P.08 un Valtera sistēmas P.38 un P. P., gan citas retāk sastopamas civilās pistoles, arī vācu armijā lietotās beļģu Brauniņa sistēmas 9 mm pistoles HP35 ar 13 patronām aptverē. Pistoles P. P.08, P.38 un HP35 šāva ar 9x19 Parabelluma sistēmas patronām, Walther P. P. varēja būt gan 9 mm, gan 7,65 mm kalibra, attēlos precīzi tas nav saskatāms. (17. att.) Daudzu partizānu apbruņojumā bija arī krievu revolveri un pistoles. No revolveriem visbiežāk tas bija Sarkanajā armijā lietotais 1895./30. gada parauga Nagana sistēmas revolveris nedaudz pārveidots gada parauga trīslīniju (7.62 mm) revolveris, kas bija krievu armijas apbruņojumā Pirmajā pasaules karā. Arī padomju jaunākā Tokareva sistēmas pistole TT ar kalibru 7,62 mm papildināja mežabrāļu bruņojumu. Šīs pistoles labā īpašība bija lielā lodes caursišanas spēja, jo tā faktiski bija Mauzera sistēmas patronas 7,63x25 kopija. Gan TT pistolei, gan Nagana revolverim kalibrs bija 7,62 mm, bet atšķirīgas patronas: TT pistolei 7,62x25, Naganam sava revolveru patrona 7,62x39. Bieži fotogrāfijās redzamas pistoļu un revolveru makstis ar nenoskaidrotiem ieročiem tajās, kā arī vairākas pistoles, kuras uzņēmuma kvalitātes dēļ nevar identificēt. Kaut gan NKVD atskaitēs ir minēts liels skaits atņemto rokasgranātu, tomēr attēlos mežabrāļiem rokasgranātas redzamas pavisam nedaudz pa kādai vācu M.24 ar kātu jeb Stielhandgranate 24, un dažreiz vācu olveida M.39. Vācu armijā galvenokārt lietoja uzbrukuma granātas ar metāla skārda korpusiem, kuru šķembas mazāk apdraudēja pašu sviedēju. Rokasgranāta M.24 ar kātu un svaru 480 g bija ērta sviešanai un galvenokārt bija paredzēta lietošanai ierobežotā telpā ierakumu tranšejās, bedrēs, bunkuros un ēkās. Mazāka un arī pietiekoši efektīva bija īsi pirms Otrā pasaules kara bruņojumā pieņemtā olveida rokasgranāta M.39 (Ei. Hgr. 39) ar svaru 240 g. Gan kāta granāta, gan ola bija konstruētas kā uzbrukuma granātas, to korpusi bija no 0,6 0,7 mm bieza skārda, kas sasprāgstot radīja nelielas un vieglas šķembas, kuras lidoja 3 līdz 6 m attālumā. Vācijas rūpniecība, sākot ar gadu, sāka izgatavot speciālus 1,8 mm biezus šķembu apvalkus, ko varēja uzlikt rokasgranātām M.24, padarot tās smagākas, toties bīstamākas, jo šķembas lidoja līdz 30 m attālumam gadā sāka ražot kāta rokasgranātas modifikāciju M.43 ar drošāku un efektīvāku aizdedzes mehānismu, līdzīgu olveida granātai M.39, bet nevienā aprakstā par nacionālo partizānu cīņām nav konkretizēti viņu izmantotie modeļi. No vāciešu iekārtotajām ieroču noliktavām un kritušajiem vai sagūstītajiem sarkanarmiešiem ieguva arī krievu šķembu rokasgranātas, īpaši F 1 (Ф 1) un RGD 33 (PГД 33), jo to šķembām bija ievērojami lielāks svars un postošāks efekts. Īpaši iecienīta bija rokasgranāta F 1 franču 205

206 Ieroču vēsture granātas F.1 pārveidota kopija ar lietu un rievotu čuguna korpusu, kuras sprādziena efektīvais rādiuss bija 25 m, bet dažas atsevišķas šķembas aizlidoja pat 75 m tālumā. 33 Granātas svars bija g. Lietoja arī sarkanarmiešiem atņemtās prettanku rokasgranātas RPG 40 (PПГ 40) un RPG 41 (PПГ 41), un padomju uzbrukuma rokasgranātas RG 42 (PГ 42). Varbūt rokasgranātas biežāk glabāja kabatās vai somās, tāpēc fotogrāfijās tās reti redzamas. Rokasgranātas kā ieroci izmantoja tikai galējas nepieciešamības gadījumā, atklātā kaujā, kad vairs nebija iespējams izvairīties no ieroču radītā trokšņa. Mežabrāļu ieroču arsenālā bija arī medību bises. Tās noderēja, lai papildinātu pārtikas krājumus ar kādu medījumu, taču, pielādēta ar renkuļiem, medību bise bija pietiekoši iespaidīgs tuvcīņas ierocis. 34 Jāpiebilst, ka bises šāviena radītā skaņa nebija tik uzkrītoša kā kaujas ieroča troksnis. Kā atceras paši mežinieki, jau gadu otrajā pusē un arī vēlāk bija svarīgi nepievērst apkārtnē sev uzmanību, un medību patronas radītais troksnis, kaut gan tāpat saklausāms lielā attālumā, tomēr radīja mazāk aizdomas. Tomēr vietējie okupācijas varas vīri, dzirdot šāviena troksni, parasti centās sazināties ar mežsargiem, medību pārziņiem un dažādu rangu partorgiem, lai uzzinātu, vai kādā noteiktā meža nogabalā tiek rīkotas medības. Ja informatori par to neko nezināja, tad varēja izsaukt iznīcinātājus vai NKVD karaspēku kārtējai apkārtnes ķemmēšanai. Lai no šādām situācijām pēc iespējas izvairītos, pat dziļajos Kurzemes mežos partizāniem nebija atļauts vingrināties šaušanā. 35 H. Strods piemin vēl citu valstu ražotos ieročus, 36 taču fotogrāfijās to sliktās kvalitātes dēļ mazās detaļas ir grūti atšķirt, šautene neasā uzņēmumā nav identificējama, un noteikt tās modeli un ražotāju ir gandrīz neiespējami. Nevar noliegt, ka Vācijas armijas apbruņojumā bija gan Čehoslovākijā, gan Beļģijā, Polijā u. c. Eiropas valstīs ražotās šautenes, un tās arī varēja pēc kapitulācijas nonākt mežabrāļu apbruņojumā. PSRS karaspēkā lietoja arī ASV ražotos ieročus, pēc lendlīzes līguma Sarkanā armija saņēma arī.45 kalibra (11,43 mm) Tompsona sistēmas vairāku modifikāciju mašīnpistoles un.30 kalibra (7,62x33) automātiskās karabīnes US M1 Carbine. (18. att.) Cik zināms, ar šiem ieročiem apbruņoja gan NKVD, gan Smerša karaspēku, līdz vienkāršajam sarkanarmietim tie nemaz nenonāca. Lietuvas nacionālie partizāni tādus ieročus bija atņēmuši saviem pretiniekiem, ļoti iespējams, ka līdzīgi varēja notikt arī Latvijā. Viens no interesantākajiem ieročiem, ko izdevās iegūt partizāniem, bija Čehoslovākijā ražotā mašīnpistole Samopal 25 jeb Tip 25. Šīs konstrukcijas autors bija čehu ieroču izgudrotājs Vaclavs Holeks. Vairāki pētnieki uzskata, ka šis modelis ir plaši pazīstamās mašīnpistoles UZI priekštecis. Eksperimentālos paraugus sāka izgatavot jau četrdesmito gadu beigās, bet literatūrā minēts, ka šo ieroci čehi drīkstēja izplatīt tikai ar Padomju Savienības atļauju. Pirmkārt, Samopal 25 kaujas īpašības izmēģināja padomju drošībnieki cīņās ar Austrumeiropas pretpadomju spēkiem. Mašīnpistole bija ļoti portatīva ar īpatnēju teleskopisku aizslēgu, šāva ar pistoles P. P.08 patronām 9x19 no 24 vai 40 patronu patronkārbas. Ierocim bija atlokāma metāla laide, un patronkārba bija ievietota rokturī. Gandrīz tāds pats bija modelis Samopal 26, tikai tas šāva ar TT patronām 7,62x25, un patronkārbā ietilpa 32 patronas. Diemžēl fotogrāfijā nelielās atšķirības nevar pamanīt. Lietuvas nacionālajiem partizāniem ir vairāki fotouzņēmumi, kuros ir redzami cīnītāji ar ienaidniekam atņemtajām čehu mašīnpistolēm. (19. un 20. att.) 33 Репкин, М. Лимонка мифы и реальность. // Мастер Ружьё Turčinskis, Z. Ziemeļvidzemes mežabrāļi: Latvijas nacionālo partizānu cīņas Valkas apriņķī un Alūksnes apriņķa rietumu daļā, gads. 64. lpp. 35 Nacionālā partizāna Valda Dzelzgalvja atmiņu stāstījums raksta autoram g. 36 Strods, H. Latvijas nacionālo partizānu karš Rīga: Preses nams, , 576. lpp. 206

207 Egīls Gelderiņš. Dažas piezīmes par apbruņojumu mežabrāļu fotogrāfijās att. Lietuviešu nacionālo partizānu grupa Sēlijā, Aknīstes apkārtne, gadu beigas. Mežabrāļu apbruņojums, no kreisās: krievu mašīnpistole PPS-43, amerikāņu.45 kalibra (11,43 mm) mašīnpistole Thompson M 1928 A1 ar 20 patronu patronkārbu, vācu mašīnpistole M.P.40. Pie jostām piestiprinātas vācu rokasgranātas M.39 un M att. Lietuviešu nacionālo partizānu grupa. 1. no kreisās Juozas Lukša-Daumantas. Apbruņojums: no kreisās krievu mašīnpistole PPS-43, krievu pusautomātiskā šautene SVT-40, čehu mašīnpistole Samopal 25 vai Samopal 26, visiem pie jostām nenoskaidrotas pistoles un krievu/?/ rokasgranātas F att. Lietuviešu nacionālais partizāns Juozas Lukša- Daumantas, gada rudens. Rokās tur Čehoslovākijā ražoto mašīnpistoli Samopal 25 vai Samopal

208 Ieroču vēsture Latvijas partizāniem tādu fotogrāfiju nav, bet ir LPSR VDM 2 N daļas aģenta kaujinieka Imanta Valdmaņa liecība par MGB aģenta apbruņošanu ar čehu automātu, kurā viņš stāsta, ka specuzdevuma veikšanai Ziemeļkurzemē gada maijā esot saņēmis no VDM (МГБ) darbinieka Lukometa čehu automātu un Parabelluma sistēmas pistoli. Konkrētu datumu neatceroties. Pēc divām līdz trijām nedēļām viņš jūnijā esot atgriezies Rīgā. 37 Par šīs liecības sniedzēju zināms, ka viņš aģenta uzdevumus pildījis no gada 7. februāra līdz gada 11. janvārim, kad pats tika arestēts par kriminālnoziegumu. 38 No lietas materiāliem redzams, ka gada laikā МGB aģentus kaujiniekus izmantoja operācijās pret nacionālajiem partizāniem dažādos Latvijas rajonos. Tā kā nav zināms, ka Vācijas vai PSRS armijā būtu lietota cita Čehoslovākijā ražotā mašīnpistole, piemēram, ZetK 383, tad var pieļaut, ka Valdmaņa liecībā runāts tieši par kādu no minētajiem Samopal modeļiem. Rodas vienīgi jautājums, kā mežabrāļiem uzreiz neradās aizdomas par viltus cīnītājiem, kuru rokās bija iepriekš pilnīgi neredzēts apbruņojums. Nevar izslēgt iespēju, ka šādi ieroči bija britu izlūkdienestam un nonāca Baltijā kopā ar nedaudzajiem desantētajiem rietumvalstu aģentiem, kurus sūtīja, lai veiktu PSRS okupētajā teritorijā izlūkošanu un uzņemtu sakarus ar nacionālajiem partizāniem. Temats par latviešu tautas pretošanos okupācijas režīmam joprojām gaida plašākus pētījumus dažādos aspektos, tostarp arī meklējot un atrodot precīzākas norādes avotos par pretpadomju cīnītāju bruņojumu, sakaru līdzekļiem un citu materiālo aprīkojumu. Tas sniegtu skaidrāku priekšstatu par nacionālo partizānu cīņas apstākļiem, kā arī par viņu nelokāmo un nesalaužamo gribu savas valsts neatkarības atgūšanai. 37 LVA, 1986.f., 1. apr., l., 1.sēj., lp. 38 Turpat, 65. lp. 208

209 Egīls Gelderiņš. Dažas piezīmes par apbruņojumu mežabrāļu fotogrāfijās Egīls Gelderiņš, Latvian War Museum, Head of Weapons Department Some Remarks about Weapons Visible on Photographs of Forest Brothers from 1944 till 1953 Latvian National Partisans played quite significant role in the middle of 20 th century. Until now, questions about weapons used by National Partisans were researched rarely in Latvia, because available sources were scarce. Some information was obtained from former partisans. It is important to gather partisan testimonies while they are still available. USSR s security services made reports, interrogation protocols, photos of confiscated weapons and other documents that included information about armament used by partisans. The photographs made by partisans became valuable source about weapons of Latvian armed resistance as well. Significant part of Latvia citizens joined to armed struggle against Soviet occupation because recent memories about destruction of Latvia s statehood and shocking mass repressions during first occupation period from 1940 till 1941 or Horrible Year showed what to expect from Liberators. In summer of 1944, when Red Army arrived here the worst fears of local inhabitants were fulfilled again. The mass repressions were renewed and became even harsher. Quite many people were forcibly mobilized into Red Army against their will. Local inhabitants tried to hide from Soviet authorities in forests. They wanted to wait until the end of war hoping that Allies would defend independence of Latvia and Soviet occupation forces would be forced to abandon country. However, in spring of 1945, these hopes collapsed. Allies didn t want to start confrontation with USSR. The National Partisans were forced to change tactics. They intensified armed struggle against Soviet occupation authorities. They attacked local government offices, officials, small units, as well local collaborationists. If partisans wanted to wage armed struggle against Soviets, they needed weapons. Some partisan weapons were hidden from Soviet authorities already during first occupation period from 1940 till Partisans also used weapons abandoned by retreating Red Army and Soviet security forces in National partisans obtained quite many weapons from warehouses left behind by retreating German forces. In many cases deserters joined to partisan units with their own weapons. Actually, partisans used many types of weapons manufactured in different countries. At that time, any working weapon was useful for partisans in forests of Latvia. Photos made by partisans confirm that conclusion. Some evidences were provided also by Soviet sources, but in many cases author discovered that these reports were falsified, especially pertaining to amount of weapons confiscated by Soviet authorities. Anyway, the struggle of National Partisans demonstrated the nation s will to restore impendence of Latvia. 209

210 Ieroču vēsture Jānis Neimanis, Latvijas Kara muzeja Ieroču nodaļas vēsturnieks Vācu Pirmā pasaules kara pretkājnieku mīna Schrapnellmine A 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā tika radīti daudzi izgudrojumi, kurus lietoja praktiski visos 20. gadsimta karos, un lieto arī vēl mūsdienās. Tanki, ložmetēji, lidmašīnas u. c. ieroči un militārā tehnika, kuru uzskaitei gadagrāmatā nepietiktu vietas. Daļa no tiem tika pieņemti armiju bruņojumos un plaši lietoti, savukārt citi palika kā eksperiments un nogrima aizmirstībā. Bet daži apsteidza laiku par gadiem, pat desmitgadēm, vienā karā atraidīti, bet nākamajos plaši pielietoti. Šajā rakstā autors iepazīstinās lasītājus ar retu Pirmā pasaules kara vācu pretkājnieku mīnu. Tiks izmantots termins izšaujošā mīna, lai aprakstītu ierīci, kas tiek ierakta zemē un iedarbināta izšaujas noteiktā augstumā un eksplodē. Latvijas armijā 20. gadsimta 20. gados šāda tipa mīnas sauca fugasa šrapnelis. Fugass (fougasse, land mine, ground bomb) sprāgstvielu lādiņš, ko parasti ierok zemē, novieto ūdenī vai kādā objektā un uzspridzina no attāluma vai ar paildzinātas darbības uzspridzinātāju. Fugasus izmanto pretinieka dzīvā spēka un tehnikas iznīcināšanai vai aizkavēšanai. Daži fugasu veidi var saturēt arī degvielas (uguns fugass), metāla šķembas vai akmeņus (šķembu fugass). 1 Fugasus Eiropā sāka plaši izmantot, līdz ar šaujampulvera parādīšanos 14. gadsimtā, pārsvarā, lai ieņemtu nocietinātas pilsētas un pilis. Zem nocietinājumiem izraka tuneļus, ievietoja pulvera lādiņu un uzspridzināja to, tādā veidā sagraujot nocietinājumus. Krietni vēlāk fugasus sāka izmantot arī pozīciju aizsardzībai. Prūsijas karalis Fridrihs II Lielais teica: Fugasus, kas izvietoti burta T veidā var izmantot nocietinājumu aizsardzībā, uzspridzinot vienu vietu trīs reizes. Fugasu pielietojums ir apbrīnojams, nekas cits tik ļoti nestiprina pozīcijas, ne dara vairāk, lai atsistu uzbrucējus. 2 Tajā laikā fugass bija ļoti vienkārša ierīce. Zemē tika izrakta iedobe, kurā ievietoja pulvera lādiņu. Šo iedobi raka vai nu slīpā leņķī, vai vertikāli. Pēc tam to aizpildīja ar akmeņiem vai artilērijas granātām. Pareizā leņķī slīpi ierakts fugass funkcionēja kā virzītas darbības mīna, nodarot pretiniekam ievērojamus zaudējumus. Fugasu uzspridzināja manuāli, pretiniekam pietuvojoties vajadzīgajā brīdī un aizdedzinot degli. 1 Justs, F. Militāro jēdzienu skaidrojošā vārdnīca ar pamatterminu tulkojumu angļu valodā. Rīga: Avots, lpp. 2 Frederick the Great. On the Art of War, by Frederick II, edited and translated by Jay Luvaas, copyright 1966, The Free Press, New York, p

211 Jānis Neimanis. Vācu Pirmā pasaules kara pretkājnieku mīna Schrapnellmine A Degļa izmantošana fugasu uzspridzināšanā nebija droša, jo tas bija jūtīgs pret mitrumu, varēja arī tīri cilvēcīgi kļūdīties, uzšķiļot uguni. 18. gadsimta beigās 19. gadsimta sākumā Luidži Galvani (Luigi Galvani) un Alesandro Volta (Alessandro Volta) eksperimentu rezultātā tika radīta galvaniskā baterija. Konstruktors Semjuels Kolts (Samuel Colt) 19. gadsimta 30. gados Amerikas Savienotajās Valstīs eksperimentēja ar jūras mīnām un torpēdām, izmantojot bateriju kā ierosmes avotu sprādziena radīšanai vajadzīgajā brīdī gada martā Kolts, izmantojot elektrisko kabeli un bateriju, uzspridzināja torpēdu, kas atradās vairāk nekā 16 kilometru attālumā no viņa. Šī torpēda netika pieņemta ASV armijas apbruņojumā, bet uzspridzināšanas princips, izmantojot elektrību, plaši izplatās gan ASV, gan Eiropā gadā ASV ģenerāļa Henrija Haleka (Henry Halleck) sastādītajā militāro inženieru rokasgrāmatā tiek iekļauts apraksts par improvizētu, manuāli aktivizējamu pretkājnieku mīnu, nosauktu par granātu fugasu. Koka kastes apakšā tiek iebērts izsviedēja lādiņš no dūmu pulvera, virs tā vienā vai vairākās kārtās saliktas granātas, un koka kaste sekli ierakta zemē. Izsviedēja lādiņu aizdedzināja ar degauklu vai elektrisko kabeli, izmantojot galvanisko bateriju. Izsviedēja lādiņam aizdegoties, tika aizdedzināti granātu degļi un granātas uzsviestas gaisā, kur tās pēc pāris sekundēm eksplodēja. 4 Šis ir pirmais šādas izšaujošās mīnas principa apraksts. Šo ideju tālāk attīstīja norvēģu konstruktors Nils Valtersens Āsens (Nils Waltersen Aasen). Īsi pirms Pirmā pasaules kara viņš izgudroja un gada 6. jūnijā Norvēģijā, pēc tam gada 25. maijā Lielbritānijā patentēja pretkājnieku mīnu, kas sastāv no zemē ieraktas mīnas čaulas, kurā ievietots izsviedēja lādiņš, mīnas korpusa ar metāla lodīšu un sprāgstvielas pildījumu un detonatoru, elektriskā kabeļa un ķēdes, kas regulē mīnas eksplozijas augstumu gadā Āsens savu izgudrojumu demonstrē Amerikas Savienotajās Valstīs gadā izdotajā grāmatā Scientific American War Book Dr. Alfrēda Gradenvica (Alfred Gradenwitz) rakstā Kauja, izmantojot dinamītu un elektrību tika aprakstīti mīnas tehniskie parametri un darbības princips. Mīnas kopējais svars bija 4,05 kilogrami, tā saturēja aptuveni 336 gramus sprāgstvielas un 400 metāla lodītes. Mīna ir salikta, divdaļīga, sastāv no čaulas un mīnas korpusa ar konisku galu. Čaulas iekšpusē ievietots izsviedēja lādiņš, kurš tiek aizdedzināts ar elektriska impulsa palīdzību, pievadot to caur elektrības kabeli. Sadegušās izsviedēja lādiņa pulvera gāzes izšauj mīnas korpusu vertikāli. Čaula ir savienota ar korpusu, izmantojot metāla ķēdi, mīnas korpuss eksplodē ķēdes nospriegošanas brīdī, aptuveni 91,5 cm augstumā. Eksplozijas brīdī metāla lodītes tiek izmestas horizontālā virzienā, radiāli projām no eksplozijas centra un ir letālas līdz pat 87 metru attālumam. Izmēģinājumos noskaidroja, ka šķembu elements lodīte aptuveni no 1,2 metru attāluma caursit vairāk nekā 10 cm biezu koka sienu. Apraksta beigās autors secina, ka, ar šādām mīnām pieraktu lauku, var izmantot lauksaimniecības vajadzībām, jo mīnas korpuss ir hermētiski noslēgts un mīna var eksplodēt tikai no elektriskā impulsa. 6 3 Norman Youngblood. The Development of Mine Warfare: a Most Murderous and Barbarous Conduct. Greenwood Publishing Group, 2006, p Halleck, Henry Wager. Elements of Military Art and Science: Or, Course Of Instruction In Strategy, Fortification, Tactics Of Battles, &C.; D. Appleton&Company, New York, 1859, p Āsena mīnas patents Lielbritānijā: espacenet. com/publicationdetails/originaldocument?cc= GB&NR= A&KC=A&FT=D&ND=5&date= &DB= worldwide. espacenet. com&locale=en_ep 6 Hopkins, Albert. Scientific American War Book. New York, 1916, p

212 212 Ieroču vēsture

213 Jānis Neimanis. Vācu Pirmā pasaules kara pretkājnieku mīna Schrapnellmine A Neskatoties uz vilinošajām iespējām, nevienā armijā šī mīna oficiāli netiek pieņemta bruņojumā. Raksta autoram šobrīd nav izdevies noskaidrot, kad Vācijas armija sāka šāda tipa mīnas ražot un lietot, un vai tas notika ar N. Āsena atļauju. Pēc Pirmā pasaules kara šīs mīnas vairs neizmantoja, bet darbības princips no jauna parādās 20. gadsimta 30. gados, kad tika radīta vācu izšaujošā šrapneļmīna S. Mi. 35. Kara muzejs vācu šrapneļmīnu A ieguva no Galvenās artilērijas noliktavas gada 10. aprīlī. Šrapneļmīna salikta, divdaļīga, sastāv no čaulas un mīnas korpusa. Čaula cilindriska, 213 mm gara, ārējais diametrs 105 mm, augšējā daļa valcēta uz ārpusi. Čaulas augšpusē pielodētas divas pretēji novietotas osas, caur kurām izvērta melnā metāla stieples cilpa, paredzēta pārnēsāšanai un mīnas ērtākai ielaišanai izraktajā bedrē. Čaulas apakšā pielodēts noslēdzošais vāks. Vākā izurbti divi caurumi, caur kuriem izvērta un pielodēta metāla stieples cilpa. Pie cilpas, čaulas iekšpusē, piestiprināta 1035 mm gara melnā metāla ķēde. Pie čaulas sānos, apakšā, ielodēta vara sakausējuma detaļa ar iekšējo vītni, paredzēta izsviedēja lādiņa penāļa ieskrūvēšanai. Čaula no ārpuses krāsota melnā krāsā, čaulas iekšpuse lakota. Mīnas korpuss cilindrisks, garums 221 mm, diametrs 100 mm, saliekts un salodēts no vienas metāla plāksnes, krāsots melnā krāsā. Augšpusē pielodēts koniski slīpināts vāks, vāka apakšējā daļa platāka par mīnas korpusu, veido hermetizācijas atmali. Atmalē bijis ievietots gumijas blīvgredzens. Vāks izveidots konisks, lai mīnas korpuss vieglāk varētu izurbties cauri virspusē esošajam zemes slānim. Vāka augšpuse nošķelta, tai pielodēts izcilnis ar ārējo vītni, uz kura uzskrūvēts konisks uzvāznis, caur to izvērta melnā metāla stieple. Uzvāznis nosedz detonatora ligzdu, starp vāku un uzvāzni gumijas blīvgredzens. Korpusa iekšpusē ielodēta melnā metāla skārda starpsiena, kas atdala šrapneļa lodīšu pildījumu no sprāgstošā lādiņa. Lodīšu daļa noslēgta ar uzlodētu vāciņu. Korpusa iekšpusē cilindrisks kartona futlāris, kurā bijis ievietots sprāgstošais lādiņš. Korpusa centrā caurules veida detonatora ligzdas vadīkla no vara sakausējuma skārda. Korpusu noslēdz 98 mm diametra koka vāks, kas tiek pieskrūvēts pie korpusa ar astoņām simetriski novietotām skrūvēm. Vāka augšpusē ar divām skrūvēm pieskrūvēts metāla disks, tā centrā nekustīgi pielodēts dzelksnis. Dzelksni aptver kustīga detonatora ligzda. Ligzda izgatavota no vara sakausējuma skārda, augšpusē iekšējā vītne detonatora ieskrūvēšanai, vidusdaļā 1/3 segmenta izgriezums, kas ļauj ligzdai slīdēt pāri dzelksnim. Ligzdas apakšdaļā izurbti divi caurumi augšējā caurumā ievērta vara sakausējuma drošības stieple, apakšējais caurums paredzēts ķēdes piestiprināšanai. Koka vāka apakšā ar trīs skrūvēm pieskrūvēta melnā metāla plāksnīte ar caurumu vidū, kurā bijusi ievietota filca blīve. Mīnas darbības princips Pirms mīnas ievietošanas izraktajā bedrē, vajadzēja noskrūvēt uzvāzni un detonatora ligzdā ieskrūvēt detonatoru. Detonatora ligzdu no pārvietošanās uz leju attur filca blīve un drošības stieple. Mīna tika ierakta zemē, un divdzīslu elektriskais kabelis aizvilkts līdz komandpunktam. Brīdī, kad operators mīnai pievadīja elektrisko impulsu, aizdegās izsviedēja lādiņš un radušās deggāzes izšāva mīnas korpusu no čaulas uz augšu. Zemē palikusī čaula bija savienota pie mīnas korpusu ar ķēdi. Mīnas korpuss, lidojot uz augšu, nospriegoja ķēdi, tajā brīdī detonatora ligzda ar ieskrūvēto detonatoru tika vilkta uz leju un detonators uzdūrās uz dzelkšņa. Eksplozijas augstums bija atkarīgs no ķēdes garuma un mīnas ierakšanas dziļuma. 213

214 Ieroču vēsture Kopsavilkumā var secināt, ka šāda tipa mīna ir vienkārša un lēta ražošanā, hermetizēta un līdz ar to spēja darboties arī pēc ilgstošas atrašanās slapjā gruntī. Sprādziens virs zemes ir efektīvs, papildus zaudējumus pretiniekam rada šrapneļa elementi. Kā negatīvās īpašības autors saskata ārkārtīgi lielo elektrības vadu daudzumu, kas būtu nepieciešams šādu mīnu lauka ierīkošanai, kā arī vajadzību pēc operatora. Nenoliedzami šī mīna bija visu izšaujošos mīnu koncepcijas pamats, bet plašāk tās ieviesa tikai pēc pamatīgas modernizācijas, izslēdzot no konstrukcijas gan vadus, gan vajadzību pēc operatora. 214

215 Jānis Neimanis. Vācu Pirmā pasaules kara pretkājnieku mīna Schrapnellmine A Jānis Neimanis Latvian War museum Weapons Department, Historian German World War I Shrapnel Mine Schrapnellmine A In the end of 19 th century many new weapons appeared tanks, machine guns, airplanes and so on. Many of them were used in following wars, many of them stayed on paper. Some of these inventions were decades ahead of military thinking and tactics of their time. In this article author describes a rare german World war I shrapnel mine. This mine is command exploding, bounding type. Mine consists of two main parts outer shell and mine itself. Shell contains propelling charge and chain, which regulates exploding hight. Mine is made from sheet metal, with cap and wooden base plug. Inside the mine were pull type detonator, exploding charge and steel shrapnel balls. All joints were sealed with rubber O rings, thus mine was waterproof. Mine was digged in front of trenches and two wire cable was dragged to command center. When enemy advanced, electric impulse was send to mine, which ignited the propelling charge, thus ejecting mine in air. Outer shell and mine was joined by chain, when chain tensioned the pull type detonator, mine exploded in pre defined height, scattering shrapnel balls all around. This mine was invented by norwegian inventor Nils Waltersen Aasen. He patented his invention in Norway in 6 th of June, 1913 and in Great Britain in 25 th of May, In 1916 he presents his invention in United States. But nobody is interested in this type of weapon, so it stayed forgotten till 1930`s, when German army started to use mine with similar operational princilpe S. Mi. 35. Author wasn`t able to clarify when exactly german army started to produce Aasen`s invented mine and was it by his permission or not. 215

216 Vēsturiskā publicistika Stepans Stepanjancs, Vēstures zinātņu doktors, Voroņežas Ekonomiskā un Juridiskā institūta profesors Voroņeža, Krievija Armēņu tautas latviešu varonis Krievijas impērijas armijas kapteinis Voldemārs Ozols armēņu tautai ir mazzināms vīrs, tomēr viņš ir pelnījis būt to varoņu vidū, kas Pirmā pasaules kara laikā aizstāvēja armēņu tautu un armēņu civilizāciju. V. Ozols Pirmā pasaules kara laikā nodarbojās ar armēņu družīnu formēšanu, komplektēšanu, fizisko un kaujas apmācību. Viņš vadīja Vānas pilsētas atbrīvošanu no ielenkuma un armēņu družīnu ieiešanu šajā pilsētā. Voldemārs Ozols dzimis gada 5. oktobrī zemnieka ģimenē Krievijas impērijas Vitebskas guberņas Vidrejas ciemā gada rudenī ģimene pārbrauca uz Rīgu, kur Voldemāra tēvs iekārtojās darbā par slīpētāju Krievu Baltijas vagonu rūpnīcā. Rīgā V. Ozols mācās skolā, strādā par palīgstrādnieku būvēs un lietuvē. Mācoties skolā, viņš aktīvi piedalās latviešu jaunatnes kustībā Auseklis gadā V. Ozols pabeidza Imperatores Katrīnas II Rīgas pilsētas 4. klašu skolu. Turpinot savienot mācības ar darbu, viņš nokārto speciālos dzelzceļnieku eksāmenus un sāk strādāt par Aleksandra vārtu stacijas priekšnieka palīgu Rīgā gada 1. septembrī V. Ozols iestājās Viļņas kājnieku junkurskolā, uzsākot savu dienestu Krievijas imperatora armijā gadā junkurskolu viņš pabeidza kā podporučiks. Tālākajam dienestam viņu nosūtīja uz Meklenburgas Šverīnas lielhercoga Frīdriha 8. Maskavas grenadieru pulku Tverā. Tieši ar dienesta uzsākšanu Krievu armijā Voldemārs Anša dēls Ozols paliek par Vladimiru Antonoviču Ozolu gada 24. martā viņam piešķīra poručika dienesta pakāpi gadā viņš iestājās Nikolaja kara akadēmijā Santkpēterburgā, kuru pabeidza gada 15. maijā un tika pieskaitīts Ģenerālštābam. Neilgi pirms akadēmijas pabeigšanas, gada 24. martā, V. Ozolam piešķīra kārtējo dienesta pakāpi štābkapteinis. Par akadēmijas sekmīgu pabeigšanu V. Ozolam piešķīra Sv. Staņislava ordeņa 3. šķiru. Saskaņā ar Ģenerālštāba gada pavēli Nr. 12 V. Ozolu nosūtīja dienestam uz Kaukāza Kara apgabala štābu Tbilisi pilsētā, kur viņš darbojās armijas lauka štāba izlūkošanas daļā. Pēc 4. armijas korpusa (komandieris N. Oganovskis) saformēšanas V. Ozolu norīkoja par korpusa štāba izlūkošanas daļas priekšnieku gadā sāka formēties armēņu brīvprātīgo vienības (družīnas). Družīnu izveidošanas ideju aizstāvēja Kaukāza vietvalža militāro lietu padomnieks ģenerālis A. Mišlajevskis, 4. korpusa komandieris ģenerālis N. Oganovskis, Kaukāza armijas lauka štāba izlūkošanas daļas priekšnieks kapteinis (vēlāk ģenerālmajors) Dracenko un citi. Kā rakstīja ģenerālis N. Oganovskis: Brīvprātīgajiem ir savi uzdevumi, no kuriem galvenais ir izlūkošana un ienaidnieka pozīciju noteikšana. Viņi zina visus savas zemes nostūrus, zina valodu, pārzina vietējos apstākļus. 216

217 Stepans Stepanjancs. Armēņu tautas latviešu varonis Apakšpulkvedis Voldemārs Ozols, 2. latviešu strēlnieku brigādes adjutants (štāba priekšnieks) gads. Ar cara valdības un Kaukāza administrācijas atļauju sāka formēties pirmās brīvprātīgo vienības: 1. družīna komandieris Andraniks Ozanjans, 2. družīna komandieris Dro (Drastamats Kanajans), 3. družīna komandieris Amazasps Ogandžanjans, 4. družīna komandieris Keri (Aršaks Kjufarjans). Štābkapteinis Ozols kontrolēja armēņu brīvprātīgo kaujas apmācību un praktisko izlūkošanas iemaņu pamatu apgūšanu. V. Ozola tiešā pakļautībā esošais izlūkošanas nodaļas virsnieks Tigrans Devojans raksturoja savu priekšnieku kā brīvību mīlošu un pret armēņiem labi noskaņotu cilvēku. Ar V. Ozola rūpēm Kanakerā bija izveidota armēņu brīvprātīgo vienību apakšvirsnieku skola. V. Ozols pats bija šīs skolas galvenais pasniedzējs instruktors. Tieši pēc latvieša V. Ozola iniciatīvas bija izveidota kara skola, kurā armēņu brīvprātīgie mācījās, kā apieties ar ieročiem, apguva izlūkošanas pamatus, kā arī kaujas stratēģijas un taktikas pamatus. Pēc šo zināšanu apgūšanas armēņu kaujiniekus sūtīja uz fronti. Apmācības bija arī armēņu uzvaru pamatā, lai arī neiztika bez savas urrā patriotisma devas. V. Ozola sagatavoto armēņu brīvprātīgo drošsirdība bija parādīta kaujās pie Diļmanas, Vanas, Mušas, Erzurumas. Visu laiku, ko V. Ozols pavadīja Kaukāza frontē krievu turku kauju zonā, viņš faktiski kļuva par armēņu brīvprātīgo družīnu kuratoru gada aprīļa sākumā turki zaudēja cerības ar viltību ieņemt Vanu, un Vanas apgabala turku pārvaldnieks Džavdets Bejs nolēma pilsētu ieņemt ar bruņotu spēku. Tomēr, kad turku armija 7.(20.) aprīlī nonāca līdz Vanas Aigestanas armēņu daļai, brīvprātīgie turku uzbrukumus atvairīja. No šī brīža sākās 27 dienas ilgā Vanas armēņu iedzīvotāju aizstāvēšana no turku pārspēka gada 15. aprīlī armēņu družīnu kaujas grupu komandieri Keri (Aršaks Kjufarjans), Hečo (Hačaturs Gevorjans), Dro (Drastamats Kanajans) un Vardana (Sarkiss Megrabjans) kopā ar Erevānas bīskapijas vikāru, bīskapu Horenu Muradbekjanu, Erevānas pilsētas galvu S. Hačatrjanu un štābkapteini V. Ozolu apmeklēja Svēto Ečmiadzinu (klosteris, netālu no Erevānas, Armēņu Apustuliskās Baznīcas garīgais centrs tulk. piez.) un saņēma svētību no armēņu baznīcas galvas, katolikosa Gevorga V. Nākamajā rītā Viņa Svētība Gevorgs V noturēja imperatora aizlūgumu, pēc kura uzstājās ar runu. Cita starpā viņš teica: Ejiet, Jūs gaida mani izmocītie bērni! Ejiet un glābiet tos no iznīcināšanas! Mūsu ienaidnieks ir pilnīgi pazaudējis cilvēku mīlestību gada 16. aprīlī Vardana komandētā Ararata vienība izgāja no Erevānas un, virzoties pa Čingiļas kalnu pāreju, devās uz Igdiru. Vienības sastāvā bija 2. brīvprātīgo družīna 217

218 Vēsturiskā publicistika Kaukāza armijas 4. Turkestānas divīzijas štāba adjutants štābkapteinis Voldemārs Ozols ar zobenu apbalvojumu par varonību Kaukāza frontē gadā. (komandieris Dro), 3. družīna (komandieris Amazaspa), 4. družīna (komandieris Keri), kopējais vienības sastāvs 2300 kaujinieku un 500 jātnieku (komandieris Hečo). Vienības komandieru vidū bija arī V. Ozols. 21. aprīlī Ararata vienība iekļāvās ģenerāļa Nikolajeva Bajazedas vienībā gada 1. maijā Nikolajevs pavēlēja Vardanam nekavējoties sākt virzīties uz Vanas pusi, lai glābtu pilsētā aplenktos armēņus. Visi virzījās uz Keškas ciema pusi šeit bija paredzēts izstrādāt tālākās virzīšanās uz dienvidiem plānu. Keškā notika družīnu komandieru sanāksme, kurā piedalījās arī štābkapteinis V. Ozols. Sanāksmē nolēma uzbrukt Hošabai, kur bija sakoncentrēti ievērojami kurdu spēki. Kurdu pretošanos salauza 4. brīvprātīgo družīna. Ielauzušies ienaidnieka pozīciju centrā, brīvprātīgie armēņi piespieda kurdus bēgt. Hošabas ieņemšana izšķīra Vanas pilsētas likteni maijā krievu armijas priekšējās vienības, V. Ozola komandētā armēņu jātnieku vienība un kaujas grupas komandieris Hečo iegāja Vanā. Nākamajā dienā Vanā iesoļoja uzbrūkošā karaspēka galvenie spēki ar ģenerāli Nikolajevu priekšgalā, to vidū bija arī 2., 3. un 4. armēņu družīna. Pēc mēneša aizstāvēšanās kauju Vanas armēņu iedzīvotāji bija izglābušies no slaktiņa. Vietējie iedzīvotāji sagaidīja savus atbrīvotājus ar sālsmaizi, bet armēņu skolu audzēkņi ar dziesmu Lai dzīvo! gada 17. maijā bīskaps Horens Igdiras ciematā satikās ar 4. armijas korpusa komandieri ģenerāli N. Oganovski un žēlojās tam, ka militārās iestādes aizliedz Vanas apgabala Arčešas pilsētas armēņu iedzīvotājiem atgriezties savās dzīves vietās. Par to runāja arī turpat esošais štābkapteinis V. Ozols. Uzmanīgi uzklausījis bīskapu un štābkapteini, N. Oganovskis pavēlēja bēgļus palaist uz dzimtajām vietām. Tomēr šāda V. Ozola armenofīlija ilgi turpināties nevarēja. V. Ozola uzvedība tracināja krievu virsniekus monarhistus šovinistus. Krievu virsnieku monarhistu pacietības mērs bija pilns, kad V. Ozols pusdienu laikā virsnieku klubā Vanas pilsētā pacēla tostu par neatkarīgu Armēniju. Tas bija iemesls, kamdēļ V. Ozolu aizvāca no krievu turku kara lauka Kaukazā un aizsūtīja uz Rietumu fronti. Pirms aizbraukt no Kaukāza, V. Ozols paziņoja izlūkošanas nodaļas priekšniekam Dracenko ļoti vērtīgas ziņas par Erzurumas rajonā izvietotajām turku karaspēka daļām. Šīs ziņas bija noderīgas Erzurumas ieņemšanas kauju gaitā, tomēr pats V. Ozols šajās kaujās vairs nepiedalījās. 218

NACIONĀLIE BRUŅOTIE SPĒKI

NACIONĀLIE BRUŅOTIE SPĒKI NACIONĀLIE BRUŅOTIE SPĒKI FORMAS DIENESTA PAK APBALVOJUMI NATIONAL ARMED FORCES UNIFORMS RANKS AWARDS NACIONĀLIE BRUŅOTIE SPĒKI FORMAS TĒRPI DIENESTA PAKĀPES APBALVOJUMI NATIONAL ARMED FORCES UNIFORMS

More information

LV 1 LV EIROPAS KOMISIJA BRISELĒ, 30/08/2011. VISPĀRĒJAIS BUDŽETS GADS III IEDAĻA KOMISIJA. 04. un 40. SADAĻA

LV 1 LV EIROPAS KOMISIJA BRISELĒ, 30/08/2011. VISPĀRĒJAIS BUDŽETS GADS III IEDAĻA KOMISIJA. 04. un 40. SADAĻA EIROPAS KOMISIJA BRISELĒ, 30/08/2011 VISPĀRĒJAIS BUDŽETS 2011. GADS III IEDAĻA KOMISIJA. 04. un 40. SADAĻA APROPRIĀCIJU PĀRVIETOJUMS Nr. DEC 27/2011 EUR PĀRVIETOJUMS NO ŠĀDĀM POZĪCIJĀM: 4002. NODAĻA. Rezerves

More information

Latviešu valodas statuss nosargāts balso PRET!

Latviešu valodas statuss nosargāts balso PRET! Vol.: 20 Number: II WINTER 2012 Latviešu valodas statuss nosargāts - 821 722 balso PRET! ALAs vadmotīvs jau ilgus gadus ir bijis Roku rokā celsim un sargāsim latvju valsti, tautu un kultūru!. 18. februāŗa

More information

Latvia Report

Latvia Report 2013-2014 Latvia Report Global Entrepreneurship Monitor 2013-2014 Latvia Report Marija Krumina Anders Paalzow Founding and Cooperating Institutions: TeliaSonera Institute at the Stockholm School of Economics

More information

Jūrnieku mācību kursu programmas Training programmes

Jūrnieku mācību kursu programmas Training programmes Jūrnieku mācību kursu programmas Training programmes 09.10.2017 Mācību iestādes rekvizīti. Details of the training institution Nr./No Programmas nosaukums, STCW kodeksa standarts un IMO modeļkurss. The

More information

Preliminary Inventory of the Latviesu Centrala Komiteja records. No online items

Preliminary Inventory of the Latviesu Centrala Komiteja records.  No online items http://oac.cdlib.org/findaid/ark:/13030/tf4g5003f5 No online items Finding aid prepared by David Jacobs Hoover Institution Archives 434 Galvez Mall Stanford University Stanford, CA, 94305-6003 (650) 723-3563

More information

Tev nav nepieciešams redzēt ceļu, ja tu seko tam, kurš ir Ceļš. Autors nezināms

Tev nav nepieciešams redzēt ceļu, ja tu seko tam, kurš ir Ceļš. Autors nezināms 2017. g. SEPTEMBRIS Nr. 9 Tev nav nepieciešams redzēt ceļu, ja tu seko tam, kurš ir Ceļš. Autors nezināms Draudzes dzīve septembrī Svētdien, 3. septembrī, plkst. 10:00 Trīspadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem.

More information

ZIGURDS LABALAIKS, NBS JURIS DRAVNIEKS, LSPA

ZIGURDS LABALAIKS, NBS JURIS DRAVNIEKS, LSPA ZIGURDS LABALAIKS, NBS JURIS DRAVNIEKS, LSPA LR NBS FIZISKĀS SAGATAVOTĪBAS KONTROLES MODELIS THE PHISICAL FITNESS TESTS OF THE LATVIAN NATIONAL ARMED FORCES Atslēgvārdi: fiziskā sagatavotība, tests, norma

More information

LATVIAN FIELD POST (N. Jakimovs 1988 / J. Mors 2009)

LATVIAN FIELD POST (N. Jakimovs 1988 / J. Mors 2009) LATVIAN FIELD POST (N. Jakimovs 1988 / J. Mors 2009) The earliest information about the establishment of the Field Post is published in the Circular No. 1219, dated August 12, 1919 in which the opening

More information

Zaļās tehnoloģijas. No idejas līdz biznesam.

Zaļās tehnoloģijas. No idejas līdz biznesam. Zaļās tehnoloģijas. No idejas līdz biznesam. Matīss Neimanis 14.10.2016 Projekts Zaļo tehnoloģiju inkubators (Līg.nr. DL-2014/9) Kas? No idejas līdz līgumam 4 gadi! Rudens, 2010., Mats Kjaer, Mārcis Auziņš,

More information

Ūdens transports un infrastruktūra 2011

Ūdens transports un infrastruktūra 2011 Latvijas Jūras akadēmija 13. starptautiskā konference Ūdens transports un infrastruktūra 2011 13 th International Conference Maritime transport and Infrastructure 2011 Rīga, 2011. gada 28. 29. aprīlis

More information

Rēzeknes Augstskolas /2006.st.g.

Rēzeknes Augstskolas /2006.st.g. Rēzeknes Augstskolas GADAGRĀMATA 2005./2006.st.g. Saturs 2005./ 2006.studiju gada notikumu hronika. 3 RA Senāts. 11 RA Padomnieku konvents.. 20 RA Arodbiedrība. 22 Mācību un metodiskais darbs.. 24 Studiju

More information

Madara Miķelsone, Ruta Renigere, Dagnija Gulbe. Aptaujas anketas atbilstība vecāku vajadzībām bērna hospitalizācijas laikā.

Madara Miķelsone, Ruta Renigere, Dagnija Gulbe. Aptaujas anketas atbilstība vecāku vajadzībām bērna hospitalizācijas laikā. Madara Miķelsone, Ruta Renigere, Dagnija Gulbe. Aptaujas anketas atbilstība vecāku vajadzībām bērna hospitalizācijas laikā. Ekspertvērtējums APTAUJAS ANKETAS ATBILSTĪBA VECĀKU VAJADZĪBĀM BĒRNA HOSPITALIZĀCIJAS

More information

PUBLISKAIS GADA PĀRSKATS

PUBLISKAIS GADA PĀRSKATS PUBLISKAIS 2008. GADA PĀRSKATS 2 BANKU AUGSTSKOLA SATURS Rektores uzruna 3 Augstskolas struktūra 4 Vīzija, misija, pamatvērtības 5 Lēmējinstitūciju darbība 6 Studiju prorektores uzruna 8 Studiju programmas

More information

Eiropas Savienības Padomes ģenerālsekretārs Uwe CORSEPIUS kungs

Eiropas Savienības Padomes ģenerālsekretārs Uwe CORSEPIUS kungs EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME Briselē, 2013. gada 27. septembrī (OR. en) 14116/13 EDUC 366 AUDIO 96 TELECOM 247 PI 128 RECH 422 PAVADVĒSTULE Sūtītājs: Saņemšanas datums: Saņēmējs: K-jas dok. Nr.: Temats: Direktors

More information

PRAKTIZĒJOŠU MĀSU PROFESIONĀLĀS DZĪVES KVALITĀTES PSIHOSOCIĀLIE ASPEKTI UN TOS IETEKMĒJOŠIE FAKTORI

PRAKTIZĒJOŠU MĀSU PROFESIONĀLĀS DZĪVES KVALITĀTES PSIHOSOCIĀLIE ASPEKTI UN TOS IETEKMĒJOŠIE FAKTORI Kristaps Circenis PRAKTIZĒJOŠU MĀSU PROFESIONĀLĀS DZĪVES KVALITĀTES PSIHOSOCIĀLIE ASPEKTI UN TOS IETEKMĒJOŠIE FAKTORI Promocijas darbs medicīnas doktora zinātniskā grāda iegūšanai Specialitāte Veselības

More information

Augstākās izglītības internacionalizācija

Augstākās izglītības internacionalizācija Augstākās izglītības internacionalizācija Prof. A. Rauhvargers, Rektoru Padomes ģenerālsekretārs Kas ir augstākās izglītības internacionalizācija? Vecākā izpratne: studentu apmaiņa un sadarbības programmas

More information

Faculdade de Belas Artes de Lisboa

Faculdade de Belas Artes de Lisboa Oskars Pavlovskis LMA, Vizuālā komunikācija mag. II kurss Faculdade de Belas Artes de Lisboa Pilsētvide Lisabonu mēdz dēvēt par septiņu pakalnu pilsētu, tā ģeogrāfiski atrodas uz vairākiem gariem pakalniem

More information

National Armed Forces Law

National Armed Forces Law Text consolidated by Valsts valodas centrs (State Language Centre) with amending laws of: 20 September 2001[shall come into force on 19 October 2001]; 20 December 2001 [shall come into force on 23 January

More information

Profesionālo studiju programma "Mūzikas skolotājs" Akadēmiskā personāla atjaunošanas, apmācības un attīstības plāns

Profesionālo studiju programma Mūzikas skolotājs Akadēmiskā personāla atjaunošanas, apmācības un attīstības plāns 4. pielikums Profesionālo studiju programma "Mūzikas skolotājs" Akadēmiskā personāla atjaunošanas, apmācības un attīstības plāns KORA DIRIĢĒŠANAS KATEDRA Sergejs Almakajevs Valentīna Bagirjane Skaidrīte

More information

KURSA DARBU, BAKALAURA DARBU UN MAĢISTRA DARBU NOFORMĒŠANA

KURSA DARBU, BAKALAURA DARBU UN MAĢISTRA DARBU NOFORMĒŠANA Apstiprināti Informācijas tehnoloģiju fakultātes Domes sēdē 2007. gada 7. februārī protokols Nr. 1 Ar grozījumiem 20.02.2008. protokols Nr. 1, 16.09.2009. protokols Nr. 7, 15.09.2010. protokols Nr. 7,

More information

Comenius projekta First steps towards eco-management in schools. trešais projekta brauciens uz Turciju.

Comenius projekta First steps towards eco-management in schools. trešais projekta brauciens uz Turciju. Comenius projekta First steps towards eco-management in schools trešais projekta brauciens uz Turciju. Kas brauca? Skolotājas - Ginta Petrone, Ilona Care Skolēni Mārtiņš Osmanis, Beāte Svarinska, Kristiāna

More information

Corporate philanthropy in Latvia

Corporate philanthropy in Latvia Laila Kundziņa Zvejniece CEO, Board member, Foundation of the University of Latvia Corporate philanthropy in Latvia To engage in philanthropy in the Republic of Latvia, one must take into account four

More information

CULTURAL MOBILITY FUNDING GUIDE FOR THE INTERNATIONAL MOBILITY OF ARTISTS AND CULTURE PROFESSIONALS LATVIA

CULTURAL MOBILITY FUNDING GUIDE FOR THE INTERNATIONAL MOBILITY OF ARTISTS AND CULTURE PROFESSIONALS LATVIA CULTURAL MOBILITY FUNDING GUIDE FOR THE INTERNATIONAL MOBILITY OF ARTISTS AND CULTURE PROFESSIONALS CULTURAL MOBILITY FUNDING GUIDE FOR THE INTERNATIONAL MOBILITY OF ARTISTS AND CULTURE PROFESSIONALS This

More information

Kā paziņot vielas klasifikācijas un marķējumu sarakstam. Praktiski norādījumi Nr. 7. Versija gada jūnijs

Kā paziņot vielas klasifikācijas un marķējumu sarakstam. Praktiski norādījumi Nr. 7. Versija gada jūnijs Annankatu 18, P.O. Box 400, FI-00121 Helsinki, Finland Tel. +358 9 686180 Fax +358 9 68618210 echa.europa.eu Kā paziņot vielas klasifikācijas un marķējumu sarakstam Praktiski norādījumi Nr. 7 Versija 1.1

More information

Communication guidelines. Interreg V-A Latvia Lithuania Programme

Communication guidelines. Interreg V-A Latvia Lithuania Programme Communication guidelines Interreg V-A Latvia Lithuania Programme 2014 2020 March 2017 Contents Introduction... 3 I. Project communication... 4 Things to remember... 4 Project communication message... 4

More information

Importance of Business Incubators for New Business and its Development in Latvia

Importance of Business Incubators for New Business and its Development in Latvia Importance of Business Incubators for New Business and its Development in Latvia Ineta Geipele, Iveta Puķīte, Linda Kauškale Institute of the Civil Engineering and Real Estate Economics Riga Technical

More information

Evaluation of healthcare policy in Latvia

Evaluation of healthcare policy in Latvia Evaluation of healthcare policy in Latvia I. Bikava and A. Skride Rīga Stradiņš University, Riga, Latvia Abstract. Performance of healthcare system of Latvia has been criticised for several years, due

More information

Non-formal entrepreneurship academy

Non-formal entrepreneurship academy Non-formal entrepreneurship academy Table of content Saturs Introduc on Ievads {2 1. Shake up Start ups (SuSu) Non-formal entrepreneurship academy Shake up Start ups (SuSu) neformālā uzņēmējdarbības akadēmija

More information

LATVIJAS UNIVERSITĀTE

LATVIJAS UNIVERSITĀTE LATVIJAS UNIVERSITĀTE HUMANITĀRO ZINĀTŅU FAKULTĀTE studiju virziena TULKOŠANA PĀRSKATS 2014./2015. akadēmiskais gads Studiju virziens akreditēts no 14.05.2013. līdz 28.05.2019. Studiju virziena vadītāja

More information

CLUSTER APPROACH IN THE TOURISM BUSINESS

CLUSTER APPROACH IN THE TOURISM BUSINESS CLUSTER APPROACH IN THE TOURISM BUSINESS KLASTERA PIEEJAS IZMANTOŠANA TŪRISMA UZŅĒMĒJDARBĪBĀ Iveta DEMBOVSKA Mg.oec., Lecturer in the Faculty of Economics and Management Rezekne Higher Education Institution

More information

pārvaldītāja pārskats par plānotajiem pakalpojumiem 2007

pārvaldītāja pārskats par plānotajiem pakalpojumiem 2007 Valsts akciju sabiedrība Latvijas dzelzceļš PUBLISKĀS LIETOŠANAS DZELZCEĻA INFRASTRUKTŪRAS pārvaldītāja pārskats par plānotajiem pakalpojumiem 2007 2006.gada 15.jūnijā 1 Priekšvārds Saskaņā ar LR Dzelzceļa

More information

LATVIJAS SPORTA PEDAGOĢIJAS AKADĒMIJA

LATVIJAS SPORTA PEDAGOĢIJAS AKADĒMIJA LATVIJAS SPORTA PEDAGOĢIJAS AKADĒMIJA Kalvis CIEKURS LOKĀLĀS VIBRĀCIJAS IETEKME UZ ANAEROBO JAUDU UN ANAEROBO JAUDAS KAPACITĀTI AIRĒTĀJIEM Promocijas darbs Pedagoģijas doktora grāda iegūšanai Sporta zinātnes

More information

LLP BE-GRUNDTVIG-GMP. Telecentre Multimedia Academy

LLP BE-GRUNDTVIG-GMP. Telecentre Multimedia Academy 526752-LLP-1-2012-1-BE-GRUNDTVIG-GMP Telecentre Multimedia Academy Par projektu Projekta Telecentre Multimedia Academy (TMA) mērķis ir nodrošināt iespējas multimediju prasmju pilnveidošanai pieaugušajiem.

More information

Ethnic Estonian Units in the Soviet Army during the Period

Ethnic Estonian Units in the Soviet Army during the Period 152 Ethnic Estonian Units in the Soviet Army during the Period 1940 1956 Peeter Kaasik After the Soviet Union on 17 June 1940, occupied Estonia, the Estonian armed forces remained intact, under the name

More information

LITHUANIAN DEFENCE SYSTEM: Facts and Trends

LITHUANIAN DEFENCE SYSTEM: Facts and Trends LITHUANIAN DEFENCE SYSTEM: Facts and Trends 2017 DETERMINATION TO DEFEND 2,07% OF GDP IN 2018 and further increase of defence expenditures Intensive MODERNISATION of the Lithuanian Armed Forces (infantry

More information

EMPLOYEMENT AND POSITIONS OF RESPONSIBILITY. The Parliament of the Republic of Latvia (Saeima) since November 2014 Member of the Parliament

EMPLOYEMENT AND POSITIONS OF RESPONSIBILITY. The Parliament of the Republic of Latvia (Saeima) since November 2014 Member of the Parliament VEIKO SPOLITIS (Mag. pol.scie. & Mag.hist) Plavu 29, LV 2169 Salaspils, Latvia Tel: (+371) 67949623 veiko.spolitis@saeima.lv / http://spolitis.blogspot.com EMPLOYEMENT AND POSITIONS OF RESPONSIBILITY The

More information

Latvia. Mobility Funding Guides. GUIDE to. Funding Opportunities for International Cultural Exchange in Europe edition.

Latvia. Mobility Funding Guides. GUIDE to. Funding Opportunities for International Cultural Exchange in Europe edition. Mobility Funding Guides Funding Opportunities for International Cultural Exchange in Europe 2014 edition download at http://on-the-move.org/ funding/europe/ GUIDE to Latvia An initiative of: Supported

More information

Pārskats par 2014./2015.ak.gadā veiktajām darbībām STUDIJU VIRZIENA VADĪBA, ADMINISTRĒŠANA UN NEKUSTAMO ĪPAŠUMU PĀRVALDĪBA pilnveidei

Pārskats par 2014./2015.ak.gadā veiktajām darbībām STUDIJU VIRZIENA VADĪBA, ADMINISTRĒŠANA UN NEKUSTAMO ĪPAŠUMU PĀRVALDĪBA pilnveidei APSTIPRINĀTS Banku augstskolas Senāta 22.12.2015. sēdē, prot. Nr.14 Pārskats par 2014./2015.ak.gadā veiktajām darbībām STUDIJU VIRZIENA VADĪBA, ADMINISTRĒŠANA UN NEKUSTAMO ĪPAŠUMU PĀRVALDĪBA pilnveidei

More information

Proceedings of the 2016 International Conference ECONOMIC SCIENCE FOR RURAL DEVELOPMENT No 41

Proceedings of the 2016 International Conference ECONOMIC SCIENCE FOR RURAL DEVELOPMENT No 41 Jelgava, LLU ESAF, 21-22 April 2016, pp. 77-77 INTRODUCING OF SMART WORK OPPORTUNITY TO INCREASE ECONOMIC DEVELOPMENT OF MUNICIPALITIES IN LATVIA Ilze Judrupa 1, Dr.oec; Maija Senfelde 1, Dr.oec. 1 Faculty

More information

3. EWSD tipa komutācijas mezgls.

3. EWSD tipa komutācijas mezgls. 3. EWSD tipa komutācijas mezgls. Arhitektūra. EWSD arhitektūra balstās uz elektronisku ciparu komutācijas sistēmu ar lielu veiktspēju un elastīgu struktūru, kas nodrošina tās plašu pielietošanu publiskajā

More information

9/27/2017. With Snow on their Boots. The Russian Expeditionary Force (R.E.F.) on the Western Front:

9/27/2017. With Snow on their Boots. The Russian Expeditionary Force (R.E.F.) on the Western Front: With Snow on their Boots The Russian Expeditionary Force (R.E.F.) on the Western Front: 1916 -- 1918 1 By late 1915 France becoming acutely aware of the losses of soldiers in the fighting. Russia needs

More information

TG on Occupational Safety and Health 3rd Meeting (jointly with the NCD EG) Helsinki, Finland May 2012

TG on Occupational Safety and Health 3rd Meeting (jointly with the NCD EG) Helsinki, Finland May 2012 TG on Occupational Safety and Health 3rd Meeting (jointly with the NCD EG) Helsinki, Finland 24-25 May 2012 Reference OSH 3/2/1 Title Situation analysis of existing OHS systems in OH&S Submitted by Summary

More information

SPACE CLUSTER INITIATIVE LATVIA TALLINN

SPACE CLUSTER INITIATIVE LATVIA TALLINN SPACE CLUSTER INITIATIVE LATVIA 05.05.2010. TALLINN Preparation, pilot activities Basic capacity development Development stage Key scientific institutions and companies EU partners: OHB, BU Pilot project

More information

LATVIJAS LAUKSAIMNIECĪBAS UNIVERSITĀTES PĀRTIKAS TEHNOLOĂIJAS FAKULTĀTES ĪSTENOTO, AKREDITĒTO STUDIJU PROGRAMMU

LATVIJAS LAUKSAIMNIECĪBAS UNIVERSITĀTES PĀRTIKAS TEHNOLOĂIJAS FAKULTĀTES ĪSTENOTO, AKREDITĒTO STUDIJU PROGRAMMU LATVIJAS LAUKSAIMNIECĪBAS UNIVERSITĀTES PĀRTIKAS TEHNOLOĂIJAS FAKULTĀTES ĪSTENOTO, AKREDITĒTO STUDIJU PROGRAMMU Akadēmiskās bakalaura augstākās izglītības studiju programmas Pārtikas zinības 2.līmeĦa profesionālās

More information

Combatants in World War I quickly began to use total war tactics

Combatants in World War I quickly began to use total war tactics Combatants in World War I quickly began to use total war tactics Governments committed all their nation s resources and took over industry to win the war Soldiers were drafted, the media was censored,

More information

D6.9 Report twinning activities

D6.9 Report twinning activities Project IEE-12-708/SI2.661214-Primes D6.9 Report twinning activities Summary Task 6.9 describes the planned twinning activities which divides into three sub actions: Training of regional collaborators

More information

Shaping Baltic States Defence Strategy: Host Nation Support

Shaping Baltic States Defence Strategy: Host Nation Support Valdis Otzulis *, Žaneta Ozoliņa ** University of Latvia ISSN 2335-870X LITHUANIAN ANNUAL STRATEGIC REVIEW 2016-2017 Volume 15 77 Shaping Baltic States Defence Strategy: Host Nation Support The presence

More information

BATTLE OF THE BALTICS. Photo by fotoreporter sovietico sconosciuto / Public domain

BATTLE OF THE BALTICS. Photo by fotoreporter sovietico sconosciuto / Public domain BATTLE OF THE BALTICS Photo by fotoreporter sovietico sconosciuto / Public domain WHAT WAS THE BATTLE OF THE BALTICS? The Battle of the Baltics was compromised of two major components 1.) Baltic Operation:

More information

5.6. Apkārtnes dabas vērtības un tuvākās īpaši aizsargājamās dabas teritorijas (arī Eiropas nozīmes aizsargājamās dabas teritorijas NATURA 2000 ).

5.6. Apkārtnes dabas vērtības un tuvākās īpaši aizsargājamās dabas teritorijas (arī Eiropas nozīmes aizsargājamās dabas teritorijas NATURA 2000 ). Ietekmju uz apkārtnes dabas vērtībām un īpaši aizsargājamām dabas teritorijām (arī Eiropas nozīmes aizsargājamām dabas teritorijām NATURA 2000 ) novērtējums saistībā ar LDZ paredzēto darbību Dzelzceļa

More information

LATVIJAS REPUBLIKAS ARLIETU MINISTRIJA OTRAIS DIVPUSEJO ATTIECIBU DEPARTAMENTS

LATVIJAS REPUBLIKAS ARLIETU MINISTRIJA OTRAIS DIVPUSEJO ATTIECIBU DEPARTAMENTS LATVIJAS REPUBLIKAS ARLIETU MINISTRIJA OTRAIS DIVPUSEJO ATTIECIBU DEPARTAMENTS Riga K.Valdemlra iela 3, Riga, LV-1395, tllr. 67016201, 67016239, fakss: 67828121, 67282882, e-pasts: mfa.ch~,mfa.~ov.iv 2012.

More information

Comparative Analysis of the Career Guidance Needs in the Baltic Countries

Comparative Analysis of the Career Guidance Needs in the Baltic Countries Comparative Analysis of the Career Guidance Needs in the Baltic Countries Anna Vintere 1 Mg.math; Ilze Balode 2 Dr.oec. Latvia University of Agriculture, Latvia 1 ; Ventspils University College, Latvia

More information

like during World War I?

like during World War I? Essential Question: What were battlefield conditions like during World War I? Why did the Allies win World War I? From 1870 to 1914, the growth of militarism, alliances, imperialism, & nationalism increased

More information

RIGA TECHNICAL UNIVERSITY. Igors ŠITVJENKINS ENHANCEMENT OF COMBAT INDIVIDUAL PROTECTION SYSTEM. Summary of Doctoral Thesis

RIGA TECHNICAL UNIVERSITY. Igors ŠITVJENKINS ENHANCEMENT OF COMBAT INDIVIDUAL PROTECTION SYSTEM. Summary of Doctoral Thesis RIGA TECHNICAL UNIVERSITY Igors ŠITVJENKINS ENHANCEMENT OF COMBAT INDIVIDUAL PROTECTION SYSTEM Summary of Doctoral Thesis Riga 2014 RIGA TECHNICAL UNIVERSITY Faculty of Material Science and Applied Chemistry

More information

Year 2000 Commissioned by the Soros Foundation Latvia

Year 2000 Commissioned by the Soros Foundation Latvia Needs Assessment for the Mental Disability Advocacy Program Ieva Leimane Researcher, Latvian Centre for Human Rights and Ethnic Studies Advisors Juris Marins and Gita Siliņa Introduction Mentally ill patients

More information

The US Enters The Great War

The US Enters The Great War The US Enters The Great War Selective Service Act of 1917 Required all men between 21 and 30 to register for the draft Candidates were drafted through a lottery system and then either accepted or rejected

More information

Recall y all Random 5. What are five random statements that you can make about the beginning of WWI?

Recall y all Random 5. What are five random statements that you can make about the beginning of WWI? Recall y all Random 5 What are five random statements that you can make about the beginning of WWI? Essential Question: What were battlefield conditions like during World War I? Why did the Allies win

More information

Expanding the NATO Movement Control Network

Expanding the NATO Movement Control Network The commander of the Latvian national movement coordination center, Maj. Didzis Veidenbaums, supervises the offload of Stryker vehicles at a railhead in Garkalne, Latvia. (Photo by 1st Lt. Philip Stephens)

More information

The Second Battle of Ypres

The Second Battle of Ypres Ypres and the Somme Trenches - Follow Up On the Western Front it was typically between 100 and 300 yards (90 and 275 m), though only 30 yards (27 m) on Vimy Ridge. For four years there was a deadlock along

More information

A Guide to the Microfilm Edition of. The American Expeditionary Forces during World War I, Journals of Operations

A Guide to the Microfilm Edition of. The American Expeditionary Forces during World War I, Journals of Operations A Guide to the Microfilm Edition of The American Expeditionary Forces during World War I, Journals of Operations Cover: American soldiers throwing hand grenades during World War I. Courtesy of the National

More information

Observatory. European. on Health Care Systems. Latvia

Observatory. European. on Health Care Systems. Latvia European Observatory on Health Care Systems PLVS VLTR Health Care Systems in Transition INTERNATIONAL BANK FOR WORLD BANK I RECONSTRUCTION AND DEVELOPMENT The European Observatory on Health Care Systems

More information

PUBLIC EMPLOYMENT SERVICES IN INDONESIA. Ir. Abdul Wahab Bangkona, M.Sc

PUBLIC EMPLOYMENT SERVICES IN INDONESIA. Ir. Abdul Wahab Bangkona, M.Sc PUBLIC EMPLOYMENT SERVICES IN INDONESIA Ir. Abdul Wahab Bangkona, M.Sc SECRETARY GENERAL MINISTRY OF MANPOWER AND TRANSMIGRATION REPUBLIC OF INDONESIA THE FIRST MEETING OF PUBLIC EMPLOYMENT AGENCIES OF

More information

World War I. Part 3 Over There

World War I. Part 3 Over There World War I Part 3 Over There After war was declared, the War Department asked the Senate for $3 billion in arms and other supplies. It took some time to also recruit and train the troops. More than 2

More information

Western Volunteer Army on 25 October

Western Volunteer Army on 25 October Western Volunteer Army on 25 October Bermondt-Avalov s army before the battles with the Latvians. This covers western Latvia and northern Lithuania. GHQ Western Volunteer Army Commander-in-Chief: Colonel

More information

Schlieffen Plan: Germany s military strategy in 1914 for attacking France through its unprotected Belgian border. Schlieffen Plan Part II (13:01)

Schlieffen Plan: Germany s military strategy in 1914 for attacking France through its unprotected Belgian border. Schlieffen Plan Part II (13:01) 1.2.1: Definitions Schlieffen Plan: Germany s military strategy in 1914 for attacking France through its unprotected Belgian border. Schlieffen Plan Part I (13:01) Schlieffen Plan Part II (13:01) Battles

More information

NATO Force Integration Unit LATVIA NATO HQ for NATO s new challenges, providing security for business growth and investments

NATO Force Integration Unit LATVIA NATO HQ for NATO s new challenges, providing security for business growth and investments NATO Force Integration Unit LATVIA NATO HQ for NATO s new challenges, providing security for business growth and investments Political Context 2 From Wales to Warsaw Decision - to establish 6 NFIUs at

More information

About OnBoard-Med -project

About OnBoard-Med -project EUROPEAN UNION European Regional Development Fund OBM Newsletter 01/2017 Project milestones in Periods 1 and 2: - Surveys in December 2016 February 2017 First cycle in Project s course development - Disseminating

More information

Chapter 19 Review Worksheet

Chapter 19 Review Worksheet Name: Date: Period: Chapter 19 Review Worksheet Person, Place, Date, Term 4 Causes of World War I Description Alliance System Allied Powers Armaments How did nationalism and imperialism lead to conflict

More information

Newsletter for the Baltics

Newsletter for the Baltics Royal Danish Embassy T. Kosciuskos 36, LT-01100 Vilnius Tel: +370 (5) 264 8768 Mob: +370 6995 7760 Fax: +370 (5) 231 2300 The Defence Attaché To Estonia, Latvia & Lithuania Newsletter for the Baltics Week

More information

Your Guide to Success. Interface & User Experience Design

Your Guide to Success. Interface & User Experience Design Your Guide to Success Interface & User Experience Design We look forward to your participation to the Red Dot Award: Communication Design. Within this Guide to Success we intend to offer assistance during

More information

Estonian Units in the Wehrmacht, SS and Police System, as well as the Waffen-SS, During World War II

Estonian Units in the Wehrmacht, SS and Police System, as well as the Waffen-SS, During World War II 266 Estonian Units in the Wehrmacht, SS and Police System, as well as the Waffen-SS, During World War II Recruitment and Establishment of the Units Toomas Hiio In the course of the Second World War, Estonia

More information

American Anthem. Modern American History. Chapter 8. The First World War Columbus statute in Rhode Island

American Anthem. Modern American History. Chapter 8. The First World War Columbus statute in Rhode Island American Anthem Modern American History Chapter 8 Columbus statute in Rhode Island The First World War 1914-1920 Copyright 2010, Mr. Ellington Ruben S. Ayala High School Chapter 8: The First World War,

More information

Supporting the Front The Battle of Vimy Ridge April 1917

Supporting the Front The Battle of Vimy Ridge April 1917 Supporting the Front The Battle of Vimy Ridge April 1917 Prepared by: Wayne Dauphinee Acknowledging the too often forgotten corps and units that were the backbone of the Canadian Corps preparations for

More information

BELLWORK 3/28. What does a stalemate mean? a contest, dispute, competition, etc., in which neither side can gain an advantage or win

BELLWORK 3/28. What does a stalemate mean? a contest, dispute, competition, etc., in which neither side can gain an advantage or win BELLWORK 3/28 What does a stalemate mean? a contest, dispute, competition, etc., in which neither side can gain an advantage or win THE WAR BREAKS OUT EQ: How did World War I unfold? Date Title Page #

More information

Baltic-American Dialogue Program Support for the Exchange of Global Ideas

Baltic-American Dialogue Program Support for the Exchange of Global Ideas Dear Applicant, Thank you for your interest in applying for support from the Baltic-American Freedom Foundation (BAFF) Baltic-American Dialogue program. The BAFF mission is to enrich the ties between the

More information

WWI: Battlefields and Homefront

WWI: Battlefields and Homefront WWI: Battlefields and Homefront Schlieffen Plan -Quick sweep through France to knock the French out of the war then turn east and defeat Russia. Combatants in World War I quickly began to use total war

More information

Canada and Newfoundland entered into the war as they were colonies of Britain. Other colonies who joined were Australia and New Zealand.

Canada and Newfoundland entered into the war as they were colonies of Britain. Other colonies who joined were Australia and New Zealand. War Begins for Newfoundland World War 1 started with the assassination of Archduke Franz Ferdinand, heir to the Austro-Hungarian throne, in Sarajevo on June 28 th, 1914 by a group of Serbian Nationalist.

More information

CPUSH Agenda for Unit 9.5: Clicker Questions Battlefront during World War I notes Today s HW: 19.2 Unit 9 Test: Thursday, January 17

CPUSH Agenda for Unit 9.5: Clicker Questions Battlefront during World War I notes Today s HW: 19.2 Unit 9 Test: Thursday, January 17 Essential Question: What was the role of the United States during World War I? CPUSH Agenda for Unit 9.5: Clicker Questions Battlefront during World War I notes Today s HW: 19.2 Unit 9 Test: Thursday,

More information

WHY LATVIA? Dr.Philol. Indra Karapetjana gada 9. Maijs 1

WHY LATVIA? Dr.Philol. Indra Karapetjana gada 9. Maijs 1 2016. gada 9. Maijs 1 WHY LATVIA? Dr.Philol. Indra Karapetjana Indra.Karapetjana@lu.lv 2016. gada 9. Maijs 2 Latvia Area: 64,589 km 2 (24,938 sq mi) Coastline: 498 km (309 mi) Latvia 2016. gada 9. Maijs

More information

Standards US History 26-30

Standards US History 26-30 Standards US History 26-30 Causes of World War I MAIIN Militarism Alliance System Imperialism Industrialism Nationalism Militarism Increasing emphasis on a country s military Arms Race Countries begin

More information

The Baltic Naval Squadron BALTRON

The Baltic Naval Squadron BALTRON The Baltic Naval Squadron BALTRON By Juozas ALSAUSKAS, Commander Lithuanian Navy, Commander of BALTRON T he three Baltic States - Estonia, Latvia, Lithuania began military cooperation in the defence area

More information

United States Holocaust Memorial Museum Archives Finding Aid RG-22 Russian Federation

United States Holocaust Memorial Museum Archives Finding Aid RG-22 Russian Federation United States Holocaust Memorial Museum Archives Finding Aid RG-22 Russian Federation Acc. 2007.457 Title: Selected Records from the State Archives of the Modern History of the Smolensk Region, Russian

More information

WWI -- Russia. World War I Russia

WWI -- Russia. World War I Russia MIA: Encyclopedia of Marxism: Glossary of Events WWI -- Russia World War I Russia Russia entered the first world war with the largest army in the world, standing at 1,400,000 soldiers; when fully mobilized

More information

Digital Public Services. Digital Economy and Society Index Report 2018 Digital Public Services

Digital Public Services. Digital Economy and Society Index Report 2018 Digital Public Services Digital Public Services Digital Economy and Society Index Report 18 Digital Public Services The Digital Economy and Society Index (DESI) is a composite index that summarises relevant indicators on Europe

More information

Kanados Lietuvių Bendruomenė

Kanados Lietuvių Bendruomenė LCC Ottawa Chapter Executive: The Lithuanian Canadian Community Kanados Lietuvių Bendruomenė La Communauté Lituanienne du Canada National Executive - Krašto Valdyba - Comité Executif National Lithuanian

More information

Iraq s Use of Chemical Weapons against Iran: UN Documents Shahriar Khateri

Iraq s Use of Chemical Weapons against Iran: UN Documents Shahriar Khateri Iraq s Use of Chemical Weapons against Iran: UN Documents 1984 1988 Shahriar Khateri Background: History of Chemical Warfare Throughout ancient and medieval times poisons (e.g. poison arrows) were commonly

More information

Regional seminar Principles and Experiences of Drawing up ICH Inventories in Europe" May , Tallinn, Estonia

Regional seminar Principles and Experiences of Drawing up ICH Inventories in Europe May , Tallinn, Estonia Regional seminar Principles and Experiences of Drawing up ICH Inventories in Europe" May 14-15 2007, Tallinn, Estonia ICH INVENTORY IN LATVIA: EXPERIENCE RECONSIDERED Signe Pujāte Department of Cultural

More information

Verdun 9/27/2017. Hell on Earth. February December 1916

Verdun 9/27/2017. Hell on Earth. February December 1916 Verdun Hell on Earth February December 1916 1 The Battle of Verdun in Perspective 21 February 1916 = 1 Million Artillery Shells Fired February December 1916 = 37 Million Artillery Shells Fired 6 miles

More information

SkirmishCampaigns: Russia 41-Drive on Minsk Armor Clash. western board edge.

SkirmishCampaigns: Russia 41-Drive on Minsk Armor Clash. western board edge. AFTERMATH The advance of the 22 nd Tank Division was poorly coordinated and poorly supported. While temporarily slowing the advance of the 3 rd Panzer Division, it did little to disrupt the German attack.

More information

The First World War. 1. Nationalism in Europe, a policy under which nations built up their armed forces, was a major cause of World War I.

The First World War. 1. Nationalism in Europe, a policy under which nations built up their armed forces, was a major cause of World War I. Date CHAPTER 19 Form B CHAPTER TEST The First World War Part 1: Main Ideas If the statement is true, write true on the line. If it is false, change the underlined word or words to make it true. (4 points

More information

Recreate Lost WWI Records

Recreate Lost WWI Records Recreate Lost WWI Records REDISCOVERING YOUR VETERAN S WWI EXPERIENCE Tina Beaird tinab@tamarackgenealogy.com Types of Military Records Newspapers War Histories County Histories Soldier & Regiment Lists

More information

Sandbag SANDBAG CHRISTMAS 2013

Sandbag SANDBAG CHRISTMAS 2013 Sandbag CHRISTMAS 2013 CONTENTS About us... 3 What we do... 4 70th Anniversary Dinner... 5 Remembrance Dinner 2013... 6 Christmas Dinner 2013... 7 Sponsorship and Donations... 8 Thank you... 9 Eden Hall

More information

On 21 November, Ukraine

On 21 November, Ukraine Reforming Ukraine s Armed Forces while Facing Russia s Aggression: the Triple Five Strategy Stepan Poltorak Four years after Ukraine s Euromaidan Revolution and Russia s subsequent invasion, Minister of

More information

The reference international competition for sustainable buildings & cities

The reference international competition for sustainable buildings & cities The reference international competition for sustainable buildings & cities Every year, Construction21 organises an international online contest of exemplary achievements. Our goal? To inspire practitioners

More information

Birth of the Wisconsin Field Artillery

Birth of the Wisconsin Field Artillery Birth of the Wisconsin Field Artillery 1885-1919 57th FA Brigade 120 th FA Regiment (157 th MEB) 121 th FA Regiment 1885-1916 11 May 1885-1 st Wisconsin Battery formed in Milwaukee, 65 Pax, Commander is

More information

World War I (Canada At War) By Heather Kissock READ ONLINE

World War I (Canada At War) By Heather Kissock READ ONLINE World War I (Canada At War) By Heather Kissock READ ONLINE UK Web Archive; Subject resources Combat and the soldier's experience in World War What was the reality for prisoners of war in World War One?

More information

LATVIA - RUSSIA CROSS - BORDER COOPERATION PROGRAMME

LATVIA - RUSSIA CROSS - BORDER COOPERATION PROGRAMME LATVIA - RUSSIA CROSS - BORDER COOPERATION PROGRAMME 2014-2020 Co-financed by the European Union and the Russian Federation 2 Contents SECTION 1. INTRODUCTION...4 1.1.Regulatory framework...4 1.2. Programme

More information

The Korean War Veteran Internet Journal May 5, 2013

The Korean War Veteran Internet Journal May 5, 2013 The Korean War Veteran Internet Journal May 5, 2013 The Canadian soldier who died of wounds on his way home to Canada and is buried in Charlottetown, Prince Edward Island Private Arthur Allison King was

More information

THE ARMS TRADE TREATY REPORTING TEMPLATE

THE ARMS TRADE TREATY REPORTING TEMPLATE THE ARMS TRADE TREATY REPORTING TEMPLATE ANNUAL REPORT IN ACCORDANCE WITH ARTICLE 13(3) - EXPORTS AND IMPORTS OF CONVENTIONAL ARMS COVERED UNDER ARTICLE 2 (1) This provisional template is intended for

More information

N EW F RONTIER R EPUBLIC Proposal for the 7th Era of the Republic Effective Saturday, October 10th, 2015

N EW F RONTIER R EPUBLIC Proposal for the 7th Era of the Republic Effective Saturday, October 10th, 2015 N EW F RONTIER R EPUBLIC Proposal for the 7th Era of the Republic Effective Saturday, October 10th, 2015 As outlined by Chancellor Kevlar Vaughn Introduction Six eras of the New Frontier Republic have

More information